VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai meklēt to, kas jau vienreiz atrasts? Kanons un jaunrade mākslā no teoloģijas skatpunkta. Saruna ar teologu un Latvijas Kristīgās akadēmijas docentu Gunti Dišleru Alise Tīfentāle Iesākumam viens no zīmīgiem notikumiem 2006. gada sākumā laikmetīgajā mākslā: superzvaigznes, veiksminieka un miljonāra Demjena Hērsta pirmā personālizstāde Latīņamerikā - Ilario Galgeras galerijā Mehiko (Galeria Hilario Galguera). Uzmanību piesaista gan komerciālai galerijai neparasti ilgais izstādes laiks (no 24. februāra līdz 31. augustam), gan Hērsta vēlme savus darbus rādīt tieši Latīņamerikā, kur katoliskās tradīcijas un dzīvesveids ir daudz nopietnāk iesakņojies nekā Rietumeiropā. Izstādes nosaukums "Dieva nāve - kā labāk saprast dzīvi bez Dieva uz muļķu kuģa" īstam kristietim var likties kaitinoši absurds, bet daži no eksponētajiem darbiem (piemēram, krustā sists aitas ķermenis formaldehīda akvārijā) atklāti izaicina. | |
|
Varētu to uzskatīt par pārpratumu vai dīvainu joku - bet, tā kā pašlaik gan veiksmi, gan talantu, gan vērtību mēra finansiālā izteiksmē, tad vairs nav nekāda iemesla Hērstu ignorēt. Vēl pirms izstādes atklāšanas presē parādījās ziņas, ka pircēji pieteikušies jau 16 no 28 eksponētajiem darbiem. Piemēram, Samsung muzejs Seulā par 4 miljoniem ASV dolāru iegādājies "Dieva dusmu" kopiju - milzu haizivi formalīnā. Vitamīnu ražošanas kompānijas Omnilife prezidents, veiksmīgs Meksikas mūzikas producents un Chivas futbola kluba līdzīpašnieks Horhe Vergara esot iegādājies "Svēto Jēzus sirdi" (vērša sirds ar sudraba adatām stikla cilindrā) un "Kristus asinis" (ar asinīm iezīmētas paracetamola tabletes izkārtotas glītās rindiņās stikla un metāla skapī) par 3 miljoniem ASV dolāru izstādīšanai savas vitamīnu kompānijas galvenajā birojā. Un tā tālāk - līdz augustam vēl daudz laika. Neapšaubāmi, ka laikmetīgās mākslas pasaulē šādi fakti tiek tverti ar ziņkāri, skaudību un fascināciju - lūk, miljonus vērta māksla un mākslinieks, kas šos miljonus māk nopelnīt. Nepārprotamās norādes uz kristietības simboliem un svētumiem Hērsta darbos arī šķiet simptomātiskas - galu galā mirušus dzīvniekus formalīnā visi var aplūkot dabas un medicīnas muzejos, turklāt tur vēl ir izredzes ieraudzīt kādu eksotisku patoloģiju. Bet, pievienojot šiem zinātniski medicīniskajiem eksponātiem nosaukumus un līdz ar to mākslinieka vēstījumu, tiek iegūts apbrīnojami pieprasīts un tikpat apbrīnojami finansiāli vērtīgs produkts. Tas liek domāt: par ko tad šajos darbos ir runa? Vai šeit darbojas kāds iedzimts priekšstats par mākslu kā kaut ko svarīgu, kaut ko īpašu, kaut ko augstāku par ikdienu, kas varētu būt izaudzis no sen aizmirstas, bet kolektīvajā zemapziņā saglabājušās tradīcijas, no laikiem, kad māksla Eiropā bija redzama vien baznīcā, sakrālajā telpā, un bija neatņemama reliģiskās pieredzes sastāvdaļa? Vai arī šeit aktualizējas sakralitātes trūkums ikdienas dzīvē, kuru cilvēki vēlas kompensēt kaut vai ar Jēzus vārda pieminēšanu kāda apšaubāma mākslas darba nosaukumā? Vai šādi laikmetīgā māksla pretendē aizstāt garīgā skolotāja lomu, jo mākslas skatītājam un kolekcionāram ļauj iedomāties, ka viņš ir veiksmīgi pietuvojies kādam lielam, svarīgam noslēpumam? Ir daudz versiju, kāpēc tad laikmetīgajā