VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māris Bišofs. No kā iznāk labs zīmējums? Irēna Bužinska Gatavojot rakstu par mākslinieku Māri Bišofu, atkal nācās pārdomāt vienkārša, lakoniska zīmējuma stabilo vietu nu jau arī 21. gadsimta laikmetīgās mākslas kopainā. Vai mūsdienu zīmējums (arī zīmētājs) vispirms apzināms kā savrups jēdziens vai kā noteikta veseluma tipisks un būtisks elements? Vai māksliniekam – zīmētājam – patiesi piemīt kas dievišķs un unikāls, kā to lasīju vairākās Māra Bišofa personālizstādei veltītās recenzijās? Ja “Bišofa skats” ir apveltīts ar šādām īpašībām, kādi apstākļi sekmējuši šī fenomena veidošanos? Taču Māra Bišofa gadījumā tradicionāli teorētiski slēdzieni un vispārinājumi “nestrādā”, jo viņa ironiskais, paradoksiem un ačgārnībām piepildītais zīmējums nav būvēts – radīts – pēc klasiskā ēnojuma zīmējuma principiem. Daudzas šķietami savstarpēji tālas un sākotnēji it kā nesaistītas lietas ir minamas kā šī fenomena rašanās priekšnosacījumi. Par to liecina kaut vai daži mākslinieka dzīves dati: mācības Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā koktēlniecības nodaļā (1954–1959); studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera nodaļā (1959–1965). Māra Bišofa kursabiedri bija Maija Tabaka, Imants Lancmanis, Bruno Vasiļevskis, Andris Freibergs, Malda Muižule. Dzīves laiks Latvijā – tā bija sākotnējā teritorija, kas vēlāk paplašinājās ar Maskavā (1966–1972), Izraēlā (1972–1980), Parīzē (1981–1983) un Ņujorkā (1984–2003) pavadīto gadu koordinātām. Kopš 2003. gada rudens Māris Bišofs atkal dzīvo Rīgā. Mākslinieka mūža četrdesmit gadus laikam varētu raksturot kā precīzu trajektoriju, kuras īstenošanai liktenis bija organizējis lidojumam īpaši labvēlīgus apstākļus. Mūsu saruna 2005. gada 25. janvārī mākslinieka dzīvoklī–darbnīcā Rīgā, Pērnavas ielā, risinājās par dažiem zīmēšanai būtiskiem darba elementiem jeb par to, “no kā iznāk labs zīmējums”. ‘ | |
| |
| Irēna Bužinska: Mūsu pirmo tikšanos Zimmerli Mākslas muzejā Ņūbransvikā
(ASV) 2002. gada 9. martā es varētu nosaukt par līdz tam atšķirīgu
trajektoriju zīmīgu saskares punktu. Protams, es zināju par jūsu
darbiem iepriekš no dažām publikācijām žurnālos “Māksla” un “Jaunā
Gaita”. Tomēr daudziem – arī jūsu mākslas pazinējiem – patiesais
priekšstats par jūsu radošo darbību radās no personālizstādes “Bišofa
skats”, kas no 2005. gada 9. februāra līdz 13. martam bija apskatāma
Valsts Mākslas muzeja Baltajā zālē. Gatavojot šo izstādi, esmu nonākusi
pie vairākiem secinājumiem, kuru pareizību gribētu pārbaudīt šajā
sarunā. Atzīšos godīgi – mani pārsteidza, ka jūs arī 21. gadsimta
sākumā, kad tik daudzi mākslinieki strādā vienīgi datorā, radāt savus
zīmējumus klasiskā veidā – uz papīra ar zīmuli vai tušu; turklāt
zīmējumiem pamatā ir neskaitāmi uzmetumi un skices. Labs papīrs.
