VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Monikas I. Pormales hronika Anita Vanaga | |
| |
| 1997–1998 : Fausts 1997. gada pavasarī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs) speciāliste Margarita Miglāne meklē mākslinieku izstādei ““Fausts” latviski”. Vienīgā, kas atsaucas, ir Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas 3. kursa studente Inese Pormale. Johana Volfganga Gētes “Fausta” Raiņa tulkojuma simtgadei atvēlētas Teātra darbinieku savienības telpas, kurās vēl saglabājusies kazino Paradiso aura. Māksliniece to patur sajūtās, kārtojot relikvijas sakarību ķēdēs un atklājot traģēdijas pamatprincipu – mīlestību. Viņa izveido konceptuālo rāmi un iegremdē to atmosfērā, gaisinot bailes no banālām frāzēm un radot jaunu poētisku tēlu. Savieno funkciju ar autentiskumu. Ņem, kur atrod. Spoguļotajā vīriešu tualetē nomētājies garderobes numuriņš ar kārtas skaitli 100 izplešas miglainā plakātā, turpretī lugas fināls “Mūžīgi sievišķais / Augšup mūs ceļ” ar gaismas signāliem ievada kodu – mākoņu pasāžu. Jau 17. un 18. gs. glezniecība mākoņos redz atvērtu telpu. Johans Volfgangs Gēte mākoņus uzlūko kā zīmi jēdzienam Unvergangliches – mūžīgajam un nepārejošajam, saistībā ar kuru tiek izzinātas attiecības starp bezgalīgo kosmosu un cilvēka dabu.1 Tieši mainīgumā mīt iztēle un tās radītais apzīmējums – latīņu faustus jeb “laimīgais”. Izstāde pieredz nebijušu atsaucību, un režisors Rolands Kalniņš uz tās pamata uzņem videofilmu “Mūžīgais Fausts”. Toreiz Pēteris Ķimelis uz Talsu ielu 1 aizved savu mammu. “Tu neesi Inese,” saka režisore Māra Ķimele. “Tu esi Monika.” Tā arī paliek. Pie scenogrāfijas debesīm dzimst jauna zvaigzne. Ar autortēmu pūrā. 1999.5.I : Māksla Beidzot akadēmiju, Monika veido scenogrāfiju Jasmīna Rezā lugai “Māksla” Jaunajā Rīgas teātrī. Sižeta pamatā ir mārketētās mākslas izauklēta situācija. Kāds dermatologs, vārdā Seržs, ko atveido šova horeogrāfe Ineta Ķirse, nopērk slavena autora 1,6 x1,2 m lielu baltu gleznu par 200 000 frankiem. Serža draugi uz gleznu raugās atšķirīgi. Ģirta Ēča intelektuālais Marks ir aizvainots, ka iztērēta milzu nauda par “šito sūdu”. Turpretī ar iejūtu apveltītais Ivans, psihoanalītiķa klients ar stāžu, kura dotībās draugi saredz personīgā viedokļa trūkumu, cenšas izlīdzināt domstarpības. Šajā figaro lomā – lugas tulkotājs un režisors Alvis Hermanis. Runājamais gabals Baltijā iekrīt brīdī, kad augsne ir sagatavota: postpadomju sabiedrība ieņem patērētāja rituālo stāju pie tirdzniecības ratiem, un kultūra pievēršas tirgus stratēģijām. Disputam tiek izvēlēta balta telpa, kuras sienu virsmu tapešveidīgi klāj modeļu attēli, veidojot modes galerijas pašpietiekamo gaisotni. Par modi kā mākslu iestājas daudzvalodīgie uzraksti uz sienām: ART, TAIDE, DAILE, SZTUKA... Savukārt sezonu vārdi un cenas, ieplūdinātas starp attēliem, iezīmē