VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spēlēju, dancoju Sergejs Moreino Būtībā bezjēdzīga saruna - kā jebkura saruna, kurā pietrūkst vizuālā kontakta, jo vienīgi tas ar ak! un vai! un grimašu palīdzību spēj bez iepriekšējas terminu un jēdzienu saskaņošanas aizgādāt līdz sarunu biedram precīzu sacītā jēgu. Un aci pret aci jau arī - ne gluži tā, ka doma, kas ietērpta vārdos, allaž būs meli, bet var pagadīties personiskas nepatikas moments vai vienkārši draņķīga diena - un atkal mans tavu nesaprot. Tāpēc mēs ar tevi teiksim: "Tagad spēlējam tā!" Tagad pieņemam to, ko saprotam. Uz brīdi. Uz vienu puslaiku, raundu, setu. Izvēlamies modeli. Situācijas, situācijas analīzes, lēmumu pieņemšanas, lēmumu pieņemšanas analīzes modeli. Ne uz mirkli neatvirzīsimies no mūsu modeļa, bet vienlaikus nemitīgi atgādināsim sev, ka tas ir tikai modelis. Un paskatīsimies, kas sanāks. | |
| Spēlējam tā. Cilvēks atnācis uz spēļu automātu zāli, lai pirmoreiz mūžā pacīnītos ar vienrokaino bandītu. Droši vien viņu atveduši šurp draugi. Un, ja ne, tad var pieņemt, ka viņš tāpat vien kompānijas pēc bieži kopā ar draugiem šeit iegriezies, bet viņu klātbūtnē nav uzdrīkstējies pārkāpt pāri tai robežai, kas atdala atturībniekus no spēlmaņiem. Tātad visdrīzāk viņš šobrīd asi uztver skatītāju klātbūtni. Spēlēdams ar mehānismu, viņš reizē spēlē arī skatītājiem. Principiāli būtisks viņam ir šāds spēles telpas sadalījums: viņš pats (primo), bezdvēseliskais, haosu un likteni simbolizējošais mehānisms (secundo) un līdzjutēji - tie, kas ir viņa pusē (tertio). Ja tādu nav, iespējams, ka sākumā viņam pat vajag skatītāju sev piedomāt. Viņš raugās uz sevi no ārpuses, un kāda daļa no viņa pārvēršas par līdzjūtīgo skatītāju. Ļaudams spēlei sevi iesūkt, uzsēzdamies uz tās narkotiskās smailes, spēlmanis pamazām pārvietojas no iespējas spēlēt līdz neiespējamībai nespēlēt. Savu nozīmi zaudē vinnesta vai zaudējuma summa - ja nav gluži nāvējoša. Nozīme ir krāsām, skaņām, žetonu džinkstiem, sviru un pogu klikšķiem. Vienā ziņā izdzimstot, citā ziņā process atdzimst. Līdzdalība procesā noiet mutācijas ceļu no spēles līdz rituālam. Rituāls ir spēles galējais variants. Spēlējam tā. Rituāls un spēle - tie ir pamatjēdzieni. Tāpat kā dzīve, mīlestība, nāve. Un par tiem prātojam gandrīz tikpat ierasti, tikpat rāmi - katrs elpas vilciens taču ir daļa no rituāla, katra skropstu savicināšanās ir daļa no spēles. Bet urda nez kāds nemiers, nez kādas bažas, jo šie tomēr ir sakrāli jēdzieni. Apzināti sašaurinot vārda "sakrāls" semantisko spektru, teiksim tā: sakrāls ir tas, kas nav domāts visiem. Tas, ko dievina "ne visi, bet...". Tas, par ko jūsmo "savējo vidē, starp..." . Tātad rīks, ar kuru sadalīt tajos, kas in (lietas kursā), un tajos, kas out (paliek malā). Ārpusnieku skaudības uzkurdīšanas rīks. Spēlmanim nepieciešams apzināties, ka viņš atrodas spēlētāju lokā, ka viņam jūt līdzi, spēles loks ir aicināto loks. Spēlē jau visi, bet vienīgi Valdcella dzemdē Stikla pērlīšu spēles pratēju cilti. Lūk, tā. Pārējais - pārējiem. Tālab sakrālais ir arī spēle. Ja nebaidāmies no tautoloģijas, varam teikt, ka jebkurai valodai ir pašai sava valoda. Spēle ir spēlēšanas un spēlēšanās jēdziens, Turpretī rituāla dalībnieka skatiens nemaz neaizkļūst līdz ārpasaulei, viņa