VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Robežpārkāpēji: anatomikums, “Madagaskaras fenomens” un krusta karu hronika Alise Tīfentāle Izstāde “Robežpārkāpēji. 80. gadu laikmetīgā māksla” VMM izstāžu zālē “Arsenāls” no 18. februāra līdz 13. martam | |
| |
|
Izstādes autores un kuratores Solvita Krese un Māra Traumane paveikušas zinātniski nopietnu darbu – ar medicīnisku nežēlību un sterilu skalpeli nogriezts dzīva laika posms, ievietots formalīnā un izstādīts aplūkošanai ar izsmeļošiem paskaidrojumiem. Ļoti korekti atdalīts un ārpus anatomikuma (kapenēm, kolekcijas, herbārija) atstāts viss, kas varētu traucēt koncentrētam skatījumam uz eksponātiem, paturot vien dažus vistipiskākos laikmeta simbolus. Nekāda sentimenta, nekādas sadzīves, nekādu subjektīvu atmiņu no sērijas “baltmaize un piens no stikla pudeles”, nekādas jūsmošanas par totalitārisma kurioziem un arī nekādas mazohistiskas tīksmes par apspiestību. Tikai tīra manta. Sterils, nevainojami minimālistisks un lakonisks darbs, kas ne vienu vien skatītāju droši vien piespieda domāt par 20. gs. 80. gadu latviešu mākslu jaunās kategorijās. Tātad uzdevums: aplūkot izstādi ar dabas pētnieka entuziasmu un reliģijas vēstures amatiera zinātkāri, tuvoties mākslas darbiem kā iemīļotiem eksotisku augu paraugiem un lasīt komentārus pie tiem kā aizraujošu pirmo krusta karu hroniku. Attālināties no sadzīves, privātām atmiņām, personiskās pieredzes. Neņemt vērā, ka eksponēto darbu autori vai nu ir mūsu laikabiedri, kurus nejauši var satikt kādā izstādes atklāšanā vai smalkā bārā, vai arī jau kanonizēti kā latviešu laikmetīgās mākslas svētie. Atsijāt graudus no pelavām Eksponātus kuratores neizvēlējās pēc salīdzinoši vieglākās reprezentatīvās metodes (“kas notika mākslā 80. gados?”), bet gan mēģinot noteikt, kuri tad bija tie darbi un mākslinieki, kuri pārkāpa “robežas” un iesoļoja jaunā ērā. Kādā mirklī iedomājos, ka izstādi varētu saukt arī “Izredzētie” – šķiet, ka laiks bija tāds, kurā noteiktam cilvēku skaitam bija jākļūst par mesijām vai pat mocekļiem, viņiem bija jātop par plašas sabiedrības (veselas paaudzes) skolotājiem un acu atvērējiem, viņiem bija jābūt avangardā, katrai viņu rīcībai bija jārada paliekošas sekas, un vērtīgs kļuvis katrs sīkums, kam viņi pieskārās. Viņiem vienkārši bija jābūt. Izredzētie ir paveikuši savu uzdevumu (vienalga, vai apzināti, pa jokam vai reibuma stāvoklī) – kaut arī liekas, ka laika distance vēl ir pārāk neliela, lai varētu pavisam auksti un objektīvi novērtēt, tieši kāda loma un nozīme bijusi Izredzētajiem. Lūk – pabeigta nodaļa hronikā par Izredzēto darbiem un varoņdarbiem. Velkot paralēles ar reliģijas vēsturi, Izredzēto vidū ir gan tie, kuri strādā ar zobenu, gan tie, kuru darbs ir lūgšanas un meditācija. “Karojošo” Izredzēto – Andra Brežes, Kristapa Ģelža, Ojāra Pētersona, Aijas Zariņas u.c. – darbi ir apskaužami skaidri, pārliecinoši, un