šīs nozares komerciālo dabu. Trīs “kustīgās bildes” šķiet izoperējušās no modes impērijas ielenkuma. To piederību apliecina vienādotie uzvalki, Hugo Boss pafīms, Carden kaklasaites, Rolex pulkstenis – viss comme il faut, kā mēdza teikt nuvoriši (jaunbagātnieki) Andreja Upīša komēdijās. Telpa uzstāda problēmu – noslīpētais minimālisms šodien ir labi ejošs zīmols. Galējības dēļ tas liek saasināti paraudzīties uz cenu, izteiktu hipnotizējošā summā, jo, lai pierādītu, kāpēc būtu jāmaksā par “neko”, jāpastiprina argumentācija. Kāpēc būtu jāšķērdējas par tukšumu? Pēc tā rietumnieki īpaši nesteidzas. Citādi domā Austrumos. Tukšuma sajušana ir viens no meditācijas pakāpieniem, kas seko pēc savu vibrāciju sajušanas. Visu vainago miers: Buda skatās uz pasauli kā uz garām slīdošu mākoni. Dzen kaligrāfija demonstrē prāta atbrīvotību, nevis konkrētus priekšstatus. Staro prāta stāvoklis, nolasāmajai informācijai nav nozīmes, nozīmēm nav jēgas. Staro tukšums – Pīters Bruks to zina. Ilmārs Blumbergs un Māris Subačs arī. Var aprēķināt, cik maksā iztikas minimums, bet cik maksā māksla? Par spīti tam, ka Endijs Vorhols savās dolāru sietspiedēs uzskatāmi parāda, ka māksla ir gan nauda, gan elks, gan sapnis, gan laime, jautājums “kas ir māksla?” paliek. Lai būtu laime! Cik maksā šī laime? Cenu rada tirgus, un pašizmaksa tajā ir tikai viena no sastāvdaļām. Pārējais – publicitātes saldā nasta, kurā ietilpst arī leģenda par mākslinieku, pašu darbu, priekšstati par dzīves stilu un sociālā statusa vērtībām jeb renomē, – veido skaitļus, kas tālu pārsniedz mākslinieka ieguldīto kapitālu. Tirgum nav jāsaprot māksla, pietiek ar to, ka tas pazīst stilus un ir gatavs ieguldīt līdzekļus ar domu, skaidru kā rīta rasa: maza nauda taisa lielu naudu. Beigas ir labas. Seržs ļauj Markam ar flomāsteru no Ivana veikala gleznā iezīmēt slēpotāju – rūķīti, kas šķērso balto telpu un izzūd tajā. Stihiskais spēks, izjaucis ideālo kārtību, atjauno lietu dabisko esību: tā Austrumu meistars sit māceklim ar koku vai sadzīves drāmā laulāts pāris plēš dzimtas krāto porcelānu. Draudzības kordons paplašinās uz atziņas rēķina: mākslai pašai par sevi nav nozīmes, naudai ne tik. 1999–2003 : jaunā kompleksitāte 1999. gadā Monika pārnes fotogrāfa Gunāra Bindes leģendāro Eduarda Smiļģa portretu uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēkas brandmūra Lāčplēša ielā 25. Un aizbrauc uz Ņujorku ar domu specializēties production design. “Pirms tam studijā Cinevilla uzņēma kādas igauņu filmas treileri. Tā bija iespēja saprast ko vairāk par savu jauno aizraušanos. Jāinscenē, “jāuzliek” viens kadrs un jāgaida, kamēr tas tiks nofilmēts. Šī pieredze asociējas tikai ar gaidīšanu. Konceptuālas pašizpausmes ziņā man šāds process šķiet nepietiekams. Varu salīdzināt tapšanas procesu, piedaloties Jura Poškus filmas “Bet stunda nāk” veidošanā. Meklējumi