VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gustavs Klucis. Ļeņins un Parīze Irēna Bužinska | |
| |
| Valsts Mākslas muzejā (VMM) atrodas mākslinieka Gustava Kluča liela
darbu kolekcija. Tajā ir gandrīz 400 vienību: tušas, grafīta un ogles
zīmējumi, pasteļi un akvareļi, gleznas eļļas tehnikā, poligrāfiskā
dizaina un fotomontāžas paraugu oriģināli, fotogrāfijas. Šī kolekcija
rada visaptverošu un pilnīgu iespaidu par Kluča daiļrades diapazonu,
attīstības posmiem un radošajiem aspektiem. Tieši tā mākslinieka
mantojums tika parādīts arī plašā izstādē VMM Baltajā zālē 1998. gada
rudenī. 2005. gada rudenī Francijā notiks Latvijas kultūras sezona “Pārsteidzošā Latvija”, kuras programmā iekļauta arī Gustava Kluča darbu izstāde Strasbūras Modernās mākslas muzejā. Lai tai sagatavotos, bija nepieciešama vairāku darbu restaurācija. Izstāde VMM Mazajā zālē, kurai tika atlasīti 25 Gustava Kluča darbi (16 no Latvijas Kara muzeja un deviņi no VMM kolekcijas), izgaismo šo procesu un veic priekšdarbus lielajai skatei Strasbūrā. No iepriekšējās mākslinieka izstādes VMM ir pagājuši tikai septiņi gadi, tādēļ šoreiz likās interesanti vērst uzmanību vienīgi uz divām mākslinieka daiļrades tēmām. Tas ir Ļeņina tēls, kura izveidei tieši Gustavam Klucim nenoliedzami piešķirama vadošā loma, kā arī maz eksponētie zīmējumi no Latvijas Kara muzeja, kas radīti pēdējā dzīves gadā – 1937. gada vasarā, lielās Pasaules izstādes laikā uzturoties Parīzē. (Gustavs Klucis bija viens no PSRS paviljona māksliniekiem noformētājiem un fotomontāžas stilā veidoja centrālo panno paviljona galvenajā zālē.) Šī kolekcijas daļa rada citu priekšstatu par politiski angažēto mākslinieku. Gustavs Klucis mākslas vēsturē iegājis kā viens no fotomontāžas pionieriem. Šīgada izstāde iepazīstināja ar fotomontāžas darbiem – plakātu metiem, grāmatu ilustrācijām –, kas radīti no 1924. līdz 1927. gadam. Kolekcija, kas atrodas VMM, dod iespēju ļoti daudzveidīgi un niansēti parādīt mākslinieka darbu pie Ļeņina tēla un pārmaiņas šī tēla interpretācijā. Unikāli fotomontāžas paraugi – astoņas ilustrācijas Vladimira Majakovska poēmai “Vladimirs Iļjičs Ļeņins” (1925) – atrodas gan VMM, gan Latvijas Kara muzeja fondos. Izstādē VMM viss ilustrāciju cikls bija redzams vienkopus. Nelielajā izstādē bija demonstrēta mākslinieka darbu izcila kolekcija – “tipisks Klucis”, kura radītajās fotomontāžās skaidri nolasāma konstruktīva uzbūve, ģeometrisks karkass, perfekti papildināts ar detaļām, tekstu un krāsu laukumiem. 20. gs. 30. gados pieaugošā ideoloģiskā spiediena rezultātā šie fotogrāfiju fragmenti – vizuālās detaļas – kļuva pamācoši un didaktiski. Tieši 1924.–1927. gadā Gustavs Klucis spēja vienotā kompozicionālā veselumā sakausēt dažādus rakursus, skatpunktus no augšas lejup un no apakšas augšup. 