Klasiska darba metode – vai tiešām tas arī šodien ir tik svarīgi? Māris Bišofs: Es nevaru iedomāties, ka varētu darīt kaut ko elektroniski. Pirmo māksliniecisko izglītību ieguvu kā koktēlnieks. Es apstrādāju koku – materiālu. Varbūt tāpēc nozīme ir papīram, uz kāda strādāju. Tas, protams, var būt dažāds. Dārgs un ļoti lēts. Ierodoties Amerikā, bija laiks, kad es dārgu papīru nevarēju atļauties. Tad atradu zīmēšanai domātus vienkāršus blokus ar 500 papīra loksnēm. Tas maksāja varbūt kādus 10 dolārus. Man tas ļoti patika, jo papīrs labi “pieņēma” zīmuli. Uz tā varēju uzzīmēt un tad lieko viegli nodzēst. Šādus blokus piezīmēju ļoti daudz. Tad veicu atlasi. Blokus sadalīju atsevišķās lapās. Atstāju tikai noderīgās skices, kas arī atvestas uz Rīgu. Turpretī krāsainiem zīmējumiem izmantoju augstvērtīgu, dārgu, biezu papīru, uz kura labi klājas akvarelis. Es strādāju vecmodīgā stilā. Man ir papīrs, zīmulis, spalva, ota. Reti tiek lietota velce un rapidogrāfs. Viss manos darbos ir veidots tradicionāli. Pie tā es esmu pieradis, un nav arī vajadzības lietot ko citu. Es kādreiz izmantoju pat ļoti nodilušu spalvu, kas dod platu līniju. Taču esmu pieradis un pieņemu spalvas radītās līnijas platumu. Spalva dilst ilgu laiku. Paiet zināms laiciņš, kamēr pierodu pie jaunas spalvas ar tievu līniju. Tā ir tīri fiziska sajūta. Varbūt savulaik, strādājot pie konstruktīviem zīmējumiem, būtu noderējis dators, bet tad – 70. gados – to vēl nelietoja. Tolaik man bija tieksme pēc perfektas precizitātes. Tagad es tā nestrādāju un man nav arī intereses. Irēna Bužinska: Man īpaši intriģējošas liekas skices, kuras, lai arī nestrādājat ar datoru, gribas salīdzināt ar neskaitāmiem failiem. Šis “tēlu haoss”, manuprāt, labi iederējās izstādē un radīja kontrastu ar jūsu gataviem zīmējumiem tik raksturīgo skaidrību, konstruktīvo uzbūvi un kārtību, vienkāršību. Manuprāt, šī darba virtuve sniedza ieskatu pašā darba procesā. Māris Bišofs: Skices fiksē acumirklīgas idejas. Piemēram, tu ej pa ielu. Ieraugi mašīnu. Tu sāc domāt, kā riteņi griežas. Tad ienāk prātā kalendārs. Pēc tam skaitītājs, kas griežas. Tu fiksē ieraudzīto un tad ej tālāk. Manas skices ir darinātas pilnīgi atšķirīgos stilos. Tajās es ielieku emocijas. Tas man ir spēlēšanās process, no tā es gūstu baudu. Man vienkārši patīk to darīt. Un skicēs var īstenot arī pavisam absurdas idejas. Skicēs ir deformētas, ļoti sašķobītas sejas. Tur ir nezin kas! Varu kubistiski deformēt kādu figūru, pat saskaldīt gabalos, kas arī ir attēlots skicēs. Uzzīmēt kādu bezjēdzību. Dažiem par to nāk smiekli. Es nekad nesmejos par saviem un citu zīmējumiem. Ja man prasa, vai es smejos par saviem jokiem, tad jāatbild, ka tās ir galīgas muļķības! Bet man ir gandarījums, ja joks ir izdevies. Irēna Bužinska: Vai no tādas “spēlēšanās” nav izdevies radīt arī “Bišofa skatu”: cilvēka galva profilā, un no acīm “nāk ārā” prožektors – skatiens? ‘ Māris Bišofs: Tas ir viens no maniem domu gājieniem. Izskats un spēlēšanās: acis, gaisma, prožektors. Tas var būt katru reizi citādi. Piemēram, skatiens var būt blāvs – tu redzi, kas ir tālumā, bet