un diskusijas, izaicinājums darīt nezināmo, dažreiz neformulētas lietas. Teātris mani neinteresē profesionālas karjeras nozīmē. Mēģinu izdarīt izvēli, kas saista ar jaunas, spēcīgas sajūtas klātesamību.” Zīmīgi, ka ikvienā Monikas izpausmē ir ietverta pašsajūta. Gatavībā izmantot iespējas, ko dzīve dod, Monika kopā ar Katrīnu Neiburgu rosina feministisko “Sesto elementu”, ar Gintu Gabrānu izvadā “Rīgas iepazīšanās biroju” pa Eiropu, īsteno amerikāņu režisoram Dž. Deivisam veltītu eksperimentālo filmu “Enerģijas straume”, piedalās OPEN akcijās Rīgas ielās, turpina sadarboties ar teātriem. Un visu dara ļoti sekmīgi. Tomēr akcijā “LV (tm)” pāri Rīgas ēkai Raiņa bulvārī 25 viņa raksta: “NEGRIBU NEKO NE PAR KĀDU NAUDU. ZVANI UZ [kuratores Ievas Kalniņas telefona numurs – A.V.].” 2004.2.I : Tālāk Negribēšana izpaužas mākslas komercializācijas kontekstā kā personiskā reakcija uz laikmetīgo pasūtījumu un patērētāja diktatūru jeb, pārfrāzējot Delfu orākulu, – sava donora iepazīšanu. Arī JRT dzīvo līdzīgās noskaņās. Pēc Alvja Hermaņa režisētā “Revidenta” panākumiem teātrī nobriest jautājums – kas cilvēka personīgajā dzīvē var mainīties, vai viņš vispār pieļauj iespēju sevī kaut ko mainīt? Top kopdarbs “Tālāk”. Pravietiskā situācija līdzinās brīdim, kad, iztaujājot likteni, iznirst mistiskais raksts: pagātne mirusi, nākotne nav dzimusi. Aizmirstiet pagātni. Jaunais ir ceļā! Alvis Hermanis no Maksima Gorkija lugas “Dibenā” aizņemas domu par slēgtu vidi, kurā mitinās ļaudis bez noteiktas dzīvesvietas, un krusto to ar TV realitātes šovu. Realitātes šovs tēlo realitāti, savukārt JRT aktieri spēlē realitātes šovu, kas tēlo realitāti. Šajā ilūziju laboratorijā ierodas svētceļnieks Lūka ar dziednieka un Dievmātes gleznotāja vaibstiem (Modris Tenisons), aicinot katru no klātesošajiem uzsākt savu ceļu. Uz skatuves virs izgaismotās “stikla zvērnīcas” mirdz rūgtais sauklis “Cilvēks – tas skan lepni”. Lepnību vainago trīs ekrāni. Pirmais demonstrē mēģinājumu procesu, kurā aktieri stāsta savas dzīves epizodes (filmē Jānis Putniņš). Otrais rāda Lielvārdes jostas fragmentus pamīšus ar izrādes dalībnieku Jura Poškus, Modra Tenisona, Armanda Strazda sejām digitālās grafikas formātā. Trešajā redzam aktieru tuvplānus, ko Monika filmē tiešraidē. Montāžu veido skatītājs pats. Ir iedarbināta kompleksa vizualitāte. Tajā simultāni attīstās arhetipiski mītiskais slānis, kopējā un individuālā pieredze, psihofiziskā enerģētika un multimediju iespējas. Redzamības lauki konkurē cits ar citu, radot pārsātinātības, sadrumstalotības un diskomforta sajūtu, gadījumā ja skatītājs iecerējis aptvert visu klāstu vienā rāvienā – tas nav iespējams. Informācija jāšķiro. Automātiskajā meklētājā ir ievadīts vārds “TĀLĀK”. Ģirts Ēcis ar to pātago izrādes tempu. Tālāk – tas ir ne tikai uz priekšu nākotnē. Tālāk virza arī uz pagātni, dziļumu, seklumu... Kamēr