VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Greisons Perijs. Hameleona rotaļas jeb mākslinieka transvestīta darbības zona Irēna Bužinska Saņemties uzrakstīt par britu mākslinieku Greisonu Periju (Grayson Perry) bija pietiekami grūti. Vispirms jau tādēļ, ka mani kā sievieti, godīgi sakot, maz interesēja, kāpēc viens vīrietis savos labākajos gados dažkārt mīl pārģērbties par mazu meiteni un tādējādi publiski sevi eksponēt pilsētas ielās. | |
| Tomēr Greisons Perijs vispirms ir mākslinieks, kas ieguvis profesionālu keramiķa izglītību, un tas ir sākuma punkts visām viņa aktivitātēm. Viņš pats prot lieliski virpot, labi pārzina glazūras un citus sava amata noslēpumus. Mākslinieks ir precējies ar psihoanalītiķi Filipu (Philippa), un viņi kopā audzina 14 gadus vecu meitu Flo. Viņam ir viens arī tīri vīrišķīgs hobijs - kā motociklists un "vienkāršs, normāls Eseksas vīrietis" viņš kopā ar citiem pilsētiņas iedzīvotājiem šad un tad atpūšas un aizjoņo ar savu Bike zaļumos. Taču dažkārt viņš ir arī Klēra (Claire). Viņš uzņem video, fotografē un raksta stāstus par sevi pašu kā Klēru, viņas domām, sapņiem un publiskām pastaigām, kuras liecina, ka meitenei par visu vairāk pasaulē patīk gozēties sabiedrības uzmanības lokā. Jā, Greisons Perijs ir vienīgais mākslinieks transvestīts - keramiķis -, kam 2003. gadā tika piešķirta prestižā Tērnera balva, no kuras krietnu daļu viņš ziedoja Klērai jaunu tērpu iegādei, bet pārpalikušo naudiņu no balvas atdeva mīļotajām sievietēm - sievai un meitai. Keramiķis. Klēra. Motociklists. Vīrs un tēvs. Tik daudzi tēli, ko rada viens cilvēks - britu mākslinieks Greisons Perijs, kurš kā hameleons radikāli maina savas izpausmes un reprezentācijas formas! Kāda intervijā mākslinieks pat apgalvo, ka keramiķis nezina, ko tajā pašā brīdī dara Klēra, un, ietērpies motociklista apģērbā, viņš neinteresējas, ko dara abi pirmie, jo katrs no tēliem dzīvo savu patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. Greisons Perijs lepojas, ka viņš nekad nav pakļāvis sevi jelkādiem kompromisiem un līdz šim visu darījis atbilstoši vienīgi saviem uzskatiem un principiem. Vēlmi pārģērbties par meiteni un tai sekojošo atkarību viņš atklāja 13 gadu vecumā, kad viņa pirmajai pastaigai tika izmantota pusmāsas kleita. Tagad viņam ir 46 gadi, bet viņš ļoti reti izmanto pusmūža sievietes apģērbu viena vienkārša iemesla dēļ - sieviete gados ir kā "otrās šķiras prece", un tai vīrieši daudz mazāk velta uzmanību un skatienus. Tieši tādēļ Klēra - meitene - ir un paliek viņa publiskais tēls. Galu galā mākslinieks var to atļauties arī tādēļ, ka bez speciālas diētas un ierobežojumiem savā vecumā viņš joprojām valkā tāda paša izmēra apģērbus kā jaunībā! Jā, mazulīte Klēra ir viņa ļoti nozīmīgs mākslas darbs un galvenais uzmanības piesaistes objekts mākslas aprindās! Taču ir vērts atkal pieminēt pamatnodarbošanos. Būtībā viņa vāzes arī var uzskatīt par savveida hameleoniem. Pēc formas tās ir klasiskas vāzes, kas lieliski pilda savas funkcijas. Nereti mākslinieks izmanto pat antīkās Grieķijas trauku - amforu un urnu - formas, kas pārsteidz ar mūsdienīgumu un apjomu līdzsvarotību. Vāzes ar savu perfekciju piesaista uzmanību, un tad tuvplānā skatītājs var pamanīt, ka uz tām izvietots kāds stāsts par ģimenē tuvinieku seksuāli izmantotu bērnu vai arī Klēras erotiskie sapņi un vīzijas. Vāzes ar šādām tēmām ir kas jauns dekoratīvi lietišķajā mākslā, taču papildu intrigu noteikti rosina fakts, ka autors ir transvestīts, kurš cīnās pret Rietumu sabiedrības aizspriedumiem. Greisons Perijs pats domā, ka viņa darinātās vāzes bez sociālā "dekorējuma" būtu kā vārīti kartupeļi bez sāls. Tomēr dekorējums izraisa jautājumu, kādēļ tik satraucošas lietas un notikumi jāataino uz traukiem. Tam atkal ir savs skaidrojums. Darinot parastas vāzes, mākslinieks līdz mielēm bija izbaudījis attieksmi pret sevi kā "otršķirīgu autoru", kam mākslas pasaulē nav tāds pats statuss kā gleznotājam, fotogrāfam vai videomāksliniekam. Pasaules prestižās galerijās un muzejos dizains un dekoratīvā māksla joprojām ir retums. Šokējoša tematika uz tradicionāliem traukiem un vāzēm bija viens no mākslinieka veidiem, kā "iespraukties VIP zonā" un "piespiest sevi mīlēt" tādu, kāds esi. Tematikas un sižetu dēļ Greisons Perijs "izkārtoja" vāzēm augstās mākslas statusu. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrībai jebkurā iespējamā veidā jāatgādina par līdzās eksistējošām problēmām un daudz vairāk jāpievērš uzmanība ģimenei, kur viņš pats izjutis patēva nežēlību un agresivitāti. Turklāt par savu seksualitāti, identitātes meklējumiem, sociālo tematiku tradicionālajās mākslās un jaunajos medijos stāsta visi, taču lietišķajā mākslā - neviens! Katrā ziņā viņš vēlas piedāvāt augstākajai sabiedrībai tieši šādus priekšmetus, kuros jūtama viņa oriģinālā pieeja - perfekta forma apvienota ar "nepiemērotu" dekorējumu, kura satura agresivitāti un brutalitāti mazina zīmējuma izteiktais naivums un bērnišķība. Tiktāl par keramiķi. Bet Klēra? Kāpēc ir vajadzīgs otrs alter ego? Kādu message mākslinieks vēlas mums nodot, esot mazas meitenes tērpā? Vispirms māksliniekam pašam pārģērbšanās sagādā patiesu prieku, rada sajūsmu, uzbudinājumu un emocionālu pacēlumu. Pārģērbšanās viņam devusi iespēju iekļūt un iedziļināties pretējā - sievietes pasaulē, kuras aprises bērnībā tika izprastas kā alkas pēc kaut nelielas uzmanības un mīlestības. Tie bija arī naivi sapņi tādējādi tuvoties otram cilvēkam un saprasties. Greisons bērnībā domāja, ka visas meitenes vēlas kļūt par aktrisēm un dziedātājām, kļūt pamanītas un slavenas un ka meitenēm visi pievērš uzmanību vienkārši tāpat arī tādēļ, ka viņām ir tik foršas drēbes mugurā. Pēc pirmās pārģērbšanās emocijas bija neaprakstāmas un cerības attaisnojās. Līdz ar to pārģērbšanās kļuva par apsēstību. Jaunībā viņš vēlējās no šis atkarības atbrīvoties, taču, izmantojot psihoanalītiķa pakalpojumus, iepazinās ar savu sievu, kura ir pieņēmusi šos mākslinieka "izgājienus" Klēras veidolā. Pat vēl vairāk, sieva - kā mākslinieks apgalvo kādā intervijā - pārģērbšanos uztver labvēlīgāk nekā citu vīriešu aizraušanos ar futbola spēles skatīšanos! Tagad, esot slavens, viņš ievērojis, ka apkārt ir tik daudz intrigu, kad viņš ir Klēra, jo daudzus interesē, kāds tērps nākamo reizi būs viņam mugurā un cik perfekti būs aksesuāri, ko mākslinieks nereti izgatavo pats. Vai es šādu "sava vīrieša" izrādīšanos varētu pieņemt? Man grūti dot pozitīvu atbildi. Tad es atcerējos, ka 10-12 gadu vecumā ļoti vēlējos būt vīrietis. Es naivi domāju, ka puišiem gan ir viegla dzīve, jo viņi māk kauties un sevi aizstāvēt, viņiem nav mēnešreižu un nav jādzemdē bērni! Ar laiku es sapratu, ka sievietēm ir citas būtiskas priekšrocības un galvenā no tām - nav jāiet armijā. Šī iemesla dēļ es, būdama stāvoklī, vēlējos meitenes, bet man piedzima divi puikas... Savādi, ka visas šīs atmiņas manī uzjundīja Greisona Perija Klēras tēls! Varbūt Klēra ir vajadzīga tādēļ, lai mēs paši sev varētu atzīties savos slēptākajos, arī bērnības sapņos? Sapņi taču dzīvo neatkarīgu dzīvi - kamēr tos pamodina kāda cita cilvēka sapnis vai arī spēle paša priekam... Mākslinieks apgalvo, ka lielākā daļa sabiedrības dažādu iemeslu dēļ baidās ne tikai uz viņu, bet arī uz sevi atklāti paskatīties un šīs bailes viņus vajā, tās ir kļuvušas par patieso apsēstību. Klēra ir viņu spogulis, kurā viņi atklāj savas dvēseles dziļumos ilgi glabāto patiesību. Vai esat gatavi nenovērsties, kad ielās nejauši satiksiet vīrieti sievietes tērpā? | |
| Atgriezties | |
