VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai meklēt to, kas jau vienreiz atrasts? Kanons un jaunrade mākslā no teoloģijas skatpunkta. Saruna ar teologu un Latvijas Kristīgās akadēmijas docentu Gunti Dišleru Alise Tīfentāle Iesākumam viens no zīmīgiem notikumiem 2006. gada sākumā laikmetīgajā mākslā: superzvaigznes, veiksminieka un miljonāra Demjena Hērsta pirmā personālizstāde Latīņamerikā - Ilario Galgeras galerijā Mehiko (Galeria Hilario Galguera). Uzmanību piesaista gan komerciālai galerijai neparasti ilgais izstādes laiks (no 24. februāra līdz 31. augustam), gan Hērsta vēlme savus darbus rādīt tieši Latīņamerikā, kur katoliskās tradīcijas un dzīvesveids ir daudz nopietnāk iesakņojies nekā Rietumeiropā. Izstādes nosaukums "Dieva nāve - kā labāk saprast dzīvi bez Dieva uz muļķu kuģa" īstam kristietim var likties kaitinoši absurds, bet daži no eksponētajiem darbiem (piemēram, krustā sists aitas ķermenis formaldehīda akvārijā) atklāti izaicina. |
| Izklaidējos, ergo esmu Dmitrijs Ciļikins Reiz visas mākslas bija servisa paveids: mākslinieki gleznoja piļu izdaiļošanai, galma dzejnieki sacerēja atskaņotus slavinājumus darba devējam, visvisādi Rigoleto uzjautrināja savus Mantujas hercogus, dziedoņi mieloja pāvestu un karaļu ausis utt. Tomēr pamazām - katrā mākslas žanrā gan citā laikā - radās, attīstījās un, visbeidzot, uzvarēja romantiskais mīts par Dzejnieku, par Mākslinieku, kas stāv pāri pūlim. Atkārtošos - ne sinhroni: Rafaēls jau sen bija daudzu gadsimtu elks, kad Puškinam vēl nācās pierādīt, ka literāta amats nav mazāk vērts kā kurš katrs cits; Dūzi un Jermolovu laikabiedri godāja kā augstās mākslas priesterienes - ne salīdzināt ar to tirgus balagānu, kāds toreiz bija kinematogrāfs. Bet līdz ar kinozvaigžņu parādīšanos cilvēce galu galā izrādījās galīgi sadalīta māksliniekos (šī vārda plašākā nozīmē) un "parastajos cilvēkos". Mākslinieki mīt Olimpā, kādā mirdzošā pilī, no kuras burvīga gaisma līst un kur vienkāršajiem mirstīgajiem ieiešana liegta. |
| Spēlēju, dancoju Sergejs Moreino Būtībā bezjēdzīga saruna - kā jebkura saruna, kurā pietrūkst vizuālā kontakta, jo vienīgi tas ar ak! un vai! un grimašu palīdzību spēj bez iepriekšējas terminu un jēdzienu saskaņošanas aizgādāt līdz sarunu biedram precīzu sacītā jēgu. Un aci pret aci jau arī - ne gluži tā, ka doma, kas ietērpta vārdos, allaž būs meli, bet var pagadīties personiskas nepatikas moments vai vienkārši draņķīga diena - un atkal mans tavu nesaprot. Tāpēc mēs ar tevi teiksim: "Tagad spēlējam tā!" Tagad pieņemam to, ko saprotam. Uz brīdi. Uz vienu puslaiku, raundu, setu. Izvēlamies modeli. Situācijas, situācijas analīzes, lēmumu pieņemšanas, lēmumu pieņemšanas analīzes modeli. Ne uz mirkli neatvirzīsimies no mūsu modeļa, bet vienlaikus nemitīgi atgādināsim sev, ka tas ir tikai modelis. Un paskatīsimies, kas sanāks. |
| Spēle tukšumā Kārlis Vērpe Kādu dienu Art Frankfurt 2005 mesē pēc bezgalīgas klīšanas pa nepārredzamajiem zāļu un mākslas labirintiem atdūros pret teju tukšu un pilnīgi baltu stendu, kurā simetriski bija izkārtoti pāris tikpat balti taisnstūrveida podesti ar šķirstāmām mapēm. Uz katras lappuses attēlots viens domēna vārds, piemēram, whitecube.us, clementgreenberg.com, marcelduchamp.info u.tml. (sk. www.art-domains.com). Projekta autors Pēters Luinings (Peter Luining) ir vārdu radītājs, īpašnieks un pārdevējs. Tādējādi tiek tirgota tukša virtuāla telpa ar rūpīgi izvēlētiem un sastrukturētiem nosaukumiem, kuros iekļauti 20. gs. mākslas virzieni, mākslinieku, kā arī filozofu vārdi. Domēnus pirmo reizi varēja arī iegādāties. Lai sāktu puslīdz pamatoti darbu saprast, nācās izlasīt projekta izklāstu. Ja tāda darba lietošanas instrukciju prakse šodien liekas jau pavisam pašsaprotama un paredzama, tukšā stenda gadījumā to vēl varētu attaisnot - kā nekā tīrs konceptuālisms. Tomēr arī turpmākā asociāciju ķēde likās pārāk jēdzieniski noslogota, saprotama un garlaicīga, lai kārtējo reizi painteresētos par iespēju aprakstīt to, ko gribētos saprast ar mākslas pārdzīvojumu. |