30. gadu darbos distance starp tiem ieguva hipertrofētus izmērus, jo Staļina kults prasīja radīt citas attiecības starp vadoni, līderi un ierindas partijas biedru. Arī laimīgā padomju tauta no atsevišķu indivīdu kopuma kļuva par gandrīz bezgalīgu masu, taču Staļina tēls varētu būt pavisam cita Gustava Kluča darbu izstādes tēma. Kādēļ bija izstādīta daļa no mākslinieka Parīzē radītajiem akvareļiem un zīmējumiem? Tas deva iespēju vienu motīvu parādīt vienkopus. Piemēram, PSRS paviljona uzmetums zīmulī (Latvijas Kara muzeja fonds) tika izstādīts kopā ar šī paša paviljona skatu pasteļa tehnikā (VMM kolekcija). Šie darbi apliecināja mākslinieka meistarību strādāt arī tradicionālās tehnikās. Un atkal Ļeņins! Kārtīgais ierindas komunists, pat īslaicīgi uzturoties Parīzē, atrada iespēju apmeklēt Marijas Rozas ielu, kurā atradās Ļeņina dzīvoklis, lai šo ielas daļu iemūžinātu mākslas darbā. Jau 1998. gadā, veidojot iepriekšējo Gustava Kluča darbu izstādi, izjutu nepieciešamību ekspozīcijā iekļaut telpiskas kompozīcijas. Taču paša mākslinieka radītais nav saglabājies. Telpiski objekti ir zināmi vienīgi no fotogrāfijām “Sarkanajos albumos”. Veidot telpisku objektu rekonstrukcijas vai kopijas dažādu iemeslu dēļ nebija iespējams. Gustavs Klucis pats uzsvēris, cik liela nozīme radošajā procesā ir eksperimentam. “Tiesības uz eksperimentu” – tā saucas viens no viņa 20. gs. 30. gadu sākumā sarakstītajiem teorētiskajiem sacerējumiem. Tādēļ, domājot par Francijā paredzētās izstādes koncepciju un balstoties uz pieredzi, kas iegūta 1998. gadā, sadarbojoties ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas (RDMV) audzēkņiem, likās pamatoti to turpināt. Audzēkņi savus kursadarbus veidoja, Gustava Kluča radošo ideju inspirēti. Gustavs Klucis no 1924. līdz 1930. gadam taču pats strādāja par pasniedzēju Koka un Dizaina nodaļās Maskavas Augstākajās mākslinieciskajās darbnīcās (VHUTEMAS). Strasbūras muzeja direktors sākotnēji skeptiski izturējās pret šo piedāvājumu, tad likās ieinteresēts, taču tālākā reakcija, pareizāk sakot – tās trūkums liecināja par attieksmi: Francijas izstādē var iztikt bez audzēkņu darbiem. Izstādes telpisko objektu daļa VMM tika veidota kā pozitīvs stimuls audzēkņu strādātgribai, ko saskatīju konstrukciju mazajos modeļos. Sekoja vairāku mēnešu darbs, kura laikā 16 audzēkņi – Jānis Aleksis, Jānis Andžāns, Ieva Berķe, Tatjana Davidova, Māris Drīksna, Reinis Eikens, Andris Feders, Raimonda Ieleja, Mārtiņš Kaija, Ausma Kalniņa, Artis Lejiņš, Sandra Madelāne, Tamāra Orjola, Oļegs Sidorenko, Jānis Valdmanis, Sigita Ventniece – radīja dažāda mēroga un sarežģītības telpiskas konstrukcijas, kas bija apskatāmas šajā izstādē. Domāju, ka RDMV audzēkņu darbu klātbūtne Gustava Kluča izstādē vērtējama kā izdevies eksperiments, ko apliecināja 2. un 3. kursa audzēkņu prasme radoši apgūt konstruktīvisma proponētos telpiskās konstrukcijas uzbūves pamatprincipus, uz kuriem balstoties vienkārša ģeometriska kompozīcija tiek maksimāli izstrādāta no visiem iespējamiem skatpunktiem un rakursiem, lai veidotu plakņu, līniju un formu attiecībām bagātu, izteiksmīgu vizuālu struktūru. Tieši eksperiments un konstruktīvisma ideju izpratne arī vieno audzēkņu un Gustava Kluča darbus. Atkārtot “tipisku Kluci” nav iespējams, grūti nosaukt arī kādu citu mākslinieku, kas būtu radījis tik perfektu vizuālu matrici vadoša darbinieka reprezentācijai mākslā, ko sekmīgi izmantoja Ļeņina