VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| www.5pē13 Ernests Karlsons Spēle ir fraktālis, ko pazīstam jebkurā palielinājumā, jebkurā pagriezienā: no vientulīga pasjansa līdz kosmoloģiskai sfēru mūzikai, no materiālām gaismēnu spēlēm līdz kolektīvam "kas dārzā?", no radoša līdz utilitāram spēļu teorijā, no uzskatāmi nepieciešama līdz jēgu slēpjošam (politikā?). Tīmekļa vidē daudz tiek runāts par interaktivitāti jeb mijiedarbību, bet, manuprāt, tikai caur spēli var nedaudz deformēt vai pludināt datora monitora skaldni. Pāris peles klikšķu, kredītkartes numurs, un visneiedomājamākā klāsta preces un pakalpojumi pie manām namdurvīm jau pēc pāris nedēļām, dienām (vai - lūdzu - kaut pusstundas) diez vai pārklāj datora/cilvēka mijiedarbības spektru. Kur tas laiks, kad tādas ekstras kā attālinātas vadības sistēmas, interneta telefonija, videotērzēšana un citi fenomeni kļuvuši "tīri okei" - interneta vidē cilvēki jeb, kā pieņemts teikt, lietotāji ir tikai kaķēni jaunās mājās, par kuriem nevilcinās spriest, ka, re, nu, jau jūtas tīri okei, tikko tie sākuši spēlēties. Spēle ir signāls, ka esmu piekritis jaunajiem noteikumiem un sāku valdīt pār tiem: lejupielādes reibinošie ātrumi man vairs nerada sliktu dūšu, un gringo.nu varu uzveidot pats savu videofilmu, un mājaslapas skriptiem es došu pilnas tiesības izmantot manu vebkameru, lai atstātu divdesmit piecus savas sejas nospiedumus 25shots.com/v2. Tāpat es arī vairs neuztraukšos, ka vispār nesaprotu, kas jādara, kas tas tāds ir un par ko ir runa, bet ļaušos tripam bezpersonisku, taču tikpat labi arī personificējamu grafisku elementu plejādēs dextro.org vai levitated.net. | |
| Taču vairums tīmekļa adrešu ved uz personiskajām un uzņēmumu mājaslapām, atsevišķu produktu un pakalpojumu reklāmām, tiešsaistes veikaliem, birojiem, banku un institūciju mājaslapām, kuras visas katra ar savām metodēm cīnās, lai es tajās pavadītu pēc iespējas ilgāku laiku, pēc iespējas labāk ielāgotu to nosaukumu un izskatu vai vienkārši noseivotu kādu nebijušu sajūtu, kam turpmāk būs jāasociējas ar attiecīgo zīmolu. Tā es nositu pāris minūtes, līdz savācu desmit punktus justforthefofit.com priekštelpā, ar degošām vilkuvālēm šaujot uz lidojošu vikingu/transvestītu, bet filmu, ko visi jau sen redzējuši, noskatos tikai tādēļ, ka uzduros donniedarko.com, kur iespaids par filmu man tiek komunicēts tieši caur spēli ar tēliem un jēdzieniem, ļaujot man pašam veidot savu vēstījumu. Citkārt spēle nemaz nav jāspēlē, pilnīgi pietiek, ka to var vērot - kā garage4x4.com kubikzvēriņus. Vispārējā vizuālajā pārblīvētībā līdzšinējie fundamentālie tīmekļa dizaina principi tiek transformēti, koncentrējoties uz tehnoloģiskajām iespējām, kas nereti kļuvušas par vienīgo ieganstu tāda vai cita dizaina risinājuma izvēlei. Skala ar informatīvi orientētu dizainu vienā un vizuāli piesātinātu otrā galā vairs īsti nestrādā tur, kur dizains bieži nes vēstījumu (bkinteractive.com vai www.motherlondon.com), bet informācija reizē pilda arī dizaina funkcijas frostdesign.com.au. Bumbiņa, kas līdz šim tika mētāta pa ekrāna virsmu, nereti izlec ārpus tā, un man neatliek nekas cits kā apgūt/akceptēt spēles noteikumus un turēt līdzi. Jēgas un nozīmes nodošanas mehānisms līdz ar to ir piekļuvis daudz tuvāk manām bezapziņas reakcijām, un es vairs nevaru justies tik drošs, paslēpies šaipus ekrānam. Lai arī no manis neprasa obligātu reakciju, bez zināmām adaptācijas spējām interaktīvajā vidē neiztikt. Tomēr tīmekļa dizaina spēles atšķirībā no vairuma citu mediju spēlēm ir nekaitīgas, un, lai kādi arī būtu mājaslapas veidotāju nolūki, apmeklētājs viemēr uzvar, jo tām nav ļauts nevienu reāli piekaut, nedz arī izdalīt indīgas gāzes no datora korpusa, tās pat nav spējīgas noformatēt cieto disku, turklāt glābjošā komanda Alt+F4 un rīkjoslas pogas vienmēr piedāvā atriebties par zaudējumu vai vismaz ar godu izstāties. Par spīti tam, spēle kā potenciālu vai iedomātu briesmu izaicinājums, kā uzdrošināšanās testēt savu ego