VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Krievu sezona, četrpadsmit suņu un Hamiltones taurītes Orests Silabriedis IEVADS Šai reizē runāsim par dažiem mūzikas vizualizācijas paņēmieniem, kuru liecinieks biju Klusās nedēļas laikā Parīzē. Latvijas Radio 3 “Klasika” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu turp komandēja šo rindu autoru, lai tas (autors) pārliecinātos, ka Parīze patiesi ir muzikāla pilsēta: raugiet – ir tāds Eiroradio iniciēts koncertprojekts EIROPAS MUZIKĀLĀS PILSĒTAS, kura ietvaros dažāda lieluma un noskaņojuma Eiropas pilsētas ik pa brīdim un veselu nedēļu rāda paraugmuzicēšanas piemērus, pamatoti lepojoties ar izvēlētajai vietai raksturīgu muzikālo kultūru. Projekta ietvaros ietilpst ikvakara tiešraides Eiroradio apraides tīklā, un, ja notikumu degpunktā atrodas attiecīgās valsts korespondents, tad klausītājiem ir iespēja papildināt radio sniegtos muzikālos iespaidus ar minētā korespondenta komentāriem par norises vietu, publikas garastāvokli un mūziķu sejas izteiksmi. Diemžēl Parīze izvēlējās galvenokārt retranslēt agrāk ieskaņotus koncertus, tādēļ bija tikai divas tiešu notikumu vietas: nelielā kamerzāle Luvras pagrabā (akurāt zem stiklotās piramīdas), kur ļoti labi spēlēja Aviv kvartets no Izraēlas, un Elizejas lauku teātris, kurā parīziešu bezgala mīlētais un godātais metrs Kurts Mazurs diriģēja “Mateja pasiju”, kaut gan viņam to nudien nevajadzēja darīt. Toties iepriekšminētajam “Klasikas” korespondentam bija laiks un iespēja pabūt citos punktos, tādēļ uzdrīkstos piedāvāt jūsu uzmanībai trīs īsstāstus par notikumiem Bastīlijas operā, Garnjē pilī un Sarkanajā namā. Vienojošais elements – kā padarīt mūziku redzamu. | |
| |
| PROKOFJEVA OPERA “KARŠ UN MIERS” BASTĪLIJAS OPERNAMĀ Tu ieej Bastīlijas opernama skatītāju zālē, kā pieņemts, ar visām virsdrēbēm un aplūko tuvāk sēdošos, jo ir pārāk tumšs, lai ar apjomīgā izrādes bukleta starpniecību atsvaidzinātu atmiņā Tolstoja motīvus. Izrāde sākas ar diriģenta Vladimira Jurovska prasmīgajiem žestiem, un līdz pat fināla akordiem tu esi pilnībā pārņemts no atskaņojuma vadītāja enerģētiskā strāvojuma, kas ar lielu personības spēku organizē operas formu, pakļauj jūtas un ļauj iegrimt mūzikas varā. Prokofjevs operu “Karš un miers” uzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem, un viņam var visnotaļ piekrist, tikai tas nu gan jāteic, ka no Nacionālās bibliotēkas Mūzikas nodaļā aizgūtām čerkstošām skaņuplatēm grūti noprast skaņdarba diženumu, – tikai inscenējums un lieliski mūziķi iespēj pilnībā izpaust autora ieceri, un Bastīlijas opernams bija uzdevuma augstumos. Nebūs lieki piebilst, ka šī izrāde kļuva par atspēriena punktu vērienīgam projektam, kura nosaukums (tāpat kā Djagiļevam 20. gadsimta sākumā) – Krievu sezona. Projekta ietvaros tādas pērles kā “Boriss Godunovs”, “Pīķa dāma” (šībrīža topopera visā pasaulē), “Gulbju ezers”, Šostakoviča “Deguns”, Prokofjeva “Mīla uz trim apelsīniem”. Diriģē Gergijevs, Roždestvenskis, Vederņikovs un Jurovskis. Maskavā dzimušais prominentā Glainbornas festivāla mākslinieciskais direktors Vladimirs Jurovskis ir dzimis operdiriģents – viņa interpretācijā viss izklausās