VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla vai ekstravagance? Daiga Rudzāte Kad atšķīru Vogue smalko aprindu hroniku un ieraudzīju tur franču mākslinieces Orlānas tēlu, kura galvas vienu pusi apņēma koši melnu, savukārt otru - sirmu matu kodaļa, atcerējos kāda mākslas kritiķa retorisko jautājumu: vai viņa ir Frankenšteina līgava? Laikposmā no 1990. gada līdz šodienai Orlāna neskaitāmas reizes izmantojusi plastiskā ķirurga pakalpojumus, lai savā veidolā sublimētu pasaules mākslas vēsturi, - piere kā Leonardo Monai Lizai, acis kā Fontenblo skolas pārstāvju radītajam Diānas tēlam, deguns kā Žeroma Psīhei, lūpas kā Fransuā Bušē gleznotajai Eiropai, apakšstilbi kā Botičelli Veneras tēlam. Plastisko operāciju norisi Orlāna dokumentē un pēc tam arī publiski eksponē, asiņainais process tiek attiecīgi vizuāli noformēts - viņa parasti ir grezni tērpusies un dažkārt atsakās no narkozes, jo operācijas laikā mēdz citēt dzeju. | |
| Vēlmē sevi, savu dzīvi pārvērst par mākslas procesu Orlāna nav vientuļa. Protams, ne tik ekstrēma, tomēr arī gana iespaidīga ir Sindijas Šērmenas darbošanās. Vēl, protams, var piesaukt situāciju, kurā dzima visu laiku slavenākais sauklis Make love not war, - Džona Lenona un Joko Ono medusmēnesi, ko viņi pavadīja viesnīcas gultā, žurnālistiem klātesot, utt. Būsim godīgi - dažbrīd ir grūti nošķirt situāciju, kura būtu definējama kā "māksla", no mirkļa, kas atbilst klasifikācijai "ekstravagants izlēciens".
Neapšaubāmi, latviešu gleznotāja Miervalža Poļa pārtapšana par Bronzas cilvēku, kas aizsākās 1987. gadā, pašsaprotami iegulst lielās mākslas plauktiņā, lai arī pats Polis godīgi atzīst: "Mani interesēja tieši reakcija. Ko viņi teiks, kad es tāds parādīšos." Tātad - patiesībā - tas ir tikpat vienkārši kā tā paša Poļa pieminētā plika dibena parādīšana bērnībā. Atšķirība ir vien rafinētības pakāpē, izdomas kapacitātē. Iespējams, banālais teiciens "mākslinieki ir kā mazi bērni" tomēr ir dziļi patiess - vēlmi būt pamanītam viņi spēj piepildīt, dažkārt izmantojot vidusmēra pilsoņa psihei nesaprotamus līdzekļus. Diezin vai uz ielas bija kāds, kas savulaik spēja neatskatīties un pat nenoskurināties, dzirdot tagad jau aizsaulē mītošā Viļņa Zābera smiekliņus - īpaši izkoptus un katrai situācijai piemērotus. Šodienas - 2006. gada - Latvijas mākslas ainai, iespējams, pietrūkst tieši sadzīviskās ekstravagances, ko nevajadzētu jaukt ar vienkāršo bohēmu. Iespējams, te vainojama domāšanas ekonomizācija, kas nomāc dzīvi un liek pārvietoties pa realitāti izteikti pragmatiski, laupot vēlmi vienkārši spēlēties. "(..) Mums patīk, ka mēs esam." Tā savulaik teica Vilnis Zābers un Normunds Lācis - mākslinieku grupas "LPSR Z" neapšaubāmi idejiskie līderi, kas grupas dibināšanas pirmsākumos apgalvoja, ka "LPSR Z" darbību var raksturot kā mēģinājumu iedrošināt jebkuru cilvēku uz radošu eksperimentu. (Tēmas "spēle" kontekstā būtiski atgādināt, ka grupas nosaukumam nav ne mazākā sakara ar padomju Latvijas oficiālo vārdu. To veido dalīb-nieku - Lāča, Putrāma, Subača, Rutka un Zābera - uzvārdu pirmie burti). Par radošu eksperimentu var kļūt arī paša privātā dzīve, jo - galu galā - ikvienam ir tiesības darīt ar to jebko. Nav daudz tādu ekstrēmistu kā Andris Frīdbergs, kas 20. gadsimta 90. gados slēdza līgumu par pašnāvību, tomēr nenoliedzami dažkārt mākslinieku rituāli kļūst svarīgāki par viņu radītajiem objektiem. Es pieņemu - tieši šādi koncentrētā veidā varētu izskaidrot Poļa un Zābera mākslas akciju 1992. gadā, atklājot "izstādi" pilnīgi tukšā galerijā "Kolonna". "Sausais atlikums" pēc tam bija fotoreportāžas, kur redzami abi galvenie varoņi, uzņemot viesus, un ne māksla mūžībai. Gluži to pašu var teikt par kādreizējiem kultūras pasākumiem Jāņa Mitrēvica un Ievas Iltneres lauku mājās Zosēnos, kur līdzās māksliniekiem bariem pulcējās fotogrāfi, lai iemūžinātu mākslas procesus. Nākamajās dienās vairums šo attēlu nonāca mediju lappusēs, tiražējot stāstus par kādu citu realitāti. Mākslas zinātnieks Marks Alens Švēde 2003. gadā rakstā Latvian Artists' Books visa cita starpā saka, ka 1990. gadā projekta "Maigās svārstības" dalībnieki Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe un Aija Zariņa veselu mēnesi izstāžu zālē "Latvija" ne tikai gleznoja, bet spēlēja mitoloģizētu GLEZNOTĀJA lomu. Par ekspozīcijas objektiem kļuva ne tikai gleznas un darba process (precīzāks apzīmējums gan būtu - performance, jo vēlāk daži no viņiem atzina, ka pa īstam strādājuši naktīs), bet arī viņi paši, kuri bija īstenā publikas ēsma. Glīti noformējušies, viņi kultivēja priekšstatu par gleznotāju kā dekoratīvu personu, par māksliniekiem kā kastu, kas mīt ārpus ikdienišķā. Šķiet, daudzu skatītāju un masu mediju apziņā viņi nezaudēja šo statusu visu 20. gadsimta pēdējo desmitgadi, izspēlējot skaisto, talantīgo būtņu lomu visos iespējamos līmeņos. Un tādējādi attaisnojot savulaik vecāko kolēģu doto apzīmējumu HOLIVUDA, kas pārvērtās par šīs grupas atpazīstamības vārdu līdzās "Maigo svārstību" grupai. Vai ekscentriski ekstravagantajiem procesiem vienmēr ir skaidri ieprogrammēts mērķis? Diezin vai. Kad savulaik kopā ar Jāni Viņķeli un viņa kursabiedreni no Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas Vitu Beikerti kādā siltā pavasara vakarā sēdējām krūmos pie akadēmijas un rējām kā suņi, mēs nedomājām par to, ka šo izklaidi varētu dēvēt par mākslas akciju. Pēc kāda laika Oļegs Kuļiks ne tikai rēja, bet arī koda pieklājīgiem Rietumeiropas pilsoņiem un - vissvarīgākais - bija kāds, kas verbāli to spēja formulēt kā mākslu. | |
| Atgriezties | |
