VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gob Squad pilsētā Margarita Zieda Notingemā dzimušās britu grupas Gob Squad pirmā performance notika aiz ļoti pragmatiskiem apsvērumiem - tā bija iespēja tikt iekšā par velti Eiropas lielākajā popa/roka festivālā Glestonberijā, ko dēvē par angļu Vudstoku. Un Trentas universitātes mākslas nodaļas studenti to izmantoja. Arī turpmākie četri Gob Squad - tā viņi sevi nodēvēja pēc miksētas mūzikas kasetes nosaukuma, ko klausījās pa ceļam uz svētkiem, - šovi tika producēti apmaiņā pret festivāla ieejas kartēm. Pa šiem divpadsmit gadiem grupa no studentiem izklaidētājiem ir pārtapusi vienā no Eiropas poētiskākajiem un pazīstamākajiem performanču kolektīviem. Britu māksliniekiem ir pievienojušies vairāki asi vācu prāti no Gīsenes lietišķās teātra zinātnes institūta, un nu jau kā vācu-britu performeri viņi dzīvo un strādā Berlīnē, veidojot izrādes divu spēcīgāko Vācijas galvaspilsētas teātru - Volks-bűhne am Rosa Luxemburg Platz un Hebbel-am-Ufer - paspārnē. documenta X viņi eksponēja apakšzemes metrostacijas urbānos vientuļniekus, un "Teātra skiču" kurators Toms Štrombergs, viens no spēcīgākajiem vācu teātra stratēģiem, par viņiem nākamā darba Calling Laika sakarā rakstīja: "Kāpēc spēlēt teātri uz skatuves? Gob Squad spēlē to zem zvaigznēm. Gaismu savācot no debesīm. Mēs saucam Laiku, krievu suni, kas tika izšauts kosmosā uz neatgriešanos. Mēs saucam visus pasaules aizmirstos. Ilgas... Kas tur ir, tumsā, virs mums? Vientulība... Zem Are you lonesome tonight? kūst sniegs." Gob Squad strādā pilsētas naksnīgajās ielās un tieši no tām ved cilvēkus iekšā teātrī, lai viņi nospēlētu kādu ainu no kāda cita cilvēka sarakstītas lugas ("Šajā kvartālā velnam ir zelta raktuves"). Gob Squad vervē statistus, veidojot casting show, viņi izmanto visus rafinētos televīzijas un izklaides industrijas izgudrojumus cilvēku manipulācijas lietā, lai tos apgrieztu ar iekšu uz āru un vienlaikus lieliski izklaidētos. 2. un 3. septembrī Jaunajā Rīgas teātrī Gob Squad izrādīs vienu no saviem labākajiem darbiem - četru ekrānu filmu, ceļojumu pilsētas ielās, Super Night Shot. Līdzīgi Maika Figisa filmas Timecode principam katra daļa šajā darbā tiek filmēta un rādīta simultāni, neizmantojot montāžu. Filmēšana sākas sešdesmit minūtes pirms izrādes, grupai dodoties pilsētas ielās, un beidzas, skatītājiem un izpildītājiem satiekoties kopīgā telpā, lai apskatītos, ko ir fiksējusi lente. Jaunā teātra institūta organizētās viesizrādes Rīgā bija iemesls, lai dotos uz Gob Squad biroju Berlīnē, kur notika saruna ar Johannu Freiburgu un Saimonu Vilu | |
 | |
|