mākslā tik būtiski apspēlēt un izmantot kristietības tradīcijas un simbolu, - no maigas pietuvošanās un jūtīgas interpretācijas (kā varbūt var nodēvēt arī vienu otru Bila Vaiolas videodarbu) līdz izsmejošam noliegumam (bieži minētais amerikāņu fotogrāfa Andresa Serrano darbs ar urīnā iemērkto plastmasas krucifiksu). Arī popkultūrā masu atzinību finansiālā izteiksmē gūst, piemēram, "Da Vinči kods", kur daiļliteratūras kontekstā tiek cilāti kristietības pamatā esoši jēdzieni. Savukārt Romas pāvests publiski nosodījis gan ģenētiskos eksperimentus (jo tā cilvēks gribot līdzināties Dievam), gan arī dekadentisko narcismu, kas valda Rietumu kultūrā. Baznīca, lai arī no malas nereti tiek dēvēta par konservatīvu un reakcionāru institūciju, daudz vairāk ir tradicionāla - un tas ir pavisam kas cits. Tradīcijas nepārtrauktība kopš apustuļu laikiem ir pamats, uz kura arī 21. gs. pastāv un darbojas tradicionālās - katoļu un pareizticīgo - baznīcas. Baznīcā ienāk arī laikmetīgais - visuzskatāmāk caur sakrālo arhitektūru un mākslu. Diskusijas vērts piemērs ir Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna videoinstalācija "Altāris", kas Lieldienās, no 14. līdz 16. aprīlim, bija skatāma Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Altāra vietā - liels ekrāns, kurā redzams nofilmēts nekustīgi guļošs vīrietis ar ērkšķu vainagu un tradicionālo balto gurnautu. Lieldienu rīta dievkalpojuma laikā viņš pieceļas un izgaist. Saturiski - burtiska un viegli uztverama ilustrācija augšāmcelšanās vēstījumam. Bet vai kaut kam tādam ir vieta tradicionālā baznīcā, kuras liturģiskie rituāli un kulta priekšmeti ir bijuši samērā nemainīgi jau daudzus gadsimtus? Par šo un citiem laicīgās un pārlaicīgās mākslas saskarsmes punktiem saruna ar teologu Gunti Dišleru, Latvijas Kristīgās akadēmijas docentu un grāmatas "Kulta māksla Vecajā Derībā" autoru. Alise Tīfentāle: "Altāris" ar videoekrānu baznīcā - kāds ir teologa viedoklis par to? Guntis Dišlers: Altāris vissenākajos laikos ticis veidots kā nams, kurā dzīvo cilvēki, bet uz jumta - solāras dievības, tātad tumsas un gaismas, pazemes un debesu gaismas pretmets. Vēlāk tas kļuva par galdu, un kristiešu Euharistija - Svētais Vakarēdiens - kopš vissenākajiem laikiem tiek svinēta uz mocekļu pīšļiem. Tā ir sena baznīcas tradīcija - tā uzsvērt nāves un augšāmcelšanās mistēriju, zemes pīšļu un augšāmceltās Kristus miesas neizdibināmo noslēpumu. Mistērija ir tā, ka redzamā, tveramā, laicīgā un iznīcīgā miesa tiek upurēta, atmesta un savā spēkā atklājas neiznīcīgā augšāmcelšanās miesa, kas cilvēkam optiski nav uztverama. Tā ir altāra funkcija dievnamā. Altāris ir liturģijas - dievkalpojuma - centrs, tātad tam ir stingri noteikta sakramentāla funkcija. Es neesmu runājis ar šīs Lieldienu instalācijas autoriem, bet, ja mani konfrontē ar šādu faktu, es nedomāju, ka baznīcas liturģijas elementus vajadzētu kaut kā speciāli modernizēt. Viena no modernās mākslas tendencēm ir provocēt - izaicināt uz publisku diskusiju, vilkt ārā jebko no uzticības avansa. Liekas, ka baznīcai šis uzticības avanss pieder tāpēc, ka tā atrodas sakramentālā aizsardzībā, taču postmodernā sabiedrība mēģina izvilkt to ārā uz diskusiju publiskā telpā. Tāpēc jau tā ir postmoderna, ka neapzinās sakramenta būtību, un tāpēc atļaujas