VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Terorisms izstādes formātā Margarita Zieda Berlīnē | |
| |
| Kreiso terorisms Rietumvācijā, aizsācies ar Frankfurtes lielveikalu
dedzināšanu sešdesmit astotā gada pavasara noskaņās, protestējot pret
laikabiedru ne mazāko vēlēšanos uztraukties par to, ka ASV spridzina,
apšauj un izvaro cilvēkus Vjetnamā, nākamajā desmitgadē bija apmetis
asiņainu loku jau pašu zemē, atstājot aiz sevis četrdesmit septiņus
līķus. Rote Armee Fraktion (RAF, “Sarkanās armijas frakcija”) septiņus
gadus ilgusī “cīņa par cilvēciskāku sabiedrību” (tā teroristes Ulrikes
Meinhofas bēru runā šī grupējuma darbības būtību formulēja kāds
apbērētājs) noslēdzās ar kino cienīgu vērienu. Četriem arābu
teroristiem sagrābjot Lufthansa lidmašīnu ar 82 pasažieriem ceļā no
Maljorkas uz Frankfurti, VFR valdībai tika pieprasīts atbrīvot
Štutgartes cietumā uz mūžu sēdošos RAF biedrus. To pašu piecas nedēļas
pieprasīja Vācijas darba devēju savienības prezidenta Hansa Martīna
Šleiera (Hans Martin Schleyer) nolaupītāji, valdībai piesūtīdami
aizvien šaušalīgākas vēl dzīvā gūstekņa bildes. Žurnāls Der Spiegel
tikām pamanījās no ķīlnieka iztaisīt cover boy, teroristu piesūtīto
fotoattēlu ar lēnām mirstošo gūstekni publicējot uz vāka. Valdība
sarunās neielaidās, avioķīlniekus izdevās atbrīvot, un dažas stundas
pēc veiksmīgās operācijas Štutgartes cietuma vieninieku kamerās tika
atrasts sinhronā pašnāvībā dzīvi beigušais RAF kodols. Spekulācijas par
to, vai tā patiesi ir bijusi kolektīva pašnāvība vai valdības “pieņemti
mēri”, turpinās vēl šodien, lai gan oficiāli vācu zeme, šķiet, tomēr ir
vienojusies par pašnāvības versiju. Atvadu sveicienā RAF sabiedrotie
savas zemes valdībai izsniedza auto ar Šleiera līķi bagāžniekā un
tekstā izteikto nožēlu par šo veltīgo nāvi. Kura gan no šīm četrdesmit
septiņām bija citāda? Lielo morālistu RAF cīņa par cilvēciskāku sabiedrību, laupot bankas dzīvokļu, mašīnu un ieroču iegādei un slepkavojot cilvēkus, praksē bija pārvērtusies elementārā bandītismā, savas sākotnējās idejas pilnīgā pretmetā, jau kuro reizi 20. gadsimta vēsturē piespēlējot aizvien to pašu deformēto atbildi uz jautājumu – vai ir iespējams cilvēciskot sabiedrību necilvēcīgiem, varmācīgiem līdzekļiem? Kinorežisors Rainers Verners Fasbinders, kurš savu Minhenes jaunību bieži vadījis krogos kopā ar vēlāko RAF grupas dibinātāju Andreasu Bāderu, savas teroristu filmas “Trešā paaudze” sakarā raksta par citādo cīņas izvēli: “Es nesviežu bumbas. Es radu filmas.” Franču rakstnieks un filozofs Žans Pols Sartrs pēc Rietumvācijas kreiso žurnālistu lūguma apmeklēt Andreasu Bāderu cietumā bada streika laikā un izveidot ar viņu interviju uz Štutgartes cietumu patiešām aizbrauca. Taču nekādu interviju viņš neizveidoja. Prombraucot Sartrs sniedza vācu žurnālistiem preses konferenci un, jautāts, vai demokrātijai ir nepieciešamas RAF metodes, sacīja, ka šis grupējums, viņaprāt, apdraud kreiso kustību, tāpēc ir nepieciešams