loks ir kokona iekšpuse - vienīgā esamība. Klasiskajās reliģijās (kas tie paši rituāli vien ir) gar robežu nostādīta gara rinda sargu: kaujas rati debesīs, vārti, adatu acis... Aicinātais kļūst par izredzēto. Par noslēpumos iesvaidīto - ja šāds apzīmējums jums patīk labāk. Par apmāto, par Spēlmani. Rituāls ir spēles galējais variants. Autobusi ar uzrakstu "Rituālie pakalpojumi" parasti pārvadā tos, kam izkritusi kaulainā kārts. Jebkura darbība jebkurā spēlē - pat monētas mešana (cipars/ģerbonis) - ir mēģinājums kā teātrī. Nāves mēģinājums. Iztēlosimies: no rīta skolas direktors ar kāda skolotāja starpniecību izsauc skolnieku pie sevis uz "pēc stundām". Skolnieks starpbrīdī sastop direktoru, pasveicina, varbūt uzdod kādu jautājumu, bet direktors neko neļauj noprast. Skolnieks dīdās direktoram riņķī, cenšas pievērst sev viņa uzmanību, it kā gribēdams pārciest gaidāmo sarunu iepriekš, vieglākā formā jau šobrīd - kā pārcieš lipīgu slimību, pret to potējoties. Viņš itin kā pārbauda direktoru: ja tagad tava izturēšanās pret mani nav briesmīga, varbūt tu nebūsi briesmīgs arī vēlāk? Tas ir vienīgais, par ko var uzdot jautājumus liktenim, - par nāvi. Šo spēju, ar kuru ielauzties slēptajā, sev izvēlas Načeketass un neko citu. Ja šobrīd es vinnēju - vai tas nenozīmē, ka vēl nemiršu (neesmu miris)? Klau, likten, es tevi izaicinu, bet tu mani nenospied pie zemes un neiznīcini. Vai tas nenozīmē, ka esi man labvēlīgs ne pa jokam? Izejot cauri likteņa mini spiedei un mini laktai, mēs saņemam rotaļnāves vakcīnu; pēc šī piedzīvojuma esam kļuvuši vērtīgāki un viengabalaināki. Tas tiek darīts tīšām, tādēļ spēle ir netikumīga. Tajā ir pārbaudījuma neīstenums. Rotaļāšanās. Spēles elements. Notikumu āmurs neko nesašķaida un neko neizkaļ, tas tikai pārbauda gatavā produkta izturību. Spēlējam tā. Sāksim ar analoģijām. Nesimetriski vaibsti, asimetriska vāze, nepareizas formas celtne mums reizēm šķiet pilnīga un samērīga, atdzemdinot domu par pilnīgo harmoniju. Pie sienas karājas savā ietvarā ierobežots zīmējums, bet vienlaikus šis zīmējums ir arī daļa no sienas, daļa no sienas plaknes turpinājuma ārpus istabas robežām un beigu beigās arī daļa no Visuma. Kosmiskā telpa ir melna, vienaldzīga, simetriska. Sīkā zīmējuma līnijas nespēj apstrīdēt tās amorfo nesatricināmību. Ja šīs līnijas nav simetriskas un protestē pret bezsejaino pareizību, uzsākdamas īslaicīgu cīniņu pret to un krizdamas kaujas laukā, tad tās tikai izgaismo simetrijas visaptverošo harmoniju. Lokālais sašutuma uzliesmojums nāk simetrijai par labu. Turpretī pēc visiem simetrijas kanoniem radīts tēls, vēl nepaguvis piedzimt, bieži vien jau izšķīst mātes klēpja bezgalīgajā mierā, jo ir tikai nožēlojama šī klēpja cildenās bezjūtības parodija. Eksaktajās zinātnēs mēdz izmantot t.s. satricinājumu metodi. Reizēm vieglāk nevis aprēķināt pētāmā lieluma vērtību dotajā punktā, bet noskaidrot, kā šis lielums izturas dotā punkta tuvumā. Novirzīties, lai pēc lieluma izturēšanās novirzē (satricinājumā) izprastu, kāds ir tā raksturs satricinājumu centrā. Uzspēlēt. Ja atvirzās pārāk tālu kaut vai no visstabilākā līdzsvara punkta, var tomēr nokrist. Tam, kurš nemitīgi spēlē uz kritiena robežas, vajadzīgs nodrošinājums. Pirms katras spēlēs Lorāns Blāns svinīgi skūpsta