VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kārtis latviešu mākslā Edvarda Šmite Ir interesanti paskatīties uz kādu latviešu kultūras lauciņu mazliet citādi, nekā ierasts, vai arī nodalīt un papētīt kādu atsevišķu zonu lielajā kultūras areālā, tādēļ doma pievērsties spēļu kāršu atveidojumam bija patiesi vilinoša. Turklāt vairākas gleznas bija jau labi zināmas, dažas - pat skatāmas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. | |
| Sabiedrībā kārtis tiek izmantotas tādās darbībās kā zīlēšana, pasjanss un kāršu spēle. Nepievēršoties zīlēšanas un pasjansa precīzām definīcijām, ir svarīgi atzīmēt, ka te cilvēks stājas dialogā tikai (vai vismaz galvenokārt) ar kārtīm. Pat tad, ja darbībā iesaistās arī zīlniece vai cits kāršu nozīmes tulks, viņi vienīgi interpretē kārtīs nolasīto (interpretācijas jēga, kvalitāte un veikuma merkantilie mērķi šoreiz atstājami ārpus uzmanības loka). Savukārt saņemtais nākotnes pareģojums vai atbilde uz uzdoto jautājumu ir tikai ieteikums, ko cilvēks var ievērot vai ignorēt. Galu galā - var aiziet arī pie citas zīlnieces vai izlikt vēl ne vienu vien pasjansu. Zīmīgi, ka šajās situācijās pastāv darbības atkārtošanas, pārspēlēšanas iespējas un pietiekami lielu vietu ieņem cilvēka prāts un griba, kas spēj reālās norises vairāk vai mazāk, tomēr kontrolēt. Kāršu spēlē viss notiek citādi. Brīdī, kad cilvēks nolemj izspēlēt kādu kāršu partiju, prāta un gribas kontrole pār notiekošo faktiski beidzas, dodot vietu nejaušībai un riskam, savukārt paspēle vai vinnests ir konkrēti un neatgriezeniski. Dzejnieks un publicists Valdis Grēviņš 1933. gadā sarakstījis dzejoli "Pasjanss": Sajauc kungus, dāmas jauc! Sajauc, sajauc labi daudz! Sajauc tā, lai sirdī baiss, - Pasjanss, pasjanss brīnišķais! Ai, kā viņa viņu grib! Starpā deviņacis zib. Ļaunais, ļaunais devītais - Pasjanss, pasjanss nekrietnais! Ātrāk, ātrāk kārtis liec! Projām deviņaci triec! Neiet, neiet devītais - Pasjanss, pasjanss drausmīgais! Atkal, atkal kārtis jauc! Sajauc, sajauc labi daudz! Bēgs reiz ļaunais devītais - Pasjanss, pasjanss mūžīgais! Tev jau matos sudrabs kaist. Kāpēc kārtis miglā gaist? Izgaist kungs un devītais - Pasjanss, pasjanss pēdējais. Vai tas ir stāsts par izklaidi, par rotaļu ar kārtīm? Jā un tomēr arī nē. Te atklājas kārtis kā savveida virtuālā realitāte, kurā valda tās pašas kaislības kā dzīvē un arī darbības ir tās pašas. Mīlestība un naids. Cīņa. Uzvaras laime un zaudējuma rūgtums. Cerība uzvarēt - nākamreiz. Cerība, ka rītdiena atnesīs veiksmi. Cerība, ka visas problēmas atrisināsies ātri, uzreiz, un tad sāksies īstā dzīve. Norisēm šai virtuālajā kāršu pasaulē piemīt īpatnēja spriedze - jo viss notiek ļoti sablīvētā laikā - un arī savāds vieglums, jo tā taču ir tikai spēle. Un cilvēks ļaujas tādām kaislībām, kam ikdienā varbūt ietu ar lielu līkumu, jo tā ir vienīgi spēle... Zīmīgi, ka Valdim Grēviņam pasjanss saistās ar priekšstatu par cīņu, kaut gan asi pretnostatījumi, uzvaras un zaudējumi, kas reizēm ir vārda tiešā nozīmē graujoši un iznīcinoši, vairāk raksturīgi kāršu spēlēm, it sevišķi tad, kad likme ir nauda vai pat cilvēku likteņi. Tādējādi kāršu spēles nonāk visciešākajā kontaktā ar reālo dzīvi. Un šajā saskares punktā, saskares joslā virtuālā realitāte saplūst ar dzīves realitāti, nereti saplūšanas procesam pārtopot traģiskā eksplozijā. Šīs traģiskās konsekvences bija un ir izpētes vērtas. To apliecina, piemēram, tāds klasisks literārs darbs kā Puškina "Pīķa dāma". Piemēru netrūkst arī pasaules 20. gadsimta literatūrā un kinomākslā. Un tomēr Latvijas kultūrā, arī tēlotājā mākslā, kārtis, kā izrādās, nekad nav bijušas īpaši populāras. Šīs nepopularitātes iemesli, šķiet, meklējami mūsu pašu sabiedrības raksturā un mūsu vēstures un kultūras vēstures līkločos. 