VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tradīcija vai ambīcijas Māra Traumane | |
 | |
| Niansēm reizēm ir nozīme. Tā varētu teikt: “kārtīgas jukas” vai arī
“kārtīgās jukas”. Pēc pāris apskatiem presē, vārgā stenda pie Rīgas
domes un Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” izstādes vārds
“Jukas” man asociējas ar vēsturiskumu – ar “juku laikiem”, Piekto
gadu, brīdi, kad anarhija draudēja uzplēst gan formu, gan prātus.
“Juku” nosaukumam “Arsenālā” nepārprotami bija dekoratīvs raksturs –
tāda nemiera broša pie institūcijas krūtīm. Kāds bija šīs izstādes
uzdevums? “Juku” autoru skaitam, darbu izpildījuma vērienam un
iekārtojuma kvalitātei līdzvērtīgas izstādes Latvijas skatītāju
pārsteidz reti, tādēļ “Jukas” var uzlūkot kā izstādi – simptomu. Kā
skatu uz daļu no maz redzētās jauno mākslinieku radošās vides vai arī –
kā skatu uz tās “parādes” stāju. Vienreizēja izstāde! Pārslogotās, lieliski iekārtotās “Arsenāla” zāles, mirgojošie ekrāni un spuldzītes, intensīvais skaņu fons “Jukās” atstāja svaiguma un dinamikas iespaidu, kā tas arī piestāv jauno mākslinieku skatei. Bet... bet te sākas grūtības vērtējumā, jo organizatori nebija gluži skaidri norādījuši šīs izstādes “svara kategoriju”. Autorus neapvienoja ne tēma, ne arī pieteiktā “kopīgā domāšana”, un tikai savējie zināja, ka šie mākslinieki ir Vizuālās komunikācijas nodaļas audzēkņi, no kuriem daudzi vēl studē. Izstādes aprakstos tas neparādījās, tāpēc nezinošam skatītājam par kopsaucēju, iespējams, kļuva glītais tehniskais risinājums, t.i., ekrāns vai projekcija. Projekcijas laukuma lielums reizēm gan nesakrita ar darba saturisko slodzi, kas būtu piedodams studentam, bet kaitina, ja sagaidām patstāvīgu darbu. Varbūt nevilšus, bet noslēpuma turētāji bija izrakuši sev ambīciju bedri. Jo jau solījums, ka izstādē ir “tikai jauni mākslas darbi”, lai arī aizkustinošs, pats par sevi bija mazliet naivs un aizdomīgs. Prasās kļūdas labojums: “Jukas” savā ziņā bija izstādes 2 Show latviešu daļas turpinājums, noteiktas “skolas” – Vizuālās komunikācijas nodaļas ievērojamās tradīcijas prezentācija, bet tā nebūt nepārstāvēja visus jaunos māksliniekus, kas strādā ar digitālajām tehnoloģijām. Ja neļaujam “Jukām” uzlikt ķepu visai jaunajai mākslai, tās atklājas kā ļoti respektējams darbs, salīdzināms varbūt ar Karaliskās Mākslas akadēmijas vai Goldsmita mākslas skolas gada skati Londonā, kurp mākslinieku medību nolūkos dodas pat rūdītākās metropoles galerijas. Sāpīga atšķirība gan ir “Juku” vienreizējais raksturs, jo elementārā “melnā/ baltā kuba” un producēšanas līdzekļu trūkums Rīgā nozīmē, ka ar mākslinieku turpmāko daiļradi varēsim iepazīties pēc gada vai diviem un, ticamākais, atkal grupas izstādē. “Šķidrajā” Latvijas mākslas ainā vienreizējās “Jukas” atbruņo kritiķus, jo vairs gandrīz nevaram runāt par radošajām veiksmēm vai feileriem, bet – labākajā gadījumā – par rokrakstiem. “Tikai jauni mākslas darbi!” No marksisma vai Frankfurtes skolas pozīcijām raugoties, izstāde varētu izpelnīties skarbu kritiku kā