Fabjēna Barteza pliko pauri. Pēc katra iemetiena vārtos Okoča un Otbeče uzsāk nigēriešu rituālo deju. Katras spēles jēga ir izplēst galvenajam un vienīgajam pretiniekam kārtējo punktu, bet rituāla jēga ir vēl arī izsist pretinieku no spēles pirms tās sākuma, garīgi nokautēt, nozintēt, nodejot. Gadās, ka pēc mesas vai šaha partijas, pieceldamies no galda, kas nobārstīts ar Marseļas taro kārtīm, tu novicini roku, kā gribēdams uztīt kosmosu sev uz pirkstiem, - un tas saritinās līdz plaukstas lielumam, ar upju un varavīkšņu lokiem atkārtodams rakstus tavā delnā. Ar tepiķi gan tā nav! To nevar satīt ar vienu veiklu un lepnu kustību, bet attīts tas ieskauj kalnus un pilsētas, aizstājot nakts un dienas pārsegu. Tad pie pašas tepiķa malas nosēžas Šahs un skatās uz tevi, un tu sāc kust viņa vērīgajā skatienā. Vecākie taro kāršu Arkāni - izņemot Ākstu - grupējas trīsreiz pa septiņi, un to var izskaidrot kā dalījumu šaipus, taipus un abpus: dzīvē, nāvē un abu saistībā (harmonijā, līdzsvarā). Taro spēļu kārtis - atšķirībā no rituālajām - ir simetriskas ap centru. Manuprāt, tādas tās ir tāpēc, lai kāršu izdalīšanai, konkrētās kārts izkrišanai zustu likteņa neatgriezeniskuma piegarša, lai kārtis būtu rotaļīgākas, tuvākas spēlei. Trīs kārtis katrā piepirkumā krīt. Trīs sievietes mums zīlē, kas būs rīt. Trīs ielas mūs uz priekšu raida. Trīs likteņi uz krustojuma gaida. Kad zvaigzne runāties ar mani sāk, kad Saimnieks teic, ka laiks man šurpu nākt, pa spēles asmeni tad steidzos es pie svešām kājām viņa veltes nest. Pie tēviem un pie dēliem, kas ar mani virknē vienā, pie nebeidzamās reālības slimām dienām, caur sapņos pārvērstajiem tumšu mūžu cikliem vai no mēness tumšās puses stikliem. Tu mana māksla, mūžīgais mans kauns. Ņirdz iezīmētās kārtīs smīniņš ļauns. Bet tavos staros tumsa dievišķota viz, un es tavs Āksts, tavs Duraks es, tavs Džokeris. Mana meita rotaļājas ar plastmasas ākstu. Tas ražots Čenstohovā vai Šventokšiskas Gurā un līdzinās spēļu piramīdiņai: uz serdeņa samauktas smieklīgas zvaigznītes apakštasītes lielumā, augšā galvas bumba ar raksturīgo smaidu sejā. Šķiet, ka zvaigznīšu ir sešas: sarkana, balta, dzeltena, zila, zaļa, violeta. Evucis novelk tās no serdeņa un cenšas kaut kur aiznest, visas vienā kaudzē piespiedusi pie krūtīm. Plastmasa ir gluma, zvaigznītes neklausa, slīd ārā no rokām, tās ņirgājas. Neizdošanās Evuci kaitina, viņa sāk niknoties un raud. Neviens viņai rotaļlietu neatņem, atkal skan raudas, atkal smejošais, glumais sešnieks, zvēra skaitlis. "Viss tāpēc, ka viņa spēlējas ar to klaunu, ar to neizprotamo," dusmīgi secina mana sievasmāte, kas atsteigusies veikt ārkārtējus pasākumus. Nez kāpēc atmiņā nāk Ježi, Opoles neizprotamais klauns, teātra "13 rindas" dibinātājs. "Viņam bija seši pirksti," - tā mēdza jokot otrs Ježi. Un, lūk, Meistars sāk grauzt iemauktu dzelžus, jo skaidrs, ka Opolē viņu jebkurā mirklī var izmest laukā pat no vispanīkušākās zāles... Jā, Šakuntala... Un, protams, diženā poļu romantika, "Dzjadi"... Tādu vienveidīgu telpu, kur viss kopā - skatītāji, aktieri... vienā telpā... Uzbūvēja kaut ko dīvainu; no pirmā acu uzmetiena šķita, ka tur gluži vienkārši kaudzē viens uz otra samesti skatuves dēļi. Bet manī tas - nu, kā tagad pieņemts teikt? Nevis "inspirēja", nē , cits