VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mīts, kas radīja zīmolu Ilze Martinsone | |
| |
| Lakoniskā vārdkopa “skandināvu dizains” iedarbina momentānu sviru
tikpat lakoniski nolasāmai, skaidrai asociācijai ar pārbaudītiem
kvalitātes standartiem. Tostarp minētā idioma kodē milzīgu, komplicētu
struktūru – mehānismu, kurā ciešā sazobē jau vairāk nekā piecdesmit
gadus attīstīta sociālisma ietvaros rotē izglītības bāze, ekonomika un
tirgus stratēģija, dažādu vienas valsts institūciju un starpvalstu
kooperācija un, visbeidzot, meistarīga un mērķtiecīga manipulācija, kas
šo idiomu ir radījusi. Visa Skandināvija šogad atzīmē Dizaina gadu – vēl viens manipulācijas paņēmiens, lai grandiozo mehānismu apgādātu ar papildu jaudu, piedāvājot gan Skandināvijas valstu kopprojektus, gan katras valsts individuālās programmas. Viens no starpvalstu projektiem ir vērienīga, ceļojoša izstāde “Skandināvijas dizains viņpus mīta”, kas veltīta nosacītai skandināvu dizaina piecdesmitgadei (forums aizsākās 2003. gada nogalē Berlīnē, un tā noslēgums plānots 2006. gadā; Rīgā izstāde skatāma Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā). Izstādi veido pēdējās desmitgadēs veiktu skandināvu dizaina fenomenam veltītu akadēmisku pētījumu bāze – un tā vēsta par paradigmu, tās radīšanu, robežām un totēmiem, kas balsta dižo mītu. No vienas puses – pētījums tā vien kārdina ar mīta atmaskojumu un, aicinoši virinot virtuves durvis, tiecas nokratīt pieņēmumu stereotipos žņaugus, no otras – cementē tā fundamentus, bīstoties zaudēt rūpīgā darbā izkarotos identitātes simbolus. Skandināvu dizaina jēdziens ir kļuvis par Ziemeļvalstu zīmolu un funkcionālisma sinonīmu, taču procesam, kas ļāva šo māksliniecisko un ekonomisko fenomenu radīt un noformēt, ir jaušami seni ģeopolitiski un ideoloģiski pamati. Aicinājumi pēc Ziemeļvalstu kultūras vienotības un pirmie starpvalstu sadarbības projekti attiecināmi jau uz 18. gadsimtu. 19. gs. otrajā pusē tika sarīkotas pirmās Ziemeļvalstu rūpniecības un dekoratīvās mākslas izstādes, kuras reprezentēja daudzās amatnieku savienības. Aktīvais nacionālā romantisma strāvojums tagad tiek uzskatīts par skandināvu funkcionālisma un modernisma mākslinieciskās vienības pamatu – tāpat kā ierobežotais iedzīvotāju daudzums un nosacītā urbanizācija, sabiedrības salīdzinoši nelielās sociālās diferences, attīstīts sociālais tīkls un garantijas (sabiedriskais transports, skolas, slimnīcas u. c.). Dekoratīvās mākslas “socializācija” cieši saistās ar Skandināvijas valstīs noteicošo sociāldemokrātu politisko programmu – sociāldemokrātijas un funkcionālisma arhitektūras tiešo saikni kā nepārprotamu uzsver arī Latvijas arhitektūras vēsturnieki. Ziemeļvalstu savienību spēcināja Otrais pasaules karš – 1952. gadā kā oficiāla starpvalstu sadarbības institūcija tika nodibināta Ziemeļu padome, bet 1971. gadā – Ziemeļu Ministru padome. Ziemeļvalstu mērķtiecīgi organizētās dizaina aktivitātes ar kongresiem un konferencēm visā Skandināvijā tūlīt pēc kara iedarbināja dizaina promocijas procesu, un 20. gs. 50. gadu vidū skandināvu dizains ieradās starptautiskajā telpā jau kā noformēta, homogēna vienība. Zīmola “skandināvu dizains” radīšanas lauri gan tiek piedēvēti britu kritiķiem – termins nekavējoties adaptējās iepriekš pieņemtā “Ziemeļu dizaina” vietā. 