| www.5pē13 Ernests Karlsons Spēle ir fraktālis, ko pazīstam jebkurā palielinājumā, jebkurā pagriezienā: no vientulīga pasjansa līdz kosmoloģiskai sfēru mūzikai, no materiālām gaismēnu spēlēm līdz kolektīvam "kas dārzā?", no radoša līdz utilitāram spēļu teorijā, no uzskatāmi nepieciešama līdz jēgu slēpjošam (politikā?). Tīmekļa vidē daudz tiek runāts par interaktivitāti jeb mijiedarbību, bet, manuprāt, tikai caur spēli var nedaudz deformēt vai pludināt datora monitora skaldni. Pāris peles klikšķu, kredītkartes numurs, un visneiedomājamākā klāsta preces un pakalpojumi pie manām namdurvīm jau pēc pāris nedēļām, dienām (vai - lūdzu - kaut pusstundas) diez vai pārklāj datora/cilvēka mijiedarbības spektru. Kur tas laiks, kad tādas ekstras kā attālinātas vadības sistēmas, interneta telefonija, videotērzēšana un citi fenomeni kļuvuši "tīri okei" - interneta vidē cilvēki jeb, kā pieņemts teikt, lietotāji ir tikai kaķēni jaunās mājās, par kuriem nevilcinās spriest, ka, re, nu, jau jūtas tīri okei, tikko tie sākuši spēlēties. Spēle ir signāls, ka esmu piekritis jaunajiem noteikumiem un sāku valdīt pār tiem: lejupielādes reibinošie ātrumi man vairs nerada sliktu dūšu, un gringo.nu varu uzveidot pats savu videofilmu, un mājaslapas skriptiem es došu pilnas tiesības izmantot manu vebkameru, lai atstātu divdesmit piecus savas sejas nospiedumus 25shots.com/v2. Tāpat es arī vairs neuztraukšos, ka vispār nesaprotu, kas jādara, kas tas tāds ir un par ko ir runa, bet ļaušos tripam bezpersonisku, taču tikpat labi arī personificējamu grafisku elementu plejādēs dextro.org vai levitated.net. |
| Suns, kas krata galvu Jānis Taurens Viena fotogrāfija no Heilijas Ņūmenas vadītās radošās darbnīcas arhīva, kurā uz Bolderājas ielas redzams kāds suns, lika atcerēties divu manu studiju biedru reiz lietoto apzīmējumu "rambāt džuzi", kas nozīmēja savdabīgu džeza mūzikas, precīzāk - tās izpildījuma imitāciju. Noteikta veida muzikāla priekšnesuma un dzīves formas atdarinājums bija tik pārliecinošs, ka aizēnoja jebkādas mūzikas - saprastas šaurākā, no konkrētā izpildījuma atrautā nozīmē -, tostarp džeza neesamību. Viens no džeza atdarinājuma elementiem bija stilā ieturēts skaņdarba nosaukums, piemēram, "Suns, kas krata galvu" vai "Tuksnesis". Nosaukums bija vērtība pati par sevi, tas neapzīmēja vairāk vai mazāk nemuzikālu skaņu struktūru laikā un telpā, jo skaņdarba, ja to tā var saukt, skanējums katrā priekšnesuma reizē bija pilnīgi atšķirīgs. Vēl jo mazāk nosaukums bija saistīts ar kādu suni un viņa galvas iespējamām kustībām. "Suns, kas krata galvu" šajā gadījumā nevis attiecās uz kādu realitātes fragmentu - suni vai noteiktām skaņām -, bet darbojās kā šaura "muzikālo brīvdomātāju" loka atzīta rituāla sastāvdaļa. |
| Māksla vai ekstravagance? Daiga Rudzāte Kad atšķīru Vogue smalko aprindu hroniku un ieraudzīju tur franču mākslinieces Orlānas tēlu, kura galvas vienu pusi apņēma koši melnu, savukārt otru - sirmu matu kodaļa, atcerējos kāda mākslas kritiķa retorisko jautājumu: vai viņa ir Frankenšteina līgava? Laikposmā no 1990. gada līdz šodienai Orlāna neskaitāmas reizes izmantojusi plastiskā ķirurga pakalpojumus, lai savā veidolā sublimētu pasaules mākslas vēsturi, - piere kā Leonardo Monai Lizai, acis kā Fontenblo skolas pārstāvju radītajam Diānas tēlam, deguns kā Žeroma Psīhei, lūpas kā Fransuā Bušē gleznotajai Eiropai, apakšstilbi kā Botičelli Veneras tēlam. Plastisko operāciju norisi Orlāna dokumentē un pēc tam arī publiski eksponē, asiņainais process tiek attiecīgi vizuāli noformēts - viņa parasti ir grezni tērpusies un dažkārt atsakās no narkozes, jo operācijas laikā mēdz citēt dzeju. |
