VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izklaidējos, ergo esmu Dmitrijs Ciļikins Reiz visas mākslas bija servisa paveids: mākslinieki gleznoja piļu izdaiļošanai, galma dzejnieki sacerēja atskaņotus slavinājumus darba devējam, visvisādi Rigoleto uzjautrināja savus Mantujas hercogus, dziedoņi mieloja pāvestu un karaļu ausis utt. Tomēr pamazām - katrā mākslas žanrā gan citā laikā - radās, attīstījās un, visbeidzot, uzvarēja romantiskais mīts par Dzejnieku, par Mākslinieku, kas stāv pāri pūlim. Atkārtošos - ne sinhroni: Rafaēls jau sen bija daudzu gadsimtu elks, kad Puškinam vēl nācās pierādīt, ka literāta amats nav mazāk vērts kā kurš katrs cits; Dūzi un Jermolovu laikabiedri godāja kā augstās mākslas priesterienes - ne salīdzināt ar to tirgus balagānu, kāds toreiz bija kinematogrāfs. Bet līdz ar kinozvaigžņu parādīšanos cilvēce galu galā izrādījās galīgi sadalīta māksliniekos (šī vārda plašākā nozīmē) un "parastajos cilvēkos". Mākslinieki mīt Olimpā, kādā mirdzošā pilī, no kuras burvīga gaisma līst un kur vienkāršajiem mirstīgajiem ieiešana liegta. | |
| Tieši šo mākslas un publikas attiecību algoritmu maksimāli spilgti zīmē Beļinska slavenais izšņukstējiens. [Domāta Visariona Beļinska elēģija prozā "Literārie sapņojumi". - Tulk.] Lūk, daži izvilkumi: "Teātris!... Vai jūs mīlat teātri tā, kā to mīlu es, - tas ir, visiem dvēseles spēkiem, ar visu entuziasmu, ar visu eksaltāciju, uz kādu vien spējīga dedzīgā jaunība, kas kāri un kaislīgi tiecas pēc dailes iespaidiem?... Ak, tas ir īsts mākslas templis, kurā ieejot jūs mirklī tiekat šķirts no zemes, atbrīvots no ikdienišķām attiecībām!... Ja jūs māc smaga doma par jūsu dzīves grūto cīniņu un jūsu spēku vājumu, šeit jūs to aizmirsīsiet; ja jūsu dvēsele kaut reizi alkusi mīlas un lieglaimes, ja jūsu iztēlē kaut reizi, līdzīgs gaisīgai nakts vīzijai, ir pavīdējis valdzinošs tēls, kas nu jau sen aizmirsts kā nepiepildāms sapnis, - šeit šīs slāpes jūsos uzliesmos ar jaunu, neapvaldāmu spēku, te šis tēls jums parādīsies no jauna, un jūs ieskatīsieties tam acīs, kas lūkosies jūsos ar ilgošanos un mīlestību, atdzersieties tā burvīgo elpu, notrīsēsiet no tā rokas ugunīgā pieskāriena... Ak, cik labi gan būtu, ja mums būtu savs tautisks krievu teātris!... Patiesi - redzēt uz skatuves Krievzemi ar tās labo un ļauno, cēlo un smieklīgo, dzirdēt tās drosmīgos varoņus runājam... redzēt, kā sitas tās varenās dzīves pulss... Ak, ejiet, ejiet uz teātri, dzīvojiet tur un nomirstiet, ja varat!..." Šiem "Literārajiem sapņojumiem" kaismīgais Visarions ļāvās 1834. gadā. Divus gadus agrāk Parīzē Igo drāmas "Karalis izklaidējas" pirmizrādē sākās īsta antimonarhistiska demonstrācija: publika sāka dziedāt "Marseljēzu" - tas viss lielā mērā stimulēja jūnija sacelšanos. Cita - 1848. gada - revolūcija ir saistīta ar Verdi operu "Kauja pie Lenjāno": patriotiskais koris Viva Italia no operas pirmā cēliena kļuva par tautas melodiju, kas iedvesmoja insurgentus. Un vēl pusotru gadsimtu māksla turpināja būt vairāk nekā māksla. Sevišķi jau Krievijā - iedzīvotāju mentalitātes un vēstures īpatnību dēļ. Šo vēsturi, kā rakstīja Nabokovs, "var aplūkot no divējiem skatpunktiem: pirmkārt, kā savdabīgu policijas (dīvaini bezpersoniska un pat it kā abstrakta spēka, kas reizēm darbojas tukšumā, reizēm ir bezpalīdzīgs, bet reizēm pārspēj valdību zvērībā - un šajos laikos sasniedzis tādu uzplaukumu) evolūciju; un, otrkārt, kā brīnišķīgas brīvību mīlošas kultūras attīstību". Tieši šī kultūra daudziem bija svaiga gaisa malks, glābiņš