no tiem dveš absolūti neapspiesta agresija. Tīra enerģija – Brežes grafikas un “Avotu” vāki. Tāpat kā savulaik pirmo krustnešu misija bija atbrīvot Svēto zemi no neticīgo okupācijas un atkal pievienot to kristīgās pasaules kartei, arī 80. gadu robežpārkāpēju ezoteriskā izredzētība piešķīra viņiem īpašu spēku. Izteikties, pārsteigt, šokēt, nest pārmaiņu zibeni bija viņu misija, iedvesmas avots – intelekts un ironija. Supergrafikas un “Avota” vāki un ilustrācijas ieviesa to vizuālo kodu, kurš tagad, 2005. gadā, asociējas ar 80. gadiem, – tam raksturīga ekspresija, agresija, antiestētiska forma un reizēm visai neganta humora izjūta. Šim vizuālajam kodam vēlāk sekoja pagrīdes žurnāli par rokmūziku, Birmaņa “Nepieradinātās modes asamblejas” un visādi citādi populārās un elitārās kultūras fenomeni. “Brežes stils” – tīra, nevainīga agresija. Vardarbība bez pornogrāfijas – tā pievienojās vēlāk. Pagaidām svarīga ir ideja – māksla var nest brīvību. Ar žurnāla vāka noformējumu vai personālizstādi iespējams kaut ko ietekmēt, iekustināt, iedarbināt, atbrīvot. Citi Izredzētie savukārt pieskaitāmi eremītiem jeb apskaidrotajiem, kuru darbība bijusi diskrēta, balstīta individuālā meditācijā. NSRD performances un videodarbi, no šodienas raugoties, paplašināja mākslinieka tiesības un ieviesa jaunas. Mākslinieks var būt klusējošs, ar sevi pārņemts dīvainis, un skatītājiem nav obligāti jāsaprot viss, ko viņš dara. NSRD uzskatāmi arī par tās mākslas tēviem, kuru tagad sauc par multimediālu. NSRD privātie, nevienam svešiniekam pilnībā nesaprotamie, bet par mākslinieciski augstvērtīgiem uzskatītie performanču videodokumenti ir kļuvuši par protesta un jaunas paradigmas dzimšanas simbolu. Varbūt tieši tā bija šīs grupas unikālā vērtība – izveidot savu mitoloģiju, saglabāt dīvaiņu statusu un patiesībā nodarboties ar liela mēroga ironisku projektu, kura mērķis – pierādīt, ka “nekā nav, nekas nav īsts, nekam nav jēgas, bet, ja tā paskatās, jēga tomēr ir – tikai tur, kur tu to nemeklē”. Filosofisks terors, kas pārbauda uztvērēja intelektu, tolerances slieksni, humora izjūtu un testē humānismu, – skaidrs, ka šajā testā neizkrīt tikai paši NSRD un viņu tuvākie draugi, jo atklāsmes un spriedumi šajos vizuāli absurdajos un visai amatieriskajos filosofiskā terora aktos ir paredzēti savējo grupas dalībnieku lietošanai. “Madagaskaras fenomens” Izstāde iezīmēja arī izolētās vides fenomenu, radot asociācijas ar, piemēram, Madagaskaras vai Austrālijas gadījumu dabaszinātnēs. Šajās ģeogrāfiski simtprocentīgi izolētajās vidēs sastopami tādi dzīvās dabas brīnumi, kas saglabājušies un attīstījušies, tieši pateicoties izolācijai. Tāpat kā māksla un kultūra PSRS politiskajā izolācijā, vidē ar ierobežotu pārvietošanās un informācijas apmaiņas brīvību. “Robežpārkāpēji” ir spilgts šāda “Madagaskaras fenomena” paraugs – neviens vēl nerunā par eksponātu globālo vai vispārcilvēcisko