to, ko pati nesaprot, apstrīdēt, izaicināt un kaut kā "cilvēciskot". Man neliekas, ka par sakramentālām lietām ir jādiskutē publiskā telpā tādā veidā. Izpratne par Kristus miesas sakramentu ir viens no sabiedrības stabilitātes rādītājiem, un nedomāju, ka publiska diskusija par to ienestu kādas jaunas dimensijas garīgajā dzīvē. Šāda instalācija norāda uz to, ka ārmalnieks gluži kā kramplauzis pie seifa mēģina uzlauzt Kristus nāves un augšāmcelšanās kodu. Katra lieta, arī altāris, ir jāizmanto tam, kam tā domāta, - tā ir tradīcijas būtība. A.T.: Kā iespējams, ar instalācijas autoriem nerunājot, pateikt, ka viņi ir kristietībai ārmalnieki, svešinieki? G.D.: Mūsu rīcībā ir Evaņģēlija teksts, kas apraksta augšāmcelšanās lieciniekus, bet ne pašu augšāmcelšanās notikumu - tam liecinieku nav. Ir sievas, kas pie kapa sastop eņģeļus spīdošās drānās, ir Pēteris, kas iegāja kapa alā un, burzīdams tukšo līķautu, raudāja, tas arī viss. Cik zinu par instalāciju - un man tas liekas būtiski -, Lieldienu naktī video rādīja, kā guļošais cilvēks pieceļas un izgaist. Ziniet, tas atgādina lūrēšanu pa atslēgas caurumu, lai redzētu to, kas citiem nav domāts. Ne viss ir jāaptausta, ne viss ir jānogaršo, lai pārliecinātos, ka ir īsts. Atcerieties neticīgo Tomu, kas neizmantoja iespēju pieskarties, - te iets tālāk, nekā inteliģence ļauj. A.T.: Bet kā atšķirt, kad laikmetīgais atbilst tradicionālajam baznīcas kodam un kad traucē? Ir arī daudz sakrālās arhitektūras piemēru, kas vienlaikus ir ļoti modernas, avangardiskas celtnes. G.D.: Mākslinieku, es pieļauju, vada vēlme apdzīvot kādu tukšu telpas elementu - viņš skatās: lūk, tukša siena, te kaut ko varētu ielikt, lai kaut kas kustas, lai būtu kas interaktīvs - kā datora ekrānā, kad piebrauc ar peli un izlec kāds banneris. Instalācijā laikam ir kas līdzīgs, jo altāra galds, no malas skatoties, ir monotons bluķis - neaktīvs, statisks. Visa darbība notiek UZ tā, bet tā ir garīga lieta, kam nav cita tēla kā vien pietātē satverama. Manuprāt, viss būtu kārtībā, ja tas nenotiktu baznīcā. Neuztveriet mani par viduslaiku tumsoni - ar baznīcu šajā gadījumā es vispirms saprotu Māti, kas glabā sava Dēla sāpju piemiņu. Tādas lietas ir svētas lietas, uz kurām lūrēt pa atslēgas caurumu nav ētiski. Bet, kas attiecas uz arhitektūru, - tai ir sava valoda tāpat kā teoloģijai, kas iztirzā cilvēka attiecības ar Dievu. Kad šīs abas valodas satiekas, viena otru papildina, izceļ, strīdas - tad var rasties daudz negaidītu un uzvedinošu risinājumu, kas atrodas uz verbālās un neverbālās komunikācijas robežas un pieskaras mistiskajam. Ja to valodu, kādā runā sakrālā arhitektūra, var saukt par teoloģiju ģeometrijā un gaismā, tad var tapt fantastiskas lietas - ar piebildi, ka mākslinieks apzinās sakrālās tradīcijas milzīgos resursus. Man liekas, ka Latvijā mākslas aprindu cilvēki nav sevišķi zinoši teoloģijā un otrādi, un līdz ar to arī neveidojas abu valodu mijiedarbība, un žēl, ka tā. Dievišķā vietā ir cilvēciskota ekspresija un oriģinalitāte, paradokss, izaicinājums, un tas nav viens un tas pats. A.T.: Vēsturiski visa Rietumeiropas māksla taču cēlusies no šīs mijiedarbības ar teoloģiju, vismaz viduslaikos tieši baznīcas, katedrāles un klosteri bija visprogresīvākie dažādu arhitektūras un mākslas sasniegumu un