it kā nekas nenotiek jeb notiek gaidīšana, personas laiku pa laikam pamet caurspīdīgo ilūziju templi un cenšas ko būtisku atrisināt: Gundara Āboliņa aktieris koncentrējas vienīgi pareizajai dzejoļa intonācijai, it kā no rezultāta būtu atkarīgs viņa “būt vai nebūt”, Maija Apine skaidro divas Maijas: matērijas un ego ilūziju... Arī Monikai ir iedalīta loma ar Hakima Beja tekstu, kurā “viņš noraida jebkādu pieradināšanos vai iekļaušanos sistēmā, īpaši izsmejot multikulturālisma ilūziju politkorektajās demokrātiskajās valstīs”2. ‘ 2003. 9. XII : Garā dzĪve Tieksmē pēc simetrijas Alvis Hermanis līdztekus iestudē “Garo dzīvi”. Ja uzskaitītu visu, ko acis redz, saraksts būtu graujošs. Vides priekšmetiskais blīvums ir ierindojams visu laiku visu Latvijas teātru priekšgalā. Atšķirībā no iluzori gleznieciskās dekorācijas, kas arī ir patiesi mīlējusi detalizētu vidi, “Garajā dzīvē” lietas ir īstas, sākot ar komunālā dzīvokļa zvanu pogām, koridorā atstutētām slēpēm, gludināmo dēli, velosipēdu, putekļu sūcēju, apģērbiem, burkām, ledusskapi, žurnāliem... – mantību, bez kuras nevar iztikt un ko nevar iztērēt. Izejot cauri koridoram, skatītājs nonāk “koka Rīgas” nama fasādes priekšā. Strādnieki demontē fasādi, un tuvplānā atklājas viena diennakts piecu vecu cilvēku dzīvē. Kad skatiens aprod ar biezo atmosfēru, sāk iedarboties nemateriālā faktūra, otrais plāns. Scenogrāfija uzbur notikumus, “priekšmeti un klusējošie aktieri spēj pateikt daudz vairāk par vārdiem” (T. Dorsts)3. Monika: “Man ierastā Rīga tika ieraudzīta no citiem skatpunktiem. Izgāztuves, māju pagalmi, dzīvokļi, kur nesen miruši veci cilvēki, telpas, kas cilvēkiem jāatbrīvo, jo tās kādam citam ir vairāk vajadzīgas. Lietas pievērsa uzmanību un uzrunāja pašas. Katrs priekšmets ar nojaušamu dzīves stāstu un enerģiju. Apbrīnoju, kā aktieri spēja radīt savu pasauli šajā ento pasauļu satikšanās vietā.” Apģērbs un telpa ir ķermeniskais paplašinājums, kurā izpaužas personāžu biogrāfija. Izrāde barojas atmiņās un priekšnojautās. Ikdienība, nāves pietuvināšana un dzīves svinēšana, bagātība vai nabadzība, kas zina. Universālā melodija pārklājas ar konkrētu meldiņu: tā Kaspara Znotiņa muzikants Arnolds un Gunas Zariņas kaimiņa sieva Jaņina izbalējošā duetā uzvelk par mīlu. Privātais gausums pārtrūkst pēkšņi. Tieši plkst. 20.30 laiks kļūst sinhrons un sociāli apzinīgs – teātris pieslēdzas TV “Panorāmai”. Dienas cikls noslēdzas, griežot ierasto ritmu. 