VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Liels ekrāns, maza vilna jeb stāsts par to, ka stāsta nav, jo stāstam nav jēgas Alise Tīfentāle | |
| |
| Laikam jau nav nekāds pārpratums uztvert “Jukas” par Ojāra Pētersona
skolnieku darbu skati, tāpēc arī iepazīšanos ar izstādi sāku ar
skolotāju – “Arsenāla” radošajā darbnīcā vienlaikus ar “Jukām” bija
aplūkojama Pētersona personālizstāde “Oranžais caurums”. Skolotāja
instalācija ir templis – klusumā un mierā skatāms video, kurā
mākslinieks rūpīgi un nesteidzīgi izgatavo kādu objektu, un pie
pretējās sienas eksponēts pats objekts. Oranža gaismaskaste ar
Pētersona pašportretu kā svētbilde izstaro rāmu, pārliecinātu un
pašpietiekamu mieru. Darbs vienkāršs un viegls (“apļa kompozīcija” jeb čūska, kas ēd pati savu asti): pretnostatīts vai – gluži otrādi – sapārots darba procesa dokumentējums un pats gatavais darbs. Nekādas mākslīgi radītas spriedzes, nekāda dramatizēta uzstādījuma vai garīgās slodzes. Kas ir, tas ir. Vienīgais, ko varētu pārmest pilnībai, – tā ir pārlieku garlaicīga. Tomēr tas jau nav nekāds nopietnais pārmetums, jo ir labi redzama atšķirība starp pieaugušu cilvēku, kam nekas nevienam vairs nav jāpierāda, un samērā aktīviem un ambicioziem jauniešiem, kuri vēlas pievērst sev uzmanību par katru cenu. Diemžēl nekādi tālāki secinājumi no šī salīdzinājuma neizriet, vismaz ne “Juku” kontekstā. Ārpus īstām jukām “Jukas”, kā vedināja domāt nosaukums, pretendēja uz sakaitināšanu, neizpratnes radīšanu un emociju atmodināšanu. Iespējams, vēl labāk šis nosaukums raksturo tos procesus, kuri risinās jauno mākslinieku galvās. Tāpēc arī vispirms pāris vārdu par dažiem darbiem, kuru klātbūtne šai izstādē raisīja neizpratni un īstas jukas. Piemēram, Auce Biele, kura ir ļoti šarmanta jauna māksliniece un kuru esmu ievērojusi kā gleznotāju ar tieksmi strādāt Kristiānas Dimiteres iesāktajā jomā, šeit bija izstādījusi dažas gleznas, kuru klusā valoda noslāpa trokšņaino un krāšņo videoinstalāciju vidū – multimediālais un skaļais “Juku” pieteikums nebūt nebija tas labvēlīgākais fons Auces intīmo gleznu eksponēšanai. Tāpat Ilzes Strazdiņas “Vēstule” – teksts, kam vieta labākajā gadījumā katalogā. Arī Aigara Liepiņa fotogrāfijas – klasiski melnbaltu un salīdzinoši neliela izmēra fotogrāfiju kolekcija šajā izstādē burtiski pazuda. Pašiem autoriem jau labāk zināms, bet daudzi viņu vietā tomēr atteiktos no dalības izstādē, kas pēc žanra un satura būtu tik agresīvs un nepateicīgs partneris viņu darbiem. Kā meklēt atšķirību starp “svētīgu nodarbošanos” un “zemē nosviestu laiku” Katrīnas Neiburgas “Spama dziesma” – iecerē vērienīgs un absolūti šodienīgs darbs, bet izpildījumā jūtama tā nenoteiktā haltūrisma aura, kas nereti raksturīga laikmetīgajai mākslai: nav ko saspringt uz production, pietiek ar spēju izstāstīt draugiem un kaut kā nebūt ieskicēt savu ideju. Ar draugiem runājot, nav taču jāiedziļinās detaļās, viņi saprot no pusvārda. Bet, ja pagadās vienkārši mākslas izstādes skatītājs, nevis draugs, – viņš acumirklī saprot, ka šeit ir darbs, kas nav domāts nekam vairāk kā tikai tam, lai pasmietos kopā ar savējiem. Laba ideja – mākslas izstādei radīt superhitu un uzfilmēt tam