VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Suns, kas krata galvu Jānis Taurens Viena fotogrāfija no Heilijas Ņūmenas vadītās radošās darbnīcas arhīva, kurā uz Bolderājas ielas redzams kāds suns, lika atcerēties divu manu studiju biedru reiz lietoto apzīmējumu "rambāt džuzi", kas nozīmēja savdabīgu džeza mūzikas, precīzāk - tās izpildījuma imitāciju. Noteikta veida muzikāla priekšnesuma un dzīves formas atdarinājums bija tik pārliecinošs, ka aizēnoja jebkādas mūzikas - saprastas šaurākā, no konkrētā izpildījuma atrautā nozīmē -, tostarp džeza neesamību. Viens no džeza atdarinājuma elementiem bija stilā ieturēts skaņdarba nosaukums, piemēram, "Suns, kas krata galvu" vai "Tuksnesis". Nosaukums bija vērtība pati par sevi, tas neapzīmēja vairāk vai mazāk nemuzikālu skaņu struktūru laikā un telpā, jo skaņdarba, ja to tā var saukt, skanējums katrā priekšnesuma reizē bija pilnīgi atšķirīgs. Vēl jo mazāk nosaukums bija saistīts ar kādu suni un viņa galvas iespējamām kustībām. "Suns, kas krata galvu" šajā gadījumā nevis attiecās uz kādu realitātes fragmentu - suni vai noteiktām skaņām -, bet darbojās kā šaura "muzikālo brīvdomātāju" loka atzīta rituāla sastāvdaļa. | |
| To varētu uzskatīt par marginālu izņēmumu, ja vien minētā ritualizācija to nepārvērstu filosofiskas analīzes cienīgā semantiskā parādībā. Par rituālu norisi var uzskatīt arī Heilijas Ņūmenas Rubbernecking projektu sēriju dažādās pasaules pilsētās. Rīgā šīgada 18. un 19. martā viņa bija iecerējusi 24 stundu radošo darbnīcu jeb sadarbības performanci. Tikai atšķirībā no projektiem citās pilsētās, kad saistību starp vietu nosaukumiem mediju ziņās un pašām vietām māksliniece ar fotogrāfijas palīdzību meklēja viena pati, Rīgā projekts bija paredzēts kā kolektīvs pasākums. Mani gan interesē nevis šīs kolektīvās darbnīcas neizdošanās iemesli, bet "vaļīgā referenciālā saistība" - kā to varētu saukt - starp fotogrāfiju un kādu vietu pilsētā. Ja fotogrāfijas referenci neskata kā automātisku blakusproduktu fotoaparāta slēdža nospiešanai, tās izveidošana var kļūt līdzīga spēlei, kam ir savi noteikumi jeb kārtulas. Šo kārtulu iespējamā loma fotogrāfijas nozīmes radīšanā ir vēl viens semantiski virzītu pārdomu priekšmets. Nosaukumiem un vietām vispār ir savāda saistība. Filosofiskā semantika par nosaukumiem atbilstošajām vietām parasti runā kā par nosaukumu referenci. Taču filosofijā var sastapties arī ar uzskatiem, kas apšauba šķietami drošo references jēdzienu, kad to saprot kā apzīmējošu virzību no vārdiem uz pasauli. Savukārt Prusta romānu ciklā "Zudušo laiku meklējot" vietu nosaukumi saistīti ar galvenā varoņa atmiņām vai nenoteiktām nākotnes apjausmām, kuru realizācija gan var laupīt vārdiem piemītošo burvību. Varētu teikt, ka vārdu un vietu vienkāršo attiecību sarežģītu padara valodas lietotājs un viņa darbības atsevišķās situācijās, pat vairāk - noteikti rituāli vai spēles, kurās viņš piedalās. Vēl grūtāk aprakstīt nosaukumu referenci kļūst tad, ja valodas lietotājam rokās parādās fotokamera un pašas fotogrāfijas ieņem nosaukumu vietu kādas spēles galotnē. Laikmetīgā māksla par savu darbu tematu bieži mēdz izvēlēties šādas tikai šķietami neproblemātiskas jēdzieniskas attiecības un mūsu priekšstatus par tām. Var teikt, ka