no nebrīves smacējošās elpas, sevišķi jau 20. gadsimtā. Solžeņicina "Vienas dienas Ivana Deņisoviča dzīvē" iznākšana kļuva par milzu nozīmes sabiedrisku notikumu. Tāpat kā Tagankas teātra vai Anatolija Efrosa izrādes. Pirmajās "Gudra cilvēka nelaimes" izrādēs Tovstonogova Lielajā dramatiskajā teātrī uz prospekta parādījās frāze no Puškina vēstules: "Kāds velns mani dīdīja piedzimt Krievijā ar dvēseli un talantu!" (vēlāk to aizliedza) - un aculiecinieki stāsta, ka tas esot novedis zāli īstā šokā un sajūsmā! Tādu piemēru ir daudz. Mākslas kvalitātes kritērijs bija tās iedarbības - kā ētiskās, tā estētiskās - spēks. Lieliska, izcila, galvenā bija tā māksla, pēc sastapšanās ar kuru ļaudis vairs nejutās tādi kā pirms. Bija normāli visu nakti kurināt ugunskurus, gaidot biļešu kases atvēršanu, - un pēc tam, pēc izrādes vai filmas, pusi nakts klejot kompānijā pa pilsētu un apspriest redzēto. Māksla grieza dvēseli otrādi un mainīja padomju cilvēku dzīvi. Un, lūk, padomju cilvēki nolēma, ka vairs negrib būt padomju cilvēki. Pēdējos 15 gadus Krievija it kā virzās pa kapitālistisku attīstības ceļu. Kur gan tas Krieviju ir aizvedis? Neaizmirsīsim, ka brīnišķīgās brīvību mīlošās kultūras valsts tajā pašā laikā bija mežonīga, tās iedzīvotājiem nebija iespējams ne tikvien komforts, bet arī pat elementāri, normālā sociumā neapspriežami civilizācijas ieguvumi. Vēl 1996. gadā, kad Eiropā 60% sieviešu lietoja higiēniskās paketes, bet 40% - tamponus, Krievijā paketes izvēlējās 20%, tamponus - 10%, bet pārējie 70% - vati, marli un "mājas līdzekļus" (kā tie tiek apzīmēti statistikas atskaitē). Aizvadītajā desmitgadē valsts ir krietni pavirzījusies uz priekšu pa buržuāziskās - tas ir, patērētāju, - sabiedrības celtniecības ceļu (protams, pirmām kārtām pateicoties nepieredzēti augstām naftas cenām). Tur, kur nav izveidojusies tradicionālā patēriņa kultūra, jo gluži vienkārši nav bijis nekā patērējama, rodas jaunizcepto patērētāju audzināšanas nepieciešamība. Par navigatoriem pēkšņi uzradušos preču un pakalpojumu jomā, saprotams, kalpo reklāma un masu informācijas līdzekļi. Tie veido priekšstatu par sociālo prestižu, vīrieša, sievietes un bērna pievilcību, iesakņo apziņā noteiktus uzvedības standartus. Iesākumā šķita, ka tas jau nav nekas slikts. Ka zināma buržuāziskuma doza - kaut uzvedības normu (to skaitā aksiomātisku, bet turpat neviena neievērotu higiēnas noteikumu) veidā - krievu plencīgajam un plātīgajam haosam par ļaunu nenāks. Tomēr pamazām nepārprotami skaidra kļuva arī visu šo procesu otra puse. Patēriņa sabiedrība ir totāla. Par patēriņa priekšmetu tajā kļūst viss: kā materiālais, tā nemateriālais - tas, ko agrāk bija pieņemts dēvēt par garīgo. Vēl vairāk - pāra otrais elements, kas krievu pasaulē vienmēr bijis svarīgāks, šķiet, galīgi zaudējis prioritāti. Šajā ziņā zīmīgi ir glancētie izdevumi, kas aicināti strukturēt vaļas brīžus. "Visas Maskavas izklaides" - nosaukums uz viena šāda žurnāla vāka skaidri definē, no kā tagad sastāv dzīve. Teātris, kino, fitness, mūzika, grāmatas, klubi, boulings - visi atdalīti ar to pašu komatu, visi vienlīdzīgi. Brīnumjaukajā, dumjajā glancēto vāku pasaulē Mocarts vai biljards - tie ir tikai divi dažādi brīvā laika sadedzinātāji. Pats par sevi saprotams, šiem sadedzinātājiem jābūt patīkamiem un neapgrūtinošiem. Dies, pasargi iedvest kādam smagu domu "par jūsu dzīves grūto cīniņu un jūsu spēku vājumu". Nevienam nav vajadzības dzirdēt, kā sitas varenās dzīves pulss. Neviena dvēsele kategoriski nealkst mīlas un