skaidrs kapitālisma vērtību apliecinājums. Lūk – mākslas darbs kā patēriņa objekts, lūk – izklaide, lūk – individuālisms. Bet lai nu paliek marksisma dogmatika. Protams, izstādē satikām atbrīvotās Latvijas pirmo profesionālo japiju (young professionals) paaudzi – brīvā tirgus augļus, un bija interesanti paraudzīties uz viņiem (un varbūt sevi) no malas. Iespaids bija dzīvelīgs, darbu bija daudz, un katrs visai pabeigtā formā vēstīja par kaut ko, domājams, autoram būtisku. Taču pēc pārdesmit darbu apskates bija jāsecina, ka informācijas ēras jaunieši, gluži kā 19. gs. vidus romantiķi, rādās dzīvojam noslēgti, risinot eksistenciālus jautājumus, šaubu un baiļu rēbusus, mūžīgas un ne pārāk oriģinālas tēmas. Kultūrvides un mediju blīvie slāņi – kino, televīzijas, interneta kodi un to radītās klišejas, informācijas plūsmas –, šķiet, ir tāli kā zvaigznes. Politika ir cita galaktika. Refleksiju par kultūrvidē notiekošo “Jukās” spoži piedāvāja tikai divi mākslinieki – Katrīna Neiburga ar elegantu digitālā kiča kliedzienu “Spama dziesma” un Krišs Salmanis, trāpīgi piekabinot neona zīmolu “Meinstrīms” visai izstādei. Gluži kā huligāns piesienot grabošu konservu kārbu kaķim pie astes. “Jukas” parādīja Latvijas mākslas svārstīšanos starp projektiem un procesiem. Gribētos uzzīmēt skalu (varbūt mācību palīglīdzekli), kur mākslas radīšana ilgāku brīdi sakrīt ar dzīvošanu. Manuprāt, šo pastāvības un saskares zonu izdodas šķērsot dažiem, piemēram, Mikam Mitrēvicam, kura statiskās “gaismas bildes” ir precīzas kinematogrāfa valodas – gaismas, telpas, noskaņas un sastindzināta notikuma – studijas, kas attīsta viņa 2002. gada videoinstalācijas Hotel lakonisko estētiku. Tāpat arī Kristīnes Plūksnas dzejiskās gleznas, lai gan jēdzieniski noslēgtas, kā ilgi loloti noslēpumi ir emociju piesātinātas. Radošā domāšana laikā liekas sevi piesakām Katrīnas Neiburgas, Kriša Salmaņa, Ģirta Korpa darbos. Humors un pašironija ievelk šajā lokā arī Reiņa Pētersona, Beātes Bērziņas un Renāra Krūmiņa videodarbus, lai gan pārāk paredzams šķiet pazušanas “triks” Renāra filmā. Simptomātiska man rādās “Juku” māksliniekiem kopīgā izpratne par “stājmākslu” kā par viena pabeigta, lielākoties izolēta darba – stāsta – prezentāciju; šāds mākslas objekta spilgtums, šķiet, noēd radošo meklējumu spektru. Izstādē tapa skaidrs – mākslinieki zina, kā iesaiņot mākslu starptautiskā formā, grūtības ir ar līdzvērtīgas valodas zināšanām. Kā pārtulkot dzīves kodus mākslas valodā? Izstādē redzamais salīdzināms ar jaunu, nepieredzējušu autoru stāstu vai eseju krājumu, ar paredzamiem fināliem un tēmu atkārtojumiem. Jāatzīst, ka starptautiskā arēnā, pārņemot citu nozaru izteiksmes arsenālu, dokumentālismu un analītiskāku skatu uz privātās un sabiedriskās dzīves norisēm, mūsdienu vizuālā māksla spēj piedāvāt asākus un dziļākus vēstījumus. Vairāki eksponāti, arī pieredzējušu autoru projekti, visai vientiesīgi apelēja pie bērnišķīgas skatītāja reakcijas, empātijas un vēlmes noticēt. Tā ADD karaokes modelis “Muzikālais serpentīns