vērtību, jo primārā ir to lokālā nozīme, kas pārējai pasaulei paliek tikpat eksotiska kā ķenguri un citi uzreiz vārdā nenosaucami dzīvnieciņi Eiropas zoodārzā. “Madagaskaras fenomens” mudina atminēties tos notikumus kultūrā un politikā, kuri iezīmēja 80. gadu nozīmi Rietumeiropas un pasaules mērogā. Piemēram, kas pirmajā acumirklī asociējas ar 80. gadiem? Aukstais karš, Nam Džun Paiks, Madonna un Maikls Džeksons, Rubika kubs, AIDS, caurums ozona slānī. Tikai desmit gadi, bet tik daudz liktenīgu faktu, kas ietekmē mūsu kultūras un informācijas vidi un domāšanu arī vēl šodien. Tikai daži piemēri: 1981. gads: liktenīgās laulības – princis Čārlzs un lēdija Diāna Spensere; sāk masveidā ražot pirmos IBM PC; sāk raidīt MTV – pirmais mūzikas TV kanāls, kam būs nepārvērtējama ietekme uz vēlāko gadu vizuālo kultūru. 1982. gads: tiek nodibināta NSRD. 1983. gads: identificēts HIV vīruss; sāk ražot kompaktdiskus; Slovēnijā tiek nodibināta politiski aktīvās mākslas apvienība Neue Slovenische Kunst, kas parodē totalitārismu jebkurā tā izpausmē, spilgtākā parādība – industriālās mūzikas grupa Laibach, kura laika gaitā ieguvusi respektu un atzinību gan par teatrāli absurdajiem videoklipiem, gan par progresīvo attieksmi pret mūziku. 1984. gads: Rīgā “Daba. Vide. Cilvēks”; Reigans savās mājās joko par to, ka beidzot pienācis laiks sabumbot PSRS. 1985. gads: pie varas nāk Gorbačovs; Kristo un Žanna Kloda “ietin” Jauno tiltu (Pont Neuf) Parīzē; modē nāk labdarība, visi klausās We Are The World – superhitu, kura autori ienākumus ziedo Āfrikas badacietējiem (to rāda arī Ermanbriks “Varavīksnē”). 1986. gads: Černobiļas katastrofa klusībā; Challenger katastrofa pilnīgā atklātībā un televīzijā; Domeniko Dolče un Stefano Gabana prezentē pirmo jaunā un provokatīvā modes nama Dolce & Gabbana kolekciju; Miervaldis Polis prezentē “Egocentra” manifestu; Ojārs Pētersons pirmo reizi ir oranžs – Kino dienu laikā top videoinstalācija “Oranžā laipa”. 1987. gads: itāliešu pornozvaigzne Čičolīna kļūst par parlamenta deputāti; Maskavā, Sarkanajā laukumā, ar lidmašīnu nolaižas īsts vācietis; pabeigta Vima Vendersa pārdabiski skaistā un jūtīgā filma “Debesis pār Berlīni”; Rīgā sāk iznākt “Avots”; Miervalža Poļa Bronzas cilvēks Mākslas dienu ietvaros pastaigājas pa Rīgas centru; iedzīvotāju skaits pasaulē sasniedz piecus miljardus (tagad laikam vairs pat neskaita). 1988. gads: “Metro – nē”. 1988.–1989. gads: izstāde “Rīga – latviešu avangards” Rietumvācijā. 