20. gs. 50.–70. gadi Skandināvijas dizaina vēsturē simboliski tiek mērīti zelta svarā, par izšķirošajām starptautiskajos panākumos atzīmējot Milānas triennāles, kam sekoja skates visā pasaulē – Eiropā, Amerikā, Austrālijā, Japānā. Tomēr tikai 60. gados dizains Skandināvijā beidzot ieguva to industriālo vērienu, kas tradicionāli ar šo jēdzienu asociējas. 80. gados skandināvu lakoniskā un funkcionālā dizaina krīze bija nenovēršama – postmodernisma ideoloģijas agresīvā programma ar sajūsmu plosīja tieši tās vērtības, kurās balstījās skandināvu dizaina koncepts. Var atzīmēt, ka līdz šim vienīgā visu Skandināvijas un Baltijas valstu dizaina kopīgā izstāde “No sapņiem līdz realitātei” notika 1990. gadā, – politiskās situācijas radītās ekonomiskās krīzes apstākļos Baltijas mākslinieki izstādē pārstāvēja “sapņu” daļu, tradicionāli piedāvājot skatei tikai oriģinālus mākslas darbus. Lai gan 90. gadi Skandināvijā saistās ar ekonomisko krīzi, tomēr tie tiek uzskatīti par skandināvu dizaina renesanses laiku. Kopš 90. gadu beigām ir pieaugusi dizaina sociālā loma publiskajā telpā pašu skandināvu dzīvē. Šobrīd skandināvu dizaina attīstītā sistēma aptver visus virzienus – no unikāliem mākslas darbiem līdz vērienīgām industriālām jaudām, nosedzot visus starpposmus (viena dizainera uzņēmumus, mazsēriju produkciju u.c.), izglītību, izpētes un attīstības stratēģiju, tehnoloģiju programmas un to akumulāciju dažādās nozarēs (piemēram, medicīnā u. c.), menedžmentu un tirgzinību utt. Skandināvu dizains joprojām ir starptautiska, plaša patēriņa firmas zīme un tostarp noteikta ģeogrāfiska reģiona kultūras fenomens, vides kvalitātes faktors un vitāla sabiedrības dzīves daļa. Apbrīnas vērta ir Skandināvijas valstu kooperācija, radot identitātes sistēmu un mītu, ko grezno neskaitāmas, pasaulē pielūgtas dizaina ikonas. Ciktāl globalizācija šodien apdraud skandināvu dizaina mītu un identitāti? Jautāju izstādes kuratoram – Oslo dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja galvenajam kuratoram Dr. phil. Vidaram Halēnam (Widar Halēn): Skandināvijas valstis ir slavenas ar kooperācijas spēju, noteikta mērķa sasniegšanai sekmīgi sadarbojas gan atsevišķās vienas valsts institūcijas, gan valstis savā starpā. Vai jūs varētu īsi raksturot šīs izstādes tapšanu, konceptu un nosacījumus (izstādes idejas autorus, darbu atlases principus u. c.)? Iniciatīva šīs izstādes sarīkošanai nāca no Ziemeļu Ministru padomes, kas uzaicināja vairākus autorus iesniegt priekšlikumus izstādes koncepcijai. Tika izraudzīts mans piedāvājums, jo tas nedalīja ekspozīciju atsevišķās valstīs, ekspozīcija drīzāk dalījās tēmās. Izstādes sadalījums atsevišķu valstu ekspozīcijās varētu veicināt vēlmi pēc hierarhijas un nevajadzīgu sacensību – šoreiz mēs vēlējāmies palūkoties uz Ziemeļu savienību kā vienotu veselumu. Mans iedvesmas avots izstādes idejai bija itāļu dizaina filozofs Italo Kalvīno (Italo Calvino) un viņa nākamās tūkstošgades seši postulāti (vieglums, ātrums, precizitāte, redzamība, daudzveidība, saskaņa – I.M.). Es izlēmu, ka izstādes galveno daļu – laikmetīgo dizainu – varētu organizēt pēc šiem principiem. Vēl bija vajadzīga izstādes ievaddaļa, kas vēstītu par skandināvu dizaina pirmsākumiem 20. gs. 50.