VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Formas svinīgā preparēšana Sergejs Timofejevs | |
| |
| 1) Krievu internetā ir Web vieta CoolSoch.ru, kur var atrast pāris
simtus gatavu skolas sacerējumu. Cita starpā ikviens interesents var
iepazīties ar sacerējumu par tēmu “Ko mākslinieks Mihails Šemjakins ir
paveicis savam laikam”. Sacerējumā ir tāda frāze: “Šemjakins ir
pārspējis visus pasaules māksliniekus metafizisku portretu, metafizisku
kompozīciju radīšanā. Par to radīšanu viņš atšķirībā no daudziem
abstrakcionistiem, kubistiem un sirreālistiem maksā ar ārkārtīgu prāta
un gribas sasprindzinājumu.” Ko te vēl piebilst? Neko. Tā ka visi
turpmākie teikumi šajā tekstā ir vien mēģinājumi piezīmēt vēl dažas
līnijas šim “sasprindzinājumam” no CoolSoch.ru. 2) Man grūti iztēloties Mihaila Šemjakina tikšanos, piemēram, ar Demjenu Hērstu vai Treisiju Eminu. Par ko gan viņi runātu? Vai Šemjakins arī viņiem, multimediju un jaukto tehniku laikmeta bērniem, kuri arī šai laikmetā atraduši, Borisa Pasternaka vārdiem runājot, “nedzirdētu vienkāršību” (sevišķi jau Treisija), sūdzētos par pasaules mākslas mafiju? Šaubos, lai gan tā ir viena no Šemjakina iemīļotajām tēmām. “Es .. viens cīnos pret ļoti spēcīgo mākslas mafiju, kas valda Amerikā, bet no Amerikas nosaka cenas visā pasaulē. Tie ir Sotby’s, Christie’s, lielās galerijas; tas ir Leo Kastelli – ģeniāls psihologs, kas prata par kolosālu naudu pārdot tukšu gaisu un noveda “kailā karaļa” situāciju līdz pilnībai.” Šemjakins bieži stāsta par to, kā, ejot garām Kastelli galerijas vitrīnai Ņujorkā un ieraugot tajā vairākus atkritumu maisus, viņam tā arī neesot bijis skaidrs, vai tā ir vienkārši telpu uzkopšana vai arī jauna ekspozīcija. Var teikt, ka šajā gadījumā viņš nav spējis uztvert kontekstu... Šemjakinam ir taisnība – šobrīd pati mūsdienīgākā māksla ir konteksta māksla, kurā obligāti ietilpst kāds sociāls message un jaunās tehnoloģijas. Šajā ziņā Šemjakins pārstāv pilnīgi citādu mākslas pieredzi. Šī pieredze ir savietojama ar visu pirms tam pastāvējušās mākslas pasauli un visumā tajā balstās. Ja Rembrants vai pat kāds anonīms alu laikmeta mākslinieks ieklīstu Šemjakina izstādē, viņam tur būtu ko redzēt. Kā šiem veiktos ar kāda multimediju projekta izpratni – tas ir cits jautājums. Laikam jau nekas cits neatliktu kā uzlūkot to par kādu modīgu buršanos. Piebildīsim, ka, kritizējot pasaules un, jo sevišķi, Amerikas “mākslas mafiju”, Šemjakins mēdz citēt Vitnija muzeja direktores teikto: “Mums nav vajadzīgi mākslas profesionāļi; mūsu muzeju interesē pirmām kārtām jaunie materiāli, sekss, tehnoloģijas un dinamika.” 3) Ko gan mums šodien var sniegt tāda līmeņa mākslas profesionālis kā Šemjakins? Šķiet, to, ko varētu nodēvēt par “formas acs ķirurģiju”. Pats mākslinieks saka: “Es zīmēju ļoti ātri, ļoti asi. Mans mākslinieka ideāls – tā ir acs ķirurga roka.” Savos zīmējumos, pasteļos un litogrāfijās Šemjakins izvērš veselu visdažādāko formu muzeju (ne velti viens no viņa lielākajiem projektiem, kas apkopo visu laiku un tautu mākslas pieredzi, saucas “Mihaila Šemjakina neredzamais muzejs”). Viņu iedvesmo viss – afrikāņu maskas, Otrā pasaules kara laika raķešu dzinēju dzelzs iekšas vai kā stīgas nostieptas kautķermeņa ribas. Kautķermeņi, miesas – tas vispār ir viens no viņa formu pasaules vadmotīviem. Nenoliedzami, pati spēcīgākā sērija Šemjakina Rīgas izstādē, kas bija sarīkota galerijā “XO” un kļuva par pamanāmu notikumu pilsētas kultūras dzīvē, bija 1976. gada cikls “Parīzes vēders”. Tolaik Parīzes mērija grasījās noplēst vienu no pilsētas vecajiem kvartāliem ar visu tirgus laukumu. Šemjakins radīja ap 3000 fotogrāfiju un zīmējumu, pūloties iemūžināt šo pasauli, kas tuvojās savai iznīcībai. Visvairāk