VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Tēma ar variācijām Sergejs Moreino Tēma: māksla un noziegums. Krieviski (puškiniski) runājošais tūdaļ saspicē ausis: „(..)vai ģēnijs un noziegums tiešām nav savienojami?" Un, kā jau parasti, - citāts galīgi garām. Rodas paralēla tēma: mākslinieks un noziegums. Precīzāk: mākslinieks un sods. Apakštēma: mākslinieks un atalgojums par viņa mākslu. Pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies. |
 Deviances pievilcība mākslā Līva Muižniece Mūsu ēras 64. gadā Romā sešas dienas un septiņas naktis plosījās ugunsgrēks, nopostot gandrīz trīs ceturtdaļas pilsētas teritorijas. Dedzināšanā tika vainots valdnieks Nerons, kurš esot izraisījis ugunsnelaimi tikai tādēļ, lai gūtu radošu iedvesmu kādam poētiskam sacerējumam. Jaunus apvāršņus Nerona gara lidojumā pavēra vainas novelšana uz kristiešiem, kas tika sodīti ar nāvi visbriesmīgākajos un pazemojošākajos veidos. Nerona estētisko alku inspirētie centieni ļāva Romas pilsoņiem nevainīgu cilvēku spīdzināšanu baudīt kā publisku izpriecu ar iestudētiem šova elementiem un īstām "aktieru" ciešanām. Imperators apzinājās savu radošo ģenialitāti arī nāves brīdī. Kā vēsta romiešu rakstnieks Svetonijs, izdarot pašnāvību, Nerons esot murminājis: Qualis artifex pereo! ("Kāds mākslinieks līdz ar mani iet bojā!) Ņemot vērā aizraušanos ar grieķu kultūru, Neronu īpaši iekvēlināja poēzija un drāma. Savukārt Romas imperators Hēliogabals bija sevišķi iecienījis vizuālo mākslu un priecēja acis, apjūsmojot pretkrāsu saspēli. Līdzekļu izvēlē viņš neatpalika no sava priekšgājēja. Hēliogabals lika nogalināt cilvēkus tikai tāpēc, ka, pēc viņa domām, sarkanas asinis uz zaļas zāles izskatās skaisti. |
 Īsi par “neko” Dāvis Sīmanis Mūzikas industrijā bieži sastopamas etiķetes ar uzrakstu parental advisory; tās domātas, lai novērstu nevēlama satura ierakstu nokļūšanu pie bērniem. Parasti ar šīm uzlīmēm tiek marķēti diski vai kasetes, kurās dzirdamie teksti saistīti ar agresiju vai nāvi. Aizraujoši būtu ieviest līdzīgu marķējumu arī vizuālajai mākslai, nosakot, ka turpmāk katrs muzejs vai mākslas galerija ir spiesta atzīmēt darbus, kuros attēlotais neatbilst kāda cenzūras eksperta priekšstatam par pieņemamu saturu. Birokrātiem darba pietiktu ilgākam laikam, ņemot vērā, ka gandrīz vai ikviens mākslinieks tā vai citādi lūkojis atsaukties uz nāvi. Un iespējams, ka darbs būtu arī tā vērts, ja uz vienu vienīgo jautājumu "Kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs?" atbilde būtu: tikai lai mazliet jūs pabaidītu esības priekšā. Tomēr, ja pat ar izvēles iespējām ir gaužām švaki un neviens nepiedāvā izvēli - dzīvot vai mirt, nāves situāciju iespējams aprakstīt arī ar citiem terminiem. Šis kaut kas cits stāv ārpus trulajām bailēm, lai "paskatīšanās nāvei acīs" kļūtu par iztēles lietu. |