vārds... kad cilvēku ved ... īsi sakot, izpaudās Flašēna un Grotovska psiholoģiskais spie-diens, viņi bija kaluši man galvā savas gudrības līdz pilnīgam apstulbumam, lai es beidzot izgudrotu, izspēlētu kaut ko šitādu. Un pēc kāda laika, atkāpdamies no visādiem "aizkapiem un kapiem", es sāku taisīt pilnīgi abstraktu formu, tieši šis no rupjiem dēļiem sasisto platformu un kāpņu slāņojums dīvainā kārtā... Izrādījās, ka tieši šāda forma piederas "Dzjadiem"...Jo no saloniem pa izbraucamiem un neizbraucamiem ceļiem, uz rijām, uz būdām... visur notiek darbība...Grūti izdomāt, kas var būt vienlaikus gan salons, gan kazarmas, gan rija, gan kapa piemineklis...Tas, kurš atceras un redzējis "Dzjadus", tas ir, tāds, kurš trāpījies "labā dienā" un "uz labu dekoru" un turklāt izturējis, noskatījies, - tas droši vien būs sapratis, ka arī mēs trāpījāmies... Ježi Grotovskis gribēja pārvērst teātri mākslā, izrādi - daiļdarbā, kas nav atkarīgs no "sliktas dienas", prīmas iesnām vai "grūtas zāles". Tāpēc visās izrādēs, visās dekorācijās viņš aktierim lika - vienkāršības labad - spēlēt vienu un to pašu lomu: sevi pašu. Pirmkārt, tāda loma tika aizspēlēta līdz mirdzumam, līdz izbrīnam. (Zināms, ka viena un tā paša iestudējuma fonogrammas un videoierakstus no izrādēm, kuras šķir vairāki gadi, var vienkārši uzlikt vienu uz otra, tie sakrīt.) Otrkārt, katra loma/aktieris bija ar savu nozīmi/jēgu; no šiem aktieriem/lomām kā lego klucīšiem tika saliktas sarežģītas un daudzveidīgas konstrukcijas. Konstruēšanas ērtības labad, pretēji kā nokāpjot no spēles līdz rituālam, Grotovskis gluži kā kāršu kava kāpj augšup no rituāla uz spēli. Radot savu universālo vārdnīcu, kurā katrs jēdziens, katra parādība, katrs viss attēlots ar savu autentisko žestu, ar savu mīmisko hieroglifu, Grotovskis pievēršas vienām un tām pašām kustībām, kas bijušas raksturīgas dažādiem ķermeņiem dažādās kultūrās; viņš pievēršas šīm kustībām atkal un atkal, līdz ķermeņa valoda sašķeļas ķermeņu valodās, līdz ir Bābeles tornis. Ar "rāpuļa ķermeni" tiek spēlēts "pirmavotu teātris". Vēl par poļiem. Netālu no Varšavas ir grāfa muiža Viļanova, kas agrāk piederējusi Potocku-Braņucku dzimtai. Neticami skaisto pili ieskauj dārzs, kurā stāv skulptūras. Lūk, kā man šķita, kad biju tur otrreiz: kaut gan skulptūras neapšaubāmi radītas atbilstoši klasiskajai tradīcijai, saskaņā ar tās kanoniem, tomēr tajās ir tāds kā ņirdzīgums, velnišķīgs mājiens, ko akmeņkalis iedzīvinājis apzināti. Piemēram, Mīnotaura uzvarētājam Tēsejam ir pārsteidzoši sievišķīgi stāva apveidi, maigs sejas ovāls un sīks augums; Hērakls ar rokā sažņaugto vāli ir tik smags, ka ieaug celmā; eņģelīši pie strūklakas sastinguši gandrīz vai neķītrās, nebērnišķīgās pozās, bet nimfa pasaulei demonstrē vīrieša torsu un skarbu seju. Iztēlojos grāfu Potocki, ideālo šļahtiču, zobena nēsātāju; jātnieku, kas pats neprot sev uzstīvēt kājās zābakus. Viņš pieaicina klāt skulptoru un tam saka: "Tu zini, cik augsts ir mans stāvoklis. Bet es gribu pacelt sevi vēl augstāk. Vai redzi dārzu? Novieto tajā mūzas un varoņus, apjoz to ar mūra sētu, ierīko vārtus un uz tiem nostiprini manas dzimtas simbolus. Attēlo uz šīm kolonnām mani un manu sievu - es paņemšu šķēpu, bet sieva lautu." Tāds ir pasūtījums. "Nu labi," nodomāja