VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Maskavas lielais projekts Inese Riņķe | |
| |
| 1. Maskavas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle Pirms diviem gadiem Maskavā, klātesot pasaules mākslas scēnas galvenajiem spēlētājiem, ieskaitot Frančesko Bonami un nu jau viņsaulē aizgājušo Haraldu Scēmanu, tika pasludināts lielais projekts, proti – Maskavas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles organizēšana. Krievijas Kultūras ministrija bija solījusi finansiālu atbalstu miljons ASV dolāru apmērā, bet gudras galvas sprieda par to, kādai būt Maskavas biennālei citu pasaules mākslas forumu kontekstā. 2005. gadā, neraugoties uz iekšējām pretrunām un sarežģīto situāciju vietējā mākslas sabiedrībā, kas vainagojās ar publisku skandālu – viena no projekta idejiskajiem tēviem un dibinātājiem Viktora Miziano padzīšanu no starptautiskās kuratoru komandas rindām –, šis ambiciozais projekts ir īstenojies. Savā manifestā kuratoru grupa – Jozefs Bakšteins (Joseph Backstein, kurators koordinators), Daniels Birnbaums (Daniel Birnbaum), Jara Bubnova (Iara Boubnova), Nikolā Burjo (Nicolas Bourriaud), Roza Martinesa (Rosa Martinez), Hanss Ulrihs Obrists –, aprakstot Krievijas laikmetīgas mākslas specifisko situāciju, norādīja uz “Maskavas ļoti ātrās un radikālās transformācijas, pamanāmo komercializāciju un tomēr joprojām dzīvo Krievijas impēriskās un revolucionārās vēstures klātbūtni”. Izstrādātais pamatprojekts, demonstrējot atšķirības citu pasaules biennāļu kontekstā, uzsvēra tieši jaunu pasaules mākslinieku dalību šajā mākslas forumā. Noteikts arī vecuma cenzs – tie ir trīsdesmitgadnieki, turklāt tiem jāpārstāv iespējami plašāka ģeogrāfija. Biennālē darbus bija izstādījuši vairāk nekā 40 dalībnieki (autori un autoru grupas) no 22 pasaules valstīm. “Ir pārstāvēti visi kontinenti” – izteicās organizatori. Viņi īpaši uzsvēra, ka pats šāda pasākuma realizēšanās fakts, par spīti Krievijas politiskajām pretrunām, liecina par valsts pozitīvu virzību. Bet 1. Maskavas biennāles galvenais uzdevums ir panākt, lai būtu turpinājums. Starp citu, kuratoru grupa jau paziņojusi par vēlēšanos un gatavību darboties arī pie nākamās biennāles organizācijas. Savstarpējās diskusijās viņi nākuši pie atziņas, ka “pasaulē eksistē milzīgs pieprasījums pēc mākslas darba uztveres no pirmā skatiena”, tālab par vienu no saviem uzdevumiem izvirzījuši šāda tipa darbu iesaistīšanu projektā. Norādot, ka tieši Maskava vēsturiski ir tā vieta Krievijā, kur utopijas spēks bijis tik stiprs, ka ietekmējis ne tikai mākslu, bet arī vēstures attīstību, kuratori uzskatīja, ka tēma “Cerības dialektika” (Dialectics of Hope) biennālei ir pievilcīga – arī tādēļ, ka “šodienas māksla pēta nevis utopiju, bet realitāti”. Nosaukums “Cerības dialektika”, kas neizbēgami provocēja katra sevi cienoša aktīva žurnālista spalvas asprātību, kā jau minēju, pulcēja radošas personības un grupas no visiem kontinentiem. Bet pati “Cerības dialektika” bija izpletusies vēsturiskas alūzijas provocējošā ēkā – bijušajā Ļeņina muzejā Revolūcijas laukumā. Pieredzējušā laikmetīgās mākslas kuratora un videomākslas uzticamā fana Jozefa Bakšteina izvēli nevar uzskatīt par nejaušu. Maskava nudien ir pilsēta, kur locus genius Ļeņina gars joprojām