viņu saistīja miesnieki un gaļas iznēsātāji, kas līdz ar gigantiskiem kautķermeņiem kļuva par sērijas galvenajiem varoņiem. Viņi šķiet esam muzikanti, kas sastinguši pozās ar saviem instrumentiem – kautķermeņi atgādina izstieptas preparētas klavieres un arfas. Cits Šemjakinam svarīgs objekts ir cilvēka galvaskauss. Ne velti viena no vairākām telefilmām, ko viņš sagatavojis Krievijas kanālam “Kultūra”, tā arī saucas – “Galvaskauss mākslā”, savukārt nosaukums “Metafiziskais galvaskauss” dots vienai no viņa slavenākajām skulptūrām. Šim galvaskausam ir neproporcionāli izstiepta pakauša daļa. Filmā Šemjakins atceras vienu no saviem mīļākajiem citātiem: “Neproporcionalitāte – tas ir pamats diženumam glezniecībā un mākslā.” Disproporcija ir viens no svarīgākajiem viņa daiļrades paņēmieniem. Bet diezin vai, arī ievērojot visu māksliniekam pašam piemītošo ekscentriskumu, viņa pasauli varētu nosaukt par patiešām slimīgu vai neprātīgu. Ne velti bards un literāts Bulats Okudžava, nepavisam nebūdams mākslas kritiķis, ar sev raksturīgo romantismu norāda: “Šajā teātrī, kur maskas ne saskaitīt un līnijas krustojas tik kaprīzi, kur krāsas tā mulsina un ir tik daudz šķietama haosa, patiesībā valda iekšēja kārtība un saprātīgs mērķis un zem maskām mājo gluži saprotamas traģēdijas un gluži cienījamas cerības.” 4) Vispār jau paša Šemjakina koordinātu sistēmā viņa māksla, protams, ir morāles un garīgas hierarhijas māksla. Viņš joprojām uzskata sevi par metafiziskā sintētisma (virziens, kas savā raksturā ir drīzāk garīgs nekā estētisks un par mākslinieka galveno uzdevumu pasludinājis kosmisko un dievišķo esības likumu atklāsmi un jaunas ikonas radīšanu) sekotāju. Laikam gan viņš sevi izjūt kā cildenu profesionāli, cēlu meistaru, mākslas bruņinieku – un faktiski tāds arī ir. Tieši Mākslu Bruņinieka ordeni (augstāko – Kavaliera – pakāpi) viņš saņēma no Francijas Kultūras ministrijas, turklāt apbalvošanas ceremonija notika Versaļā. Bet viņa bruņnieciskuma mitoloģija pavisam viegli pāriet viņa formas izjūtā – viena no viņa interesantākajām skulptūrām ir gigantiskās bruņinieku ķiveru parafrāzes, ko viņš pats dēvē par “metafiziskajām galvām”. Par šo formālo eksperimentu viņš sapņoja, vēl būdams divdesmitgadīgs palīgstrādnieks Pēterpils Ermitāžā. Kādu laiku viņš strādāja viduslaiku ieroču zālē, un tieši šeit šīs ķiveres arī atklājās viņam kā ideāli objekti mākslinieciskam remiksam. 5) Te nu mēs tuvojamies viņa personīgajai mitoloģijai. Tā nenoliedzami ir interesanta. Kā stāsta pats Šemjakins, viņa tēvs – kabardiešu kņazs un turklāt Padomju armijas kavalērijas virsnieks – pat trīsdesmitajos gados drosmīgi minējis savu aristokrātisko izcelsmi, aizpildot armijas kadru anketas. Par to viņam sešas reizes ņēmuši nost virsnieka uzplečus un pat uz laiku izmetuši no armijas, taču galīgi atvaļinājuši tikai 1958. gadā kā vienu no virsniekiem, kuri palika uzticīgi tobrīd nežēlastībā kritušajam maršalam Žukovam. Kad Maskavā, Arbatā, bija nācis pasaulē mazais Miša, no frontes atbraukušais tēvs atvedis zirgu, sēdies seglos un, turot dēlu rokās, apjājis trīs rituālos apļus pa Maskavas nama pagalmu. (Vai tikai te nav meklējamas saknes Šemjakina bruņnieciskumam, kas garā visnotaļ tuvs kabardiešu džigita iekšējām nostādnēm?) Vēlāk tēvs bijis komandants vairākās Vācijas pilsētās padomju okupācijas zonā – šeit Miša, piemēram, apmeklēja vidusskolu, kas bija izvietojusies kādreizējā gestapo ēkā. No dienesta Vācijā viņa tēvs tad arī tika atvaļināts, un ģimene pārcēlās uz Ļeņingradu. Miša iestājās prestižā mākslas skolā, taču no pēdējās klases tika atskaitīts par aizraušanos ar van Gogu un par to, ka nelabvēlīgi ietekmējis savus klasesbiedrus, iepazīstinot tos ar impresionisma