Daddy”, manuprāt, labāk varētu funkcionēt kādā īpaši šim darbam veltītā pasākumā, neformālā vidē vai plašāku svinību ietvaros kā pozitīva, demokrātiska vispārējās līksmības platforma. Izstāžu zāles stīvajā, uz daudz šerpākiem kontrastiem sagatavotajā vidē darbs zaudēja pievilcību un varbūt – taču diez vai nepelnīti – iekļāvās sirsnīgu, bet infantilu risinājumu ķēdē. Apvienības F5, cik noprotams, 2005. gada Venēcijas biennālei veidotās instalācijas “Tumsas spuldze” fragments izspēlēja šai mākslinieku grupai raksturīgu gājienu – grotesku. “Jukās” uzkonstruētā viltus populārzinātniskā teorija un katastrofas apsolījuma salikums bija eklektisks un instrumentāls, un mani turpina vajāt doma, ka mākslinieki veido pašmērķīgu ilustrāciju sevis uzrakstītam mistiskam stāstam – dzejiskai fikcijai. Tomēr laiks rādīs. No tehnofilijas līdz epistulārajam žanram Kā maza bioloģiska sala izstādes tehnikas ielenkumā es atkal atceros anarhistu mantojumu. Ak, šie pirms Piektā gada pagrīdes pravieši, darvinisti un mehānikas virtuozi, kas ideālistiski pārvērta eksplozīvos ieročos sava gadsimta zinātnes sasniegumus! Tik tikko lasīts arī Krievijas kreisi radikālās kustības atmiņu krājums Obraz žizņi (2005), kura lappusēs inteliģenti cilvēki no dārza mēslojuma vāra “neizdevušos trotilu” un ķīniešu modinātāju pāprogrammē taimerī. Piekrītu – galējības. Un tomēr viena no tehnikas un medija iespējām ir kalpot par ieroci, par stratēģisku, taktisku vai ironisku instrumentu, nevis par reprezentācijas līdzekli, kā tas noticis gandrīz visos “Juku” piemēros. Jā, šie mākslinieki “izmanto digitālās tehnoloģijas”, bet šķiet, ka gandrīz neviens no “trešās konceptuālistu paaudzes” nepārkāpj pāri pasīvam šo tehnoloģiju patēriņam, kas, manuprāt, par konceptuālismu neliecina. Tā vietā digitālie mediji per se izrādās spēj piedāvāt akadēmismu. Mazliet priekšlaicīgi digitālā video tehnoloģijas jauno mākslinieku rokās no medija pārvērtušās par tēlotājmākslas žanru, tēlniecības vai glezniecības līdzinieku. Piemēram, F5 darbā vai Kristīnes Kursišas vanitas inscenējumā, kurā bagātīgais formālais risinājums diemžēl piedāvā vāju dance macabre atspoguļojumu. Digitālo tehnoloģiju pamatspējas emulēt un sintezēt citu žanru valodu nesen klasificējis amerikāņu pētnieks Ļevs Manovičs. Minētajā kontekstā radoši izcēlās izstādes psiholoģiski fiziski tehniskais spārns: Ģirts Korps ar piecu ekrānu videoinstalāciju Alfarmania/Survival Unit – audiovizuālu panikas uztveres “pārraidi” 360 grādu leņķī – un Martins Virbulis ar “līdzdalības darbu” – auditorijai ģenerēto akustisko “Komunikāciju interferenci”. Aprobējot jauno mediju sfēras aktualitātes, uz novatorismu radošā pilsētas kartēšanas jomā pretendē Linards Kulless, lai gan man paliek noslēpums, kāds vēstījums bez MTV jau izzinātās pretenzijas uz psihoģeogrāfijas un mūzikas ritma saistību būtu jānolasa saraustītajā darba projekcijas daļā, kur autors dejo. “Juku” loka klupšanas akmens – tehnoloģija iepazīta izolēti, neuztverot to kā mediju, tādēļ komunikācijas mēģinājumi emulē konservatīvas