VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Latvija Venēcijā |
 Liels ekrāns, maza vilna jeb stāsts par to, ka stāsta nav, jo stāstam nav jēgas Alise Tīfentāle |
 Tradīcija vai ambīcijas Māra Traumane |
 Skatītājs klusi dūcošajā rampas gaismā Hanno Soanss, Tallina Ko igauņiem rakstīt par Gintu Gabrānu – 34 gadus veco latviešu mākslinieku ar starptautisku vērienu, kura pamatdarbs, līdzīgi kā Igaunijā Enei Līsai Semperei, ir scenogrāfija? Teikt, ka viņam nupat bija izstāde Rotermana sāls noliktavā*? Tieši tā tas ir. Vai būtu jāraksta arī par to, kā viens no latviešu jaunās mākslas būtiskākajiem eksportētājiem tajā pašā sāls noliktavā vairākas reizes jau iepriekš pabijis – latviešu mākslinieku izstādē “Gramatika” kopā ar Moniku Pormali izveidojis “Rīgas iepazīšanās aģentūru” un izstādē “Adaptācija” eksponējis krāsu burciņām uzsprāgstot radušās abstraktās gleznas, parodiju par banku mākslu? Bet beidzamos piecos gados banku māksla Igaunijā no konvencionālās ir attālinājusies un īpaši neatšķiras no biennāļu mākslas – ne izdevumu, ne ambīciju dēļ. Kā citādi lai izskaidro to, ka Gabrāns ieguva “Hansabankas” prēmiju? Vai rakstīt, ka Gabrāns beidzamos piecus gadus vairāk strādājis ar konkrētiem cilvēkiem tāpat kā pirms viņa “Hansabankas” prēmiju ieguvušais lietuvietis Arturs Raila? Un tas savukārt liek jautāt, kāpēc mūsdienu mākslā tik būtisks ir darbs “servisa sektorā”... Tas viss uz izstādes “Acīmredzamais/Neredzamais. Uztveres sala” fona šķiet pārspīlēts. Līdzība ar mākslinieka agrākajiem darbiem ir pavisam neliela – tas jāņem vērā. Tā nav apnikuma dēļ izdomāta formula, neko neizsakoša čaula, ko, jau pirms tam par labu vai sliktu atzīstot, kritika ātri vien savij kopā ar sociālo mākslu. Pļāpīgajai mākslas kritikai šajā Gabrāna izstādē nebija ko iesākt. Labākais darbs, kur ar polietilēna plēves sienu atdalītajā pentagonālajā telpā no griestiem veda kāpnes un parastās mākslas telpu atdalīja gaismas un dūmu paklājs – instalācija Above the Light –, šajā izstādē deva pavisam ko citu nekā viegli formulētā pieredze. ‘ |
 Formas svinīgā preparēšana Sergejs Timofejevs |
 Glezniecības triumfs vai māksla kā sociāls komentārs Ilze Strazdiņa |
 Pirms Dāvis Sīmanis |
 Krievu sezona, četrpadsmit suņu un Hamiltones taurītes Orests Silabriedis IEVADS Šai reizē runāsim par dažiem mūzikas vizualizācijas paņēmieniem, kuru liecinieks biju Klusās nedēļas laikā Parīzē. Latvijas Radio 3 “Klasika” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu turp komandēja šo rindu autoru, lai tas (autors) pārliecinātos, ka Parīze patiesi ir muzikāla pilsēta: raugiet – ir tāds Eiroradio iniciēts koncertprojekts EIROPAS MUZIKĀLĀS PILSĒTAS, kura ietvaros dažāda lieluma un noskaņojuma Eiropas pilsētas ik pa brīdim un veselu nedēļu rāda paraugmuzicēšanas piemērus, pamatoti lepojoties ar izvēlētajai vietai raksturīgu muzikālo kultūru. Projekta ietvaros ietilpst ikvakara tiešraides Eiroradio apraides tīklā, un, ja notikumu degpunktā atrodas attiecīgās valsts korespondents, tad klausītājiem ir iespēja papildināt radio sniegtos muzikālos iespaidus ar minētā korespondenta komentāriem par norises vietu, publikas garastāvokli un mūziķu sejas izteiksmi. Diemžēl Parīze izvēlējās galvenokārt retranslēt agrāk ieskaņotus koncertus, tādēļ bija tikai divas tiešu notikumu vietas: nelielā kamerzāle Luvras pagrabā (akurāt zem stiklotās piramīdas), kur ļoti labi spēlēja Aviv kvartets no Izraēlas, un Elizejas lauku teātris, kurā parīziešu bezgala mīlētais un godātais metrs Kurts Mazurs diriģēja “Mateja pasiju”, kaut gan viņam to nudien nevajadzēja darīt. Toties iepriekšminētajam “Klasikas” korespondentam bija laiks un iespēja pabūt citos punktos, tādēļ uzdrīkstos piedāvāt jūsu uzmanībai trīs īsstāstus par notikumiem Bastīlijas operā, Garnjē pilī un Sarkanajā namā. Vienojošais elements – kā padarīt mūziku redzamu. |