mākslu. Šemjakins stāsta, ka vairākus gadus nostrādājis par palīgstrādnieku Ermitāžā, pēc tam par to pašu interesi par “nepareizajām” gleznām iebāzts psihenē; papildu arguments bijušas kaimiņu vēstules par to, ka viņa komunālā dzīvokļa istabā pa naktīm skanot mūzika un ciemos nākot garmataini jaunieši. (Cita versija ir tāda, ka, mājās pārnācis, Šemjakins esot gleznojis klusās dabas ar kautķermeņiem. Protams, neiztika jau arī bez iedzeršanām un dejām ap šīm pašām lopu miesām – tas acīmredzot arī nepatika kaimiņiem...) Diagnoze: lēni progresējoša šizofrēnija. Trakomājā Šemjakins pavadīja pusgadu, iekams māte ar advokātu palīdzību viņu no turienes izgalvoja. Bet tieši tur notika viena no viņa pirmajām izstādēm. “Reiz no rīta mani tā vietā, lai vestu uz procedūrām (kur man visu laiku špricēja kaut kādu draņķi) manās bezizmēra garajās apakšbiksēs, kas bija šūtas kādam gigantam (pidžamas tai iestādē nevienam nedeva), aizveda uz milzīgu konferenču zāli. Tur es ieraudzīju lielu pulku ārstu baltos halātos – lielāko tiesu militāristus. Pie sienas karājās dažādu laiku šizofrēniķu darbi, bija pat akvareļi, bet veselu palielu sienas laukumu ‘ aizņēma mani darbi, noformēti vienkāršos rāmīšos. Kā manu šizofrēnisko murgu paraugi. Tad nu profesors juku jukām ar latīņu leksiku skaidroja saviem studentiem, kur viņš saskatot manas slimības pazīmes, – sižetos, līnijās...” 6) Vēl Šemjakins jaunībā grasījās iestāties Pleskavas Pečoru klosterī. Tomēr, kā viņš pats raksta, “sastapies ar mūka dzīvi, es piedzīvoju vilšanos. Dzert “pa lielo” es iemācījos tieši klosterī.” 7) 1971. gadā Šemjakins emigrē uz Franciju. Viena versija ir tāda, ka viņu turp izsūta VDK, cita – ka to visu noorganizē viņā iemīlējusies galerijas īpašniece Diāna Vernī. Visnotaļ iespējams, ka abas versijas atbilst patiesībai. Šemjakins ātri gūst komerciālus panākumus un jau visai drīz iegādājas apartamentus ar skatu uz Luvru. Tieši Parīzē viņš tuvu iedraudzējas ar Vladimiru Visocki, kurš tur bieži uzturas. Savā darbnīcā viņš tam organizē ierakstu studiju un vairāku gadu laikā ieraksta materiālu, kas vēlāk tika izdots piecos kompaktdiskos ar nosaukumu “Vladimirs Visockis Mihaila Šemjakina ierakstos”. Abu Parīzes dēkām ir veltīta Visocka dziesma “Parīzes nelabie”. Kad 1981. gadā pie varas nāk sociālisti ar Miterānu priekšgalā, Šemjakins nolemj pārcelties uz ASV. Netālu no Ņujorkas viņš nopērk lauku īpašumu, kurp pārved arī savu milzīgo mākslas kolekciju. Te viņam pabieži krīt uz nerviem melnādainie puišeļi, kam patīk mest akmeņus darbnīcas logos. Citādi viss ir labi. Padomju savienība sabrūk, viņš iedraudzējas ar Gorbačovu; Šemjakinam viesojoties Krievijā, Jeļcins viņam pasniedz Valsts prēmiju; Putins konsultējas ar viņu kultūrpolitikas jautājumos... 8) Daži viņu vaino dekoratīvismā, sauc par salonmākslinieku, atgādinot, ka nemaz tik daudz personālizstāžu lielajos pasaules muzejos viņam neesot bijis. Citi savukārt viņu nesauc citādi kā par “grafikas Paganīni” un “metafiziskā sintētisma ģēniju”. Man šķiet, viņam galvā ir patiešām gigantisks formu muzejs, ar kuru viņš operē datorprocesora ātrumā, rodot saiknes un atbalsis dažādās kultūrās un izmantojot tās savos zīmējumos, skulptūrās un teātra uzvedumos. Man viņš atgādina Šerloku Holmsu, kas zināja visu par pulvera, tabakas un Londonas dubļu dažādajām īpašībām. Un vēl – klapēja miroņus, lai pārliecinātos, vai zilumi var parādīties arī pēc nāves. Savukārt Šemjakins zina visu par galvaskausiem, maskām, sfinksām, kentauriem, Pētera I laikmetu, kliedzienu mākslā, Rembranta un Reinoldsa gleznām, Rodēna skulptūrām... Reiz viņš dejoja zem pakārtiem kautķermeņiem. Bija viņam tāda vajadzība. No krievu valodas tulkojis Eduards Liniņš | |
| Atgriezties | |
