VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par galveno dzīvē un fotogrāfijā Inese Baranovska Ikdienas dzīve ir garlaicīga lieta. Visiem ir vienādas tiesības uz ikdienas dzīvi; nav nekādas nepieciešamības pēc Ikdienas Dzīves Aizsardzības Komitejas! Neatlaidīgi cenšoties saglabāt šodienas dzīves tempu, mēs esam iemācījušies apcerēt, meditēt un daudzas citas lieliskas lietas. Un varbūt ikdienas dzīves novērošana ir savveida meditācijas forma, kas pieejama mums visiem? Meditācijas, kam nav nepieciešamas skolas un guru. Ikdienas dzīve ir universāla, tā nepakļaujas nevienam. Es atgriežos pagātnē un redzu, ka nevaru atcerēties ne laiku, ne vietu, kur šī vai tā fotogrāfija būtu “notverta”. Un es esmu pilnīgā laika trūkumā! Ir atlikušas tikai agras rīta stundas, kuras varu pavadīt, dzerot kafiju, smēķējot un caurskatot arhīvus. Bērnības atmiņas – nostalģija pēc basām kājām. Līdzīgi kā pirmā mīļotā, kuru nekad nevar aizmirst. Kad cilvēks ir vislaimīgākais? Bērnībā. Bērni vislabāk prot priecāties par ikdienas dzīvi. Svētki, ko svin pieaugušie, vairs nesniedz tādu prieku. Ļoti bieži mūsdienu cilvēkam nav laika ikdienas dzīvei. Kad no rīta redzam sniegu, mēs šķendējamies par to, ka tas apgrūtinās braukšanu ar auto, bet aizmirstam, ka sniegs ir balts un mīksts. Mums nav laika priecāties par lietu, krītošām lapām vai logiem, kuros vakaros iedegas gaisma. Mēs nevaram vairs iedomāties dzīvi aiz šiem logiem. Vai es vispār zinu, kā dzīvot šeit un tagad? Vai apzinos, ka vienīgi laiks ir visvarens? Lielveikali izspiež baznīcas un muzejus. Galvenais sauklis ir “Strādā, pērc un mirsti!”. Arī šāda ikdienas dzīve eksistē, bet tas ir pavisam ačgārni un nepareizi. Mūsdienu ikdienas dzīve ir apmaldījusies starp telefona zvaniem, svarīgām sapulcēm, elektroniskajām informācijām un politiskajiem skandāliem. Vai man tas vajadzīgs? Šodien ir grūti fotografēt. Kolēģi mani pametuši, vide ir kļuvusi daudz agresīvāka. Tagad cilvēki drīzāk piedraudēs salauzt tavu fotokameru nekā palūgs viņus nofotografēt. Aizvien biežāk es piedzīvoju Fausta laimes sajūtu: es “bildēju” jaunībā, tagad, vākdams kādreizējo dienu fotogrāfijas, es vēroju tās ar garām ejoša cilvēka sajūtu punktā, kur satiekas dzīves pieredze ar intuīciju. Tas ir viss, kas man atlicis. (ANTANS SUTKUS, Viļņa, 2003) Lietuviešu fotogrāfu Antanu Sutku (dz. 1939. g.) var droši pieskaitīt pie 20. gadsimta fotogrāfijas klasiķiem Eiropā. Viņa veidotās dokumentālās melnbaltās fotogrāfijas izceļas ar meistara īpaši aso redzējumu, it kā nejaušo, bet spožo kompozīcijas izjūtu un – galvenais – cieņas un mīlestības pilno skatu uz lietām, ko fiksē viņa “otrā acs” – kamera. 2003. gadā Sutkus izveidoja jaunu fotoprojektu “Ikdienas dzīves arhīvs. 1959–1993”, kas visu laiku tiek papildināts ar līdz šim nepublicētām fotogrāfijām no meistara personīgā fotonegatīvu arhīva. Pārsteidz darbu ekspresīvi svaigais skatījums uz sava laika ikdienas dzīves notikumiem. Šī kolekcija jau izstādīta daudzos atzītos Eiropas fotocentros, bet tagad arī Latvijas Mākslinieku savienības galerijā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Cēsu Izstāžu namā un citur Latvijā. | |
| |
| Viss, ko biju lasījusi un dzirdējusi par lietuviešu fotogrāfijas dzīvo
leģendu Antanu Sutku, šo harismatisko personību, pilnīgi nobāl pēc
tikšanās un sarunas ar pašu meistaru izstādes atklāšanas dienās 2005.
