VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Noziegums. Džezualdo. Vivjē. Mūzika Orests Silabriedis Mūzikas vēsture ir pārpilna piemēriem, kas varētu mums rādīt skaņumākslas (droši vien tāpat kā jebkuras mākslas) saikni ar cilvēku tumšākajām dziņām, kas savukārt domās vai darbos raisījušas krimināli vai morāli nosodāmus rezultātus. Operas pieci pastāvēšanas gadsimti vien ietver sevī krāšņu virkni nozieguma aspektā analizējama materiāla. Šo rindu autors piedāvā aplūkot divus gadījumus: pirmais - kā noziegums sekmējis īpatnas mūzikas dzimšanu; otrais - kā mūzika likumsakarīgi novedusi tās radītāju pie vardarbīgas nāves. Pirmajā gadījumā mums būs darīšana ar vienu no savdabīgākajiem itāļu renesanses komponistiem Karlo Džezualdo (Gesualdo, 1561/1566-1613), otrajā - ar, iespējams, izcilāko 20. gadsimta Kanādas skaņdari Klodu Vivjē (Vivier, 1948-1983). | |
| |
|
Noziegums. Mūzika
Šekspīra un Karavadžo laikabiedrs Karlo Džezualdo piedzima Venozas firstu ģimenē, un viņa divas aizraušanās kopš jauniem gadiem bija medības un mūzika. Nav precīzu ziņu, kā notika jaunā Karlo skološanās mednieka amatā, taču mūziku viņš esot apguvis cītīgi - mācījās lautas spēli, dziedāšanu, kontrapunktu un kompozīciju. Ziņas par topošā komponista skolotājiem ir dažādas un, šķiet, ne pārāk svarīgas. Toties samērā precīzi zināms, ka Džezualdo apbrīnoja (varbūt pat dievināja) Lucasko Lucaski (Luzzaschi, 1545?-1607) mūziku, un tas liecina, ka viņš bija pazīstams ar sava laikā avangardiski noskaņoto komponistu spārnu, kurā nebūs nepareizi ietilpināt arī tādus vīrus kā Lucasko skolotājs Čipriāno de Rore (1515/1516-1565) un Luka Marencio (1553-1599). Lai lietotu vārdu "avangards", nāksies pieminēt arī itāļu renesances klasiķus, kur pazīstamākie būs Džovanni Pjerluidži da Palestrīna (1525?-1594) un Orlando di Laso (1530/1532-1594). Būtiskākā atšķirība meklējama temperamenta attieksmē pret mūziku: Palestrīnas un di Laso mūzika sakņojas flāmu skolas izlīdzinātajā, dievišķi līdzsvarotajā mūzikā, kas, tāpat kā tās pirmsākums - gregoriskais korālis, ir meditācijas, ne dvēseles līdzsaviļņojuma priekšmets. De Rore, Marencio un visvairāk Džezualdo ir kaislīgas, harmoniski sarežģītas, pārsteigumiem pilnas mūzikas radītāji - viss, ko slēpj cilvēka dvēsele, viļņiem vien brāzmojas minēto kungu ārkārtīgi daiļajā, taču ne īpaši līdzsvarotajā skaņu mākslā. Tātad esam postulējuši Džezualdo par sava laika drosmīgāko novatoru un nu mēģināsim noskaidrot, kā vijās viņa dzīves ceļš. Vairums Karlo Džezualdo aprakstnieku būs vienisprātis, ka izšķirošais punkts komponista biogrāfijā bija viņa pirmās laulības - 1586. gadā viņš politisku iemeslu dēļ apprec savu māsīcu Peskāras marķīza meitu Mariju d'Avalosu. Šī laulība tiek brutāli pārtraukta 1590. gadā: Džezualdo un daži viņa uzticami kalpotāji pieķer Mariju kopā ar mīļāko - Andrijas hercogu Fabricio Karafu. Tiesa nav gara - komponists nogalina abus un bēg no d'Avalosu dzimtas atriebības uz Džezualdo pilsētu (netālu no Neapoles). Kriminālatbildība viņam kā daždien aristokrātam nedraud. Šis skandalozais notikums gūst zināmu rezonansi, toskait viens no tālaika slavenākajiem dzejniekiem Torkvato Taso (1544-1595) sacer poēmu Rime in morte di Donna Maria ("Panti donnas Marijas nāvei"), savukārt franču karavīrs un rakstnieks (precīzāk, hronists) Pjērs de Burdejs iekļauj šo epizodi izvērstajā sacerējumā Les Vies des Dames galantes ("Galanto dāmu dzīves apraksti"). Citos laikabiedru vērtējumos uzzinām, ka Džezualdo noziedzies aiz lielas kaislības (skan gandrīz kā attaisnojums) un šī viņa rīcība apsteigusi mīlnieku iecerēto komponista noindēšanas aktu. Te nu sākas leģendu un izdomājumu gūzma. Visasiņaināk Džezualdo dzīvi apraksta visiem pazīstamais un ne vienmēr ticamais tīmekļa avots Wikipedia, no kurienes uzzinām, ka komponists bijis vairākkārtējs slepkava, nonāvējis arī sievastēvu un otro dēlu no pirmās laulības, jo apšaubījis paternitāti. Ne mazāk pikanti ir sievas un viņas mīļākā slepkavības apraksti, ko varam lasīt visdažādākajos avotos - pie nonāvēšanas esot roku pielikuši arī uzticamie kalpotāji, sieva sadurta vairākās vietās, savukārt nelaimīgais Andrijas hercogs esot bijis ietērpts sieviešu drēbēs, tātad riebīgi pazemots no pieviltā vīra. Abu mīlētāju līķi izlikti pie pils mūra vispārējai apskatei. Skaidrs, ka komponistam atlika vienīgi bēgt. Tiktāl no vēstures papildinājumu un uzlabojumu sērijas, taču ir arī konkrētāki fakti. 