skaidri izšķirt, kas ir kreisie un kas īsti ir RAF. Šodienas vecajiem rietumberlīniešu kreisajiem savukārt simptomātiska šķiet RAF pārpalikuma slepenā pārbēgšana uz VDR un revolucionārā gara ievīstīšana mietpilsonības mīkstajos pēļos, kas gaismā nācis, tikai mūrim krītot. Kā tāda smirdīga zivs! – viņi saka. Janvāra beigās Berlīnē tika atklāta laikmetīgās mākslas institūta KunstWerke veidotā izstāde Zur Vorstellung des Terrors: Die RAF-Ausstellung (“Terora sakarā: RAF izstāde”), kas turpināsies līdz 16. maijam. Tās mērķis – izpētīt masu mediju refleksijas un dažādas to mākslinieku pozīcijas, kuri tieši vai netieši nodarbojušies ar RAF tēmu, kā arī pirmo reizi izstādīt šīs abas perspektīvas kopā. Sākotnējā iecere – veidot izstādi Mythos RAF (“RAF mīts”) – 2003. gada vasarā, koncepta izstrādātājiem izsūtot masu medijiem apkārtrakstu par šo savu nodomu, bija sacēlusi pamatīgu skandālu. Laikabiedrus un vispirms jau teroristu upurus, kuru viedokli nekavējās zibenīgi noskaidrot bulvāra avīze Bild, māca bažas, vai tikai šādā ceļā nenotiks RAF glorifikācija, par valsts naudu izveidojot vērienīgu mediālu izrādi, kas ne tikvien kā necentīsies kārtīgi izanalizēt šo fenomenu, bet iecementēs jau esošos mītus vēl noturīgāk. Saistībā ar izstādes ieceri dažu nedēļu laikā Vācijā tapa vairāk nekā piecsimt rakstu, līdz pat valsts kanclers Gerhards Šrēders uzskatīja par nepieciešamu paust norūpētību. Rezultātā izstāde tika atlikta uz gadu un tās veidotāji – kuratori Klauss Bīzenbahs, Elena Blūmenšteina un Fēlikss Enslins, teroristes Gudrunas Enslinas dēls – , pārstrādājot konceptu un sākotnējo izstādes nosaukumu nomainot ar neitrālāku, atteicās galu galā arī no sabiedriskās naudas, lai izvairītos no valsts iejaukšanās darbā, un radušos caurumus budžetā aizlāpīja ar ziedojumiem, kā arī izsolot izstādes dalībnieku darbus internetā. Izstādes veidotāji neslēpj, ka arī jaunajā versijā viņus interesējusi RAF attēlošanas prakse, nevis grupas būtības izvērtēšana, interesējuši terorisma producētie attēli, kuri nogulsnējušies kolektīvajā atmiņā, nevis viss RAF komplekss kopumā, kas arī tur ir nogulsnējies. Izstādei speciāli nav radīts neviens jauns darbs, bet apkopoti jau esošie. Piecdesmit mākslinieku – starp viņiem ir Jozefs Boiss, Gerhards Rihters, Zigmārs Polke, Mārtins Kipenbergers, Jergs Immendorfs – simt darbi izstādē konfrontēti ar 29 dokumentētām dienām Vācijas Federatīvajā Republikā. Notikumu apskatu masu medijos izstādes veidotāji sāk citādi, nekā Vācijā ierasts datēt RAF vēsturi. Viņi sāk ar 1967. gada 2. jūniju un nošautā studenta Benno Onezorga attēlu laikrakstu pirmajās lappusēs. Tā ir diena, kad Persijas šaha vizītes laikā, sākoties protesta mītiņiem, policija brutāli fiziski izrēķinājās ar demonstrantiem un kāds policists “aizsargājoties” nošāva studentu. RAF radās kā reakcija uz policejisku valsti – saka izstādes veidotāji, un šī ir pašu RAF biedru un viņu piekritēju koncepcija, ar kuru kuratori intelektuālā izvērtējumā