nesaskati tuvumā esošo. Varbūt tas ir cilvēka skatiens, kas sagrauj mūri. Jā, es to skatienu – prožektoru izdomāju Amerikā un ar to lepojos. Tad man sāka sekot – es iespaidoju citus. Mēs cits no cita ietekmējāmies – Izraēlā, Amerikā. Daudzi tā ir darījuši. Irēna Bužinska: Varbūt mazliet plašāk par savas radošās darbības sākumu! Māris Bišofs: Es esmu laimīgs un pateicīgs Dievam, ka man visu mūžu nav bijis jāstrādā birojā. Studiju gados pelnīju naudu ar karikatūrām “Dadzim”. Mani pārsteidza, ka tik daudzi to vēl atceras! Maskavā pievērsos grāmatu ilustrācijām un noformējumam. Izraēlā pārdevu akvareļus; tur to lielākais vairums arī palicis. Taču šajā tradicionālajā virzienā tālāk nebija kur iet – es biju šo stilu izkopis līdz galam. Tā es sāku zīmēt – sākumā sev, un tās vairs nebija karikatūras. Tēmas darbiem noteicu pats. No šiem zīmējumiem radās divas izstādes: The Exhibition (1974) un Time out (1977) – tēma ir par sportu, mašinēriju un sacensību, kas novesta līdz absurdam. Piemēram, kā tanki sacenšoties brauc cits citam virsū. Izstādes notika abos lielākajos Izraēlas muzejos – Telavivā un Jeruzālemē. Izstādē Time out skanēja mūzika no Pink Floyd skaņuplates The Dark Side of the Moon. Bez tam bija arī slaidu projekcija, kuros cita starpā bija redzami attēli no žurnāliem par sporta tēmu. Slaidos bija arī tehniskas lietas – kā izskatās sportistu maskas, aksesuāri, apģērbs. Cikla darbus apvienoja doma, kā atpūta pārvēršas par smagu, nogurdinošu darbu. Toties pēc izstādes The Exhibition iznāca mana pirmā zīmējumu grāmata. No zīmējumiem tika izgatavotas arī sietspiedes, taču man no tā maz kas ir palicis. Irēna Bužinska: Vai jums ir raksturīgi radīt darbus sērijās vai arī apvienot atsevišķus darbus tematiskos ciklos? Māris Bišofs: Sākumā vienmēr ir atsevišķi darbi, taču lielas lietas nokļūst sērijās, kas veltītas atsevišķai tēmai. Piemēram, par literatūru. Sākums šai sērijai bija Parīzē. Daži vēlāk tapuši zīmējumi vispirms tika publicēti avīzē. Vienā no pirmajiem zīmējumiem bija attēlota grāmata: Emīls Zolā sarakstījis Coca-Cola. Tā tas sākās, un es domāju, ko vēl darīt. Piemēram, izdomāju, ka Lolita varbūt ir sarakstījusi “Nabokovu”. Tas bija ap 1982.–1983.gadu. Nonācis pie šī atraduma, es turpināju domāt, ko var vēl. Pirms manis tādas intelektuālas zīmējumu sērijas noteikti neviens nebija radījis. Es par to interesējos. Un, kad sāc domāt, tad rodas nākamās idejas. Darbs pie sērijas par literatūru turpinājās vairākus gadus, un no tā beigās iznāca zīmējumu grāmata “Draiskulīgā Virdžīnija Vulfa”. Virdžīnija – zināmā mērā tas ir no gaisa grābts. Šīs rakstnieces feministes dzīves stāsts, kura noslīcinoties beidz dzīvi pašnāvībā, 80. gadu sākumā intelektuāļu sabiedrībā bija ļoti populārs. Irēna Bužinska: Domāju, ka Virdžīnija Vulfa savu popularitāti nav zaudējusi arī šodien. Rīgā patlaban divos teātros vienlaikus – Nacionālajā teātrī un Krievu drāmā – skatāmi interpretācijā pietiekami atšķirīgi Edvarda Olbī lugas “Kam no Vulfa kundzes bail?” iestudējumi. Toties jūsu grāmatā Zīgmunds Freids, Karls Jungs un Alfreds Hičkoks gan baidās, gan nebaidās