glorifikācijā 20. gados un tālāk attīstīja 30. gados – Staļina kulta apstākļos. Varbūt tādēļ mākslinieks “savu vainu” par aktīvu politisko nostāju izpērk arī pēc nāves, kļūdams par “Latvieti Nr.1”, izcilu eksporta preci, kas nekļūdīgi nodrošina tik kāroto latviešu kultūras pazīstamību pasaulē. Taisnības labad gan jāsaka, ka mēs joprojām nevaram diktēt savus spēles noteikumus šīs preces eksportam un apjomam vecajā labajā Eiropā, kura daudz labāk par mums zina, kādam “klucim” ir tirgus preces vērtība. Strasbūrā iztiks ne vien bez audzēkņu eksperimentiem, bet arī bez tradicionāli gleznotām Parīzes ainavām. Vienīgi Ļeņins ir mūžīgi dzīvs – kā senos padomju laikos. Klucis un citi latvieši Vilnis Vējš Ja ne skanīgais vārds – Gustavs Klucis, es diezin vai apmeklētu šo izstādi un pilnīgi droši tā manī neizraisītu lielu sajūsmu. Pirmkārt, nenoliedzot konstruktīvisma kā virziena lielo vēsturisko lomu, man būtu grūti saskatīt, kā tas spēj ietekmēt šodienas aktuālās mākslas norises. Tādēļ motivācija, kādēļ aplūkot izstādi, varētu būt drīzāk ziņkārība, nu labi, zinātkāre, bet mazāk – inspirācijas un atklāsmju meklējumi. Otrkārt, Kluča darbu tematika – Ļeņinam veltītie darbi un Parīzes attēlojums – vairs nešķiet saistoši ne kā aktuālas tēmas un pat ne kā retro (atcerēsimies, pēc perestroikas visus Eiropas tirdziņus pārplūdināja suvenīri ar komunistisku simboliku). Protams, zināmu pabaisu trīsu kaifu var dabūt, saskaroties ar komunisma “jaunību” aci pret aci – bez skaidrojošiem pastarpinājumiem. Kā jau katra īsta pārliecība, arī Kluča darbu patoss uzrunā un neļauj palikt gluži vienaldzīgam. Man nav sevišķi tuva Majakovska daiļrade un tēls, tādēļ ilustrācijas Majakovska poēmai “Vladimirs Iļjičs Ļeņins” neuzrunā arī ar teksta fragmentiem. Tad jau vairāk drūmas enerģijas ir 1924. gada darbā “Ļeņina nāve” – laiks ieviesis savas korekcijas, un, lai gan autors visticamāk domājis gluži ko citu, šobrīd darbs izskatās pēc drūma rekviēma nevis varonim, bet tirānam, kam nav atļauts pat zemē atdusēties. Pavisam smieklīga izskatās ilustrācija bērnu grāmatai K mirovomu oktjabrju (1924), lai gan formālo paņēmienu kopums, kā visos Kluča darbos, attiecīgā virziena kritēriju ietvaros risināts pārliecinoši. Par Parīzes ainām un vienīgo izstādīto pašportretu vispār būtu grūti ko teikt, ja nebūtu maģiskā paraksta “Klucis”. Lai gan darbus mazliet iekrāso Parīzes ainavas izskaistināšana ar Veras Muhinas veidoto skulptūru “Strādnieks un kolhozniece”, šiem veiklajiem, bet arī visai saloniskajiem zīmējumiem un akvareļiem diez vai kāds riskētu ierādīt paliekošu vietu pasaules mākslas vēsturē. Tomēr ir vēl kāds vispārīgāks arguments, kas man īsti neļauj uzskatīt izstādes ideoloģiju par aktuālu, drīzāk – tieši pretēju mūsdienīgām tendencēm izpratnē par mākslu, tās lomu un saistību ar pasauli. Lai cik iespaidīga būtu konstruktīvistu jūsma par saltām, ne ar ko neattaisnotām konstrukcijām un pārliecība par to estētisko pašvērtību, šajā gadsimtā tā liekas visai naiva, lai neteiktu – morāli bankrotējusi koncepcija. Protams, tehnokrātiska domāšana ir pārņēmusi ļaužu prātus vēl simtkārt