ir sajūtams, un mākslas mārketinga lielmeistars nevarēja nerēķināties ar Rietumu kuratoru, kritiķu, pasaules muzeju, lielo laikrakstu un žurnālu redaktoru tieksmi meklēt un saskatīt klišejas, lai ērti tās ar laiku atrādītu publikai. To visu viņi arī saņēma – bargu krievu ziemu, revolūcijas un NEP – jaunās ekonomiskās politikas – rimeiku un mākslu bez cenzūras Sarkanajā laukumā. Kādreizējā muzeja ēka, kas pēdējos 11 gadus kalpojusi kā mākslas noliktava, ar rēgaino pamestas telpas auru kļuva par ideālu fonu laikmetīgajai mākslai. Bakšteins arī agrāk veiksmīgi izmantoja eksotiskas vietas savu projektu īstenošanai, piemēram, slavenās Sandunu pirtis vai cietuma telpas. Ļeņina tēls un vārds, līdzīgi kā tas ir ar pašreizējo valdnieku Putinu, jau labu laiku Krievijas laikmetīgajiem māksliniekiem ir brends un trends. Nav nejaušība, ka līdzās nefunkcionējošiem eskalatoriem Ļeņina vārdā nosauktajā muzejā kā pirmais darbs skatītāju sagaidīja skandalozo ekshibicionistu dueta “Zilie deguni” (Blue Noses) videoprojekcijas, kas kā vienu no objektiem rādīja Ļeņinu nemierīgi grozāmies zārkā un klepojam. Atļaušanos demonstrēja arī austriešu grupa Gelatin, vienā no telpām uzbūvējot milzīgu reāli funkcionējošu koka sirsniņmājiņu, kur izstādes apmeklētāju kopējie “darba rezultāti” bija reāli saskatāmi pie muzeja ārsienas. Savukārt vecā, pārmontētā dokumentālā fotogrāfijā (pēc nostāsta atrasta muzeja izgāztuvē) rinda pie Mauzoleja nu pārtapusi par rindu pie tualetes, bet komunistiskā režīma ietekme uzskatāmi cieš sakāvi uz vecas pasaules kartes turpat līdzās. Starptautiskā kuratoru komanda projektā iesaistīja vairākas pasaules mākslas aktivitātēs pazīstamas personības – Džonu Boku (John Bock, Vācija), Santjago Sjerru (Santiago Sierra, Spānija), Janu Fudunu (Yang Fudong) un Cao Fei (Cao Fei, abi Ķīna), Tomasu Saraseno (Tomas Saraceno, Argentīna / Itālija), Konstantīnu Lūzeru (Constantin Luser, Austrija), Džeremiju Deleru (Jeremy Deller, Lielbritānija), Subodhu Guptu (Subodh Gupta, Indija), Borisu Ašūru (Boris Achour, Francija) un citus. Daudzi no darbiem veidoti konkrētai vietai, konkrētai biennāles idejai un telpiskajai struktūrai. Šie autori nav ne iesācēji, kā tas izskanēja Maskavas presē, ne arī “trešās šķiras” mākslas pārstāvji, bet reāli un aktīvi laikmetīgās mākslas procesa līdzveidotāji, katras nozīmīgas starptautiskas izstādes dalībnieki. Pamatprojekta darbus vienoja izteikts sociālpolitisks diskurss un interese par tēmu – terorisms un totalitārisms mūsdienu pasaulē. Vairums no tiem radīti videomākslas un objektu formātā. Krievija bija pārstāvēta ar sešiem projektiem. Kā jau teikts, bija izvēlēti 21. gadsimta jaunie autori – “Zilie deguni”, “Zilā zupa” (Blue Soup), Dāvids Ter-Oganjans, Aleksejs Kalima, Irina Korina, Rostans Tavasijevs. Izstādes īpašo viesu un viņu darbu vidū jāmin Bila Vaiolas projekts “Sasveicināšanās” (The Greeting, 1995), Kristiana Boltaņska speciāli radīts projekts “Odesas spoki” (Fantoms of Odessa, 2005), Iļja Kabakovs, kurš savā bijušajā darbnīcā reanimēja pirms 20 gadiem pirmo reizi demonstrēto instalāciju “16 striķi”, un Izraēlas jaunā zvaigzne Mihala Rovnere (Michal Rovner), kas iepriekšējā Venēcijas biennālē Izraēlas nacionālajā paviljonā izraisīja sensāciju. Kā tas nereti gadās, īpašo