| Spēlēsim Bārniju Alise Tīfentāle Jauna stratēģijas spēle trijos līmeņos. Kā jau parasti šādās datorspēlēs, spēlētājs pāriet uz nākamo līmeni, ja ir uzveicis pretinieku pašreizējā līmenī. Pretinieks: iebrucējs no nezināmas planētas, vietējie devuši viņam vārdu Metjū Bārnijs. Uzdevums: pārspēt pretinieku viltībā un mazināt viņa maģiskās spējas (pretinieks izmanto šarmu, mistiku, ezoteriku, lielu budžetu, optiskus trikus, pārvērtības, mutācijas, maskēšanos u.c. burvju spējas, ir izstrādāta sarežģīta pseidorituālu sistēma, kuras valoda Zemes iedzīvotājiem grūti atšifrējama). Pilnīga uzvara nav iespējama, spēlētājs var cīnīties tikai par vietu relatīvi veiksmīgo spēlētāju sarakstā. Spēles izgudrotāji garantē neaizmirstamu spriedzi, daudz bīstamu situāciju un pilnīgu aizmiršanos. |
| Greisons Perijs. Hameleona rotaļas jeb mākslinieka transvestīta darbības zona Irēna Bužinska Saņemties uzrakstīt par britu mākslinieku Greisonu Periju (Grayson Perry) bija pietiekami grūti. Vispirms jau tādēļ, ka mani kā sievieti, godīgi sakot, maz interesēja, kāpēc viens vīrietis savos labākajos gados dažkārt mīl pārģērbties par mazu meiteni un tādējādi publiski sevi eksponēt pilsētas ielās. |
| Kārtis latviešu mākslā Edvarda Šmite Ir interesanti paskatīties uz kādu latviešu kultūras lauciņu mazliet citādi, nekā ierasts, vai arī nodalīt un papētīt kādu atsevišķu zonu lielajā kultūras areālā, tādēļ doma pievērsties spēļu kāršu atveidojumam bija patiesi vilinoša. Turklāt vairākas gleznas bija jau labi zināmas, dažas - pat skatāmas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. |
| Latviešu komponistu spēles un spēlēšanās Orests Silabriedis Mūzikas zinātnieka Arnolda Klotiņa ierosinātais latviešu simfoniskās mūzikas gads (2005) rosināja pārskatīt ierasto priekšstatu par latvju mūzikas drēgni pelēko ainavu. Par etniskās mentalitātes atspulgu tādas vai citas valsts akadēmiskajā mūzikā šoreiz nerunāsim, taču kaut kādu apziņas pārgrozīšanas impulsu dzimšana simfoniskā gada rezultātā bija novērojama vismaz pašu mūziķu aprindās. Varbūt "Studijas" lasītājam bija iespēja pievērst uzmanību Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumam "Latviešu simfoniskā pavārgrāmata" - tā veidotāji tiecās aprādīt, ka gan pirmās brīvvalsts gados, gan, jo īpaši, padomju laikā radīts vērā ņemams daudzums vērtīgas vai vismaz intriģējošas mūzikas, kas prasās atdzīvināma. Šo rindu autora uzmanību īpaši piesaistīja visi tie padomju gadu skaņdarbi, kas neietilpst hrestomātisko uzvārdu un nosaukumu sarakstā. Līdz ar to prieks par atklājumiem, kā arī iespēja, pieskaņojoties "Studijas" spēlēšanās piedāvājumam, īsi uzskaitīt dažas spēles fenomena izpausmes latviešu padomju komponistu mūzikā. |
| "Nāves valstības" baudījums Jānis Borgs Katrā cienīgā lielpilsētā ir savas intelektuāļu pulcēšanās vietas kafejnīcu veidolā. Šķiet, šādu ievirzi īpaši uzasināja franču impresionisti 19. gadsimtā. 1869. gadā Eduārs Manē Parīzes nomaļajā Batiņolas kvartālā uzgāja jauku kafejnīciņu Café Guerbois, kur tad jaunā mākslas virziena censoņi regulāri pulcējās sava patrona Emila Zolā virsvadībā. Savukārt citi intelektuāļi, politiķi un bonvivāni iecienīja eleganto La Tavern Pousse. Kopš tiem laikiem teju visā pasaulē savairojies tūkstošiem līdzīgu iestādījumu, kur nāk nevis tikai iebaudīt kafiju vai kādu "drinku" un uzkodu, bet galvenokārt tikties savējo vidē, "uzvārīt" idejas un domas, iegriezt informācijas karuseli... Tagad to visu sākuši dēvēt par "tusiņu". |