videoklipu. Taču videoklipa formāts pretendē uz ko vairāk nekā tikai aptuvena, uz ātru roku samontēta skice. Arī paša videoklipa iecere ir laba: personu grupa pārvietojas pa pilsētu ar vienu – mākslinieces – seju. Filmēšanā izmantotās maskas izliktas pie sienas netālu no monitora, kurā skatāms gatavais klips “Spama dziesmai”, un datora (kas acīmredzot paredzēts tam, lai katrs varētu izdrukāt kādu paraudziņu līdznešanai no spama arhīva). Tomēr kopumā galvenais, kas paliek atmiņā par šo darbu ar labo ieceri, diemžēl būs paviršība un nevērība. Dīvains “Juku” kopējā noskaņā likās arī Ievas Jerohinas darbs “Laimes mirkļi”. Ieva labi zināma kā foto māksliniece, bet “Jukās” viņa bija mēģinājusi radīt “ko vairāk” par fotogrāfiju. Viņas darbs bija diapozitīvu šovs – kamēr tiek aplūkots kāda cilvēka portrets, austiņās skan intervijas ieraksts. Portretētā persona stāsta par saviem laimes mirkļiem. Iecere universāla, globāla un tik tieši aizkustinoša, ka pat elpa aizraujas, bet izpildījums lika vilties. Nekustīgi fiksētie foto it kā aprauj dokumentālas, intīmas atklāsmes iespējamo iedarbību – portreti šķiet lieki, jo dzīvais, īstais stāstījums par būtisko šajā gadījumā ir galvenais, kas piesaista uzmanību. “Laimes mirkļi”, cerams, ir tikai idejas pieteikums, jo pašreizējā izpildījumā nebūt nav Ievas labākais darbs – spēcīgs dokumentāls vēstījums nonivelēts ar tukšu, mēmu izteiksmes formu statiska portreta žanrā. Savukārt ir gadījumi, kad apzināti amatierisks un lēts izpildījums tikai papildina, nevis sabojā ieceri. Manuprāt, tas ir Linarda Kullesa gadījums – viņš darbā “Lūko svētībiņ’!” atzīstami konsekventi turpina jau pirms pāris gadiem labi iesākto tēmu par etniskiem motīviem kosmpolītiskā izpildījumā. Mājas video stilā veidots klipiņš rāda mums modernu jaunieti, kurš dejo, mūzikai skanot, un fonā – filmiņa, kas fiksējusi ar velosipēdu nobrauktu maršrutu pa Rīgas ielām, un darba “atslēga” slēpjas faktā, ka ar velosipēdu nobrauktais maršruts ir kā “uzzīmēta” sargājoša auseklīša zīme pār Rīgu. Absolūti pretēji vizuālās izteiksmes līdzekļu ziņā iedarbojās Mika Mitrēvica “7 notikumu vietas” – gaismaskastēs eksponēti nofotografēti inscenējumi. Līdz pēdējam sīkumam rūpīgi un pat pedantiski pārdomāti, perfekti nostrādāti, iekārtoti un izgaismoti uzstādījumi. Scenogrāfija vai – klusā daba, ja jūs tā vēlaties. Šī darba lielākā vērtība meklējama tieši rūpīgi izstrādātās detaļās – nekādu nejaušību, nekādas neveiklības, nevērības vai vieglprātības. Turpretī nav acumirklī nolasāmas un tieši šodien aktuālas anekdotes, nav tās vieglās, asprātīgās idejas. Viss skaisti, telpiski un drusku mistiski – kā superzvaigznei Džefam Volam. Tas arī viss. Līdzīgi arī ar Kristīnes Kursišas “Pēdējo spriedumu”. Tēlains, barokāli bagātīgs un simboliski pārsātināts video par nāves tuvumu – tajā gan čūska pa galvaskausu rāpo, gan sieviete spogulī redz nāvi, gan monitors ievietots greznā, kokgriezumiem rotātā rāmī. Viss rūpīgi un skaisti nofilmēts – nesteidzīgi, katru detaļu un katru sekundi izgaršojot. It kā jāsaprot, ka filmētā sieviete “drīz mirs”, – tas uzreiz pārvērš visu nopietno pasākumu par bērnišķīgu kaprīzi. Gribas jautāt – nu un, es jau arī miršu! Drīz vai