19. gadsimtā un arī lielā daļā 20. gadsimta latvietim savu vietu dzimtenē nācās grūti iekarot un sīksti aizstāvēt. Šādi apstākļi prasīja apdomību un neatlaidību, virzot cilvēku pa pakāpenības un mērenības ceļu uz racionālu darbību. Jāatzīst, ka līdzīgā ievirzē darbojās arī protestantiskā baznīca, tostarp hernhūtisms un luterisms. Apdomību, pacietību un neatlaidību prasīja arī latvieša gadsimtiem ilgā eksistence zemnieku kārtas darbu, pienākumu un tiesību lokā. Pētera Baloža (1867-1919) glezna "Pie kāršu licējas. (Uzminēja)" (1894), šķiet, ir laika ziņā pirmā liecība par mūsu tēlotājas mākslas pieskaršanos kārtīm. Kā zinām, tā ir izteikti sadzīviska rakstura glezna, bez mazākās norādes uz kādām simboliskām vai mistiskām ievirzēm. Darbojošās personas raksturotas atturīgi, tomēr pietiekami precīzi, pietiekami skaidri formulēta arī viņu attieksme pret notiekošo zīlēšanu, kas tiek uztverta puspajokam. 85 gadus vēlāk savu versiju par zīlēšanu rada Biruta Baumane. Tā ir glezna "Čigāniete" (1979). Vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka šī glezna - tāpat kā Gunāra Priedes luga "Ugunskurs lejā pie stacijas", tāpat kā Jura Zvirbuļa, vēlāk arī Maijas Tabakas un citu mākslinieku darbi - veidoja nozīmīgu slāni latviešu kultūrā, atgādinot par senlaikus šajā zemē līdzās latviešiem dzīvojošu tautu, pievēršot uzmanību gan atšķirīgajam, gan kopīgajam mūsu dzīves kārtībā un likteņos, atgādinot par toleranci un nepieciešamību saprasties. Ja atceramies, ka zīlēšana tolaik piederēja pie ļoti nepopulārām, lai neteiktu - nosodāmām darbībām, tad jāatzīst, ka Birutas Baumanes gleznai līdz ar mākslinieciskām vērtībām nenoliedzami piemīt arī pietiekami augsta uzdrīkstēšanās pakāpe. Atšķirībā no Baloža gleznas Baumanes "Čigāniete" ir ne tikai konkrētas situācijas vai personas tēlojums, bet liek arī skatītājam domāt par likteni kā no gribas neatkarīgu jēdzienu, par "likteņa pirkstu", kas iegroza cilvēka dzīvi pēc sava prāta. Vecā čigāniete te figurē kā skarba un tajā pašā laikā vienaldzīga likteņa personificējums. Domājams, ka attēlotais kāršu izvietojums visdrīzāk ir gleznas kompozīcijas noteikts, tomēr nevaram neievērot, ka māksliniecei ir bijusi izjūta, nepieciešamība izvēlēties sarkanās un melnās kārtis, kas radītu priekšstatu par zināmu līdzsvaru - protams, ne tikai uz kāršu galda, bet arī dzīvē. Pieredzējušam kāršu nozīmes tulkam šī glezna sniegs arī vielu pārdomām par kāršu un to izvietojuma skaidrojumu. Galu galā - ja mēģinām nolasīt vairāk vai mazāk nejauši sakritušas kārtis, vai tad mākslinieka piedāvātā nejaušība nav tādas pašas uzmanības vērta? Kaut arī vairākas no atklātajām kārtīm nākas minēt, absolūti nepārprotamas ir abas centrālās, tātad gleznā nozīmīgākās kārtis: pīķa dūzis un kārava dūzis. Tā kā kāravu un pīķi redzam lielākajā daļā apskatāmo gleznu, tad varam pieņemt, ka tie abi ir noderīgāki attēlošanai. Bet