samērīgs, loģisks, atbilstošs un, kā liekas, līdzjūtošs ne tikai stāsta varoņiem, bet arī solistiem. Galvenie šeit ir Nataša Rostova – Olga Gurjakova un Andrejs Bolkonskis – Bū Skovhuss. Pēdējam visvieglāk ir murgot un nomirt, turklāt traucē briesmīgais akcents (opera, saprotams, rit krieviski), toties Gurjakova, ko, iespējams, kāds atcerēsies dzirdējis Ņemiroviča-Dančenko teātra Rīgā viesizrādītajā Pučīni operā M-me Butterfly, burtiski apbur gan ar stabilu vokālu, gan arī ar teicamu skatuvisko šarmu. Izrādē piedalās galvenokārt krievu solisti – to ir vairāki desmiti, jo lomu ļoti daudz. Pelnītas ovācijas saņem Vladimirs Ognovenko (vērienīgs Kutuzovs), Jevgeņijs Šapovalovs (aizkustinošs Bezuhovs), Jeļena Zaremba (efektīga Bezuhova), Gļebs Nikoļskis (nepārspējams vecais Bolkonskis), Vasilijs Gerello (pamēģiniet Parīzē pasmieties par viņa ambiciozo Napoleonu). Patīkams pārsteigums ir šķietami epizodiskās, tomēr ļoti svarīgās mazlomās redzēt tādus Maskavas Lielā teātra meistarus kā Vladimirs Matorins un Irina Dolženko. Bet, kā jau teicu, būtiska izrādes daļa ir inscenējums, un mums tiek dota iespēja novērtēt pasaulslavenās itālietes Frančeskas Zambello (Rīgas Operas festivālā redzējām viņas “Turandotu”) veikumu – sadarbībā ar ne mazāk pazīstamo scenogrāfu Džonu Makfārleinu viņa zīmē tradicionālu kostīmizrādi, kas bez pārgudrībām un sižetiskiem izmežģījumiem mums dara zināmu Tolstoja fabulu Prokofjeva izklāstā. Secinājums: ir vokāli instrumentāli meistardarbi, kurus pa īstam apjaust iespējams vien tad, kad tie “uzlikti” uz skatuves. Šim triviālajam teikumam pievienošu paskaidrojumu: opera bez skatuves ir tas pats, kas aprakstīts nošpapīrs bez interpreta. Notikums sākas ar interpretāciju un inscenējumu, un nav lielākas laimes, kā redzēt labi izdarītu darbu. Vismaz tā man liekas, pirms neesmu redzējis izrādi WOLF Garnjē pilī. MOCARTA MŪZIKA PLATELA/KAMBRELĒNA VERSIJĀ Par izrādi WOLF grūti kaut ko sakarīgu pateikt, jo pēc Garnjē pilī (Parīzes centrālajā opernamā) pavadītām divām stundām neesmu uz zemes – beru kaut ko neartikulētu tālruņa klausulē (man steidzami vajag kādam to izstāstīt), sapņaini blenžu uz pirmslieldienu pilnmēnesi un apskaužu parīziešus. Pēc tam metro vagonā drudžaini mēģinu iemācīties no galvas visu izrādes dalībnieku vārdus, uzvārdus un dzīves gājumu – tūlīt pat rakstīšu viņiem elektroniskas vēstules, atzīšos mīlestībā utt. Un, kad jāpasaka, kas tad šajā izrādē bija tik īpašs, formulējums iznāk abstrakts: tas bija izrādes ideāls. Stāsts nekonkrēts, žanriskas piederības nav, fantastiska mūzika, labi trenēti augumi, četrpadsmit suņu, bet kopā – visa dzīve un vēl arī stars no tā, kas aiz. ‘ Beļģijas režisors Alēns Platels (dz. 1956) savulaik darījis visādas labas lietas, par kurām šo rindu autoram plāna nojausma vien no intervijās un izrādes bukletā lasītā. Diriģents un komponists Silvēns Kambrelēns (dz. 1948) labāk zināms – projektam WOLF izcilais francūzis aranžējis Mocarta mūziku, ko izrādes laikā atskaņo mūsdienu mūzikas apoloģētu vienības Klangforum Wien instrumentālisti, kā arī trīs dziedātājas, kuru uzvārdus vērts atcerēties, – tās ir zviedriete Ingela Bolina, poliete Aleksandra Zamojska un itāliete Marina