Margarita Zieda: Svinot Gob Squad desmito dzimšanas dienu, tika veikta tāda kā grupas darbības bilance. Kā jums pašiem šķiet, kādas idejas vislabāk raksturo to, kas ir Gob Squad? Johanna Freiburga: Mēs vienmēr esam bijuši ļoti romantiski un aizvien esam atvērti raudzījušies ikdienas skaistumā. Esam meklējuši realitātē lietas, ko pazīstam no filmām. Šos palēninājuma momentus kino, kad tu satiec stacijā kādu, ko mīli. Kad šajā kameras palēninātajā kustībā ir visa pasaule - mēs redzam tikai šos mīlošos cilvēkus skrienam vienu otram pretī ar atplestām rokām. Mēs nejūtam, ka dzīve tāda ir, bet meklējam šos skaistos brīžus un šīs skaistās lietas, kas to tādu padara. Mēs mēģinām savienot reālo pasauli ar mūsu sapņiem. Un mēģinām piepildīt mūsu sapņus reālajā dzīvē. Tas atspoguļojas arī mūsu darbā Super Night Shot, kad mēs dodamies pilsētā un filmējam ielu pieredzi, un mēģinām padarīt garāmgājējus par mūsu filmas līdzspēlētājiem. M.Z.: Jūsu jaunākā izrāde, kas tika pirmizrādīta šīgada maijā, saucas "Es, monstrs". Pirms tam tapušo darbu nosaukumi ir ne mazāk daiļrunīgi: "Šajā kvartālā velnam ir zelta raktuves", "Kinga Konga klubs". Kas jūs piesaista monstrozitātē, pārdabiskajā? Šajā it kā pavisam pretējā teritorijā tikko jūsu raksturotajam? Saimons Vils: Ar monstru tēmu sākām strādāt jau pirms gadiem trijiem. Mēs bijām sākuši domāt par šausmu filmām. Ideja bija aizņemties no cilvēkiem bailes un veidot pēc tam no tām šausmu filmas. Mūs ieinteresēja dzīvē novērotais "jaunais vilnis", tas, ka cilvēki atkal ieinteresējušies par šausmām. Neskaidrības periodos cilvēki aizvien pievēršas vispopulārākajam filmu žanram. Ja jūs paņemat kaut vai I-d žurnālu - tas pilnībā veltīts monstriem. M.Z.: Izrādē "Es, monstrs" jūs testējat cilvēkus, jautājot par viņu bailēm. Katram skatītājam ir jāaizpilda anketa, un, izejot no atbildēm, viņš tiek klasificēts vai nu kā monstrs, vai zombijs, vai kā vampīrs, vai vilkatis. Jūs esat saņēmuši ļoti daudz atbilžu variantus no laikabiedriem par viņu šībrīža bailēm. Vai šajās atbildēs bija arī kaut kas negaidīts? J.F.: Lielāko daļu no tām mēs varam attiecināt arī paši uz sevi. Kā, piemēram, atbildi par Ziemassvētku pavadīšanu kopā ar ģimeni. Ļoti daudzi atbildēja, ka baidās zaudēt kādu sev tuvu cilvēku vai ka kaut kas varētu notikt ar kādu no bērniem. Daudzi baidās par to, ka nākamajā mēnesī vai tuvākajā nākotnē nebūs pietiekami daudz naudas. Internetā atradām sarakstu ar bailēm un fobijām apmēram divdesmit sešu lappušu apjomā - no A līdz Z. Tur bija, piemēram, bailes no asimetriskiem objektiem. Reizēm ir pat grūti iedomāties, ka kāds var baidīties no kaut kā, kas šķietas pavisam mazs un banāls. Ļoti nedaudziem cilvēkiem ir bail no tā, ko esam pieraduši uzlūkot par tipiskajām vai oficiālajām fobijām. M.Z.: Par jūsu maijā pirmizrādīto darbu "Es, monstrs" Berlīnes kritikā izskanēja arī viedoklis, ka jūs pārāk vieglprātīgi izrīkojaties ar šīm bailēm. Taisāt lielisku izklaidi, bet paši neesat nemaz tik ļoti norūpējušies par bailēm, ar ko sirgst mūsdienu cilvēki. Vai