viesu – pasaules mākslas zvaigžņu – programma daudzu acīs pārspēja iespaidus par pamatprojektu. Par to daudz tika diskutēts presē, tomēr jāatceras, ka nereti līdzīgi tiek vērtēti kuratoru projekti Venēcijas biennālē un arī documenta. Kristiana Boltaņska divi darbi A. Ščuseva vārdā nosauktajā Arhitektūras muzejā uzskatāmi par īpašu 20. gadsimta zvaigznes veiksmi. Nerestaurētajā un apzināti neapkurinātajā muzeja ēkas pagalma daļā ar nosaukumu “Drupas” apmēram četru stāvu augstumā, kā tas Boltaņskim pieņemts, ar blāvām kailspuldzēm apgaismotajā ēkas iekšienē bija izkārtoti vīriešu, sieviešu un bērnu valkāti mēteļi. Nelielā nišā – Boltaņska no Parīzes atvests krievu patvāris, kas, kā vēsta leģenda, ir līdzpaņemta ģimenes relikvija, vectētiņam bēgot no Odesas. Vārdos aprakstīt šīs sajūtas nav vienkārši, bet katra individuālās atmiņas spoki tika uzmodināti. Sētas zemākajā daļā bija izvietots cits Boltaņska darbs – uz viņa nu jau slavenajiem “ekrāniem” tika demonstrēti koncentrācijas nometņu ieslodzīto fotoportreti, kas, blāvas kailspuldžu gaismas apspīdēti, ritmiski viļņojās ventilatoru saceltās gaisa strāvas ietekmē. Turpat pagalmā celtnieku koka vagoniņā, kas šajā kontekstā vedināja to uztvert drīzāk kā pagaidu ķīmisko laboratoriju, bija izvietota Mihalas Rovneres videoinstalācija. Petri kolbās tika demonstrēta dzīvības autonoma maģiska pulsācija, kas atgādina DNS ķēdes vai asinsķermenīšu ritmisku kustību mikroskopā, bet pēc brīža tapa skaidrs, ka “ornamenti” tiek veidoti no cilvēku figūrām. Rovneres vērienīgais jaunais videodarbs More. Order bija apskatāms Maskavas Fotogrāfijas muzejā. Uz lieliem ekrāniem redzamā pulsējošā biomasa fascinēja un pakļāva savai ietekmei ar neizskaidrojamu spēku. Pūlim strukturējoties stingri ģeometriskās figūrās, aplī vai rindās, kas virzās cita pretī citai, pēc laika nezināmu spēku ietekmē sabrūkot un atkal saliedējoties, neatstāja doma par cilvēces pakļautību fizikas likumiem, kur garam un humānajām īpašībām ir ļoti pakārtota loma. Kuratori nebija aizmirsuši arī interaktivitātes tēmu, un daudzie projekti pamatizstādē un instalācijas, kas tika izvietotas gan Tretjakova galerijas Krimas krastmalas fasādē, gan metro stacijā Vorobjovi gori, dažādā veidā iesaistīja skatītājus procesā, bet Meliks Ohanjans (Melik Ohanian, Francija) lika apmeklētājiem pamocīties, izejot no uzdotās paradigmas SLAVE-VALSE, savukārt publikas un skatītāju mīluļa Andreja Barteņeva skaņu instalācija “Es tevi mīlu” iedarbojās tieši, neuzliekot nekādus pienākumus. Biennālei durvis vēra arī abi Maskavas galvenie muzeji. Konservatīvisma citadele Aleksandra Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzejs eksponēja Bila Vaiolas videodarbu “Sasveicināšanās” – kā pasaules mākslas sveicienu laikmetīgās mākslas vēl neapgūtajai teritorijai. Kā anekdote skan kuluāros dzirdētā atziņa, ka muzeja vadība trīs dienas sprieda, kā nosaukt disku ar videodarba ierakstu – vai tas ir mākslas darbs, ko drīkst pieņemt atbildīgā glabāšanā? Tretjakova galerijas jaunajā korpusā Krimas krastmalā, pēc daudzu analītiķu domām, tika parādīta labākā ekspozīcija – padomju nonkonformisma mākslas kolekcionāra, pētnieka un kuratora Andreja Jerofejeva spoža retrospekcija “Līdzzinātāji” (1960–2000). Tā ir pirmā reize, kad