no šīs kundzes! Sākumā laikam tomēr bija jāuzzina kaut kas vairāk par Virdžīniju.... Māris Bišofs: Jā, tādēļ man arī nācās izlasīt grāmatu par viņu. Izdevēja domāja, ka grāmatas nosaukumā būtu jābūt sasaistei ar Virdžīniju. Literatūrai veltīto zīmējumu cikls man jau bija gatavs, bet, pateicoties Virdžīnijai, vajadzēja radīt papildu zīmējumus par un ap visu. Tā radās kaut vai zīmējums uz vāka – dažādu laiku slaveni rakstnieki noskatās, kā Virdžīnija ielec baseinā. Vai arī grāmatas lapa ar dažādiem telefoniem. Sarakstā daži vārdi joka pēc ierakstīti. Tā rakstnieku sarakstā ir iekļauti Elizabetes Teilores un Mārgaretas Tečeres vārdi. Tas ir absurds. Irēna Bužinska: Bet kā tika radīti zīmējumi sev pašam? Izstādē arī bija vai vesela sērija zīmējumu ar šādu pilnīgi nejauši atrastu nosaukumu. Māris Bišofs: Amerikā sākumā publicēja melnbaltos zīmējumus, kas nebija radīti speciāli kādam konkrētam izdevumam. 80. gadu otrajā pusē es sāku strādāt ar krāsu – liku kontrastējošas krāsas vienkāršojot. Tie arī vēl nebija pasūtījumi. No šiem zīmējumiem es izgatavoju reklāmas pastkartes un izsūtīju redakcijām. Tad man sāka zvanīt un piedāvāt darbu. Bija laiks, kad pasūtījuma darbu bija ļoti daudz Bija tāds nemitīgs ritms. Vienu zīmējumu es nodevu avīzei pēcpusdienā. Tad es dzēru tēju un galdā jau bija zīmējuma skice nākamajam izdevumam. Tā tas turpinājās vairākus gadus – es izmantoju situāciju, kad mani pieprasa. Tas arī trenēja darba spējas. Pēc tam pasūtījumi mazinājās un es atkal sāku zīmēt sev. Dažkārt izdevēji pateica, ka zīmējums neatbilst tēmai, un arī no šīs situācijas radās zīmējumi sev pašam. Irēna Bužinska: Vai ir atšķirība, kā māksliniekam pasūta zīmējumu Amerikā un kā – Latvijā? Māris Bišofs: Amerikā man noteica tēmu, bet nekad neiejaucās formālā risinājumā. Amerikai raksturīgas ļoti košas krāsas. To izvēli noteicu es pats. Maskavā aizrādīja visu laiku. Piemēram, teica, lai es nelietoju skurstenim apgriezto perspektīvu! Amerikā tādas lietas nekad nesaka. Galvenais, ko pasaka, – ka zīmējums neatspoguļo rakstu, un aizrāda to ļoti korekti. “Diena” parasti nosaka kādu aktuālu tēmu par Latviju, taču es pats arī varu piedāvāt ko aktuālu. Kad bija manas personālizstādes atklāšana, es piedāvāju zīmējumu, kurā redzami skatītāji izstāžu zālē. “Rīgas Laikam” esmu tikai vienu reizi speciāli radījis zīmējumus – rakstam par pornogrāfiju. “Rīgas Laiks” parasti izvēlējās un publicēja iepriekš radītu zīmējumu, kas nebija pieskaņots rakstam. Tas man tīri labi patīk. Vispār zīmējumus presei uztveru kā darbu. Irēna Bužinska: Esmu pamanījusi, ka jūsu zīmējumos ir lieli kontrasti. Mazs cilvēks grandiozā lielpilsētā. Maza detaļa pret kādu lielu formu, apjomu. Jūs mīlat parādīt šīs iekšējās–ārējās sakarības. Galva profilā un šķērsgriezumā. Tāds pats “griezums” ir arī istabai, telpai! Pingponga bumbiņa šaudās turpu šurpu. Zirgs metas pāri šķēršļiem. Situācija no vienas un no otras puses. Māris Bišofs: Iekšējais–ārējais. Tā var parādīt mijiedarbību, saistību, attiecības. Galva šķērsgriezumā – tas aizgūts no Sola Steinberga (Saul Steinberg). Turpmāk šo ideju