arī Heilijas Ņūmenas performances pamatā ir īpaša viņas koncepcija par to, kā tiek nodibināta fotogrāfiskā attēla un kādas pilsētas vietas saistība. Tomēr tikai klasiskajās semantikas teorijās nozīmes veidošanās ir neatkarīga no komunikācijas procesa dalībniekiem un situācijas. Un, lai arī attēlā tiešā veidā nav nolasāms jēgas aspekts, kas saistīts ar tā tapšanu, tomēr varbūt stāsts, kurš it kā atrodas aiz fotogrāfijas, padara pašu fotografēšanas norisi vismaz par vienu no iespējamām attēla nozīmes sastāvdaļām. Bet kā tas var notikt? Turklāt, ja mākslas procesā darbojas daudzi cilvēki, tad stāsti būs atšķirīgi. Vai šādā gadījumā vispār var runāt par kādu vienotu attēla jēgu papildinošu aspektu, kam vajadzētu attaisnot noteiktu fotogrāfiju iekļaušanu mākslas kategorijā? Lai nepaliktu tikai abstraktu izteikumu līmenī, teikto ilustrēšu ar piemēru. Heilijas Ņūmenas vadītajā darbnīcā nosaukuma ceļš pie sava referenta sākās ar paša nosaukuma izvēli rīta laikrakstā. Un šeit parādījās katra darbnīcas dalībnieka personīgā motivācija pievērst uzmanību tai vai citai ziņai vai vienkārši kādam nosaukumam. Protams, varētu apgalvot, ka šādai motivācijai vispār nav vietas lingvistiskas izteiksmes vai attēla saprašanā, un tas apliecinātu noteiktu filosofisku pozīciju. No otras puses, motivācija, kas katram no mums var būt ļoti daudzveidīga - gan apzināta, gan tieši neapjausta - un kas tieši tāpēc nav saistāma ar kopīgi saprotamām vārdu nozīmēm vai attēlu jēgām, liecina par attieksmes nopietnību. Bet runas vai fotografēšanas nodoma nopietnība ir vienīgā - kā nedaudz pārspīlējot varētu sacīt -, kas spēj izraisīt interesi mūsdienu komunikācijas un informācijas intensīvajās plūsmās. Jautājums ir tikai par to, kā mēs varam uztvert šo fotogrāfa intences nopietnību un vai tā ir nepieciešams nosacījums pilnvērtīgai fotogrāfiskai darbībai. Novērojams galu galā ir tikai darbnīcas dalībnieku izvēles rezultāts, kas iezīmē savdabīgu maršrutu Rīgas kartē, kura pamatā tad arī ir atšķirīgi interpretētas ziņas 18. marta sestdienas rīta laikrakstā. Es varētu mēģināt tās atcerēties un aprakstoši uzskaitīt: Pāvila baznīca (bijusī koncertzāle "Ave sol") ar sievieti citadeles rajonā, "laimīgie" dārzeņi Rīgas Centrāltirgū, inscenēta slēpošana Uzvaras parka jaunajā slēpošanas trasē, dejas uz pussagruvušā paviljona terases Arkādijas parkā un nenotikuši skūpsti, atspiežot muguru pret pavasarīgajiem kokiem, cilvēku pūlītis Torņakalna kapos, kuri imitē bēres, augstskolas "Turība" korpusi starp Vienības gatvi un dzelzceļu, sarunas Bolderājas dubļainajās ielās un aizslēgtas durvis asins nodošanas centrā. Tas ir maršruts pārsvarā Daugavas kreisajā krastā ar 8. trolejbusa, 3. autobusa un 5. tramvaja pārbraucienu interlūdijām, kādu pakritušu dzērāju, kurš nespēj piecelties, un citiem maziem pilsētas gadījumiem. Noslēdzot dienas pirmo pusi ar Rozentāla fotogrāfiju izstādi viņa muzejā, notiek atgriešanās norises sākuma punktā Alberta ielā. Es esmu šeit uzskaitījis ne tikai dažus nosaukumus un vietas, bet arī vārdus un notikumus, kas dažkārt ir inscenēti un tik atšķirīgi, cik atšķirīgi ir dalībnieki. Piemēram, vārds "Bolderāja" kādam var būt neko neizsakošs nosaukums, citam izraisīt atmiņas, kad laikraksta dažās rindiņās