šāda tipa māksla tika demonstrēta Tretjakova galerijā. Tās direktors ‘ Valentīns Rodionovs, pēc profesijas celtnieks, ieraudzīdams leģendāro mākslas apvienību “Kolektīvās darbības”, “Mušmires”, “Inspekcija “Medicīnas hermenētika”” reālus objektus, ko ar Jerofejeva gādību muzejs jau sen glabā kā savus eksponātus, vispirms vēlējās ekspozīciju slēgt, bet, būdams spiests piekāpties sabiedrības domai, vēlāk sīki atriebās, neļaujot darbu nosaukumus un anotācijas tulkot angļu valodā. Skandālu kā stratēģiju jau sen izmanto galerists un polittehnologs Marats Gelmans, kurš Centrālajā mākslinieku namā sarīkoja vērienīgu laikmetīgās mākslas skati “Krievija 2”, ar ciparu domājot valsts neoficiālo reālo dzīvi. Pasākums beidzās ar divām ierosinātām krimināllietām – pret Gelmanu un Centrālā mākslinieku nama direktoru Vasiliju Bičkovu. Tā nav pirmā reize, kad Maskavā laikmetīgās mākslas artefakti un to radītāji tiek iesūdzēti tiesā. Padomju laikā bija mākslas zinātnieku kategorija bcreccndjdtls d infncrjv (mākslas zinātnieki civilajā apģērbā), toties jaunajā Krievijā ir parādījies jauns šīs sugas tips – bcreccndjdtls d hzcf[ (mākslas zinātnieki mācītāju talāros). Reliģija, īpaši pareizticība, ir superjūtīga zona mūsdienu Krievijā. Bet t’a d’ev’eties Gelmana mākslinieki izmantoja reliģisko simboliku un svētbildes savos darbos jau sen – ar nolūku kritizēt varas liekulību. Centrālajā mākslinieku namā bija apskatāma arī perifērijas triju laikmetīgās mākslas centru sarūpēta ekspozīcija “Cilvēciskais projekts” (Human Project), kas apliecināja, ka nopietnas profesionālās aktivitātes noris ne vien galvaspilsētā, bet arī citos centros – Ņižņijnovgorodā, Sanktpēterburgā, Jekaterinburgā, Kaļiņingradā. Viena no centra vadītājām Ļubova Saprikina šogad nominēta projekta realizācijai Venēcijas biennālē, un viena no grupām, kas pārstāvēs Krieviju Venēcijā, ir populārā un interesantā Escape. Viņu videoinstalācija piedāvāja cita veida interaktīvas attiecības ar skatītāju. Ieejot Escape paviljonā, skatītājs varēja iebāzt galvu caurumā, rezultātā tā nokļuva uz galda, ap kuru sēdēja virtuāli Escape dalībnieki (videoprojekcija), bez steigas spriedelēdami par laikmetīgās mākslas jautājumiem ar dakšiņu un nazi rokās. Presē dažādi tika vērtēts arī spožais projekts Starz vienā no Ceretelli veidotajām Laikmetīgas mākslas muzeja marmora ēkām ar četru Maskavas mākslas kulta figūru retrospektīvajām skatēm. Piemēram, Oļegs Kuļiks piedalījās ar sava slavenā projekta rimeiku “Krievijas dziļumā”, kas sastāv no trijām govs ķermeņu mulāžām dabīgā lielumā. Izmantojot videomonitorus, skatītājiem tika dota iespēja ielūkoties dzīvnieku ķermeņu iekšienē. Jaunākajā instalācijā Kuļiks aizskāra krieviem svētu tēlu – Ļevu Tolstoju. Vaskā veidotā pie rakstāmgalda sēdošā rakstnieka figūra bija ievietota būrī, uz kura jumta visas 28 izstādes dienas dzīvoja īsts vistu bars ar visām no tā izrietošajām sekām. Pats autors apgalvo, ka Ļevam Tolstojam ir īpaša nozīme viņa pasaules uzskata veidošanā, un tam noteikti var ticēt, jo arī Kuļika agrīnajās fotogrāfijās asprātīgi izmantots Tolstoja tēls un dzīves atziņas. Skandāls kā stratēģija jau sen nes augļus Kuļikam un citiem Starz dalībniekiem. Senā pagātnē ir mākslinieka – suņa žēlabas Rietumberlīnē demonstrētajā