–60. gados, un fināls – es izšķīros fokusēt problēmu uz stereotipiem un klišejām, kas ir iespaidojuši daudzus mūsdienu dizainerus. Mums bija divas darba grupas – viena, kas strādāja pie izstādes koncepcijas, un otra, kas veica konkrēto darbu atlasi. Katru valsti pārstāvēja plašs speciālistu loks, kas primāri izvēlējās izstādes objektus, pēc tam es veicu atsevišķas korekcijas, lai pielāgotu piedāvājumu izstādes konceptam. Mēs vēlējāmies, lai katra valsts tiktu pārstāvēta iespējami līdzvērtīgi, taču nenoliedzami – uzsvars ir likts uz Somiju, Zviedriju un Dāniju, jo Īslandē un Norvēģijā ražošana nav tik attīstīta. ‘ Jēdziens “skandināvu dizains” tika radīts kā zīmols mērķtiecīgu pūliņu rezultātā, un tāds tas ir bijis piecdesmit gadus. Izstāde tiecas noraidīt populāros pieņēmumus, kas ierobežo izpratni par skandināvu dizainu. Vai tādējādi nerodas iespēja, ka parādība, kas līdz šim uztverta kā homogēna vienība, var izšķīst mūsdienu globalizācijas procesos un reizē ar mītiskajiem pieņēmumiem var tikt zaudēts zīmols un tātad identitāte starptautiskajā telpā? Postmodernisma vilnis pārvērta mūsu vēsturi, mītus un pieņēmumus, katrai valstij un reģionam ir savs skatījums uz šiem jautājumiem. Mums nav jālikvidē ne mīti, ne klišejas – es pieņemu, ka tie ir tik spēcīgi, ka pilnībā nekad nezudīs, bet tie ir jāpārskata un jāmaina, domājot par to izcelsmi, pastāvēšanas nosacījumiem un nozīmi. Tieši to mēs esam vēlējušies pateikt šajā izstādē, un to dara skandināvu mūsdienu dizaineri savos “retro” piedāvājumos. Piecdesmit gadu laikā populārākās klišejas, kas apzīmē skandināvu dizainu, ir bijušas “dabisks”, “vienkāršs”, “moderns”, “demokrātisks”, “lēts”. Vai mūsdienu situācijā, kurā pasaule joprojām pārdzīvo milzīgas sociālekonomiskas pārmaiņas, vispār ir iespējams izvirzīt kādu koncentrētu definīciju, kas raksturotu pašreizējo skandināvu dizainu? Jūsu minētās klišejas ir zaudējušas turpmāko lietderību – dizaina laukā ir atrodams viss spektrs no minimālistiska līdz maksimālistiskam piedāvājumam –, bet abās galējībās ir iespējams saskatīt skandināvu dizaina zelta laikmeta ietekmi, tikai pārradītu pilnīgi jaunā un mūsdienīgā valodā. Globalizācija piedāvā jaunas tehnoloģijas un paver jaunas, nebijušas iespējas, starp tām iespēju skandināvu dizaina ideju eksportam. Tostarp tā apdraud jebkuru lokālu identitāti. Kādu jūs saredzat skandināvu dizaina nākotni? Lokālo identitāti ir ļoti grūti iznīcināt, un es uzskatu, ka tā vienmēr pastāvēs, tomēr šodien mums ir daudzkārt lielāks impulsu un stilu spektrs, kas identitāti padara neviennozīmīgu un aizraujošu. Atbilde uz šo jautājumu vairs nav vienkārša, bet komplicēta – dažkārt pretrunīga, dažkārt tverama ar humoru. Humora un ironijas klātbūtnei ir liela nozīme – šādi tradīcijas var ieraudzīt pavisam citā gaismā, un es ceru, ka šis process neapstāsies. | |
| Atgriezties | |