varbūt tomēr paraudzīsimies, kāda ir šo kāršu nozīme? Viens no skaidrojumiem sagādāja man patiesu pārsteigumu: izrādās, ka pīķa dūzis ir spēka, varenības un enerģijas simbols, tas ir radošs spēks, kas jāpieņem bez bailēm, izmantojot to pozitīvu mērķu vārdā. Un arī kārava dūža iespējamo nozīmju uzskaitījumā līdzās maģijai un burvestībai atrodam norādi, ka tā ir radošā spēka kārts, kas simbolizē nemierpilnu, meklētāju garu, ka šī kārts ir intelektuālas zinātkāres, enerģijas un arī neapmierinātības simbols... Zīlēšana tradicionāli pieder sievietēm. Zīlē vai varbūt liek pasjansu arī Aleksandras Beļcovas (1892-1981) gleznotā dāma (" Sieviete ar kārtīm", 20. gs. 30. gadi). Trīs atklātas kārtis - pīķa astoņnieks, kreica sešnieks un ercena dāma. Kāds ir to vēstījums? ) Pīķa astoņi - patvērums, aiziešana no pasaules kņadas, no nepatikšanām. Taču ir kāda nianse - problēmas tiek atrisinātas nevis pilnībā, bet tikai uz laiku. Kreica sešnieks - dejas un jautrība, baudījums prātam un garam, kas tomēr nemainīs cilvēka uzskatus un dzīves veidu. Ercena dāma - prieks, bauda, jūtu vadīta mīlestība, turklāt šī kārts simbolizē prāta briedumā jau pieaugušu sievieti. Šķiet, ka kāršu lasījums nav pretrunā ar gleznā atveidoto sievietes tēlu. Pēc tam kad Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" neveiksme liktenīgajā kāršu partijā kļuva par vienu no soļiem, kas Krustiņu noveda nāvē, jēdziens "kāršu spēle" latviešu sabiedrībā droši vien ieguva pietiekami negatīvu auru. Tomēr šķiet, ka Blaumaņa vēstījumā kārtīm ir arī plašāka nozīme, jo Krustiņa liktenis ir tīri vai uzskates līdzeklis pamācībai, cik bīstama var būt paļaušanās uz nedrošo "varbūt" un neattaisnotu risku. Viena no lietām, kas cilvēka prātā saistās ar kārtīm, ir alkohols, un tas ļauj veidot neredzamu saikni starp kārtīm un dzertuvi, krogu vai citām līdzīgām ar dzeršanas netikumu saistītām vietām. Šo iestādījumu tēlojumā (pēc Artura Baumaņa 19. gs. 80.-90. gadu zīmējumiem, kur kāršu spēlētājus neatradu) sevišķi bagāta un daudzveidīga ir 20. gs. 20.-30. gadu māksla. Jāatzīst, ka arī šajā sadaļā meklējumi pēc kārtīm nedeva gaidītos rezultātus. Gan Kārļa Miesnieka un Hermaņa Grīnberga tēlotie dzērāji, gan lielākā daļa no Jāņa Liepiņa gleznoto krogu un kafejnīcu apmeklētājiem alkoholu, protams, lieto, bet laikam jau tādēļ, ka satikšanās publiskā vietā un dzēriena mēriņš ir vispirms un galvenokārt rosinājums domu apmaiņai un sarunai, - kārtīm viņi tā arī nepieskaras. Ir tikai daži izņēmumi, piemēram, Romana Sutas (1896-1944) glezna "Krodziņš (mazais)" (1925), kur notiek kāršu spēle. Sižetiski glezna pieder pie tās Romana Sutas darbu plašās kopas, kas veltīta pilsētvides tēlojumam. Tas ir izteikts sadzīves žanra darbs. Gleznas stāstījums pietiekami izvērsts, lai arī bez sīkumainas detalizācijas. Stilistiski darbs ir savdabīgs starpposms starp Sutas konstruktīvo kubismu un viņa 20. gadu nogales un 30. gadu glezniecību, atbilstot mākslinieka 1923. gadā dotajam latviešu mākslas jaunākās paaudzes vērtējumam, kur viņš izceļ "jaunās mākslas sintēzes garu". 