jums ir kas iebilstams? S.V.: Mēs runājam par ikdienas dzīvi un tajā notiekošajām lietām, un kā pret tām attiekties. Mēs nerunājam par patiešām lielām un nopietnām bailēm, kā bērna zaudēšana, nonākšana kara zonā, miršana ar vēzi vai AIDS, vecuma atnākšana. Tās ir ļoti lielas lietas, ko daudzi cilvēki aizvien uztver kā kaut ko attālu. Mēs koncentrējamies uz ikdienas lietām. Tas ir stāsts par sievieti, kas dodas uz veikalu un pērk organisko pārtiku, tas ir stāsts par to, kā pateikt "Hallo!" otram un "Nu, kā tev iet?". Tās ir lietas, kas ar tevi notiek katru dienu. Mēs šīs ikdienas lietas ieliekam rāmī, karkasā par bailēm un monstrozitāti dzīvē. Mani interesē ikdienas dzīves monstrozitāte. Sākot strādāt ar šo projektu, mēs ļoti ātri sapratām: kaut kas baiss ir šajā normalitātē. Visās šajās šausmu filmās aizvien ir ļoti skaidri pateikts, kurš ir monstrs un kas ir labi, kas - slikti. Darba procesā mēs aizvien jokojāmies, ka vajadzētu izveidot šausmu filmu, kurā nekas nenotiek. Kurā nav šausmu vispār. Monstrs nekad neuznirst. Mūsu darbs ir par ikdienu, normalitāti un tajā mītošo monstrozumu. M.Z.: Ir tāds lokāla līmeņa jautājums, ko mazliet nāksies paskaidrot. Latvijā, kur tiks izrādīts Super Night Shot, ir daļa teātra kritiķu, kuri tā ļoti strikti mēdz vilkt robežas riņķī apkārt tam, ko viņi paši dēvē par teātri. Un pret to, kas, viņuprāt, tur neietilpst, izturas ar noraidījumu. Šo fenomenu - sašaurināti skatīties uz apspriežamo priekšmetu - pat nevar nosaukt par Austrumeiropas parādību, tas ir drīzāk tāds bijušās Padomju Savienības atstātais zīmogs, kur interdisciplinārās lietas vienkārši nav iesakņojušās tik organiski domāšanā. Maskavas un Pēterburgas medijos arī laiku pa laikam var lasīt - tas nav teātris. Jūs savus Berlīnē tapušos darbus izrādāt teātrī. Kāpēc jums ir vajadzīgs teātra konteksts? Šai dzīvajai filmai Super Night Shot, piemēram, kas iznes teātri ielās, izkaisa to visā pilsētā? S.V.: Tas aizvien ir atkarīgs no katra cilvēka uzstādījuma - vai viņš redz pasauli kā milzīgu gleznu, kā operu vai kā teātri. Super Night Shot ne vienmēr ir ticis izrādīts teātrī. Mēs šo darbu Lielbritānijā ievietojām bingo zālē. Bet liksim kritiķus malā, jo tie ir cilvēki ar ļoti specifiskām zināšanām. Es domāju, ka neviens cilvēks, kurš dzīvo mūsdienu Eiropā, neraizējas par to, kas tas ir, ko viņš skatās - filma, luga vai kas cits. Viņš ir konfrontēts ar šo dīvaino formu, ar ierakstu, kas tapis stundu pirms izrādes sākuma. Un pieredze, kas rodas, vērojot šo formu, ir līdzīga dzīvā teātra pieredzei. Tam, kā šis dzīvais mehānisms darbojas, ir ļoti nepastarpināta kvalitāte. Notiekošais var eksistēt tikai šajā formā. Tas nevar tikt izstāstīts kaut kā citādi. Tam ir jābūt izstāstītam šīm četrām kamerām. Notiekošais nevar pastāvēt kā luga, un tas nevar pastāvēt tikai kā filma. Tas ir