VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par galveno dzīvē un fotogrāfijā Inese Baranovska Ikdienas dzīve ir garlaicīga lieta. Visiem ir vienādas tiesības uz ikdienas dzīvi; nav nekādas nepieciešamības pēc Ikdienas Dzīves Aizsardzības Komitejas! Neatlaidīgi cenšoties saglabāt šodienas dzīves tempu, mēs esam iemācījušies apcerēt, meditēt un daudzas citas lieliskas lietas. Un varbūt ikdienas dzīves novērošana ir savveida meditācijas forma, kas pieejama mums visiem? Meditācijas, kam nav nepieciešamas skolas un guru. Ikdienas dzīve ir universāla, tā nepakļaujas nevienam. Es atgriežos pagātnē un redzu, ka nevaru atcerēties ne laiku, ne vietu, kur šī vai tā fotogrāfija būtu “notverta”. Un es esmu pilnīgā laika trūkumā! Ir atlikušas tikai agras rīta stundas, kuras varu pavadīt, dzerot kafiju, smēķējot un caurskatot arhīvus. Bērnības atmiņas – nostalģija pēc basām kājām. Līdzīgi kā pirmā mīļotā, kuru nekad nevar aizmirst. Kad cilvēks ir vislaimīgākais? Bērnībā. Bērni vislabāk prot priecāties par ikdienas dzīvi. Svētki, ko svin pieaugušie, vairs nesniedz tādu prieku. Ļoti bieži mūsdienu cilvēkam nav laika ikdienas dzīvei. Kad no rīta redzam sniegu, mēs šķendējamies par to, ka tas apgrūtinās braukšanu ar auto, bet aizmirstam, ka sniegs ir balts un mīksts. Mums nav laika priecāties par lietu, krītošām lapām vai logiem, kuros vakaros iedegas gaisma. Mēs nevaram vairs iedomāties dzīvi aiz šiem logiem. Vai es vispār zinu, kā dzīvot šeit un tagad? Vai apzinos, ka vienīgi laiks ir visvarens? Lielveikali izspiež baznīcas un muzejus. Galvenais sauklis ir “Strādā, pērc un mirsti!”. Arī šāda ikdienas dzīve eksistē, bet tas ir pavisam ačgārni un nepareizi. Mūsdienu ikdienas dzīve ir apmaldījusies starp telefona zvaniem, svarīgām sapulcēm, elektroniskajām informācijām un politiskajiem skandāliem. Vai man tas vajadzīgs? Šodien ir grūti fotografēt. Kolēģi mani pametuši, vide ir kļuvusi daudz agresīvāka. Tagad cilvēki drīzāk piedraudēs salauzt tavu fotokameru nekā palūgs viņus nofotografēt. Aizvien biežāk es piedzīvoju Fausta laimes sajūtu: es “bildēju” jaunībā, tagad, vākdams kādreizējo dienu fotogrāfijas, es vēroju tās ar garām ejoša cilvēka sajūtu punktā, kur satiekas dzīves pieredze ar intuīciju. Tas ir viss, kas man atlicis. (ANTANS SUTKUS, Viļņa, 2003) Lietuviešu fotogrāfu Antanu Sutku (dz. 1939. g.) var droši pieskaitīt pie 20. gadsimta fotogrāfijas klasiķiem Eiropā. Viņa veidotās dokumentālās melnbaltās fotogrāfijas izceļas ar meistara īpaši aso redzējumu, it kā nejaušo, bet spožo kompozīcijas izjūtu un – galvenais – cieņas un mīlestības pilno skatu uz lietām, ko fiksē viņa “otrā acs” – kamera. 2003. gadā Sutkus izveidoja jaunu fotoprojektu “Ikdienas dzīves arhīvs. 1959–1993”, kas visu laiku tiek papildināts ar līdz šim nepublicētām fotogrāfijām no meistara personīgā fotonegatīvu arhīva. Pārsteidz darbu ekspresīvi svaigais skatījums uz sava laika ikdienas dzīves notikumiem. Šī kolekcija jau izstādīta daudzos atzītos Eiropas fotocentros, bet tagad arī Latvijas Mākslinieku savienības galerijā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Cēsu Izstāžu namā un citur Latvijā. |
 Terorisms izstādes formātā Margarita Zieda Berlīnē |
 Maskavas lielais projekts Inese Riņķe |
 Gustavs Klucis. Ļeņins un Parīze Irēna Bužinska |
 Robežpārkāpēji: anatomikums, “Madagaskaras fenomens” un krusta karu hronika Alise Tīfentāle Izstāde “Robežpārkāpēji. 80. gadu laikmetīgā māksla” VMM izstāžu zālē “Arsenāls” no 18. februāra līdz 13. martam |
 Mīts, kas radīja zīmolu Ilze Martinsone |
 Vārti.....The Gates Liāna Langa |
