VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gerijs Hjūms Laima Slava Gerijs Hjūms (Gary Hume) šajā "Londonas vasaras" komplektā iekļuva divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņa plaši reklamētā izstāde "Alu gleznojumi" (Cave paintings) solīja sastapšanos ar kaut ko jaunu jau 1999. gada Venēcijas biennālē ievērotā mākslinieka darbībā - ar "gleznojumiem" kā inkrustācijām marmora plāksnēs; otrkārt, izstāde notika White Cube galerijā, un arī tā beidzot bija jāredz. | |
| |
| Viena no pašām slavenākajām Londonas galerijām, pieticīgi piekļāvusies Hokstonskvēram, nelielam, ēnainam, ziedošam atpūtas laukumam kvartāla centrā, nemaz tik maza (sk. Ineses Riņķes rakstu š.g. "Studijas" februāra-marta numurā) nešķita. Tajā uz sienām brīvi savietojās septiņas diža izmēra (no 210x119 cm ("Dvīņi") līdz 246x344 cm (Mother Mortality)) marmora plāksnes, bet otrajā stāvā - virkne nelielāka izmēra zīmējumu un gleznojumu ar krītu, ogli un eļļu uz audekla.
Darbu vēriens un materiāls vien jau ietekmēja, lai to visu ar interesi aplūkotu. Lielas, gludas, nopulētas plaknes - dažādu krāsu marmora kolāžas. Krāsaini, pretnostatīti laukumi un krāsainas (svina?) dzīslas kā zīmējums. Izmantots esot kā dabiskais, tā mākslīgais marmors, taču iespaids ir viendabīgs. Atliek tikai vienoties, kurš atveids sirdij tuvāks: koķetie dvīņi (kas jau izlikti internetā pārdošanai) vai smagnēji zilonīgās, izsmalcināti neveiklās citas ikoniskās figūras, dažviet lapotņu tīklojuma pārklātas. Proti, kā jau reklāmā pieteikts, barokam vai renesansei raksturīgie apaļie, mīlīgie bērneļi, māte un bērns utt. Pasniegumā darbi vienlīdz dekoratīvi (greznais materiāls atsauc atmiņā Toskānas baznīcu grīdu, sienu un altāru bagātīgās krāsaino marmoru inkrustācijas) un arī dziļdomīgi tulkojami (uz šādām pretenzijām norāda nosaukumi: "Ķēniņu pielūgšanās", "Asinsradinieki", "Bīstamajā pasaulē...", "Piena ceļš" utt.). Tomēr, ilgāk vērojot, saglabājas vien pietāte pret padarīto darbu un pārsteigums par šādu medija maiņu, jo Venēcijas darbi atmiņā palikuši viegli un gaisīgi, tādu līganu, pārslīdošu sajūtu tvērēji, gandrīz vai kā akvareļi, kaut arī, papētot mākslinieka biogrāfiju, izrādījās, ka tie ir gleznoti uz alumīnija plāksnēm. Hjūms starp savas paaudzes māksliniekiem nekad nav izcēlies ar skandaloziem vai šokējošiem piedāvājumiem, drīzāk viņu nākas dēvēt par popkultūrai piederīgu, pasaldu, katrā ziņā pozitīvi orientētu, tādu, kas lieto skaistas krāsas un skaistus modeļus - putnus, augus, vijīgas figūras, masu kultūras elku tēlus - un, lūk, arī Bībeles labi pazīstamo ikonogrāfiju. Sākotnēji viņu interesēja vienkārši ģeometrizēti, it kā uz abstrakciju pusi velkoši gleznojumi, tomēr abstrakcija ir tā, no kuras Hjūms vairījies. Viņa vārdu populāru padarīja t. s. durvju sērija (1991) - pietiekami konkrētu durvju (piemēram, Londonas Sv. Bartolomeja slimnīcas) gleznojumi: spilgti, spoži un gludi. Ģeometrizētu, lokālu krāsu laukumu kompozīcijas - taisnstūri un apļi, kuru kārtojumā viegli var nojaust durvju konstrukcijas. Intervijā Deividam Beretam (David Barret) viņš paskaidro, ka, izvēloties gleznojuma manieri, veiksmīgi trāpījis tābrīža "laika garā": "spriegumā starp attēlu-kā-objektu un objektu-kā-attēlu". "Gleznas prasījās tikt gleznotas tieši šādi, un tas liktenīgi sakrita ar tābrīža mākslinieciskajiem un intelektuālajiem kritērijiem." Gleznotas ar sadzīves