 Māris Bišofs. No kā iznāk labs zīmējums?
Irēna Bužinska
Gatavojot rakstu par mākslinieku Māri Bišofu, atkal nācās pārdomāt vienkārša, lakoniska zīmējuma stabilo vietu nu jau arī 21. gadsimta laikmetīgās mākslas kopainā. Vai mūsdienu zīmējums (arī zīmētājs) vispirms apzināms kā savrups jēdziens vai kā noteikta veseluma tipisks un būtisks elements? Vai māksliniekam – zīmētājam – patiesi piemīt kas dievišķs un unikāls, kā to lasīju vairākās Māra Bišofa personālizstādei veltītās recenzijās? Ja “Bišofa skats” ir apveltīts ar šādām īpašībām, kādi apstākļi sekmējuši šī fenomena veidošanos? Taču Māra Bišofa gadījumā tradicionāli teorētiski slēdzieni un vispārinājumi “nestrādā”, jo viņa ironiskais, paradoksiem un ačgārnībām piepildītais zīmējums nav būvēts – radīts – pēc klasiskā ēnojuma zīmējuma principiem. Daudzas šķietami savstarpēji tālas un sākotnēji it kā nesaistītas lietas ir minamas kā šī fenomena rašanās priekšnosacījumi. Par to liecina kaut vai daži mākslinieka dzīves dati: mācības Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā koktēlniecības nodaļā (1954–1959); studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera nodaļā (1959–1965). Māra Bišofa kursabiedri bija Maija Tabaka, Imants Lancmanis, Bruno Vasiļevskis, Andris Freibergs, Malda Muižule. Dzīves laiks Latvijā – tā bija sākotnējā teritorija, kas vēlāk paplašinājās ar Maskavā (1966–1972), Izraēlā (1972–1980), Parīzē (1981–1983) un Ņujorkā (1984–2003) pavadīto gadu koordinātām. Kopš 2003. gada rudens Māris Bišofs atkal dzīvo Rīgā. Mākslinieka mūža četrdesmit gadus laikam varētu raksturot kā precīzu trajektoriju, kuras īstenošanai liktenis bija organizējis lidojumam īpaši labvēlīgus apstākļus. Mūsu saruna 2005. gada 25. janvārī mākslinieka dzīvoklī–darbnīcā Rīgā, Pērnavas ielā, risinājās par dažiem zīmēšanai būtiskiem darba elementiem jeb par to, “no kā iznāk labs zīmējums”. ‘
|
Monikas I. Pormales hronika 