Komparato. Platela/Kambrelēna & Co kolektīvo ieceri ik mirkli mainīgos tēlos iemieso trīspadsmit kustoņu (aizņemsimies šo cieņas pilno apzīmējumu no rūtentāliešiem) – viņi pārstāv Argentīnu, Beļģiju, Brazīliju, Burkinafaso, Dienvidāfrikas Republiku, Franciju, Vjetnamu un Zairu. Divi no viņiem ir nedzirdīgi. Izrādē piedalās četrpadsmit suņu – Vigls, Drakula, Bilbo, Bizijs, Kings Luī, Bela Zafira, Šeps, Pumba, Tinkers, Billijs, Flints, Babušs, Obi Van Kenobi un Tatanka. Izrāde sagatavota Rūras 2003. gada triennālei, un rādīta vēl arī Berlīnē, Aviņonā, Gentē, Londonā, Briselē, Amsterdamā un Cīrihē. Tik daudz mīlestības, individuālu un kolektīvu sāpju, apjausmas par cilvēku un valstu likteņiem, tik daudz smieklu, sarkasma, daiļuma un nežēlības vienā izrādē nav nācies redzēt. Būtiska ass ir Mocarts. Kambrelēns raksta: “Nekas nenotiks, ja Džokondai piezīmēsim ūsas. Tās nenoslēps viņas smaidu – varbūt pat izcels to. Mana mīlestība uz Mocartu deva impulsu spēlēties ar viņu. Uzdrīkstos cerēt, ka viņš netur ļaunu prātu, jo es viņu tik ļoti mīlu! (..)” Flauta, oboja, trīs klarnetes, fagots, mežrags, trompete, stīginstrumenti, akordeons, sitamie un klavieres, kā arī jau minētais dāmu trio atskaņo ansambļus no operām, kamermūzikas paraugus, Klarnetes koncerta Andante, Trauermusik un citus darbus. Klangforum mūziķi nesēž rātni – ik pēc laika viņi iznāk avanscēnā un ar labu gaumi piedalās izrādes darbībā. Paminas skumju kvintesence no “Burvju flautas” izskan trīskāršā kanonā. Barbarīna dzied par pazaudēto adatiņu, un pār mazo, traģisko francūzi sagumst Weltschmerz. Skan Andante no Gran partita, un brazīliete aizrauj skatītāju elpu ar pašizgudrotu triku sēriju – virtuozi ritinās vertikāli iekārtos dvieļos. Dzied Almavivas krāptā grāfiene, un melnādaina francūziete dejo ar sunīti vēderā. Solopiruetes un ansambļu dejas. Sociālo slāņu panorāma. Transvestītu karnevāls. Mūzika uz stikla glāžu maliņām. Argentīnas ebrejiete sviež rupjības kaut kur ložā sēdošai skatītājai. Mocarta pasaulē ielaužas Selīna Diona (skan dziesma A New Day Has Come). Krustu šķērsu pland izrādē iesaistīto valstu karogi. Fināla deja – visiem pēc kārtas solonumurs, visiem īkšķīši paslieti atzinības zīmē. Skatuves malā sit bezpajumtnieku. Izrādi noslēdz atvadu ansamblis no operas Cosi fan tutte. Apraujas pusvārdā – addi... Gobelēnā ieaustais raksts no Torntona Vaildera “Astotās dienas”. Tūves Jansones baltie zalkši. Selindžera zirņu krāsas grāmatiņa. Kas nu kuram. ANNA HAMILTONE SARKANAJĀ NAMĀ Vismierīgākais stāsts. Starp Sēnu un Bastīlijas laukumu atrodas mākslas galerija La maison Rouge jeb Sarkanais nams. Līdz 22. maijam te bija apskatāma izstāde Phora, kuras autore ir starptautiski atzītā instalāciju/video māksliniece Anna Hamiltone (dz. 1956). Viens no viņas ievērojamākajiem veikumiem, iespējams, ir Amerikas Savienoto Valstu reprezentēšana Venēcijas biennālē 2003. gadā. Žurnāla “Studija” 1999. gada 8. numurā var gan bildi redzēt, gan kādus teikumus lasīt par to, kā nemitīgi birstošs “purpurkrāsas pulveris nosēžas uz izciļņiem sienās (neredzīgo rakstā “rakstīts” dzejolis) un uz grīdas malām, un skatītāji ar to piepēdo telpu. Ārpusē pie paviljona izveidota dvieļu