stājmākslas formas, neapzinoties mediju valodas un DIY (do it yourself) kultūras arsenālu. “Iemācies lasīt, pīpēt, uzturēt sarunu.” Negaidīti, bet “Juku” uniforma – izsmeļošie darbu paskaidrojumi – iepriecināja: reizēm kā darbā mazāk nolasāma domu gājiena kvintesence (Maija Kurševa) vai arī citkārt veidojot mākslas darba turpinājumu/ papildinājumu (Kristīne Plūksna). Kopumā gan mākslinieku grupas debija epistulārajā žanrā šķiet īpatnēja. Iespējams – teksti ir topošā izstādes kataloga materializācija, bet to blīvums izstādē lika bažīties, ka mākslinieki daļu darba slodzes noveļ uz ārējo papildtekstu. Izstādē apraksti darbojās kā instrukcija, un raksturīgi, ka vairākiem labiem darbiem tie bija lieki – Martina Virbuļa “Komunikāciju interference”, Mika Mitrēvica “7 notikumu vietas” un Katrīnas Neiburgas “Spama dziesma” iegūst no nozīmju ambiences. Gribētos domāt, ka vērojamās “neintegrēto” tekstu virknes nākotnē mazāk izpaudīsies kā ieceres apraksta forma, bet gan pārvērtīsies par kritiskākas refleksijas pamatu, darba kompozīcijas vai arī scenārija sastāvdaļu. Un varbūt kādu dienu studenta darbā netieši iezagsies pat atsauces uz Bakuņina, Hakima Beja, Fuko vai cita prātnieka domugraudiem. 2005. gada “Jukas” bija teicamnieku skate, daudzos aspektos – nevainojama izstāde ar augstāko novērtējumu arī autoru uzvedībā. Šajā ziņā salīdzinājums ar YBA skandālistiem nav gluži vietā. “Juku” autoru māksla pārsvarā ir sabiedrībai draudzīga, emocionāla un cenšas būt saprotama, tai raksturīgs humors, viegla ironija un interese par populārās kultūras elementiem. Daļa piektā gada “Juku” paaudzes gatava “rakt dziļāk” tikai savā lauciņā, un jēdziens “revolucionārisms” viņu vārdnīcā neparādās. Tiesa, lielākā daļa analīzes šai rakstā veltīta izstādes kopiespaidam un tajā rodamajām tendencēm, neiztirzājot atsevišķu darbu bieži vien apsveicamās kvalitātes. Jāņem vērā – “Juku” autori joprojām pārstāv vienu no Latvijas jaunās mākslas ainas epicentriem, profesionālāko augstākās mākslas izglītības šūniņu. Izstāde manifestēja masīvo digitālo tehnoloģiju ietekmi uz mūsu apziņu un mākslinieku jūtību pret šo mediju piedāvātajiem formas un satura risinājuma modeļiem. Varbūt subjektīvi, bet veiksmīga man šķiet “Juku” ienākšana “Arsenālā” pēc 80. gadu mākslas apskata “Robežpārkāpējos”. Izstāžu secība ļauj iezīmēt mākslas izpausmes spektru pēdējo 20 gadu robežās, uzrādot elpu aizraujošas pārmaiņas – kustīgā attēla klātbūtnē, sižeta lomā, statiskas ikonogrāfijas trūkumā un citur. “Lietotājam draudzīgie” digitālie mediji līdzīgi kā savulaik fotogrāfija ir kolonizējuši domāšanas un uztveres struktūras – apslāpējuši stratēģu instinktu – un turpina kultivēt patēriņa baudu. Taču, atzīšos, pēc “Juku” apmeklējuma bija patīkami apzināties, ka atrodamies “pieslēgtajā” – digitālās plaisas (digital divide) pusē. Šī dislokācija joprojām atstāj iespēju atteikties no lietotāja lomas un apsvērt, vai nav vērts pārvērst elektronisko pikseļu plūsmu par provokatīva “poētiskā terorisma” (Hakims Bejs) rīku. | |
| Atgriezties | |