krāsām uz rūpnieciskiem paneļiem, tās patiesi ir kaut kur pa vidu starp abstrakti ģeometriskiem gleznojumiem, ko pārstāvēja 80. gadu beigu Neo-ģeo kustība, un konceptuāliem ikdienas objektu redīmeidiem - asamblāžām. Šo gleznojumu sakarā Hjūms izteicies arī, ka viņam patīk iedomāties attēlu kā līdzās sastatītas šķidras krāsas tvertnes. Rādās, ka krāsa viņam vislabāk patīk kā šķidra substance - kad tā ir spoža un plūstoša. Pat runājot par saviem marmora blokiem, Hjūms uzsver: "Kad tu radi gleznu, tu kaut ko atrodi. Tu strādā ar šķidru materiālu, kas pēc tam sacietē, paturot atmiņas par to, ka bijis šķidrs. Lai gan sākotnēji tu par to nedomā, akmens un svins uzvedas tāpat kā gleznojums, tas ir tikai laika un spiediena jautājums." Tas palīdz izskaidrot arī 90. gadu darbus ar popzvaigžņu atveidiem (piemēram, Keita Mosa, Maikls Džeksons) - tie ir kā krāsu klekši ar noteiktu (bet ar līniju neuzsvērtu) robežu, kur, protams, var sazīmēt vēlamo tēlu. (Turklāt viņš lieto presē publicētus attēlus, tos attiecīgi apstrādājot.) Šķiet, turpmāk daudzkārt izvēloties klāt krāsu arī uz alumīnija, Hjūms ir vēlējies šo efektu vēl pastiprināt. Bet tad, 90. gadu beigās, sākas jauns periods, kad Hjūmu pēkšņi sāk interesēt zīmējums kā tāds, ne vairs tikai kā krāsas robežas noteicējs. 1999. gada "Ūdensgleznas" (Water Painting, 1999, gloss paint on aluminium) ir tās, ko redzējām Venēcijā. Tajās zīmējumi - plikņu, seju, augu vijumu kontūrlīnijas - klājas cits uz cita. Tā nu tieši Hjūms, lai arī ne tik komerciāli veiksmīgs kā skolasbiedrs Demjens Hērsts, kura 1988. gadā sarīkotā Freeze izstāde straujā un karstā mākslas notikumu apritē iesvieda tagad tik populāro Goldsmita koledžas audzēkņu paaudzi (arī Hjūmu ar viņa "durvīm"), ir vienīgais no tās, kas pārstāvējis valsti prestižajā skatē. (Tērnera balvai gan Hjūms ir tikai nominēts (1996), bet atšķirībā no Hērsta nav to vēl ieguvis.) Viss ietilpīgais Britu paviljons togad bija pilns ar zaļgani pelēka, monohroma kolorīta gleznojumiem, elegantām alumīnija plāksnēm, klātām ar virtuozi nevērīgo kontūrzīmējumu mudžekļiem. Tas bija gana konceptuāli, taču toreiz laikam no laikmetīgās mākslas avangarda lielvalsts, šķiet, gaidīju ko vairāk. Tādēļ arī mans viedoklis bija visai nievājošs - tukši, saldi un popsīgi. Bet, jā - "smuki" gan. Gleznotājs Ģirts Muižnieks tā vis nedomāja un runāja par smalkām gleznieciskām vērtībām. Tāpēc arī nolēmu izmantot White Cube piedāvāto iespēju un pārbaudīt no jauna savu viedokli. Un jāatzīstas, ka atkal novērtēju šīs YBA paaudzes mākslinieku amatniecisko varēšanu un izdomu. Redzētais liecināja par pamatīgu darbu, kas ielikts, lai katru no objektiem radītu. To pašu nākas atzīt pie Hērsta un arī brāļiem Čepmeniem, kuru reti nepatīkamās pasaules gala tuvuma vīzijas ietver arī moralizējošu vēsti - pieprasījumu pēc saprāta atgriešanās patērētājsabiedrības izpriecu purvā. Smagā materiāla (vārda tiešā nozīmē) bagātināts, diemžēl tālāk par interesanta un patīkama dekoratīva efekta apceri gūtais iespaids tā arī nerisinājās. Lasot nupat Art Newspaper izspēlēto ziņu, ka vairāk par baroku utt. Hjūmu virzībā uz daiļrades novitāti - lielajām marmora kompozīcijām - iespējams, ir ietekmējis pasūtījums veidot popzvaigznes Eltona Džona dušas telpu, jāatzīstas, īpaši pārsteigta nejutos. Jo arī piesauktais baroks un renesanse no līdzīgiem uzdevumiem nevairījās. | |
| Atgriezties | |