akmeņkalis. "Tu gribi sevi paaugstināt un mūs pazemināt. Es gan labprātāk pazemotu tevi. Bet kā to izdarīt? Tu esi grāfs, bet tu esi arī cilvēks. Dievs mans liecinieks, es pazemošu visu cilvēku dzimumu Dieva acu priekšā; debesīm redzot, es pasmiešos par šo dzimumu un tātad arī par tevi, saimniek." Tāda ir meistara vēlme. Šoreiz vēlme un pasūtījums sakrīt. Meistars kļūst par to, kas vada marionetes. Viņš graiza un loka mūsu ķermeņus, veido jaunu Visumu un pats par to saka: "Lūk, kur tā ir - pasaule. Es radu to, kā man gribas, tādējādi nospiežot to zem sevis un, protams, arī zem jums, debesis." Cits dzīves modelis ir futbols. Ne basketbols, ne volejbols un ne hokejs. Basketbolā komandai obligāti jāmet, volejbolā jāsit, turklāt komandas sastāvs nepārtraukti mainās. Futbolā var gadīties arī tā, ka pieaugošais spriegums tomēr nenoved līdz iemetienam vārtos. Hokejā rezultātu var uztaisīt viena spēlētāju trijotne, pārējie nodarbojas ar pretinieka atturēšanu. Futbols pieļauj trīs nomaiņas; vienpadsmit spēlētāji iznākuši laukumā, un viņu pienākums ir nospēlēt līdz galam, kaut vai atstājot tur savus kauliņus. Un visbeidzot - spēle notiek tikai laukumā, pēc laukuma likuma; šis likums kā aizsargmaska garantē spēles pasaules stabilitātes neaizskaramību. Tiesneša lēmums laukumā ir augstākā tiesa. Kaut arī reizēm netaisns, šis lēmums neizbēgami savienojas ar vispasaules un kosmisko procesu, pārveidojot to savā īpašajā virzienā, - un šī pārveide tad arī ir dzīves jēga. Tikai nedaudziem radītājiem dots dzemdēt pasaules, kam piemīt iekšēja stabilitāte. Lai to panāktu, radītājam pilnībā, bez atlikuma jāiegremdējas visumā, ko viņš iznēsā, jādzīvo tikai tā dēļ un tajā. Nedrīkst, nemitīgi atskatoties uz reālo telpu, nodot no vienām rokām citās telpu, ko pats esi radījis. Spēles laukumu no dzīves džungļiem šķir puscaurstaigājama - no turienes šurp - membrāna. Visam dziļajam patīk maskas; visdziļākais izjūt pat naidu pret ģīmi un līdzību. Spēlējam tā. Viendievības laikos (tādi mēdz gadīties) rodas vairāk praviešu, daudzdievības laikos - vairāk šamaņu. Šamaņi veic visvienkāršāko informācijas apmaiņu starp dažādiem saprāta līmeņiem, pravieši pārveido apziņas struktūru. Pravietis iekļūst otra cilvēka apziņā vienā mirklī. Šim nolūkam viņam nav vajadzīga īpaša stāja, poza vai žesti. Diotima par Erotu: "( .. ) Viņš vienmēr ir nabadzīgs un nepavisam nav ne maigs, ne daiļš, kaut daudzi viņu par tādu uzskata; gluži pretēji, viņš ir dzedrs un nevīžīgs ( .. )" Bet tas taču teikts par Puškinu! Lieki piebilst, ka Puškina iedarbības spēka izskaidrojums meklējams sprediķa kvalitātē. Puškina frāzēm pašām par sevi nav arhitektoniska noslogojuma. Viņš tevi "ieslēdz", un tu nesies uz priekšu... Būtībā viss mums pazīstamais literāri mākslinieciskais 20. gadsimts ir vieni vienīgi šamaņi. Tēli un teksti tiek veidoti nevis kā uzliesmojumi, bet kā buramvārdi, kas iedarbojas kadrs pēc kadra. Šamanim svarīgas ir masku un amuletu secības valodas. Tā paģiru stundās - pēc tam kad ilgi lietota strikta reliģija - literatūrā ienāk daudzvalodība (līdztekus farsi un arābu valoda, vācu un latīņu, krievu un franču valoda). Pravieši parasti ir vienvalodīgi, ar to pietiek. Iekļaudamies pats sava pareģojuma rituālā, pareģis paceļas pāri kaujas laukam. Spēlēdams