Ievadraksts
|
| |  2006 Nr.1 (46) |
| |
Parīze 2005. gada nogalē iepriecināja ar vismaz trim lieliskām izstādēm: "Melanholija. Mākslinieks un neprāts Rietumu pasaulē" Grand Palais, "Dada" Pompidū centrā un turpat arī "The Big Bang. Radīšana un destrukcija 20. gadsimta mākslā", kas patiesībā bija muzeja kolekcijas kārtojums noteiktā, kuratora pārdomātā tematiskā versijā.
Visas šīs ekspozīcijas – gadiem ilga pētniecības darba rezultāts un eksponēšanas meistardarbi. Visām (agrāk vai vēlāk) eksponāti ceļ ojuši vienkopus no pasaules nozīmīgākajām mākslas krātuvēm, lai iekļautos pārdomātā stāstā par kādu norisi, parādību vai vienkārši tēmu, kas notverta un izspēlēta tās cilvēka darbības vidē, kuru dēvējam par mākslu.
Vissarežģītākais veidojums šķita izstāde "Melanholija". Uz to darbi ceļojuši no 30 Francijas un 21 ārzemju muzeja. Vairāk nekā 250 darbu (no antīkajām stēlām līdz Rona Mjūka sēdošajam milzim pēdējās zāles kaktā) bija sadalīti astoņos tematiskos lokos (piemēram: "Viduslaiki/ Saturna bērni"; "Renesanse/Melanholijas anatomija"; "18. gs./ Dieva nāve" utt.), vēsturiskā secībā sakārtojot mākslas darbos iemūžināto priekšstatu par melanholiju un reizē arī sniedzot norādes uz laikmeta vēsturisko fonu, notikumiem, kas ap šo fenomenu raisās. Tā nodēvēt konkrētu cilvēka temperamentu, šķiet, sāka Hipokrata laikā, un, lai gan filosofija un medicīna vēlāk dažādi maina šī gara (vai dvēseles) stāvokļa (latviski to tulko kā grūtsirdību) izskaidrojumus, jēgu un fatālās sekas, tomēr vizualizējas tas aizkustinoši vienkārši un visos laikos līdzīgi: cilvēks domīgi sēž, galvu atspiedis rokā. Un tā jau kopš grieķu stēlām. Taču izstādes uzdevums ir plašāk atklāt nozīmi, ko katrs laikmets ielicis šajā jēdzienā. Izstāde februārī ceļ os uz Berlīnes Jauno nacionālo galeriju, un tai pienācīgo uzmanību "Studijas" nākamajā numurā veltīs Margarita Zieda.
|
|
|