2004.3.IX : PŪt, vĒjiŅi! Etniskā bagātība tradīciju krātuvē jeb brīvdabas muzejā – šādu atspērienu startam piedāvā Gaļina Poļiščuka, režisore, kurai ir tas gods ar Raiņa tautas dziesmu atklāt rekonstruēto Nacionālo teātri. Bez dramaturģijas mežģīnēm, bet ar dzīvu uguni un jaunu miesu. Pirmatnējā kopienā sajaucas zemes un asins balss. Un likteņbalss, ko dzird tikai Baiba (Dita Lūriņa), kad dzirnas maļ, zīle dzied un rīta vējš pūš. Kam tiks rīta malumiņš? Mistērija prasa pēc tā, kas mīt cilvēka asinīs, – vislabāko upuri, visskaidrāko dvēseli. Ko iespēj cilvēka saprašana pret kosmisko struktūru, kad sakrālā sēja/pļauja atjauno radošos spēkus? Zieda partitūra, ko Baiba spēlē kopā ar mūziķiem, kulminē veļu dziesmā. “Cep, māmiņa, kukulīti.” Auditorijas tribīnes izvietotas skatuves sānu malās. Spēles laukumam pa perimetru Monika kā operāciju māsa izkārto instrumentus tā, lai viss būtu pa ķērienam. Teksta autoritārisma drupās mutuļo skaidrība, kaislība, vienkāršība. Ideālais Rainis turpinās. ‘ 2005.22.I : Ledus “No kura mātes klēpja ir cēlies ledus, un kas licis rasties ir debesu sarmai” – Ījaba grāmata (38:29), vistumšākā no Vecās Derības, kodē Vladimira Sorokina romānu “Ledus”. Pēc tā Alvis Hermanis iestudē “Kolektīvu grāmatas lasīšanu ar iztēles palīdzību Frankfurtē” Frankfurtes teātrī (Schauspielfrankfurt). Stieptais nosaukums atsedz izrādes struktūru un akcentē norises vietu; tekstu režisors īsina kopā ar vācu aktieriem, vadoties pēc vietējās uztveres. Atšķirībā no rakstnieka izrādes veidotāji nav reliģiozi. Taču, meklējot risinājumu sūri skarbam ledus klēpja vēstījumam par zilacaini blondu brālību, viņi nonāk pie liturģijā izstrādātās sistēmas. Draudzei redzamā vietā uz skatuves ieviests tablo ar numerāciju, nodrošinot altāra un zāles vienotību. 1. daļā skatītājiem tiek izdalīti Monikas uzņemtie fotoromāni, 2. daļā auditorijas rokās nonāk Harija Branta pornokomiksi un noslēgumā 100 īsti padomju armijnieku ģimeņu fotoalbumi, kas iegūti ar sludinājumu starpniecību vai dažādās Monikai vien zināmās vietās. Faustiskais Übermensch un Raiņa nākotnes cilvēks trāpa totalitārisma mītradnē un izšķīst SS, KGB un latviešu arāju – kalēju realitātē, stiprinot utopijas instinktu līmeņa blakusproduktu. “Blondīņi” piedzimst kā parasti cilvēki, bet savu izredzētību saprot pēc sirds “atmodināšanas” caur kosmosa pieskārienu – āmuru, pagatavotu no Tunguskas meteorīta radītā ledus. Trīs stundu garo izrādi notur Sorokina līdzekļi – smiekli un lūgšana. Sakrālajam reģistram uzpotēto vardarbību un pornogrāfiju grauj sintakses elementārisms, vienšūnainība, domas minimums. Sīks jauna tipa vīruss kā partizāns “ījabo” milža apziņas vājāko punktu. Režisors skatuves metaforās rīkojas subversīvi. Vulkāniskas pollūcijas triumfu izverd minerālūdens plastmasas pudele, murgu par blokādes līķa pakaļas kotletēm šķīsta un kristī asaru vanna, piepildīta septiņu dienu raudās, bet žilbinošajā “sākotnējās gaismas” apoteozē starp zeltītu elku ikonostasu un slidu asināšanas dzirkstelēm režisors liek uzvīties vijoles lūgšanai. Kurš kuru? Kad līdzība ir atsegta, viens noslēpums tomēr paliek. Mīkla – kas ir īstais Autors? Monika: “Nav daudz orientieru. Tikai pārlidojumi orbītā, no vienas planētas uz nākamo.” | |
| Atgriezties | |