pilnveidoju. Istabā šķērsgriezumā – tas nācis no Latvijas! Es taču mācījos interjeristos un studiju gados zīmēju plānus un šķērsgriezumus! Viss, kas mācīts, ir manī. Tāpat koktēlniecība – tā arī ir kaut kur manos darbos. Man laimējies iepazīties ar dažādām vietām, valstīm, sistēmām. Krievija, Izraēla, Francija, Amerika. Atšķirīgs domāšanas veids, ieradumi. Ēšana! Es domāju, ka “iekšējais–ārējais” darbojas kā šo iespaidu apkopojums un mana attieksme pret redzēto. Irēna Bužinska: Jūsu zīmējumi ir paradoksāli un trāpīgi, tos var dēvēt arī par parādību un tēlu dziļāko būtību raksturojošām miniatūrām. 2004. gada beigās ar Latvijas institūta finansējumu iznāca jūsu kārtējā – astotā zīmējumu grāmata My Latvia, kurā ir 100 zīmējumu – atklāsmes (J. Borgs). (Personālizstādē bija tikai septiņi oriģinālzīmējumi no šīs grāmatas.) Grāmata guvusi necerētu atsaucību. ‘ Māris Bišofs: Grāmatas ideja pieder Latvijas institūta direktoram Ojāram Kalniņam. Mēs vienojāmies par iespējamo zīmējumu apjomu, un es piedāvāju tēmas. Bija jāaptver iespējami plašs tēmu loks, un bija skaidrs, ka tie būs melnbaltie zīmējumi. Es gribēju parādīt Latvijai un mums raksturīgo un arī to, ka mēs esam tādi paši cilvēki kā citur pasaulē. Ar Ojāru Kalniņu mums ir bijušas sarunas, ka veidosim arī otru grāmatu par Latviju. Dzīvojot ārzemēs, domāju, ka te mani nepazīs. Esmu atgriezies Latvijā un jūtos labi, un man ir ļoti svarīgi, ka tagad pēc personālizstādes un grāmatas par mani zinās vairāk. Man nekad nav garlaicīgi. Cik esmu sapratis no sarunām, Miervaldis Polis jūtas tāpat. Es varu lasīt, staigāt. Man patīk, piemēram, staigāt Rīgas ielās. Esmu pilsētas cilvēks. Laukos man patīk, tomēr tur man būtu garlaicīgi, jo man vajadzīga pilsētas vide. Irēna Bužinska: Tā nu esam atkal atgriezušies pie pilsētas. Rīgas. Sākotnējās teritorijas, no kurienes jūs sākāt savu lidojumu plašajā pasaulē. Kas noteica jūsu trajektorijas koordinātas? Kā esat nonācis pie savas dzīves gudrības – filozofijas attēlos? Māris Bišofs: Tas pirmkārt ir darbs, izgudrotāja dotības, inteliģence. Es domāju, ka radu zīmējumus citā līmenī. Bez tam es domāju, ka man ir talants. Ir jābūt speciālām dotībām. Tas varbūt skan lecīgi, bet tas ir no Dieva dots. Veiksme arī. Taču zīmējuma vienkāršošanu bija ļoti grūti panākt. Tagad es varu rīkoties pilnīgi brīvi. Es varu uzzīmēt cilvēku sēdošu – bez krēsla, un visiem ir skaidrs, ka cilvēks sēž. Jā, es esmu atradis brīvību, esmu nojaucis perspektīvu, apjomu. Tas prasīja ilgu laiku. Zīmējumos ir ļoti svarīgi, lai cilvēkam viss būtu skaidrs. Pat tad, ja attēlots pilnīgs absurds. Un reizē lai būtu lakoniski, nosacīti, cik iespējams vienkārši. Kamēr mācies, tas nav iespējams. Bet tagad esmu to panācis: viena tēma, otra tēma. Tu fiksē abas un domā vēl par citu tēmu. Un tā cita tēma “salec kopā ar pirmo”, un tad visas tēmas un tēli saiet kopā. Tēli kā klucīši nemitīgi tiek likti kopā. Jaunās kombinācijās. Es jūtu, kad zīmējums ir savākts. Tas ir vienkārši. Un tas ir mans klasiskais stils. Es vienmēr mēģinu izdomāt un paredzēt visas iespējas, lai radītu labu zīmējumu. | |
| Atgriezties | |