videodarbā “Es mīlu Rietumus, bet Rietumi mani nemīl”. Rietumi jau mīl. Tam labākais apliecinājums ir Bāzeles Starptautiskās mākslas meses direktoru padomes ierašanās Maskavā pilnā sastāvā un vizītei sekojošs galerijas “XL” uzaicinājums piedalīties šajā prestižajā forumā kā pilntiesīgai starp pasaules slavenākajām galerijām. Citā muzeja stāvā savu projektu demonstrēja duets Vinogradovs un Dubosarskis. Darbā “Totāla glezna” Tolstojam bija piepulcināti kaili slaveni rakstnieki – Dostojevskis, Čehovs, Gorkijs un arī Ahmatova. Veiksmīgs socreālisma glezniecības, peredvižņiku un aktuālu notikumu mikslis atnesa šiem autoriem pasaules slavu (2003. gada Venēcijas biennāles dalībnieki). Gan Vinogradovs ar Dubosarski, gan Kuļiks savos darbos plaši izmanto krievu tautas folkloru un tai raksturīgo vizualizācijas formu. Īpašs gadījums ir Vladislavs Mamiševs-Monro, kas sekmīgi un asprātīgi spēlējas ar savu mākslinieka transvestīta paštēlu, pārtopot dažādās slavenībās – no Hitlera līdz Ļubovai Orlovai, Elizabetei Teilorei un visbeidzot Allai Pugačovai. Grupas AES+F jaunākais darbs ir milzīgu digitālfotogrāfiju formātā realizētā projekta Action Half Life (tas filmēts Ņujorkā, Manhetenā, ar daudzu desmitu jaunu modeļu piedalīšanos) sastāvdaļa. Cita fotoprojekta uzdevums ir likt skatītājiem uzminēt, “kas ir kas”. Kas slēpjas aiz šīm attēlos redzamajām pievilcīgajām jaunu meiteņu sejām ( daļa no viņām ir reālas slepkavas, bet daļa – teicamnieces). Ne visi kritiķi un skatītāji uztvēra projekta nosaukuma Starz pašironiju. Daži to tulkoja tieši, saskatot vien izaicinošu augstprātību un sevis glorificēšanu, kas māksliniekiem nenoliedzami piemīt, tomēr šajā gadījumā mērķis, šķiet, bija cits – demonstrēt Rietumu kuratoriem krievu laikmetīgās mākslas metru atbilstību muzejiskam statusam. Pirms biennāles atklāšanas organizatori, interesenti un prese bija manāmi satraukusies par vietējā skatītāja reakciju, iespējamo zemo interesi par laikmetīgās mākslas norisēm un līdz ar to publikas trūkumu izstāžu telpās. Šīs prognozes nepiepildījas, lai gan dažu optimistu sapņi par Venēcijas miljoniem tomēr nerealizējās. Kopumā biennāles pasākumu apmeklētāju skaits sasniedza 200 tūkstošus. Izrādījās, ka nevietā bijuši organizatoru kompleksi par dažu izvēlēto izstāžu telpu tehnisko stāvokli, kas ir tālu no perfekcijas. Rietumu vadošie kritiķu un kuratoru pūļi, kas burtiski pārplūdināja Maskavu biennāles laikā, saskatīja šajā apstāklī īpašu šiku. Bet skatītāji bija noskaņoti labvēlīgi, iesaistījās interaktīvās spēlēs, daudz fotografējās un demonstrēja labu humora izjūtu. Kā izteicās biennāles komisārs Jevgeņijs Zjablovs (Venēcijas biennāles komisārs un ļoti laba žurnāla ARThronika izdevējs) – Maskavas biennāle ir vērienīgākais Krievijā jebkad sarīkotais laikmetīgās mākslas notikums. Viņš atzina, ka reālais biennāles finansējums sasniedza 4 miljonus ASV dolāru, no šīs summas 2 miljonus investēja valsts, bet pārējo – Maskavas pilsēta un lielas starptautiskās korporācijas. Ja realizēsies Maskavas biennāles “pilotprojekta un eksperimenta” galvenais uzdevums – pārtapt par “regulāru un svarīgu notikumu”, turpmāk spēkā būs ietekmīgā mākslas žurnāla Freeze redaktora izteikums: “Maskava vienkārši ir vieta, kur jābūt.” | |
| Atgriezties | |