20. gadu pirmā puse ir laiks, ko latviešu mākslas vēsturē ir pieņemts dēvēt par kubisma epizodi. Šajā periodā sevišķi nozīmīgas ir franču mākslas ietekmes. Mūsu tēmas sakarā svarīgi atzīmēt, ka kubisma mākslā kārtis pavīd pietiekami bieži. Šķiet, svarīgi bija tas, ka spēļu kārtis ar savām precīzajām ģeometriskajām aprisēm labi saderējās ar kubisma pamatprincipiem. Domājams, dažreiz varēja būt nozīme arī tam, ka kubisma racionālajā pasaulē spēļu kārtis ienesa pa vēsmai no tās pasaules daļas, kur prāts nespēj noteikt visu. Jāņa Liepiņa (1894-1964) "Dzērāji" (1920). Kārtis viņu priekšā pavisam noteikti nenozīmē spēli. No trim kārtīm skaidri nolasāms tikai ercena dūzis - saistībā ar gleznā atveidotajiem it kā nedrošās cerībās un gaidās sastingušajiem vīriem no šīs kārts iespējamām nozīmēm man sevišķi interesanti šķita: tā ir baudu kārts, kas sola prieku, laimi, mīlestību un pārpilnību. Un vīri mēģina cerēt. Ugas Skulmes ( 1895-1963) "Koncerts" (1923). Atklātā kārts - kārava četrinieks, kas simbolizē panākumus naudas lietās, darījumos, karjerā. Lūdzu ievērot, ka "Koncerta" vīrietim gleznas autors nenoliedzami devis savas sejas pantus. 1935. gadā tapusi Eduarda Kalniņa (1904-1988) glezna "Plostnieki". Četri vīri spēlē laikam jau latviešu nacionālo spēli zolīti (trijiem rokās kārtis, ceturtais gaida savu kārtu). Spēlēts tiek "uz interesi" - uz papirosiem. Vīru darbībām autors devis rimtus ritmus, kas sabalsojas ar garāmplūstošās Daugavas rāmo tecējumu. Spēlē nav ne nervozitātes, ne steigas, toties tai piemīt apbrīnojams pamatīgums. Ikdienišķā motīva risinājumā saklausām dabas mūžīgajam ritumam pielīdzināmu spēku. Sava laika latviešu glezniecībā "Plostnieki" bija jauna parādība, kas tolaik netika detalizēti iztirzāta. Kādēļ? Vai vaina bija gleznai izraudzītajos modeļos, kuri bija atrasti galvenokārt sava laika sabiedrības zemākajos slāņos, pie bezpajumtniekiem un saulesbrāļiem? Un kas dara šo gleznu tik pazīstamu? Vai nav tā, ka "Plostniekos" Kalniņš vizualizēja tos Rīgas nomaļu iedzīvotāju tēlus, kurus Latvija jau bija iepazinusi gan Aleksandra Čaka dzejā, gan Viļa Lāča tolaik jau populārajos romānos? Tur nebija ne romantiskas jūsmas, ne sirdi aizžņaudzoša žēluma, pat ne slēpta protesta. Kalniņš vienkārši pieteica šos vīrus un viņu pieticīgo dzīvi kā sava laika ikdienas fragmentu, ko nozīmīgu darīja gan tā izvēle mākslas darba sižetam, gan darba formāts. Bet Kalniņš zināja arī to, ka šādā "plostnieku" dzīvē varēja tikt realizētas cilvēka alkas būt brīvam no sava laika un sabiedrības. Zīmīgi šķiet, ka plostnieku spēlē nav ne kripatiņas azartiskuma. Pērn viņi tā ara, vakar airēja plostu, šodien spēlē kārtis - lēni un pamatīgi, un pat tam no viņiem, kurš vinnēs, guvums būs pavisam pieticīgs. Kalniņa simtgades atcerē žurnāls "Māksla Plus" piedāvāja "Plostnieku" foto versiju, kur kāršu spēlmaņu lomās pozēja mākslinieki - Pēteris Sidars, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe un Miervaldis Polis. Te vietā piezīmēt, ka Polis ir pazīstams arī kā aizrautīgs zolītes spēlētājs. Ar kāršu spēli nereti laiku kavēja arī mūsu jaunie mākslinieki Pirmā pasaules kara gados. Piemēram, 1915. gada rudenī bēgļu gaitas ir novedušas uz Cēsīm Konrādu Ubānu, Kārli Krūzu un Kārli Johansonu. Par Cēsīs notiekošo viņi raksta uz Pēterburgu Jāzepam Grosvaldam: "Mēs arī gribējām tikt uz izstādi [domāta latviešu mākslinieku darbu izstāde, ko Pēterburgā atklāja 1915. gada 23. septembrī. - E.Š.]