tas, kas tas ir. Un tam ir jābūt tādam, kāds tas ir. Es esmu pārliecināts, ka neviens mūsdienu cilvēks nedomā par to, vai viņam tagad rāda filmu, izrādi vai mūziklu. Jautājums - vai tas ir spēcīgs un pievelkošs vai ne? J.F.: Mēs rādām visu ar vienas stundas novēlošanos, kā tas mēdz notikt amerikāņu televīzijā. Mēs redzam notikumus stundu vēlāk, tas ir kaut kas fiksēts, un tajā vairs neko nevar mainīt. Notiekošais ir jau attālināts laikā un tomēr izskatās ļoti tieši, it kā tas notiktu tagad, jo cilvēki, kas to skatās, ir nākuši uz teātri pa tām pašām ielām, un, ja ir lijis, tad arī mūsu filmā ir lijis. Sajūtas, kas ir bijušas cilvēkiem, nākot šurp, viņi atpazīst arī filmā. Un liekas, ka tas, ko viņi skatās, ir noticis nupat. M.Z.: Vai katru vakaru jūs tiešām radāt jaunu filmu? S.V.: Jā, jo skatītājam ir jātic tam, ko viņš skatās, viņam ir jāpārdzīvo. Jo tas, ko viņš skatās, - tā ir cīņa. Cilvēki mēģina radīt. Kaut kas notiek. Tas ir tas, ko Johanna teica par mīlestību kustības palēninājumā stacijā. Mēs dodamies iekšā realitātē, mēģinot ļaut kaut kam notikt, un galvenais stāsts jau ir par mēģinājumu to izdarīt. Un tas ir ļoti svarīgi, ka katru reizi ir šāds mēģinājums. Arī Rīgā tas tā būs. J.F. : Dažreiz cilvēki, kas dodas skatīties teātri, pa ceļam nokļūst filmā. Un, kad mēs viņus mēģinām iesaistīt situācijās, viņi atbild: atvainojiet, mums nav laika, mēs ejam uz teātri skatīties filmu. Un tad mēs sakām: jā, bet šī jau ir tieši tā filma, ko jūs skatīsieties. Tik nepastarpināti tas ir. M.Z.: Bet interakcija ar Gob Squad jau nemaz vienmēr nav tik nevainīga. Atceros izrādi "Kinga Konga klubs", kurā skatītājs drīkstēja piedalīties tikai tad, ja viņš bija uzvilcis mērkaķa kostīmu, turklāt šī piedalīšanās tika izmantota "ziepju operu" klišeju atražošanai. Jūs neatstājat šajā darbā skatītājam izvēles iespēju - viņam ir jāpiedalās muļķību izgatavošanā. Kāpēc jūs cilvēkus mēdzat konfrontēt arī ar tik briesmīgiem noteikumiem? S.V.: Viņiem vienmēr ir izvēles iespēja. Nu labi, mērkaķa kostīms bija jāuzvelk, ja tu gribēji tikt ielaists izrādē. Bet tālāk gan katrs varēja izvēlēties - vai kaut ko darīt vai ne? J.F.: Visbrīnišķīgākais, kas piemīt teātrim, ir tas, ka tā ir dzīva lieta. Tu kaut ko rādi un pārdzīvo kopā. Mēs dalām kopā laiku un telpu ar skatītājiem. Mēs vēlamies radīt telpu, eksperimentu, un mēs darām to visi kopā. Tā ir lieta, kurā tu vari ienākt un gūt pieredzi. S.V.: Mani "Kinga Konga klubā" saista tas, ka tas ir notikums. Tā ir divu elementu satikšanās, turklāt šīs lietas nevar pastāvēt viena bez otras. Tas ir kaut kas ļoti līdzīgs rotaļu laukumam, kurā gan mēs, gan publika - visi priecājamies kopā. Finālā mēs reproducējam lielu holivudisku klišeju. Mēs taisām blokbāstera filmu. Ar sirdi plosošu stāstu, ar varoni, ar labo puisi, slikto puisi, kaut kas notiek, kāds