starp elli un paradīzi, starp Dievu un velnu, meistars no Viļanovas pārtop šamanī. Kad Romas imperators svin savu triumfu, kareivji viņu apsmej un pazemo, tādā veidā maskēdami, slēpdami no dievu dusmām. Dzīrotāji viduslaiku karnevālā ņirgājas par Kristu un jaunavu Mariju, cerēdami ar šo sakrālo parodiju viņus paglābt no sliktiem sapņiem, no ļaunas acs... Vai tad Kristu augstākajās sfērās kaut kas vēl var apdraudēt, vai mēs drīkstam paļauties māņticībai, tā pārkāpjot otro bausli? No mūsu viedokļa - tas viss ir iespējams. Jo mūsdienu kristietība, teorētiski piedāvājot ļoti šaurus vārtus, praktiski - formulējot šo rīcību kā pārbaudījumu un ierobežojumu uzlikšanu - atgriež nost veselu kosmosu, daļu Visuma ar tajā mītošajiem gariem un ēnām, vienkāršāk sakot - kastrē Dievu, laupot tam apakšējo, htonisko pusi. Bet mēs, gribēdami piesegt viegli ievainojamo vietu, nemitīgi izkļūstam ārpus mums norādītajām robežām. Spēlējot placdarmā, kur nerimstas gadījuma un likumsakarības divcīņas, mēs izejam ārā no rituāla soda laukuma rāmjiem un pie pretinieka vārtiem grēkojam pesteļodamies. Kritiskais skatījums uz tradicionālo hronoloģiju, atņemdams kristietībai tās likumīgo tūkstošgadi, vienlaikus atņem viduslaiku karnevālam tā cildeno maģisko jēgu, pasludinot, ka tas bijis zems; laika nobīde atpakaļ viduslaiku arhaiskās dīvainības pārvērš agrīno kristiešu dabiskajās izdarībās. Orgaistisko kultu iezīmes nav tikušas speciāli vēlreiz atdzīvinātas, tās vienkārši vēl nav bijušas izskaustas. Piedauzīgi attēli klāj katedrāles sienas tālab, ka vakar šī celtne kalpojusi pavisam citiem mērķiem; to būvējuši pagāni. Bet arī šis skatiens savukārt ir tikai historia pileata, mēģinājums paņirgāties par mūsdienu kristietības apvalka plēvi, kas žņaudz augli; protams, šis skatījums radies no tās pašas mīlestības uz Kristu, no tās pašas tiekšanās pēc brīvības un patiesības. Dziņa izlobīt Dievu no savecējušās čaumalas un dziņa nomest no sevis sencilvēka spalvaino ādu - tās abas ir vienādas. Bet, noplēšot vecās lupatas, visu laiku nākas tās taustīt, un smirdoņa atgādina, ka mēs nemitīgi apgānāmies, pieskardamies tam, kas nav mūsu cienīgs. Bet gadījumam ir liels spēks, un kaujas iznākums nav iepriekšzināms, un Marsa - karotāja - veiksme ir mainīga, un ne reizi vien uzvaru svinošais naidnieks, jau vilkdams uzvarētajam nost bruņas, saņēmis no pakritušā nāvējošu dūrienu. Uzvarētājus un uzvarētos augstākie lieto kā bandiniekus un dāmas uz saviem šaha galdiņiem. Uz savām superīgajām spēļu mantām - vasaras vai ziemas riepām - traukdamies pa ceļiem un tiltiem, paceldamies spārnos pāri rudenīgiem vai pavasarīgiem pakalniem, dūmu stabiem, namiem, torņiem un televīzijas torņiem, tu apjēdz: visa mūsu pasaule ir viena milzīga Dieva rotaļlieta. Viņš ar intelektuālu bumbiņu spēlē emocionālu polo, un skatītāju viņam, ka biezs. Negatīvs. Pozitīvs. Melns vai balts. Kaut kas pārejošs laikā, mēģinājums izrauties spēlē pret vienaldzīgo Neko. Kursīvā citēti: Rainis, Fjodors Tjutčevs, Hermanis Hese, Milorads Pavičs, Hamids Izmailovs, Fjodors Dostojevskis, Hatha Upanišada, Mihails Bahtins, Hulio Kortāsars, Sergejs Moreino, Ježi Guravskis, Andrejs Platonovs, Frīdrihs Nīče, Johans Volfgangs Gēte, Marks Tūlijs Cicerons, Heincs Čehovskis. | |
| Atgriezties | |