atklājumu izmantošanā. Sakrālā māksla Rietumeiropā bija vispirms, jo sākotnēji galvenie mākslas darbu pasūtītāji bija tieši baznīcas. Bet vai laicīgās un sakrālās mākslas nodalīšanās un pretrunas nav tikai mūsdienu fenomens? G.D.: Mazs atskats vēsturē. Līdz 16. gs., kad sākās protestantisma ēra, pastāvēja baznīcas un valsts kopība. Līdz ar protestantismu parādījās tendence kristīgās mākslas mantojumu reducēt uz Vārdu. Tas, ka Dievs runā ar Vārdu, ir taisnība Bībelē, bet tikai puse no taisnības, jo vēl ir attēls. No protestantiskās baznīcas ir izzudusi vīraka smarža, svaidāmā eļļa - reālas vielas, kas pieskaras cilvēkam un dziedina, ir izdzēsta sveču gaisma, siltums, nekūst vairs bišu vasks. Tas viss tika izsviests no baznīcas kā elkdievība, un dievkalpošana noplicināta līdz Vārdam vien. Arī Latvijā lielākā daļa protestantu dievnamu ir būvēti šajā paradigmā - tie ir ļoti askētiski un vienkārši, un sludināšana tajos notiek pamācošā tonī, didaktiski un moralizējot. Tas ir tikai likumsakarīgi. Pēc 16. gs. attīstījās vesela virkne teoloģisku argumentu sistēmu, kas redzes tēlus ir izsviedušas ārā no dievnama. Protestantiskā abstrakcija, Rietumeiropas intelektualizācija ir pieņēmusi radikāli atsvešinātu izskatu, un tas nav Radītāja gars. Ja akcentē Vārdu vien, liturģiskā prakse tiek noplicināta. Taču atcerēsimies, ka cilvēks jūtas organiski tādā vidē, kas viņu uzrunā arī vizuāli, ar ožu un citām maņām, tāds viņš ir radīts - viens vesels ar esošo. A.T.: Tātad altāra izskatam ir tik liela nozīme, ka nekādas izmaiņas nav pieļaujamas? G.D.: Tradicionālajās konfesijās - pareizticīgajiem un katoļiem - altāris ir nemainīgas formas. Pareizticīgajiem altāris turklāt ir norobežots Vissvētākajā vietā, kas ir slēgta skatienam un atrodas aiz ikonostasa, kur drīkst ieiet tikai priesteris dievkalpojuma laikā, un parasti Ķēnišķie vārti ir aizvērti. Tātad altāris kā Kristus miesas un asins noslēpuma galds tiek ļoti rūpīgi sargāts. Tāpēc vecajās konfesijās ir paturēts vietas sakralitātes jēdziens - altāra tuvumā nedrīkst iet cilvēks, kam uz to nav īpašu priekštiesību. Protestantismā vietas sakralitātes jēdziens ir zaudēts. Altāris var pārvietoties, tas tiek atvērts skatienam, baptistiem un harismātiskām personām altāra jēdziens vispār ir stipri nosacīts, jo - likumsakarīgi - viņiem nav arī Euharistijas mistērijas. Pēc baptistu pārliecības Kristus miesas un asins pārvērtība Euharistijas laikā, kam tic katoļi un pareizticīgie, ir māņticība. Protams, tas nevar neatstāt iespaidu uz altāra koncepciju un izskatu. Ieejiet baptistu baznīcā - jūs altāra vietā redzēsiet prezidija galdu! A.T.: Bet daudzi vizuālie elementi mainījušies atkarībā no laikmeta gaumes un stila. To saturs ir nemainīgs, bet izskats - laikmetīgs. Piemēram, Helēnas Heinrihsones altārglezna Mazirbē vai Lara Strunkes veidotais gleznojums Stokholmā un citi... G.D.: Protams, baznīcas māksla mainās. Tomēr tas, par ko runājam mēs, ir kanoni, un tie nelabprāt pakļaujas laikmetu ietekmei. Piemēram, Leonardo "Svētais Vakarēdiens" ir kļuvis par kanonu, pēc tā ir veidotas neskaitāmas kopijas, precīzākas vai attālinātākas. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja baroka zālē arī ir kāda pavisam necila latviešu glezna "Svētais Vakarēdiens": visi mācekļi pie galda, Kristus centrā, puse no mācekļiem ir gaismā, puse - krēslā. Ja uzmanīgi ieskatās, var pamanīt, ka tiem mācekļiem, kas ir gaismā, ir eiropeiski sejas panti, bet tie, kas krēslā, ir ebreji, un visjūdiskākais no viņiem, protams, ir nodevējs Jūda. Ar šo piemēru gribu teikt - Leonardo izveidotā kanona apspēle apkalpo noteiktu teoloģisku ideju. Jūda nodeva Kristu slepkavām, un viduslaiku t.s. izspiešanas teoloģijā bija spēkā priekšstats, ka Jūda ir visu ebreju simbols. Tātad, no vienas puses, ir kanons - nemainīgais, noturīgais elements, un atsaukšanās aktuālām idejām - no otras puses. Nav obligāti jāattēlo Kristus uz motocikla vai ar panka frizūru - arī kanona ietvaros tiek paustas laikmetam raksturīgas idejas. Nedomāju, ka baznīcai vajadzētu atteikties no kanoniem, tāpēc jau tā ir baznīca. Taisnības labad jāsaka, ka es saprotu - provokatīvi izlēcieni baznīcā, protams, ne vienmēr ir jāuztver kā prasība kanonu nomainīt, drīzāk: "iebakstīsim un tad paskatīsimies, ko šie teiks". Mūsdienu mākslas provokācijas nav radīšana no tradīcijas iekšienes, tāpēc tā arī nav un nevar būt sakralitātes nesēja. Skatoties uz cilvēka un baznīcas noslēpumu no ārpuses, nav iespējams izsaukt ārā ko tādu, kas nebūtu iespējams ar baznīcas t.s. žēlastības līdzekļiem - svaidījumu, grēksūdzi un absolūciju, un Euharistiju. Kanoniska, piemēram, ir pareizticīgo ikonogrāfija. Raksturīgi, ka neviena ikona nav parakstīta - Rubļovs neparakstīja, Teofans Grieķis neparakstīja, Dionīsijs neparakstīja -, jo ikonas tika radītas tradīcijā, kas tika vērtēta augstāk par atsevišķa cilvēka tā saukto subjektīvo garīgo pieredzi. Tikai spriedējs ar ļoti vingrinātu aci var pateikt, kura skola tā ir, - pēc kolorīta, pēc niansēm kompozīcijas atsevišķās detaļās. Arī tie, kas mācās gleznot ikonas, arī mūsu Kristīgās akadēmijas Bībeles mākslas studenti saka: parastu gleznu uzgleznot var jebkurš, bet iekļauties tradīcijā un iet tās ietvaros uz priekšu - tas ir visgrūtākais. Taču arī visradošākais, jo ietver sevī sarunu ar Dievu. Talanta noslēpums ir - iemācīties nevis tikai atsevišķus formas elementus, bet dzīvesveidu, "rituālu", kas nav darbību mehānisks atkārtojums, bet gan iekļaušanās dzīvesveidā, tradīcijā, un iet uz priekšu, apliecinot ko lielāku par sevi. A.T.: Laikmetīgajā mākslā tieši pretēji - autors ir primārais, autors ir zīmols, un viņa personības šarms pat var būt svarīgāks par pašu darbu, un vērtība ir šķietamajā oriģinalitātē. Kāds ir sakrālās mākslas kanonu teoloģiskais pamatojums? G.D.: Ir sākotnējā un galvenā atklāsme, kas ierakstīta Evaņģēlijā, - tā ir augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils raksta: "Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība" (1. Kor. 15:14). Ja atmet šo pamatatziņu, viss pārējais sabrūk. Evaņģēliji un vēstules stāsta, ka šīs atklāsmes liecinieki saņēma tādu impulsu, kas lika viņiem šo vēsti pateikt citiem, jo tā ir bijusi šoks, ko nevar paturēt pie sevis. Mācekļi, kas bija kopā ar Kristu trīs gadus, redzēdami viņa nāvi pie krusta, devās atpakaļ uz mājām - uz Galileju zvejot zivis, it kā nekas nebūtu bijis. Bet vienīgā sieviete Marija Magdalēna, kas pirmā saņēma ziņu par augšāmcelšanos, aizgāja un viņiem to pateica - jau pats par sevi dramatisks moments. Lūkas evaņģēlijā rakstīts: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja?" (Lk. 