1989. gads: pie Luvras tiek uzbūvēta stikla piramīda par godu Lielās franču revolūcijas 200. gadskārtai; krīt Berlīnes mūris; “Arsenālā” notiek Aijas Zariņas personālizstāde. ‘ Apustuļi bez sekotājiem “Robežpārkāpēji” ir otrās Republikas laikmetīgās mākslas evaņģēlijs, būtībā “jaunā derība”, ja pieņem, ka modernisma vēsture izolētajā vidē attīstījusies atšķirīgi no Rietumeiropas (tātad pareizās) tradīcijas. Laiks atsijājis spilgtākos “jaunās derības” sludinātājus, kuru sekotāji savā ziņā esam mēs visi – vismaz tik daudz, ka viņi iedibināja vietējo, lokālo laikmetīgās mākslas tradīciju, pirms informācijas apmaiņa un komunikācija ar Rietumeiropas brīvo pasauli kļuva tikpat pašsaprotama kā pirmās Republikas jeb “vecās derības” laikā. Bet apustuļiem nebija tiešo sekotāju – iespējams, tāpēc, ka viņu darbība bija būtībā pabeigts manifests. Varbūt vienīgi NSRD visvairāk ietekmējusi vēlāko paaudžu māksliniekus videomākslas, videoinstalāciju un performances žanrā, jo viņi parādīja ceļu, pierādīja, ka māksliniekam nav jābūt izklaidējošam vai saprotamam, jābūt tikai kādam, kas dokumentē, un tu vari darīt jebko. “Daba. Vide. Cilvēks” piemiņas izstāde 2004. gadā pierādīja, ka noslīpētas tehnikas izmantošana vien nespēj skatītājā izraisīt nekādu emocionālu reakciju. Breže paretam piedalās kādā izstādē un galvenokārt, kā esmu dzirdējusi, nodarbojas ar nekustamo īpašumu pārvaldīšanu. Daudz biežāk jaunus darbus izstāda Kristaps Ģelzis, kurš ikdienā strādā reklāmas aģentūrā. Kalnačs ir cienījams skolotājs, kurš no sirds aizraujas ar makšķerēšanu un laiku pa laikam pārsteidz ar kādu rūpīgi izdomātu konceptuālu darbu. Apzinīgi un aktīvi, ar globālu vērienu strādājošais Laganovskis varbūt ir vienīgais (vai viens no nedaudzajiem) no šīs apustuļu kompānijas, kura mūsdienu darbi šķiet tikpat labi un pat vēl labāki nekā TĀ laika darbi. Ivars un Inese Mailīši profesionāli noformē pasākumus – varētu teikt, strādā izklaides industrijā. Ojārs Pētersons ieguldījis savu radošo enerģiju nākamo paaudžu skološanā un ir īsts paraugskolotāja tēls. Juris Putrāms ir aizņemts ar “PUTRA”. Tillbergs – par tāda līmeņa māksliniekiem mēdz teikt, ka viņi vai nu “atražo jaunības dienu veiksmes”, vai arī “konsekventi strādā savā jomā” – atkarībā no teicēja labvēlības pakāpes. Manuprāt, viens no pēdējiem īstajiem ģēnijiem, “vecā parauga” mesiāniski apsēstajiem māksliniekiem pirms Ingas Šteimanes pasludinātās “postģeniālās ēras”. Šad tad Tillbergs piedalās izstādēs un pagaidām neko apkaunojošu izstādījis nav, tāpēc es labprātāk runātu par to “konsekvenci”. Aijai Zariņai ir tiesības darīt jebko, jo viņa ir Zariņa. Ar savu dēmonisko spēku viņa ienesusi Latvijas visai provinciālajā glezniecības vēsturē kaut ko patiešām vispārcilvēcisku un īstu. Varbūt viss, ko radīja Izredzētie, ir bijis tik pašpietiekams un piepildīts, ka nekāda paaudzēs pārmantojama tradīcija no tā nesanāk. Vienīgais izņēmums varētu būt Pētersons, kura skolnieki, šķiet, panākumos un radošā veiksmē pārspēj pašu meistaru, kas arī ir vienīgais laba skolotāja mērs. Pārējie Izredzēto darbi tā arī paliks hronikā – kā Pirmais krusta karš, kas sagatavoja pasauli lieliem notikumiem. “20. gs. 80. gadi” tiešām ir pabeigta vēsture, kas droši noglabāta arhīvā, enciklopēdijā, ko ar cieņu pašķirstīsim tad, kad vajadzēs kādu uzziņu. | |
| Atgriezties | |