mirst, nogrand sprādziens. Tā ir tāda industrializēta vienība - filmas izgatavošana. Mēs varam radīt šādu kopiju stundas laikā - absolūti ārprātīgu un sviestainu. "Kinga Konga klubā" ir šī dīvainā darbnīcas atmosfēra, kur visi staigā mērkaķa kostīmos. Patiesībā šī daļa ir daudz interesantāka par pašu filmu, mērkaķcilvēki pārbauda klišeju pēc klišejas, uzkāpj uz galda un izmēģina, ko tas potenciāli nozīmē - būt par striptīza dejotāju, visu to, ko pieaugušie cilvēki sev ir it kā nolieguši, bet tad viņi uzvelk mērkaķa kostīmus un atļaujas to darīt atkal. Mūsu lielā ideja ir savienot dzīvi ar fantāziju karuseli. Dzīves fantāzija, kas pastāv kino un mākslā. Tās ir simbiotiskas attiecības, kurās ienāk fikcija. Labi, mēs nekad nedosimies uz staciju un neskriesim cits citam pretī ar atvērtām rokām palēninājumā. Realitātē tas nekad nenotiek, bet mēs mēģinām, lai kaut kas tajā realitātē tomēr notiktu. Un "Kinga Konga klubs" ir tikai fantāzija, bet mēs mēģinām izgatavot šo milzīgo ilūziju. M.Z.: Kāpēc jūs izmantojat tieši šos formātus - Holivudas klišejisko kino, "ziepju operas"? Kāpēc jūs interesē strādāt ar masu kultūras klišejām? J.F.: Tāpēc, ka, mūsuprāt, lielākajai daļai cilvēku tā ir atsauce. Tie ir ļoti labi zināmi formāti. Tā ir daļa no kultūras, kurā mēs visi dzīvojam. Mums patīk ņemt pazīstamas lietas un tad tās pagriezt citādāk. Lielākajā pasaules daļā, arī Rīgā, cilvēki pazīst visas šīs popdziesmas, viņiem MTV ir atsauce. Jūs sakāt - klišejas, bet cilvēkiem pret to ir attieksme, viņiem ir šī pieredze, un viņi, protams, arī zina, ka tā ir klišeja. Viņi zina, ka kāds te daļēji pozē. "Ziepju operas" aizvien ir it kā viens un tas pats, bet tajā pašā laikā tās ir katrreiz atšķirīgas. Mēs ceļojam pa dažādām Eiropas zemēm, un tā ir valoda, kuru cilvēki no visdažādākajām kultūrām spēj tomēr nolasīt un kurā mēs varam sarunāties kopā. Popvaloda, "ziepju operas" un Holivudas blokbāsteri ir tas, ko zina visi. Protams, katram šī pieredze un attieksme ir atšķirīga, bet svarīgi ir tas, ka katrs zina, par ko ir runa. S.V.: Mēs nedomājam, ka visiem tam būtu jāpatīk. Mēs vienkārši esam ziņkārīgi. Tā ir sagadījies, ka Gob Squad vienā periodā sāka dzimt bērni cits pēc cita, un nu jau viņiem ir kādi četri pieci gadi. Un tas Gob Squad bērns mums saka: es gribu saģērbties kā princese. Un, saprotiet, mēs tam bērnam itin nekad netikām teikuši, ka viņam būtu jāizskatās kā princesei. Bet pietiek paskatīties televizoru kaut vai 15 minūtes, un tur noteikti parādīsies reklāma, kurā sievietei ir jāizskatās kā princesei vai kā taurenītim. Tas viss jums ir apkārt. Protams, jūs to varat ienīst, noraidīt, bet tas patiešām jums ir visriņķī. J.F.: Bet mēs to varam arī izbaudīt, galu galā mēs visi ar šīm lietām esam izauguši. Mēs mīlam visas šīs pārdabiskās kultūras. M.Z.: Tātad jūsu gadījumā nav runas par