24:32) Lūk, šo vārdos nepasakāmo "uguni" nevar formulēt līdz galam, tas vienmēr ir pārdzīvojums uz verbālās un neverbālās komunikācijas robežas. Šie meklējumi noved pie kanona izveidošanās, vai tā būtu glezna vai kas cits - kā jau minētais Leonardo "Svētais Vakarēdiens" vai Ticības apliecība, kas nemainīsies līdz pasaules galam. Bet tad rodas jautājums - ko darīt tiem, kas dzīvo laikā, kad šī formula jau gatava? Kā var meklēt to, kas jau vienreiz atrasts, - kanonu? Šo jautājumu uzdod daudzi, kas izrāda interesi par kristietību. Laikmetīgajā mākslā, lai cik izplūdis būtu šis jēdziens, centrā ir personības. Meklētāji. Oriģinalitātes meklētāji, kuri parakstās zem sava darba, - tas ir viņu meklējums. Bet kristietībā attiecībās ar Dievu priekšplānā iznāk tradīcija, atklāsmes kontinuitāte, un šeit nav nozīmes personībai tādā oriģinālā nozīmē. Nē, te ir cita izpratne par radošo darbību, kas atklājas pazemībā iekļauties un, lai Dievs dod, turpināt tradīciju. Šajā nozīmē cilvēks ar savu dzīvesveidu kļūst par sakralitātes nesēju, savā ziņā altāri, kura dzīvē notiek šī upura pienešana, vecā cilvēka nokaušana, nāve un Kristus augšāmcelšanās. Mākslinieka oriģinalitātei nav nozīmes, tu esi vērts tik, cik spēj iznest šo stāju - bieži vien klusi un nemanot, nevis skaļi apstrīdot un parazitējot uz citu muļķības un neveiksmēm. Tas var mulsināt mūsdienu cilvēku, kurš ir audzis bez sakralitātes kritērijiem, kuram galvenā ir ideja "Es atradīšu savu patiesību". Protestantisma maldi sākas tajā brīdī, kad šāds meklētājs ienāk baznīcā un apgalvo, ka "mani patiesības meklējumi un Dievs - tas ir viens un tas pats", jo "te es stāvu un citādi nevaru", tātad "Dievs ir ar mani". Altāra teoloģija māca saprast, ka cilvēka dzīvi nākas pakļaut, dzīve ir pazemības un pietātes skola, un tas ir pats radošākais process. Dievam jau manu talantu nevajag, viņš pats ir talantīgs, ko es tur varu no sevis pielikt klāt... Ja patiesības meklētājs un meklējamā atziņa ir viens un tas pats, iznāk provokācija, ķengas un tīšas oriģinalitātes meklējums. A.T.: Nepieciešamība apstrīdēt, parodēt, apgāzt - tie ir stabili darbības principi laikmetīgajā mākslā. Varbūt pat tās uzdevums savā ziņā. Vai cilvēka vēlme protestēt nav bijusi aktuāla vienmēr? G.D.: Par to es varu runāt tikai kā mūsdienu cilvēks, kurš nevar apiet savu pieredzi, tāpēc tas ir mūsu gadsimta izaicinājums. Nedomāju, ka pēc būtības cilvēkus interesētu kakofonija. Man šķiet, ka bohēmas vidē radītā asprātību un provokāciju kultūra apkalpo pati savu vidi, tur tā sākas un tur arī beidzas. Kas tad uztur cilvēku spēkā? Mūžīgā Dieva un cilvēka attiecību noslēpuma atminēšanas iespēja, un baznīca ir šī noslēpuma rāmis. Katrs ir izgājis cauri tiem gadiem, kad gribas kliegt un provocēt. Bezjēdzība sākas tajā brīdī, kad pusaudža kaprīze kļūst par pieauguša cilvēka dzīvesveidu un paradigmu tāpēc, ka pietātes zudums dara rupju cilvēka garīgo ķermeni. Nedomāju, ka ikviens cilvēka konflikts pašam ar sevi un personības dalīšanās ir jāpublisko un jāpasludina par sabiedriski nozīmīgu vērtību. Iekšējs strīds nav radoša diskusija, neveidojas konstruktīvs dialogs. A.T.: Kāpēc, jūsuprāt, pastāv vispārējs priekšstats, ka sakrālā māksla un vispār viss, kas saistīts ar baznīcu, ir izteikti vecmodīgs? Un