neielaižas. Zinot kustības tālākās attīstības gaitu, to, kā šī reakcija uz policejisku valsti turpinājās iedzīvotāju “nejaušā” slepkavošanā un noslēdzās ar valsts policejiskuma masīvu pastiprināšanos, laikabiedriem to pilnībā akceptējot elementāras drošības vārdā (tieši šai apstāklī atklājas līdzības ar sekām, kuras rada mūsdienu terorisma darbība), izstādes veidotāji jautājumus šīs paradoksālās parādības sakarā vispār neuzdod. Secīgi izkārtojot terorisma producētos attēlus, tiražētus masu medijos (un galu galā terorisms jau arī spēj funkcionēt, tikai pateicoties tam, ka tiek attēlots un caur attēliem pārraidīts), izstāde rāda, kā šie attēli attīstījušies tālāk mākslinieku darbos. Vēl pirms izstādes mediju saceltā brēka, ka skatītājs varētu nonākt RAF attēlu fascinācijas varā, te nu sāk likties visai divdomīga, jo tieši masu mediji ir bijuši visspēcīgākie attēlu ražotāji, kuru fascinācijas varā atradušās vairākas mākslinieku paaudzes, kuras ar šiem attēliem ir strādājušas tālāk. Viens no visjaunākajiem izstādes dalībniekiem britu mākslinieks Skots Kings no terorisma izveidojis ikonu kvadrātā, teroristes Ulrikes Meinhofas seju ievietodams Monas Lizas portretā darbā Mona Meinhof. Lucs Dambeks gleznu ciklā teroristu sejas vienai pusei raupji piešuvis hitleriešu skulptora Brekera veidoto īsteno āriešu sejas otro pusi un nosaucis šo vēsturiskajā laikā pārrauto attēlu par “Nībelungiem”. Savukārt Gerharda Rihtera neaso, no avīzēm un žurnāliem pārfotografēto teroristu fotogrāfiju fragmenti liek atkāpties labu gabalu atpakaļ, lai vispār spētu ieraudzīt jelkāda attēla kontūras. Izstādes centru veidojošais darbs ir Hansa Pētera Feldmaņa “Mirušie” – 91 no avīzēm izgriezts un pie sienas pielīmēts terorisma nogalināto cilvēku portrets, negrupējot tos teroristos un viņu upuros, bet vienādojot nāvē. Tieši šis darbs kļuvis par vistracinošāko klupšanas akmeni vācu kritiķu rakstos, kur spriests, ka ar tādiem pašiem panākumiem varētu uz vienas istabas sienām salīmēt Hitlera un koncentrācijas nometnes upuru attēlus, pievienojot parakstu “Otrajā pasaules karā nogalinātie”. Mehānisks mākslas darbu apkopojums četros stāvos, vienkārši izkārtojot apskatei to, kas ir, un liekot izstādes apmeklētājam savu attēlu galvā izveidot pašam, ir viens no galvenajiem pārmetumiem, kurš adresēts izstādei kopumā, un vācu pusē tas noteikti netiek novērtēts kā kuratoru demokrātisks žests dialogā ar skatītāju, bet gan kā mākslas izstādītāju intelektuālā mazpietiekamība. Par to, saprotams, var diskutēt, taču uz jautājumu – kā izstādīt teroru? Kā sarunu par teroru veidot izstāžu formāta ietvaros? – šīs izstādes veidotāji īsti neatbild un pāradresē to jau nākamajiem kuratoriem. Un galu galā nākamie teroristi jau gaida rindas kārtībā. Jozefs Boiss, kura darbs izstādīts RAF izstādē, 1972. gadā teicis, ka gribot teroristus Bāderu un Meinhofu personīgi pavadīt cauri documenta V, vēl no tiesas ticēdams, ka šādā ceļā abus izdotos resocializēt. | |
| Atgriezties | |