 Laipni lūgti absolūto viltojumu pasaulē Irēna Bužinska Kas ir mākslas viltojums? Kādēļ tieši tagad šis jautājums ir kļuvis tik aktuāls? Latvijas mērogā svaigā atmiņā ir presē lasītie dažādie viedokļi par rakstnieka un gleznotāja Raimonda Staprāna tiesas procesa turpinājumu, kad mākslinieka personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika veikta dažu mākslas darbu apķīlāšana, lai panāktu materiālu kompensāciju par viņa zaudēto tiesas procesu apsūdzībā plaģiātā. Tomēr liekas, ka jautājums par mākslas darbu viltojumiem un ar to saistītajām problēmām būtu jāskata daudz plašāk, jo ir daudzi pierādījumi tam, ka mēs tā īsti pat neapjaušam, cik bīstami daudz mums apkārt ir mākslīgu lietu, nemaz nerunājot par TV, video, datorspēļu, interneta - "īstās" virtuālās pasaules "dabisko", tātad pats par sevi saprotamo klātbūtni mūsu ikdienā. |
 Mākslas darbu pārvietošana: taisnīguma, glābšanas vai laupīšanas akts? Irēna Bužinska Pirms desmit gadiem - 1996. gada novembrī - piedalījos konferencē Pēterburgā, un šīs pilsētas apmeklējums deva iespēju cita starpā Valsts Ermitāžas zālēs iepazīties ar fantastisku izstādi - "Nezināmie dārgumi. Francijas 19.-20. gs. glezniecība no Vācijas privātajām kolekcijām". Šis necilais virsraksts var mulsināt, taču izstādē, kas no īslaicīgas skates nu ir kļuvusi par pastāvīgu ekspozīciju, tiek demonstrēti Ežēna Delakruā, Anrī Derēna, Anrī Matisa, Pablo Pikaso, Vinsenta van Goga, Pola Gogēna, Pola Sezana, Kloda Monē, Ogista Renuāra un citu izcilo franču mākslinieku mazpazīstami darbi, kuri savulaik atradās daudzās privātkolekcijās Vācijā. |
 Venēcijas šausmu stāsti Alise Tīfentāle Izlaidīsim akmens lauvas pie Arsenāla, kuras kāds mags spējis atdzīvināt un uzrīdīt saviem ienaidniekiem, jo viņa sirds bija no tā paša akmens kā lauvu skulptūras. Tikai garāmejot uzklausīsim, kas notika ar kādu jauno pāri, kurš vēlā vakarā atgriezās mājās gar kapsētu, un puisis, izrādīties gribēdams, no kaulu kaudzes izvilka galvaskausu un ar kāju iespēra to kanālā (galvaskausa kādreizējās īpašnieces gars atgriezies pie abiem kāzu naktī un par atriebību izkropļojis līgavas seju). Neminēsim neskaitāmos mīlasstāstus ar traģiskām beigām, šaušalīgos greizsirdības un citu nekontrolējamu emociju vadītos noziegumus, neiedziļināsimies stāstā par kādu venēcieti, kas reiz (labu laiku pirms elektriskā apgaismojuma ieviešanas) naktī gājis mājup, nevarējis it neko redzēt un iesaucies: "Azazēl, iedod man lāpu!" (un degoša lāpa rokā, bet nākamajā rītā izrādī-jās, ka tā ir apdegusi cilvēka roka). Gandrīz ne vārda par nolādēto palaco Ca' Dario ar galveno fasādi uz Lielo kanālu, kuras īpašnieki parasti mirst nedabiskā nāvē. |
 Ilmārs Blumbergs. VENĒCIJAS GRĀMATAS Laima Slava Nāve Venēcijā |Laima Slava| Melnas laivas, pusnogrimušas gon-dolas. Gondolu līkie purni stāvus gaisā lagūnas ūdeņos, un no atmiņas nez kā iznirst tuksneša senatnīgie stāvkapi - kā sakaltušas, skulpturālas mūmijas tie atsedzas, smilšu jūrai pavirzoties kādu gadsimtu tālāk. Ūdens sanesas - smiltis, aļģes, mirušu naktstauriņu spārni un lapseņu dzelt vairs nespējīgie vēderi. Miglā irstošas figūru ēnas. Kailas pēdas - nojauta par lūgsnu. Pērles un koraļļi, masku zelts un papjēmašē līķa bālums. Lagūnas klusais svins ar pāris punktiņiem tālumā. Spokaini tēli vecās istabās. Skaista sieviete. Dzīves laiva Augstākā rokās. Dzīvības organikas noslēpums. Gļotains, recekļains, viegli derdzīgs un suģestējošs