gada martā. Inese Baranovska: Jūs esat meistars ar atzītu slavu: jūsu darbi atrodas visprestižākajās kolekcijās (Francijas Nacionālā bibliotēka, Francijas Foto muzejs, Helsinku Fotogrāfijas muzejs, V&A muzejs Londonā, Starptautiskais Fotogrāfijas centrs Ņujorkā, Čikāgas Mākslas institūts u.c.), jūsu vārds minēts visprestižākajās fotogrāfijai veltītajās enciklopēdijās, jums ir neskaitāmi starptautiskie apbalvojumi. Paradoksālākais, ka vairums jūsu slavenāko darbu ir tapuši tad, kad jūs pats bijāt tikai divdesmit gadus vecs jauneklis. No kurienes jau tad jums piemita šis neparasti dziļais redzējums, kas man personiski vairāk asociējas ar nobrieduša cilvēka skatu un dzīves uztveri? Antans Sutkus: Pirmkārt, mīļā, laikam jau tas viss no Dieva! Bet, ja tā pavisam iedziļinās, tad man jāstāsta sava biogrāfija. Piedzimu 1939. gadā, tātad vēl brīvajā Lietuvā, mazā pilsētiņā Klonišķos netālu no Kauņas. Jau no piecu gadu vecuma daudz lasīju – gan lietuviešu valodā, gan krieviski. Tad dzīvoju pie saviem vecvecākiem. Kāpēc? Mans tēvs bija kreisi noskaņots. Kad atnāca padomju vara, viņš ātri saprata tās realitātes ēnas puses un pirmajā Lielās Oktobra revolūcijas gadadienā tā vietā, lai teiktu patriotisku uzrunu, izdarīja pašnāvību. Man tad bija pusotra gada, un šis notikums uz mani atstāja baisu iespaidu, vēl ilgi šajā dienā man sariesās acīs asaras, citi domāja, ka tas no padomju patriotisma. Māte slēpās, bet drošāk bija pie vecāsmātes un vecātēva. Kas tie bija par brīnišķīgiem cilvēkiem! Ļoti mīlēja viens otru, bija patiesi ticīgi katoļi. Septiņu gadu vecumā es saslimu ar tuberkulozi: ņēmu grāmatas lasīšanai no viena skolotāja, kas slimoja ar atklāto tuberkulozi, kā jau lauku bērns rokas īpaši nemazgāju, tā nu dabūju arī to briesmīgo infekciju. Kad saslimu, tad bieži bija jāpaliek mājās, un tā mana lasīšanas kāre vēl vairāk pieauga. ‘ I.B.: Laikam jau lasījāt arī tādas grāmatas, kuras tik maziem bērniem nav paredzētas? A.S.: Nu protams. Mūsu dzīvoklis atradās otrā stāvā, bet zem tā bija pilsētas bibliotēka. Līdz otrai klasei, tas ir, astoņu gadu vecumam, tiku izlasījis visas grāmatas, kas tur bija, izņemot vienu – akušiera rokasgrāmatu. Kad prasīju, lai arī to man iedod, sacēlās jezga – vai var dot. Tad bibliotekāre zvanīja manam skolotājam, bet viņš teica – ja jau visas citas ir izlasītas, tad arī šī man nevar kaitēt. Bija padomju okupācijas laiks, bet daudziem mājās bēniņos tika slēpti žurnāli un grāmatas no neatkarības laikiem. Tos lasīt man bija īpašs pārdzīvojums: tur bija gan dzeltenā literatūra, gan pasaules literatūras klasika.. Šī milzīgā apsēstība ar grāmatām tad arī mani ievirzīja humanitārās izglītības gultnē. Vidusskolā, kad jau atkal pārcēlos uz dzīvi pie mātes Ežereļu ciematā, biju lasījis un zināju šajā jomā vairāk par saviem skolotājiem, bieži biju lecīgs un uzdevu provokatīvus jautājumus. Piemēram, kad mācījāmies par Šekspīru, mums lika rakstīt sacerējumu par mīlu un naidu. Bet ko gan var zināt par šīm lietām astotās klases skolnieks? Es buntojos pretī par šādu uzdevumu. Pats biju tikko