instalācija – cits pie cita sasieti baltas drānas lielizmēra “kabatlakatiņi”, kuri karājas kā tādas mēles un kuros skatītāji slauka rokas pēc ekspozīcijas apmeklējuma, tādējādi lēnā garā tos iekrāsojot sarkanus.” Parīzes izstādes koncepcijas pamatā ir pirmkārt vieta: netālu Bastīlijas laukums (tautas balss simbols) un Bastīlijas opernams – cilvēka balss publiskas eksponēšanās simbols, bet pati galerija atrodas kādreizējā dzīvojamā mājā – tā pārbūvēta par vietu, kur paredzēta publiska radīšana un rādīšana. Izstādes aprakstā teikts, ka kopš 80. gadu sākuma Hamiltones uzmanības centrā ir ķermenis kā pirmais ziņotājs par apkārtnes smaržām, skaņām un attēliem. Instalācija Phora bija izvietota piecās telpās un veda no klusuma pie skaņas, no skaņas pie balss, no balss pie vārda, no vārda līdz publiskai runai. Pirmajā telpā sienas bija noklātas ar neglītām sejām, kas, izrādās, pieder mazām viduslaiku koka skulptūriņām, – filmējot ar miniatūrkameru, māksliniece pamanījusies pieskarties skulptūriņu lūpām tā, lai rastos iespaids, ka figūriņas kaut ko saka. Mākslinieces roku, saprotams, neredz. Otrajā telpā – piecu balsu krustadancis. Rotēja skaņas pastiprinātāji, un pa sienām skrēja videosignāls. Tika projicēts attēls, kurā bija redzams, kā uz balta papīra tiek vilkta melna līnija. “Rakstība attiecībā pret telpu ir tas pats, kas balss attiecībā pret laiku,” Anna Hamiltone atsaucas uz dzejnieci Sjūzenu Stjuarti. Trešajā telpā, kas bija ieturēta rozīgās noskaņās, iekārti sousaphones jeb zuzafoni (Hamiltones izgudrots nosaukums) – taurītes, kuras sasietas kopā tā, lai to piltuves raudzītos uz pretējām pusēm un izplatītu skaņu. Hamiltones nolūks bija paspēlēties ar angliski skanošu teikumu, kas tulkots arī franču un arābu valodā: There, here, now, you, I, in this place, speaking. The things weoffer. How to account for each other, to attend the order, sounding, – faktiski neiespējami precīzi tulkot bez autores ziņas. Un nav jau arī vērts, jo triju dāmu balsis, kas skandēja šos vārdus, pēc Hamiltones ieceres mēdza dažnedažādi jaukt vārdu secīgumu, radot pilnīgi jaunu tekstu. Ceturtajā istabā pie griestiem karājās simtiem drānu – bija vērojama krietni intīmāka noskaņa nekā citās telpās. Un, visbeidzot, piektā telpa – garš dēļu galds. Šķiet, nebija paredzēts pie tā sēdēt. Tā varētu būt “mēle” modes skatēm. Estrāde kādam šansonjē vai politiķim. Annas Hamiltones izstādes Phora aprakstā iekļauti Heidegera vārdi: “Māja un galdi pietur mirstīgos pie zemes.” Šai gadījumā varētu būt runa ne tik daudz par mūzikas vizualizāciju, cik par to, kā no idejas tikt pie vārda un kā vārdu izrunāt. Tomēr man šķiet, ka visai neglītās koka skulptūriņas dziedāja, un galu galā netālu ir Bastīlijas opernams. Ja mēģināt atcerēties, kur vēl esat sastapušies ar Annas Hamiltones vārdu, varbūt jums nācis priekšā viņas kopprojekts ar Mereditu Monku – mercy. NOSLĒGUMS Nav jau nekā īsti kopīga trim iepriekšminētajiem notikumiem. Tomēr, salīdzinoši īsā laika sprīdī koncentrēti, tie deva kārtējo bukņījienu pārdomām par dažādu mākslu saskares vēl neatklātajām iespējām. Tas mierina brīžos, kad liekas, ka viss jau pateikts, uzzīmēts, uzrakstīts. | |
| Atgriezties | |