lielākā apjomā, nekā tas bija Kluča laikos, bet tieši tādēļ tā vairs neliekas pievilcīga, drīzāk atbaidoša vai vismaz garlaicīga. Tad kādēļ tomēr Gustava Kluča nelielā izstāde uzskatāma par lielu notikumu Rīgas mākslas dzīvē? Atbilde ir viena – Klucis ir vairāk nekā mākslinieks, tas ir starptautiski atpazīstams zīmols jeb, mārketinga valodā runājot, brends (1991. gadā piedzīvojis vērienīgu prezentāciju Kaselē un 1992. gadā – Ņujorkā, Maskavā un Pēterburgā; viņa darbi atrodami daudzās prominentās kolekcijās, un arī Latvijas kultūras sezonas Francijā ietvaros uz Strasbūru ceļos tieši Kluča darbu izstāde). Kāpēc šis zīmols tik īpašs – nav grūti izskaidrot: katrs mārketinga speciālists pateiks, ka zīmola virzīšanai nepieciešama tirgus iespēja, un Kluča gadījumā tāda ir. Proti, 20. gs. pirmā puse ir laiks, kad Krievija nepārprotami ir mākslas avangardā (baidos, ka līdzvērtīgas iespējas tai nekad nav bijis) un Klucis kā viens no krievu avangardistiem – suprematistiem, vēlāk konstruktīvistiem – reprezentē ne vien pats sevi, bet visu šo krievu avangarda kustību. Citiem vārdiem sakot, nekas līdzīgs nebūtu iespējams, ja mākslinieks pārstāvētu mazu valstiņu ar rosīgu, bet ne pārāk satriecošu mākslas dzīvi. Jūs jau noprotat – es runāju par Latviju. Tieši no šāda viedokļa būtu jārevidē priekšstats par Gustavu Kluci kā latviešu mākslinieku, lai cik glaimojošs mums tas liktos. Mūsu dienās arvien mazāk tiek uzsvērta kādas personības etniskā piederība, daudzviet un daudziem tas varētu šķist pat aizskaroši. Tāpat kā Vija Celmiņa ir latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece (turklāt piespiedu emigrācija tomēr ir kas cits nekā apzināta dzīvesvietas izvēle), tā Gustavu Kluci labākajā gadījumā var saukt par latviešu izcelsmes krievu mākslinieku. Cita lieta, ja viņa daiļradē varētu bez spekulācijām norādīt uz kādu nepārprotamu saistību ar tālaika Latvijas mākslas tradīcijām (tā, lai arī krievu mākslas skolu ietekmēta, vairāk skatījās Rietumu virzienā) vai ja būtu zināmi fakti par Kluča saikni ar citiem latviešu māksliniekiem vai ietekmi uz tiem. Taču, kā raksta Dace Lamberga grāmatā “Klasiskais modernisms”, viņš “..nekad studiju biedru atmiņās nav pieminēts”. Dēvēt Kluci par latviešu mākslinieku ir gandrīz tikpat dīvaini kā par tādu saukt Rotko – kas tad nosaka mākslinieka piederību? Vismazāk jau etniskā izcelsme. Arī ne ģeogrāfiskā. Viss pārējais ir viņa paša un likteņa rokās. Vienā ziņā gan apskatāmā izstāde bija svētīga – tajā bija redzams, kā konstruktīvisma principi auglīgi izmantojami mākslas pedagoģijā. Vairākās zālēs bija izstādīti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 2. un 3. kursa audzēkņu darbi, kuros konstruktīvisma abstraktā valoda acīmredzami izmantota kompozīcijas pasniegšanā. Bija arī pavisam labi veidojumi – vai tā būtu nelietderīgā kinētiskā mašīna (Jānis Valdmanis) vai Sandras Madelānes mēģinājums konstruktīvisma leksikā ieviest modernus materiālus – digitālizdrukas, vai darbiņš, kas mani iepriecināja: Mārtiņa Kaijas elegantais lietussarga turētājs. Re, kur jēga konstruktīvismam mūsdienās! | |
| Atgriezties | |