lieglaimes. Un, taisnību sakot, neviens neko tādu jau arī nepiedāvā. Romantiskais mīts par Dzejnieku, Mākslinieku, kas ar vārdu dedzina viņu pakļāvīgi uzklausošo ļaužu sirdis, ir laimīgi sabrucis. Māksla atkal ir kļuvusi par servisa formu, par izklaides industrijas sastāvdaļu. Dzejnieks ražo pasūtīto patēriņa produktu, kam piemīt attiecīgās īpašības, - kā saka viens no Jevgeņija Švarca lugas "Ēna" varoņiem: "Tūlīt viņa augstības soliste Jūlija Džūlijas kundze atskaņos atvēsinošu un nomierinošu dziesmiņu "Nav vērts zaudēt galvu"." Un, piemēram, tas pats Pēterburgas Lielais dramatiskais teātris jau daudzus gadus radošajā ziņā ir bēdīgā stāvoklī, bet vakaros krastmala tā priekšā vienalga ir piedzīta ar dārgām automašīnām. Jo to īpašnieki no vecākiem, kas stāvējuši minētajās nakts rindās pēc biļetēm, zina, ka tikt uz LDT - tas ir līmenis, prestiži utt. Un viņi izpilda šo rituālu: cilvēks, kas sasniedzis noteiktu sociālo pakāpi, pērk attiecīgus uzvalkus, brauc attiecīgās mašīnās, ēd attiecīgos restorānos un apmeklē pienācīgas izpriecu vietas. Kā arī skatās "pēdējās kulta režisoru filmas" un lasa grāmatas, kam "mūsu kritiķis piešķīris četras zvaigznītes". Marijas teātrī es uzzināju, ka pēc tam, kad Putins un Blērs tur bija apmeklējuši šausminošo Androna Končalovska izrādi "Karš un miers", pieprasījums pēc tās pamatīgi audzis, turklāt uz kasi zvanījuši ļaudis, kuri nepārprotami nekad pirms tam nav bijuši operā, - viņi nav spējuši pat atcerēties nosaukumu, bet vēlējušies "to tur, nu, kur Putins bija". Kad māksla kļūst tikai un vienīgi par patēriņa priekšmetu, zūd nojēgums par tās kvalitāti, kritēriji, kas šķir labu no slikta. Kaut kas līdzīgs notiek, kad cilvēka attiecības ar Dievu aizstāj draudzes locekļa attiecības ar baznīcu. Patstāvīgas, individuālas (un grūtas!) Dieva meklēšanas, pašizziņas, atklājot un apjēdzot par sevi Augstāko, vietā - rituāla iepriekš noliktu ceremoniju piekopšana, pat necenšoties saprast to nozīmi vai, vēl jo mazāk, šādu nozīmi tām piešķirt. Rezultātā reliģija kalpo par avotu nevis garīgam piepildījumam, bet gan apmierinātībai par to, ka viss izdarīts, "kā pienākas". Tā, protams, ir viena no infantilas, intelektuāli un emocionāli nepatstāvīgas personības socializācijas formām. Tā kā patēriņa pasaule ir principiāli un deklaratīvi "pozitīva", arī māksla tajā tiek pasludināta par labu esam, pamatojoties vien tās eksistences faktā. Mēs taču nevaram reklamēt draņķīgas mašīnas un neefektīvus pretblaugznu līdzekļus - tātad, ja jau glancētais žurnāls par tiem raksta, tie ir labi. Bet sliktu mākslu taču arī "mūsu kritiķis" nevar ieteikt, un pie tam par kaut ko viņam ir jāraksta - tātad ikviena māksla var saņemt trīs zvaigznītes vai piecas zvaigznītes, bet neviens un nekad neuzdrīkstēsies apgalvot, ka tā vispār nav māksla, ka šis gabals ir muļķīgs, pliekans, netalantīgs, atbaidošs utt. Jo tāds vērtējums pārkāptu konvenciju: atzīt, ka mākslā pastāv arī mēsli, - tas nozīmē atzīt arī to, ka pasaulē ir ļaunums, ciešanas, nāve, bet ne tikai izcili jauni līdzekļi cīņai pret celulītu un romāns "Da Vinči kods" ar sekojošu ekranizāciju. Reiz 19. gadsimta otrās puses krievu filozofs Vladimirs Solovjovs pārfrāzēja zināmo Dekarta maksimu cogito, ergo sum: "Es kaunos, tātad esmu." ("Eksistēju ne tikai fiziski, bet arī morāli, - es kaunos par savu dzīvnieciskumu, tātad es vēl esmu kā cilvēks," turpināja Vladimirs Sergejevičs.) Tagadējos laikos, šķiet, atkal pienācis laiks pielabot kartēzisko formulu - sk. virsrakstā! | |
| Atgriezties | |