izlasījis Tolstoja “Karu un mieru” un ļoti brīnījos, kur gan tur karš un miers. Nu, ir jau lietas, ko tādā agrā vecumā vēl nevar saprast. Es jau skolas laikā biju liels sabiedriskās dzīves organizētājs, rakstīju skolas sienasavīzei, sāku fotografēt, vispār man vienmēr bijis tāds kritizētāja raksturs... Pastāstīšu, kā es iestājos komjaunatnē, – tas bija 1953. gadā. I.B.: Vai jūs bijāt arī pionieris? A.S.: Nē, pasarg Dievs! Mūsu reģions bija pats pretošanās kustības centrs, mežabrāļi bija it visur, kādi tur pionieri. Mēs visi bijām padomju varas naidnieki un dziļi sirdīs – pārliecināti katoļi. Tā nu pēc Staļina nāves mēs klasē, kad neatnāca skolotāja, uzrīkojām tādu kā bēru ceremoniju – pēc visām katoļu baznīcas tradīcijām “atvadījāmies” no dižā vadoņa, protams, es biju visas tās lietas iniciators. Kad uzzināja par šo mūsu rīcību, mani izsauca pie direktora. Viņš teica: tagad mums te visiem draud Sibīrija, vienīgais glābiņš – tā kā tu prati noorganizēt “aizlūgumu”, tā arī noorganizē, ka visi tavi klasesbiedri dziļās sērās par vadoņa nāvi vienprātīgi iestājas komjauniešos. Tā mūs visus nākamās dienas agrā rītā iekrāva mašīnā un aizveda uz rajona centru stāties komjauniešos. Atceros, ka mana klases audzinātāja, kas zināja, ka esmu ticīgs kristietis, vēl pamācīja: ja jautās, vai tu tici Dievam, saki, ka tici Staļina un Ļeņina mācībai. Paldies Dievam, tur mums neviens neko nejautāja un visus uzņēma komjaunatnes rindās. Lai nu nekādi jaunās varas patrioti mēs nebijām, viena vienota grupa (pat oficiālas varas atzīta) tagad bijām gan. Mēs bijām tik vienoti, ka varējām pat būt par organizētu pretspēku dažādām skolotāju muļķībām. I.B.: Tas gan laikam visiem lietuviešiem raksturīgs – spēja konsolidēties savas tautas interesēs neatkarīgi no pastāvošās varas. Par latviešiem grūti teikt to pašu, šeit katrs domā par savu ādu un labumu, tāds viensētnieku sindroms... A.S.: Jaunībā vienmēr esmu bijis neoficiālais līderis un dumpinieks. Varēju ļoti argumentēti runāt pretī skolotājiem, jo biju daudz lasījis. Galu galā skolotājiem tas “piegriezās”, un mani izslēdza no skolas, bet viņi aizmirsa mani izraidīt no komjaunatnes. Kad vietējās avīzes korespondents uzzināja, ka komjaunieti aktīvistu izslēguši no skolas, tad sacēlās liela panika un mani paņēma atpakaļ. Šā vai tā, skolas mācībspēki mani ciest nevarēja, bez iemesla pazemināja atzīmes un tamlīdzīgi. Skolas pēdējos gados sāku strādāt – vietējā kūdras ieguvē maiņas darbu, gribējās kaut ko nopelnīt, gribēju nopirkt savu radio, interesēja politika, ziņas no visas pasaules. Nu, kad biju nopircis radio, gribējās nopirkt arī velosipēdu un fotoaparātu, pirmo “Zenītu”. Tad arī sāku taisīt bildes. Tas bija maģisks brīnums – vērot, kā uz tīras, baltas lapas ķīmiskas reakcijas rezultātā pakāpeniski parādās cilvēka seja. Jutos kā pats Dievs. Pirmās bildes bija tādas skolnieciskas. Bija arī kuriozi: fotografēju, kā skolotāji pikojas ar sniegu, bet sniegs – balts, bildē nav redzams, un izskatās, ka lieli cilvēki kaujas savā starpā. I.B.: Pēc vidusskolas jūs iestājāties Viļņas