ne, tam jau nav nozīmes. Tas ir noslēpums, ko nav iespējams atklāt, vismaz ne jau skatoties uz galvaskausu un vīna glāzi. Dzīvesprieka uzvara pār dzīves nogurdinātajiem Vēl viena sižeta līnija “Jukās” – absolūti nepretenciozi, asprātīgi un jauki risinājumi, kas eksistē jauno mākslinieku un viņu draugu fantāzijā, sarunvalodā un ikdienā. Tā, piemēram, Mārtiņa Dūmiņa darbā Big Bad Buc uz stenda projicēts intriģējošs sižetiņš – jaunietis (ar ķiveri galvā) izmisīgi mēģina ielēkt skaistā dabas ainavā, kas attēlota uz fototapetes. Stendam otrā pusē projicēts paralēlais sižetiņš – kaimiņiene klausās, kas tur aiz sienas dauzās. Oskara Poikāna “Barotavas” galveno notikumu fonā redzams Valsts Mākslas muzeja interjera foto, kur zīmīgi rēgojas Zaļkalna cūka, bet tuvplānā risinās aizkustinoša mizanscēna: no kāda ēdama materiāla (visticamāk speķa) izgatavotu zīlītes tēlu knābā pavisam īstas zīlītes. Kaspars Podnieks turpina labi iesākto dabas mitoloģizēšanas ceļu, šoreiz ar panorāmiska video palīdzību attēlojot 6 x 6 m meža laukumu. Vienkāršā konstrukcija nervozam pilsētniekam rada reiboņa sajūtu – skaties, kur gribi, visapkārt tikai mežs. Mežs griežas ap galvu – vērienīgi, skaisti un vienkārši. Savukārt Kristapa Epnera “Slavas simulators” piedāvā katram skatītājam pastāvēt uz sarkanā paklāja un divos monitoros paskatīties, kā paparaci un fani spiedz, zibsnī ar fotoaparātiem utt., – ar vienkāršiem līdzekļiem panākta slavas simulācija: katrs var iedomāties, ka ir zvaigzne. Reinis Pētersons sevi pavairojis mehāniski – no vairākiem datorā “klonētiem” Reiņiem sastāvošais “Orangutana Spektra apvienotais vīru koris” dzied Latvijas himnu (kas arī pasākumu glābj, jo, ja tā nebūtu himna, tad varbūt neliktos nemaz asprātīgi). Šai sižeta līnijai diemžēl nākas pieskaitīt arī F5 “Tumsas spuldzi” – uz lētu efektu balstītu instalāciju. No melniem aizkariem veidots gaitenis, kura galā monitors ar video. Tajā redzams gaismas slēdzis, ko izslēdz pienākušais vīriņš, un vienlaikus gaisma izdziest arī gaitenī. Un tad es varu iet mājās, gandarīta par mākslas baudījumu. Protams, visa jēga slēpjas darba aprakstā, bet tas, kā jau ieminējos raksta sākumā, uz mākslu tomēr neattiecas. Par ko varēja būt “Jukās” neesošais stāsts? Par identitāti. Sasodīts, kas mēs visi esam? Šo eksistenciālo jautājumu pa vidu mediju radītajam troksnim uzdod gan Neiburgas maskās tērptais pulciņš, gan valsts himnu dziedošie Reiņa Pētersona kloni, gan vēl viens otrs darbs. Par medijiem. “Medijs ir ziņa,” jau labi sen mācīja mediju teorētiķis Maršals Makluens, un nereti tā arī ir. Pašmērķīga mediju izmantošana – nu kāpēc vienmēr jāizmanto videoprojekcija (un, jo vairāk, jo labāk), ja redzama tikai tehnika, bet nav nekādas jēgas vai satura? Lielākoties nācās secināt, ka izmantotajam medijam nebija nekādas nozīmes un daudz oriģinālāk varētu attiecīgo ideju paust citos medijos – kaut vai ar zīmuli uzrakstot uz papīra. Ja no uztveres izslēdz lielizmēra ekrānus un monitorus, nepaliek nekas vairāk kā pāris vārdu. Bet “Jukās” jau nebija runas par jēgu. Par nāvi, nāves bailēm un biedēšanu līdz nāvei, kā arī par jaunības un vecuma konfliktu. Droši vien vismaz vienreiz mūžā katram aktualizējas šis