līdz ar to neradošs, jo ir pārāk daudz noteikumu. G.D.: Kas to saka? Tie ir cilvēki, kuri paši no visa nevecmodīgā nogurst, dzīvodami "interesanti". Dzīvot baznīcas tradīcijā ir ļoti radoši, jo tu esi konfrontēts ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos - to altāri, par ko runājām sākumā. Jāņa Zeltamutes liturģija ir pusotra tūkstoša gadu veca - ieiedams pareizticīgo baznīcā, cilvēks ieskatās it kā dziļā akā. Bet viņš pieder 21. gadsimtam. Jūs šķir 15 gadsimti, ko liturģija pārdzīvojusi bez izmaiņām. Protams, vienā mirklī tajā iekļauties nav iespējams, ir jāpieliek pūles, arī tas ir neliels upuris uz altāra. Tāpēc, ka upuris uz altāra, arī reliģisko pārdzīvojumu nevar reducēt uz sajūtām. Sākotnējais pārdzīvojums ir neverbāls - dziļāks nekā apziņa, nekā cilvēka spēja racionāli reflektēt, jau minēju, ka tas ir arhetips, kā Bībele saka: cilvēks ir radīts pēc "Dieva tēla un līdzības". Tālāk tas darbojas uz visām maņām. Piemēram, svaidāmā eļļa, ko izmanto liturģijā, - tai ir noteikta formula, kura nav jaucama ar kosmētiku vai parfimēriju. Gatavojot eļļu, ko baznīcā lieto svaidīšanai, katru reizi tradicionāli pieliek klāt mazliet no iepriekšējās - un tā kāda molekula, kura nonāk uz tavas pieres, nāk no pašiem Jeruzālemes tempļa pirmsākumiem pirms 3000 gadiem. A.T.: Tas, protams, nekādā veidā nav salīdzināms ar to, ko cilvēks var iegūt, aizejot uz mākslas izstādi. Tomēr reizēm liekas, ka arī laikmetīgajā mākslā ir saglabājies kāds priekšstats par mākslu kā kaut ko sakrālu. Varbūt arī tāpēc mākslinieki tik bieži izmanto reliģijas elementus savos personīgajos meklējumos? G.D.: Tas nav gan tas pats, bet māksla var vest ticības virzienā. Piemēram, Tarkovska filmas. No manas paaudzes daudzi nāca pie apjēgas par garīgām lietām, tieši pateicoties viņam. Tarkovskis pats nebija kristietis, viņš bija meklētājs, bet daudzi sajuta, pārdzīvoja fascināciju un vilkmi, uztvēra viņa filmās pusatbildes, mājienus, noslēpumus. Taču mākslu nevajag uzskatīt par to, kas tā nav. Tas, ko cilvēks saņem no liturģijas ar visu tās bagātību, un tas, ko saņem, piemēram, no Rozentāla skolas studentu izstādes, - tas nav viens un tas pats. Tās ir atšķirīgas funkcijas. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka sakralitātes paradigma ir nāves un augšāmcelšanās mistērija, ko līdz ar Kristu piedzīvo cilvēks baznīcā. A.T.: Kāda tad ir būtiskā atšķirība starp baznīcā redzamo mākslu un to mākslu, kuru mēs meklējam galerijās un muzejos? G.D.: Zināms teiciens - ikona ir logs uz mūžību. Bet uz teicienu jāpaskatās apvērsti - no kura punkta tiek, tā sakot, attēlota mūžība? Mainās rakurss - tas ir no ārpuses, no gaišās Dieva valstības uz iekšpusi, uz cilvēku tumsā. No ārpuses, pareizticīgo baznīcā ienākot, cilvēks nokļūst it kā debesu valstībā, kur uz viņu lūkojas svētie. Ikona nav vienkārši bilde, ko, piemēram, darinājis kāds Petrovs 17. gadsimtā, ikona vispirms ir dzīvais acu kontakts. Saskatīšanās ar svētajiem ir tas dziedinošais kanāls, par ko stāstīts Evaņģēlijos, - Dieva dēls skatās, iedarbojas uz slimnieku un pieceļ viņu no slimības gultas, atgriež spēku kaulos. Skatīšanās acīs - tas ir Kristus sakraments pirms Euharistijas. Kristus skatās cilvēkam acīs un dziedina. Šāda funkcija ir sakrālajai mākslai. | |
| Atgriezties | |