Universitātes Žurnālistikas fakultātē. A.S.: Tas viss nebija tik vienkārši. Toreiz raksturojumus augstskolai izsniedza aizzīmogotās aploksnēs. Bet, zināt, es jau no jaunības esmu tāds avantūrists, ņēmu un to aploksni tā uzmanīgi atplēsu: ak Dievs, kas tur par mani sarakstīts, nu bandīts pēdējais. Sapratu, ka ar tādu papīru mani neviena augstskola Viļņā neņems, izdomāju – prasīšu raksturojumu rajona komjaunatnes otrajam sekretāram, kas izrādījās mans labs paziņa. Tas sākās tā: pēc kārtējās oficiālās komjauniešu sapulces, kur es atkal izcēlos ar replikām, viņš ar mani parunājās un piedāvāja izmantot savu bibliotēku, kas bija ļoti laba. Mums nebija nekādu politiski patriotisku sarunu, mūs vienoja labas literatūras mīlestība. Tā viņš man palīdzēja uzrakstīt jaunu, pozitīvu raksturojumu komjaunatnes komitejas vārdā – kāds es aktīvists, organizators, nu dikti labi. Tā nu es braucu uz Viļņu stāties Žurnālistikas fakultātē, bet man pietrūka pāris mēnešu darba stāža – toreiz puišus augstskolā ņēma tikai ar darba stāžu vai pēc dienesta Padomju armijā. Tā kā šī fakultāte man nespīdēja, iestājos Krievu valodas un literatūras fakultātē. Un paldies Dievam – nenožēloju! Kādi tur bija pasniedzēji – tā bija vecā krievu inteliģence! Vēl tagad atceros viena profesora spārnoto frāzi: “Kas ir māksla – tā ir cilvēciskās būtnes pārvēršana cilvēkā jeb cilvēka cilvēciskošana.” 1958. gadā man par panākumiem mācībās bija pat paaugstināta stipendija. Pēc tam gan pārgāju uz Žurnālistikas fakultāti, sāku jau strādāt redakcijās un ātri sapratu, ka žurnālistika ir viena vienīga demagoģija un netīra politika. Pametu mācības un vairāk pievērsos fotogrāfijai, tas bija 1959. gads. Tad arī tapa manas labākās fotogrāfijas. I.B.: Kuras, piemēram? A.S.: Nu, “Maratons Universitātes ielā. Viļņa”, “Svētdiena strādnieku ciematiņā. Ežereļi”. Tolaik fotografēju bez priekšzināšanām, nekādi speciāli fotožurnāli vai grāmatas, vienkārši personisku izjūtu vadīts. Nu ne jau visas fotogrāfijas bija tik labas, daudz bija arī draņķīgu uzņēmumu, nepratu vēl profesionāli rīkoties ar zibspuldzi. Tagad, kad skatos savu arhīvu, redzu kilometriem brāķu, brīžiem pat kauns, kāds muļķis esmu bijis. I.B.: Nevienam meistaram visi darbi nav šedevri! A.S.: Arī sava taisnība! Bet, zināt, visvairāk to mūsu Baltijas fotoskolu sačakarēja salonisms, tiekšanās pēc smukuma un lielās mākslas taisīšanas. Pirmie baltiešu panākumi starptautiskajos fotosalonos daudziem sačakarēja domāšanu: daudzi sāka taisīt skaistas bildes, tikai lai dabūtu kārtējo FIAP vai EFIAP medaļu. Fotogrāfija nedrīkst būt brīvdienu hobijs, pašdarbība. I.B.: Kā jums pašam no tā visa izdevās izvairīties? A.S.: Pirmkārt, palīdzēja mana plašā humanitārā izglītība. Otrkārt, pazīšanās ar progresīvajām mākslas aprindām. Kādu laiku strādāju par fotogrāfu avīzē “Literatūra un Māksla”, tad arī iepazinos un daudz uzzināju par mākslas virzieniem, avangardu, daudz mainījāmies ar grāmatām, braucām uz ārzemju izstādēm un izrādēm Maskavā, Ļeņingradā. I.B.: Grāmatās par jums visur min tikai vienu redakciju – žurnālu “Padomju Lietuvas Sieviete”... A.S.: Nē, nē, vispirms es strādāju par fotogrāfu “Literatūrā un Mākslā”. Tur arī iepazinos ar daudziem māksliniekiem, rakstniekiem. Ar dažiem mūs ilgus gadus vienoja patiesa draudzība, piemēram, ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Eduardu Mieželaiti, brīnišķīgu cilvēku. Viņš mani uzaicināja braukt līdzi Sartram. Tomēr visumā man tās smalkās mākslinieku aprindas ātri apnika, jo daudzi uz mani kā fotogrāfu skatījās it kā no augšas un paši jutās kā tādi pusdievi. Tāda aroganta vide, nu nebija man gandarījuma. Tad man piedāvāja darbu žurnālā “Padomju Lietuvas Sieviete” un salīdzinoši lielu izvēles brīvību. Man bija redakcijas auto un apmaksāts benzīns, varēju braukāt pa visu Lietuvu un fotografēt visu ko. Protams, es katru reizi veicu oficiālo pasūtījumu, bet paralēli bildēju to, kas pašam likās interesants. Šajā redakcijā es nostrādāju līdz pat 1969. gadam, kad sākām dibināt Lietuvas Fotogrāfu savienību. I.B.: Pastāstiet, lūdzu, par šo leģendām apvīto laiku! A.S.: Vispirms jau bija tikai iniciatīvas grupa Lietuvas Fotogrāfu savienības veidošanai, es biju tās priekšsēdētājs. Negāja jau tik viegli, jo neviens mēs nebijām partijas biedri, tomēr lielu atbalstu mums deva visa Lietuvas inteliģence. Tolaik daudz strīdējās par to, vai fotogrāfija ir māksla. Reiz man viens ietekmīgs partijas darbinieks stāstīja, ka šis vakarā piedzēries gājis mājā no populāra Viļņas restorāna, kur garderobists atteicies no pieciem rubļiem dzeramnaudas, bet lūdzis labāk apsolīties ļaut tam Sutkum dibināt to Fotogrāfu savienību. Lūk, kādi laiki bija! Tā mums atļāva vispirms dibināt Lietuvas Fotogrāfu savienības organizācijas komiteju. Tas bija kādus četrus piecus gadus. Pa to laiku, protams, gadījās arī nepatikšanas: mani nepatiesi apvainoja naudas mahinācijām un pat ielika uz īsu mirkli cietumā. Tas bija par vienu reklāmas pasūtījumu. Beigās mani attaisnoja, jo nekā nelikumīga nebiju darījis, tomēr ēna palika... I.B.: Bet beigu beigās jūs tomēr kļuvāt par komunistiskās partijas biedru? A.S.: Nu, tas jau bija krietni vēlāk. Mūsu savienībai bija plaši kontakti ne tikai PSRS, bet arī ārvalstīs. Tas nu partijai bija par daudz, to visu vajadzēja regulēt. Mani izsauca uz PSKP CK, jautāja, kā mēs cīnāmies ar nacionālistiskajām tendencēm. Es atbildēju, ka labi cīnāmies, draudzējamies ar visu padomju republiku fotogrāfiem, rīkojam krievu fotogrāfu izstādes. Lika mierā, bet tad kāds stukačs dzirdēja mani krogā runājam, ka mums, mazai lietuviešu tautai, nekas cits neatliek kā pieņemt labāko no okupantiem. Tas man atspēlējās: pirmajā Lietuvas Fotogrāfu savienības kongresā neļāva mani ievēlēt par priekšsēdētāju. No sākuma ļoti pārdzīvoju, vēlāk rūgtums pārgāja. Bet man bija labs vadītājs – viņš vienmēr tika galā ar partijas večiem, taču es varēju bīdīt fotogrāfu lietas. 