. Un tamdēļ vajadzīga nauda, un mēs nolēmām iet spēlēt kartes un vēl savas tādas jaukas spēlītes. Mēs arī iesākām strādāt ( .. ) bet gribot negribot pa mazam ievilina tamā nejaukā kāršu spēlē. Kad izspēlē vienu nakti cauri, tad arī vairs strādāt nevar un domas nesas pavisam kaut kur citur un par citām lietām. Tā piektdien notikās viena liela spēle. Varēja iznākt, ka mēs jau tagad būtu Petrogradā. Jā, patiešām liela nauda grozījās. Bet nāca te pīķa dāma starpā. Sirds man sažņaudzās, un es paliku bāls, kad mūsu Kārlis (Lielais Johambims) paspēlēja 40 rubļus. Un mūsu plāni patlaban izjukuši." Droši vien arī Aleksandrs Drēviņš (1889-1938) savu "Pašportretu" (1915) būs gleznojis ne bez konkrēta pamata. Kreisajā rokā - kārava piecnieks, pīķa dūzis un kāda īsti nenolasāma kārts. Labajā rokā - kārts, ar ko tiks izdarīts gājiens. Tā ir sarkana kārts, iespējams - kārava sešnieks. Laikam taču viņš cer ar šo kārti uzvarēt? Nozīme - veselība, fizisks komforts, stabils materiālais stāvoklis. Iepretim līdz šim minētajiem darbiem kā savrupa vērtība latviešu 30. gadu mākslā iezīmējas Jāņa Tīdemaņa (1897-1964) gleznas ar kāršu spēles motīvu. Šeit sevišķi pārliecinoši ieskanas citu autoru darbos mazāk akcentētā līnija, proti - kāršu spēle kā virtuāla realitāte, kam veidojas sarežģītas attiecības ar dzīvi. "Kāravs trumpā". Noslēpumainā vidē noslēpumaini, draudīgi tēli. Gleznas saspringtā atmosfēra vēsta, ka te nav runas par spēli, bet par reālu draudīgu cīņu. Visai skaidri nolasāmas abu pirmā plāna personāžu kārtis - pa kreisi kārava desmitnieks, pa labi - kārava dūzis un devītnieks, vēl viena kārava kārts un pīķa dūzis. "Kāršu spēle. Divi dūži". Nojaušamas sarežģītas, saspringtas attiecības gleznas personāžu starpā, ko, tāpat kā iepriekšējā gleznā, izraisījušas dzīves kolīzijas, nevis spēle. Kārtis ir paralēlā realitāte, kas akcentē un varbūt palīdz saprast notiekošo. Ercena un pīķa dūzis: baudu un prieka solījums pret spēku un radošu enerģiju. Pašas spēļu kārtis kā mākslas darbs pieder lietišķajai mākslai, taču, kā zināms, robeža starp tēlotāju un lietišķo mākslu ne vienmēr var tikt noteikta ar absolūtu precizitāti. Kārļa Padega (1911-1940) vienīgajā personālizstādē 1936. gadā viens no eksponātiem bija kopīgā ietvarā noformēti grafikas miniatūrdarbi - 17 spēļu kāršu zīmējumi. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radās doma saglabājušās miniatūras ņemt par pamatu, lai izgatavotu spēļu kāršu komplektu. Trūkstošās vietas tika aizpildītas ar mākslinieka grafisko darbu fragmentiem. Tā ir Padega īpatnējā pasaule. Pilsētas un dzīves pabērni. Arī viņiem spēle dod iespēju cīnīties, ticēt uzvarai un reizēm pat uzvarēt, lai arī tikai spēlē. Cik rūgta atziņa... Pārskatot latviešu tēlotājas mākslas vēsturi apmēram gadsimtu ilgā periodā, tika atrasts maz mākslas darbu, kur figurētu kārtis. Tas ļauj izteikt dažus piesardzīgus secinājumus par latvieti un viņa vērtību sistēmu. Nākas atkārtot domu par zemnieka sētā izlolotajiem principiem, un vispirms te minams pārdomāts, secīgs, krietni padarīts darbs kā dzīves un labklājības pamats. Prātā nāk arī vecā tautas gudrība - labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Secība un mērenība. Tām svešs kāršu spēlei raksturīgais risks, acumirklīgā lemtspēja, pārdroša un pārgalvīga uzdrīkstēšanās. Un vai latvietim arī šodien laiku pa laikam nepietrūkst drosmes uzdrīkstēties un riskēt? Protams, dzīvē, nevis pie kāršu galda. | |
| Atgriezties | |