vienmēr ir vienlīdz aizrāvusi gan interneta lietotājus, gan visus pārējos, kas jebkad "lietojuši" kādu spēli. Tieši tā - spēlēt spēles (kā, piemēram, sirsnīgo kāda kosmosrūķa ceļojumu pakaļ savam nolaupītajam sunītim - samorost2.net) es varu arī vienkārši tāpat, baudot to vizuālās īpašības un neuztraucoties ne par atlikušajām dzīvībām, ne punktu skaitu, nedz arī savu pašapziņu. Un tad vēl uz piecām minūtēm atveru ferryhalim.com/oisinarl, lai uz pusstundu pazustu gaumīgākajā minispēļu kolekcijā, kādu vien esmu internetā sastapis. Būtiski, ka papildus spēļu spēlēšanai vienmēr iespējams arī tikai paspēlēties, padauzīties vai vienkārši paķibināties - pārbīdīt kaut ko no vienas vietas uz citu, tad pārdesmit reizes kaut kur noklikšķināt, lai pārliecinātos, ka nekas nemaz nenotiks, vai izpētīt, kas tad īsti notiks, ja es noklikšķināšu tur, vairāk pa labi utt. (kubikfoto.de). Lai arī šur tur tīmeklī atrodamas dizainā iekomponētas īstas spēles, kā, piemēram, veco spēļu konsoļu cienītājiem pazīstamais arkanoīds dāņu arhitektu biroja lapā big.dk vai tabloīda dizainā organiski iekļautais skaitļu rēbuss conceptm.nl (par kura atrisināšanu pat tiek solīta balva), visbiežāk tiek piedāvāta iespēja vienkārši paknibināties, kaut ko saliekot, sabūvējot, uzzīmējot, pārveidojot utt. Sākot ar pavisam no funkcionāliem laukumiem nošķirtu vietu (kā fallon.co.uk mājaslapā) un beidzot ar konceptuāli cieši integrētu laukumu savām izpausmēm (kā markstewart.co.nz), iespēju ļaut paspēlēties sniedz daudzas tīmekļa vietnes dažādos veidos, un tas noteikti ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā ierakstīt sevi apmeklētāja atmiņā, ja ir aizdomas (pamatotas vai ne), ka ar saturu vien nepietiks, un - tiešām - vienīgais kritērijs šeit ir saturs, jo dizainam (gluži kā visās postmodernisma kristības izgājušajās jomās) jābūt vismaz marginālam (piemēram, qfwfq.com sirsnīgais, bet nedaudz zaimojošais pikseļārts), lai tas spētu radīt kādu iespaidu. Interesanti, ka šādām virtuālajām smilšukastēm nemaz nav jābūt ierobežotām ekrānpunktu kvadrātligzdās, - piemēram, greenlady.com/index1.asp piedāvā ar plaukstām spēlēt ēnu teātri šaipusē, rādot paraugu virtuāla kodoskopa projekcijā, uz kuras it kā nevilšus nokļuvušas arī pāris plēves ar hipersaitēm. Vēlme paspēlēties ir dziļi instinktīva, daudz pieejamāka nekā spēle ar noteikumiem, jo neietver sacensības aspektu un nav atkarīga no tā, cik pārliecināts par sevi un situāciju es jūtos. Kaut arī internets ir pārāk deformēta neelektroniskās vides projekcija, lai aizrautos ar fundamentālu paralēļu vilkšanu, spēle, manuprāt, varētu būt viena no tām virtuālajām taisnēm, kas saglabā paralelitāti ar realitāti. Internetā atrodami daudzi radoši eksperimenti, ka komunicē sajūtas un sakausē un pārkausē iesakņojušos tīmekļa dizaina principus tieši ar spēlēšanās un vieglas koķetērijas palīdzību, - piemēram, projekts 99rooms.com būtībā ir kāda mākslinieka darbu izstāde, taču katrs darbs ar pāris manipulācijām ir jāatdzīvina, lai tiktu pie nākamā, bet book-of-numbers.com pat nekas nav jādara, var tikai vērot asprātīgu spēli ar visdažādākiem jēdzieniem un vizuāliem tēliem. Pateicoties pasaules tīmekļa specifikai, jebkura ideja šeit tiek novesta līdz pilnīgam "sviestam", bet arī tas man vēl joprojām liekas tīri okei, kamēr vien spēle seko pašas uzstādītiem noteikumiem. kitdashit.com/valentine06 stulbās sirsniņas, kam iespējams piešķirt savu vēstījumu mīļotajam/-ai (kārtējo starp pārējiem 4000), pilnībā attaisno sevi, ņemot vērā šīs tīmekļa vietas domēna vārdu, un sleepbot.com/morgan taro kārtis trešdizainā piedāvā atbildes uz visiem jautājumiem ar krietnu devu pašironijas, kas man neļauj atslābt un uztvert virtuālo vidi pārāk nopietni. Tāpēc arī ziņu vietā izvēlos palūkot spēles ar patiesību portālā patiesi.lv un par pārlūkprogrammas sākumlapu uzstādu plastikāta iepakojuma burbulīšu spridzināšanas virtuālo ekvivalentu virtualbubblewrap.com - spēli, kam tikai retais var pateikt nē. | |
| Atgriezties | |