1974. gadā mani vēlreiz izsauca uz partijas CK un teica: nav labi, ka jūsu organizācijā nav neviena partijas biedra, ja gribat turpināt pastāvēt – stājieties partijā. Bet kā lai mani uzņem partijā, ja man galīgi nepareiza biogrāfija? Tad man pat Mieželaitis rakstīja rekomendāciju. Vēlāk stāstīja, ka partijas līderi četras stundas debatējuši, vai mani uzņemt vai ne. Tā nu es kļuvu par vienīgo partijas biedru visā Lietuvas Fotogrāfu savienībā. I.B.: Antan, jūs esat fotografējis skaistas, jaunas sievietes, vecus vīrus un sievas, bet bērnu fotogrāfijas jums ir pavisam īpašas – tāda suģestija, patiesums un ne kripatiņas salda sentimenta! A.S.: Zināt, es pats bieži par to domāju. Laikam jau tas tāpēc, ka, par spīti visām pēckara grūtībām, tomēr bērnība bija manas dzīves laimīgākais periods. Bērnībā man tika dota pilnīga brīvība, jo augu pie vecvecākiem. Varbūt šī bērnībā iepazītā brīvības izjūta man palīdzējusi dzīvē uz visu skatīties citādi. Manuprāt, cilvēka dzīvē vissvarīgākais periods ir bērnība, jaunība un pirmā mīlestība, tomēr bērnības sajūtas ir pāri visam. Tas, ko tu saņem bērnībā, veido visas tavas nākamās dzīves pamatus: ticība, mīlestība, žēlsirdība... Ticība ir ļoti svarīga lieta. Ja tev ir slikti piemēri, tie sagandē visu tavu turpmāko dzīvi. I.B.: Neraugoties uz reālo vecumu un dzīves pieredzi, vai nav tā, ka esat spējis sevī saglabāt bērnību, nu, teiksim, sajūtu līmenī, tā, it kā tas viss ir bijis tikko... A.S.: Protams. I.B.: Jūsu autoritātes fotogrāfijā? A.S.: 20. gs. 60. gadu otrā pusē manās rokās nonāca brīnišķīga grāmata Family of Man, kas 1955. gadā bija izdota Ņujorkā. Tur bija visi pasaules foto klasiķi. Ļoti humāna grāmata, tā mani spēcīgi ietekmēja. Vēl, protams, franču fotogrāfi Brasaji un Kartjē-Bresons. I.B.: Jūsu autoritātes literatūrā? A.S.: Literatūrā daudz autoritāšu, bet ļoti tuvs man ir Folkners. Protams, tāpat kā daudzi citi, arī es jaunībā pārslimoju aizraušanos ar Hemingveju. I.B.: Jūsu autoritātes kino? A.S.: Ingmars Bergmans un vēl, bez šaubām, itāļu un gruzīnu kino. I.B.: Kādu mūziku mīlat? A.S.: Man tuva ir klasiskā un senā mūzikā, jo īpaši Baha skaņdarbi. Cienu arī Bēthovenu, no mūslaiku autoriem Penderecki, tomēr vairāk esmu klasikas cienītājs. I.B.: Kādu jūs redzat mākslu un fotogrāfiju 21. gadsimtā? A.S.: Cilvēkam vienmēr visos laikos ir jārada tā, it kā citādi viņš nevar. Mākslinieks nedrīkst pakļauties modei. Katram jābūt viņam pašam. Kas šodien ir avangards? Nekas, viss jau ir bijis 20. gs. sākumā. Mākslā es cienu oriģinalitāti un individualitāti. Katram radošam cilvēkam ir jāmeklē sevi, jāiet uz priekšu un dziļumā, nevis modīgi jāmet cilpas riņķī un apkārt. Mākslā nav robežu, robežas ir vienīgi partijām, labai mākslai der visi līdzekļi – izstādi kaut vai līķi, tikai ar pārliecību. Fotogrāfija ir mūsu laika fenomens, un tās galvenais uzdevums – atspoguļot sava laika garu. Man nepatīk, ka tagad bieži mākslinieks izdomā kompozīciju un kadru, bet slēdzi jau nospiež kāds cits profesionālis. Tā vairs nav fotogrāfija kā māksla, bet fotogrāfija kā mākslas līdzeklis. Tehnoloģija ir laba lieta, bet ar to nepietiek. Klasiskai fotogrāfijai vienmēr būs sava neatkārtojama harisma. Galvenais fotogrāfijas uzdevums ir mākslinieciski dokumentēt īstenību. | |
| Atgriezties | |