jautājums – ideālisma un maksimālisma konfrontācija ar fiziskiem, neatgriezeniskiem ķermeņa sabrukšanas procesiem. Paturot prātā, ka laikmetīgās mākslas attīstības gaita cieši saistīta ar popkultūru, lielākā daļa šeit eksponēto ideju ir morāli novecojušas – jaunības kults popkultūrā jau ticis gana piesmiets un analizēts. “Jukās” sastopamās atsauces uz šo novazāto tēmu tikai kaitināja, nevis šokēja, ieinteresēja, lika domāt vai izraisīja kādu citu acīmredzami gaidītu reakciju. Mākslas laikmetīgums slēpjas ne tikai moderna plazmas ekrāna izmantošanā, bet arī saturā. Ja saturs ir iepelējis, tad esmu vīlusies. Evelīnas Deičmanes divi izmēros iespaidīgie darbi “Pazust sapnī” un “Gadiem tuvojoties” strādā uz skatītāja fizioloģisko baiļu sajūtu – tieši tāpat kā, piemēram, Stīvena Kinga romānu ekranizējumi kinoindustrijā: lai cik reizes tas nebūtu redzēts, skatītājs reaģēs. Kontrolēt reakciju uz šādiem kairinājumiem vispār nav iespējams bez ilga un rūpīga gribas un apziņas treniņa. “Pazust sapnī” – bērnistaba tumsā. Skatītājam rokā lukturītis, un tad var tā bailīgi paskatīties apkārt – viss melns, sīciņš, trausls. Maza gultiņa, galdiņš, kurpītes un stūrī – milzīgs, milzīgs rotaļu lācis. Iedodiet jebkuram cilvēkam jebkurā valstī un jebkurā laikmetā lukturīti un lieciet viņam nakts vidū kaut ko pameklēt svešā istabā vai vienkārši pastaigāt pa kapsētu – skaidrs, ka pārdzīvojumi neatšķirsies, jo bailes no tumsas ir arhetipiskas, un šis darbs bija viens no neskaitāmiem apliecinājumiem, ka tiešām tā arī ir. Otrs Evelīnas darbs “Gadiem tuvojoties” apspēlēja klasisko Hičkoka kino paņēmienu: kaut kas tuvplānā pēkšņi izrādās pavisam kas cits, nekā izskatījās no attāluma. Šajā gadījumā runa ir par sievietes izskatu un vecumu. Paniku un bailes kā savu darba materiālu izmanto arī mākslinieks Ģirts Korps ar darba grupu (Ģirts Korps & HKSO (Alfarmania / Survival Unit)). Viņa šovs bija diezgan eksistenciāls – skatītājam jāieiet kabīnē, uz kuras sienām sinhroni projicēts viss, ko vienlaicīgi nofilmējušas vairākas kameras, kuras piestiprinātas vientuļam gājējam naktī. Kabīnes “šūpošanās” līdzi soļojošajam cilvēkam visai pārliecinoši radīja nervozu bēgšanas sajūtu – viens no nedaudzajiem “Juku” pārdzīvojumiem, kas vismaz bija ticams, godīgs un patiess. Par profesionālu mārketinga ieroču pārzināšanu un izmantošanu mākslā, tieši tāpat kā televīzijas reklāmās un MTV mūzikas videoklipos (kas ir mūzikas ierakstu reklāmas formāts). Mākslas izstāde ne ar ko neatšķiras no reklāmas festivāla skates – vienīgā atšķirība, ka mākslas izstādē videodarbi nepārdod neko konkrētu. Īsie, asprātīgie un smieklīgie risinājumi, anekdotes un vēstījumi ar morāli, kā arī bērnības murgu, sapņu un baiļu bezgalīgā muļļāšana šīs izstādes kontekstā šķita kā labi uztrenēts, bet primitīvs muskulis, iemācīta metode “idejas ģenerēšanai”. Drīzāk jau tā ir “de-ģenerēšana”, jo, ja tā padomā – vai maz jānodarbojas ar mākslu, ja tev vajadzīga kāda brutāla mārketinga un reklāmas industrijas metode, lai radītu savu lielisko mākslas darbu? Šis atklājums liek zaudēt pēdējās ilūzijas par to, ka mākslinieks ir izaudzējis un nogatavinājis kādu brīnišķi saldu vai nebaudāmi skābu, bet patiesu