kritiku, bet gluži ko citu? S.V.: Tā ir piedalīšanās. Man liekas, ir ļoti svarīgi sevi nepozicionēt kā visa šī upuri. Var taču paņemt un aplūkot šo materiālu un teikt: OK, apskatīsimies, ko mēs paši ar to varam izdarīt. J.F.: Mēs piesavināmies. Tas ir tas, ko mēs darām Super Night Shot. Labi, Holivuda ražo varoni. Bet tagad varonis esmu es pats. Un tad es dodos ārā ielās un saku cilvēkiem: "Hallo, es esmu Rīgas varonis! Ko es varu jūsu labā darīt?" Un cilvēki top par daļu no šīs realitātes, viņi ienāk mūsu filmā, kļūst par līdzautoriem. Labi, šī ir filma. Kuru daļu varētu nospēlēt es? Protams, jūs varat ieņemt, kādu pozīciju vien vēlaties - kritisku, apšaubošu, bet jūs varat arī mesties tur iekšā un reproducēt klišejas šī mākslīgā rāmja iekšpusē. M.Z.: Bet ne jau katram gribas nodarboties ar masu kultūras klišeju atražošanu, ja viņš ir izvēlējies doties uz teātri, vēl jo vairāk, ja viņš dodas uz Gob Squad? Dažos gadījumos var sākties masīvas identifikācijas problēmas ar lomām, kas tiek piedāvātas, - "Šajā kvartālā velnam ir zelta raktuves" un "Kinga Konga kluba" gadījumā. J.F.: Mūsu darbos aizvien ir klāt šī divdabība. Mēs veidojam mimikriju no šo sarkano tepiķu pasaulēm, pārdabiskajām pasaulēm. Taču cilvēki, kas nostājas uz sarkanā tepiķa, nav pārdabiski, viņi ir reāli. Viņi ir tie, kas viņi ir, tikai ievietoti pārdabiskā Holivudas rāmī. Izrādē "Šajā kvartālā velnam ir zelta raktuves" esam tādi kā pārdabiskie TV reprezentētāji, taču mēs dodam mūsu sastaptajiem cilvēkiem runāt Renē Poleša tekstus, un tie ir dziļi teksti, ļoti daudzslāņaini. Un šie teksti darbojas pilnīgi pret šo klišejisko rāmi. Tas ir mūsu kods. Pat "Kinga Konga klubā" ir ļoti līdzīgi - jo mēs taisām voice over, kurā cilvēki runā par ļoti reālām lietām. Mēs lūdzam viņus iedomāties savu māti un tad bāru un to, kā viņi iet uz šo bāru un sarunājas tur par savu dzīvi. Šie apraksti, ko cilvēki saņem, bieži ir ļoti banāli. "Man ir bijusi pavisam garlaicīga diena, mani bērni ir bijuši ārpus mājas, es viņiem aizgāju pakaļ, mana sieva un es, mēs saprotamies, bet tas vairs nav tik lieliski kā agrāk." Kaut kas līdzīgs šim visam. Tur vēl bija mazliet detaļu, bet tas ir reāls kāda cilvēka dzīves apraksts. Mēs ierakstām šo tekstu un pārvēršam to par skaņas celiņu filmai, kas ir pilna ar holivudiskām klišejām. Un tas kļūst par kaut ko citu. Jūs redzat šos mērkaķus un holivudiskās kleitas un blondās parūkas, bet varonei piemīt kas patētisks. Viņai jau ir 60 gadu un ir bijusi ļoti banāla dzīve. Un kaut kas saiet kopā, konfrontējot lietas, kuras nesader. S.V.: Kaut kas ļoti klišejisks, liels un banāls satiekas ar kaut ko ļoti reālu. Tai lietai aizvien ir divas puses. M.Z.: Kas cilvēkiem Latvijā būtu noteikti jāzina, pirms viņi dosies uz Gob Squad izrādi? S.V.: Tas, ka mēs būsim klāt un glābsim. | |
| Atgriezties | |