reizē. Plūdu sindroms allaž kādā uztveres acu kaktiņā. Laicīgie dubļi, vecas, nokalpojušas miesas, uguns, kas tevī un dedzina līdz pēdējai dvašai. Pelni, pīšļi, un nekā vairs nav. Vai tiešām? Eksistenciālu baiļu uzplaucēti simboli, kas pārtop krāšņos, dievišķo melu saudzējošo tvērienu, rituālu letarģisko anestēziju iedarbināt gatavos mākslas darbos. Grāmata ir Ilmāra Blumberga mazā skatuve, toties ar jo lielākām iespējām - nāk prātā, šķirstot iespaidīgo Venēcijas grāmatu. "Intelektuālais kičs" - arī tādu viedokli ir nācies par to dzirdēt. Katrā ziņā viss, ko Blumbergs pēdējos gados darījis - fotografējis, instalējis, devies ceļā, zīmējis, domājis un atgriezies mūsu pašu dzīves dimensijā -, šajā grāmatā sapresēts kā pavārmākslas šedevrā, kad savu "savstarpējās ķīmijas" mirkli beidzot sagaidījuši katlā sasviestie labumi, kas nu apvienojušies un uzplaukuši atsevišķā, unikālā garšas piedzīvojumā. Darbošanās azarta līdz tam izkaisītā, neobligātā, dažkārt pat par gauži plakanu atzītā jēga top kā no jauna, citā dimensijā un spēkā satverama baudītāja sajūtās. Kitch (mākslā) - pretenciozs, virspusējs, ārišķīgs, tā skaidro Oksfordas vārdnīca. Vai maz ir kas banālāks (vispārzināmāks, aprunātāks, pieminētāks) par nāvi un kičīgāks (pretenciozāks, ārišķīgāks) par spokaino, vēsturisku dekorāciju dzīvē iekapsulēto, slīkstošo pilsētu Venēciju, kuras asinsriti regulāri uzbango tūristu pieplūdums karnevāla un mākslas biennāļu laikā, par Venēciju - fantasmagorisko mākslas darbu, mākslas (un lētu suvenīru) pārkrauto pilsētu, kas kultūras cilvēkam ir ne mazāk vērts rituāls kā ceļš uz Romu katoļiem vai uz Meku - musulmaņiem? Bet nāvi, kā zināms, Venēcijai veiksmīgi piesaistījuši ne vien viduslaiku mistēriju vēlīnā rota - karnevāls un tā maskas, Kazanovas elegantā, frivolā figūra un Vāgnera nāves gulta, bet arī tādi aizvadītā eksistenciālu drāmu un sarežģītu psiholoģisku kolīziju pilnā gadsimta domātāji un stila meistari kā Tomass Manns un Lukīno Viskonti vai gadsimta nogales kaislību skaudri romantiskie preparētāji Dženeta Vintersone un Ians Makjuans. Pat ciniski smeldzīgais Josifs Brodskis, 20. gs. beigu intelektuāļa un Venēcijas mīlasstāsta "Ūdenszīme" autors, izvēlējās šo dzejnieka cienīgo kiču - gribēt tikt apglabātam Venēcijas kapsētā. Šrādera 1990. gada filmā "Svešinieku mierinājums" pietiek jau ar Andželo Badalamenti mūziku, personāžu portretiem un pilsētas ska-tiem, lai iegūtu nāves neizbēgamības tuvās dvašas izjūtu, biedinošu un tīksmi stindzinošu reizē, kas neglābjami klājas pār katru savā pilnībā starojošu skaistumu. Patiesi skaists (cildens?) ir tikai tas, pār ko klājas drīzas iznīcības draudi. Vai tāda varētu būt Venēcijas mācība? Ilmārs Blumbergs, Venēcijas iedvesmots, kārtojis kičīgus nature morte un rotaļīgi daudznozīmīgi greznojis savas sejas maskas. Grāmatas materiālam viņš izmantojis vizionāri unikālus Venēcijas fotomirkļus, kas atklājas vienīgi ilglaicīgam tās vērotājam, un fiktīvus un gaistošus dokumentus - uz laivu piestātņu stabiem satupušas aizdomīgi pazīstamas, pazemīgā līkumā sastingušas melnas, cilvēkveidīgas jautājumzīmes, kuras šoreiz vemj ūdeni līdzīgi