pieminētā Bolderājas mākslas skola ir tikai iemesls, lai nokļūtu vietā ar šaurām, līkumotām ielām un koka mājām, kas lēnām zaudē savu noplukušās nabadzības šarmu. Tomēr man ir svarīgi nonākt Bolderājā ne tikai tāpēc, lai salīdzinātu tagadējos iespaidus par šo pilsētas nomali ar kādreizējo mākslas projektu norisēm, kad Hardijs Lediņš paziņoja, ka, lūk, šajā ieskrietuvē šņabis dabūnams par nieka 40 santīmiem. Pilsētā ir vietas, ko mēs atzīstam par savām. Pa ielām šeit klīst laiski suņi, kas mums slinki uzrej, un vārda "Bolderāja" saistība ar konkrētu rajonu, pastaigu un sarunu, kuru pastarpina fotoaparātā fiksētie kadri, man kondensējas kādā vienā no tiem - attēlā ar suni. Un, lai gan Heilija Ņūmena ir izveidojusi īpašu noteikumu kopumu, kas rada fotogrāfijām plašāku kontekstu, kurā var saskatīt sociālkritiskus un feministiskus aspektus, raksturojot savu Rubbernecking kā pretstatu vīrišķā dīkdieņa flâneur, tomēr pārgājiens saulainā pavasara dienā man pazīstamos līdzīgu laisku ceļojumu maršrutos rada - kā to liek nojaust mans īsais apraksts - tieši šo flâneur izjūtu. Šis pretstats, kas daļēji paskaidro darbnīcas neizdošanos, šķiet triviāls, bet tas norāda uz atšķirīgu izpratni par ceļu, kura galamērķis ir kāda pilsētas vieta, fakts vai notikums tās ikdienišķajā realitāte. Šis ceļš jāapraksta citādi, ja mūs kā sākuma punkts interesē vārds, un citādi - ja tā ir fotogrāfija. Fotogrāfijām šīs performances kontekstā (to iespējamā publikācija laikrakstā paredzēja šādu kontekstu) nevis vienkārši jānodibina attiecība ar noteiktām vietām, bet jāiesaista attēlu nozīmēs nosaukumu izvēles, personīgās motivācijas, nosaukumu lietojuma konteksti noteiktās laikrakstu ziņās vai reklāmās, to inscenējumi, kad pilsētas vieta vai objekts paliek tikai kā fons inscenētajai norisei, visbeidzot - jāiesaista visu šo nosacījumu interpretācija katra darbnīcas dalībnieka pieejā fotografēšanas procesam. Citiem vārdiem sakot, šķietami vienkāršajā fotogrāfiskā attēla un attēlotā objekta attiecībā iekļaujas valodas vārdu un lietu nebūt ne vienkāršā saistība. Fotogrāfija kā šādas sarežģītas norises rezultāts nespēj ietvert sevī visu minēto daudzveidību, tomēr procesa momentiem kaut kā ir jāparādās, ja gribam fotogrāfiju uzskatīt par mākslas projekta sastāvdaļu. Būtu vienkārši apgalvot, ka šī parādīšanās iespējama vien kāda rituāla formā, kā tas ir bijis citos Heilijas Ņūmenas projektos un kā notika, viņai vienai pašai atkārtojot 24 stundu garo norisi 20. un 21. martā. Taču, ja katram dalībniekam ir sava spēle un noteikumi, tie vairs nevar būt visa fotografēšanas procesa kopīgs fons. References saistība kļūst vaļīga, kad metaforiski to domājam kā garu un līkumotu ķēdi ar daudziem un dažādiem posmiem, kas katram var būt citādāka. Piemēram, man tā parādās vien mazā sunī, kas saista uzmanību kādā fotogrāfijā. Fotogrāfijā, kuras nozīmei svarīgi vārdos neizteiktie noteikumi un neizstāstītie stāsti. Īstenībā mums tuvi attēli un nosaukumi spēj gandrīz vai neierobežoti pagarināt ceļu līdz kādai vietai, cilvēkam vai lietai, taču citiem saprotams šis ceļš kļūst, vien aprakstot to kādā romānā vai pakļaujot un ierobežojot līdz rituālam līdzīgai - tātad jau iepriekš akceptētai - darbībai. 28. aprīlis-2. maijs | |
| Atgriezties | |