ideju, nevis veikli sacerējis atrisinājumu mārketinga uzdevumam “izdomāt ko asprātīgu, vienkāršu, intīmu, izmantojot 3.A metodi”. Ar to lai nodarbojas pāri palikušie talanti reklāmas aģentūrās, saņemot par to mēnešalgu. Vai arī salonmākslinieki, gleznojot pēc pasūtījuma klusās dabas un ainavas un par papildu samaksu iekļaujot kompozīcijā klienta izvēlētus priekšmetus. Pārāk īss derīguma termiņš, pārāk gara lietošanas instrukcija Ir vairāki būtiski faktori, kuru trūkums raksturīgs “Juku” autoriem un būtu uzskatāms arī par simptomātisku parādību laikmetīgajā mākslā vispār. Pietrūkst pacietības izstrādāt kaut ko līdz galam – daudzi darbi, kaut arī iespaido ar tehnisko izpildījumu (jau minētie lielie ekrāni, projekcijas utt.), atstāj skices, ieceres iespaidu. Tie iezīmē kādu asprātīga risinājuma iespēju, kādu potenciāli pētāmu tēmu tikai virsraksta līmenī, it nemaz nepapūloties panākt skaidrību. Daudz spēka veltīts apraksta sagatavošanai, un tad paša darba aplūkošana vairs nav nepieciešama. Vairāk runāt, mazāk darīt – tā ir laikmetīgās mākslas lielas daļas teorija, kas, manuprāt, tomēr nav attaisnojama. Galu galā ar skaidrošanu un fantazēšanu lai nodarbojas mākslas teorētiķi. Pietrūkst skata no augšas – plašākas perspektīvas. Pieņemts aplūkot jebko no vienas pozīcijas – kā jebko pārvērst par mediju instalāciju. Līdz ar to tehniskās iespējas un prasmes ar tām rīkoties kļūst par galveno mākslas darba radīšanas motivāciju, tēmu, jēgu un saturu. Tad arī skaidrs, kāpēc saturs šķiet tik “neīsts”, tik netverams. Pietrūkst drosmes atrauties no meinstrīma un popkultūras. Vienalga, vai runa ir par MTV vai “Radio NABA”, popkultūras procesi ir virspusēji, komerciāli un mainīgi. Kas ir aktuāls šodien, rīt jau tiks aizmirsts, un nekādas paliekošas nozīmes tam nebūs. Bet – kurš gan būs tik drosmīgs, lai atļautos būt “nemoderns” un “nestilīgs”? Pietrūkst individuāla pārdzīvojuma, pārliecības, aizrautības. Lielākoties “Juku” darbiem raksturīga viegla neobligātuma pieskaņa – “nu, šoreiz sanāca šitāds te joks, nākamreiz, ja iedos drusku vairāk naudas un drusku vairāk projektoru, būs kaut kas cits”. Kaut arī – diez vai te ir kas nosodāms, jo vieglums un vieglprātība ir mūsu paaudzes dzīves teorijas pamatelementi. Paliekošās un pamatīgās lietas jau izgatavojuši vecmeistari (piemēram, tā pati Zaļkalna granītā kaltā cūka Valsts Mākslas muzejā kā fons Oskara Poikāna inscenētajam video). Kas bija svarīgākais “Jukās”? Asprātība? Varbūt reizēm. Tehnika? Dievs nedod šiem cilvēkiem palikt bez elektrības, datora un videoprojektora. Biedējošs šķiet šīs mākslas īsais mūžs – bet, ja tā padomā, ko var gribēt no mākslas, ja jau pat jaunai automašīnai, kas maksā pieklājīgus 30 000 latus, garantijas termiņš ir divi gadi, par citām šodienai un vienreizējai lietošanai izgatavotām lietām nemaz nerunājot? Paliek nepiespiesta, viegla un pārejoša sajūta, kā izlejot ūdeni. Kā stāsts par neko. Nav jau nekam mūžīgam jābūt – neviens jau tāpat nekam vairs netic, visi dzīvojam šodienai un tērējam, jo nevar zināt, kas būs rīt. Bet tomēr. Lielo troksni attaisnoja autoru jaunība un centība. Lai viņiem jauka diena! Taču nekā dzīvotspējīga vai īsta tur nebija. | |
| Atgriezties | |