katedrāļu pūķgalvainajām ūdensteknēm, citur tās iegulušas uz laivu krāvēju pleciem maisu vietā senās fotogrāfijās; plūksnains, pelēks papīrs ar apdegušu malu kārtojas piezīmju blociņos, kas žigli ķer mirkļa idejas, - grāmatā tās izplātas, reproducējot secīgas vīziju virknes. Blumbergam visa vajag daudz - pāršķirot lapas, beidzot var sajust ritmu, kādu vēlējies attēlu rindai dot mākslinieks, lai tā sāktu runāt. Izstāde ne vienmēr to nodrošina. Manuprāt, tieši šķiršanas kustība ir tā, kuru Ilmārs Blumbergs pazīst līdz mielēm: tiek atšķirta lappuse, pavērts priekškars, pāršķirta nākamā, atkal nākamā - tiklīdz iepriekšējā ir nolasīta. Pa izstāžu zāles sienu acis klejo un no sīku vienību daudzuma žilbst. Grāmatā tās ieguļas veselumā kā būtiska apjoma daļa. Materiāla apjoma. Domas apjoma. "Nāve Venēcijā" - kiča un banalitātes kalngals... Tajā pašā laikā - kičīgi, uzstājīgi triecoties iekšā šajā banālākajā un neatvairāmākajā jautājumā tieši uz šīs pilsētas viskrāšņāko, melodramatiskāko dekorāciju fona, varbūt varam ar nāves neizbēgamību izrēķināties? Piešķirot tai rituāla, spēles formas noteikumus, apzināti teatralizējot to, piešķirot tai varmācīgas aprises un liekot domāt, ka esam ārišķīgi un tikai spēlējamies, kaut kur klusībā visa šī jūkļa iekšienē uztaustīt un iedurt smalku, elektrizējošu adatu tieši tajā sāpīgajā nervu tīkla punktā, kas signalizē par dzīves galīgumu. Par to, ka tavs laiks ir ierobežots. Tas iztek. Neatgriezeniski. Aktivizētais punkts izstaro sāpes pa visu ķermeni, liek sasprindzināt pretestības rezerves un visbeidzot - vērš sāpes saldas. Un neitralizē. Uz laiku. |
 Absolūts Melvils Mārtiņš Slišāns Franču kino režijas klusā zvaigzne, kura rokraksta virsotņu smalkums līdzinās uz loga rūts zem palielināmā stikla pētāmai leduspuķes smalkajai aukstuma horeogrāfijai un ģeometriski precīzajam rakstam. Reti kurš režisors tik ļoti ietekmējis pasaules kino procesu, taču reizē ir tik mazpazīstams Latvijā kā Elzasā dzimušais franču ebreja dēls Žans Pjērs Melvils. Viņa veikums bijis nozīmīgs paraugs tik dažā- diem smagsvara kino vārdiem kā Mārtins Skorsēze ("Tak-sists", "Ļaunās ielas"), Kventins Tarantīno ("Lubene", "Trakie suņi"), Maikls Manns ("Līdzzinātājs", "Pēdējais mohikānis") un Džons Vū ("Slepkava", "Cieti metināts", "Neiespējamā misija 2"). |
 Noziegums. Džezualdo. Vivjē. Mūzika Orests Silabriedis Mūzikas vēsture ir pārpilna piemēriem, kas varētu mums rādīt skaņumākslas (droši vien tāpat kā jebkuras mākslas) saikni ar cilvēku tumšākajām dziņām, kas savukārt domās vai darbos raisījušas krimināli vai morāli nosodāmus rezultātus. Operas pieci pastāvēšanas gadsimti vien ietver sevī krāšņu virkni nozieguma aspektā analizējama materiāla. Šo rindu autors piedāvā aplūkot divus gadījumus: pirmais - kā noziegums sekmējis īpatnas mūzikas dzimšanu; otrais - kā mūzika likumsakarīgi novedusi tās radītāju pie vardarbīgas nāves. Pirmajā gadījumā mums būs darīšana ar vienu no savdabīgākajiem itāļu renesanses komponistiem Karlo Džezualdo (Gesualdo, 1561/1566-1613), otrajā - ar, iespējams, izcilāko 20. gadsimta Kanādas skaņdari Klodu Vivjē (Vivier, 1948-1983). |