1593. gadā Džezualdo apprecas otrreiz - par viņa sievu kļūst Ferrāras, Modenas un Redžo hercoga ārlaulības dēla Čezāres d'Estes māsa Leonora, un jaunais vīrs nu jau ir titula īpašnieks, ne vairs tikai mantinieks. Drīz pēc tam nāk klajā Džezualdo trešā un ceturtā madrigālu grāmata, un viņa profesionālā reputācija laikabiedru acīs ievērojami aug. 1595. gadā Karlo ierīko savā pilī galma mūziķu institūciju, uzturas galvenokārt pilī, paretam izbrauc uz Neapoli, nododas mūzikas sacerēšanai un grimst arvien dziļākā melanholijā. Sieva Leonora sūdzas par garlaicību un slikto klimatu (Itālijas dienvidos!), tādēļ izmanto katru mīļu brīdi, lai viesotos pie brāļa Modenā. Nav īsta apstiprinājuma, ka Džezualdo rezignētais psihiskais stāvoklis būtu akurāt asinsdarba rezultāts. Fiziskais slimīgums (Džezualdo bijis astmatiķis), iespējams, veicinājis arī garīgās pārmaiņas un vēlmi pēc vientulības, tomēr visai ticams ir fakts, ka patiesi dievbijīgais komponists mūža nogalē licis kalpotājiem šaustīt sevi ar pletnēm, lai izpirktu grēkus. Ir arī ziņas, ka Džezualdo slimīgi un fanātiski dievinājis savu tēvoci Karlo Borromeo, kas kanonizēts 1610. gadā, kā arī centies iegūt savā īpašumā viņa svētos pīšļus. Komponista atvases mira jaunas. Viņš pats devās aizsaulē dažas nedēļas pēc tam, kad mūžībā bija aizgājis viņa iepriekšējā laulībā dzimušais dēls - pēdējais iespējamais titula mantinieks. Varbūt var diagnosticēt uzmācīgu pārliecību par dzimtas iznīkšanu. Tiesa, klīst runas par mīlošās Leonoras indīgo pirkstu pie vīra nāves. Ir arī leģenda, ka Džezualdo mirstīgās atliekas atrastas kailas pēc kārtējām eksekūcijām, kad kalpi ar sišanu dzina dēmonus no augstdzimušā komponista miesas un dvēseles. Spilgts mūžs un ne mazāk spilgta mūzika, ko radījis leģendārais itālis. Ir mūzikas zinātnē termins "madrigālisms", ko lieto teksta skaniskās ilustrēšanas apzīmēšanai, proti, ja tiek izdziedāts vārds "mīla", tad intonācija ir saldkaisla, ja "nāve", tad brutāli akcentēta utt. Izklausās primitīvi, tomēr īstenībā šādi komponēta mūzika ir pārpilna patīkamām negaidītībām - tas ir tāpat, kā iepazīt cilvēku, iekams tu vēl nezini, ko no viņa sagaidīt. Džezualdo ir viens no izcilākajiem un savdabīgākajiem šādas mūzikas radītājiem - viņa harmoniskā valoda ir sakāpināta negaidītās tonalitāšu un skaņkārtu attiecībās, tas ir teju kosmisks modālisms (harmoniskās domāšanas paradigma, kas valdīja pirms mums ierastā tonikas-dominantes-subdominantes jeb tonalitāšu pamatpakāpju hierarhiskā attiecību modeļa), kurā, pat mīlas vārdus bilstot, allaž klātesošs ir dziļš traģisms un nāve. Džezualdo baznīcas skaņdarbi (atšķirībā no laicīgās mūzikas šedevriem - madrigāliem) mazāk pazīstami un mazāk pētīti. Šajā jomā komponists strādājis ar mērenākām harmonijām, te ir mazāk hromatisku pārsteigumu, un šī cēlā mūzika pat iespēj būt meditācijas priekšmets, kaut arī temperamenta klātbūtni apliecina homofono un polifono posmu spējas maiņas un faktūru kontrasti. Saskaņā ar vairākiem avotiem Džezualdo bija viens vienīgs sekotājs - lieliskais Sigismondo d'India, kas Latvijas klausītājam vēl pagaidām pasvešs. Esot bijis arī kāds Dže-zualdo epigonis, taču viņa darbiem nav lielas vērtības. Būtībā Karlo Džezualdo pēc nāves apklusa līdz 19. gadsimta beigām. Tad gan sākas atsauču birums. Anatols Franss stās-tu krājumā "Senklēras aka" iekļauj stāstu par noslepkavoto Mariju; vācu neoklasicistiskais konstruktīvists Pauls Hindemits savu madrigālu priekšvārdā atsaucas uz Džezualdo mūziku; pasaules pilsonis Igors Stravinskis raksta veltījumu Monumentum pro Gesualdo di Venosa; Krievijas avangardiskais vācebrejs Alfrēds Šnitke sacer operu "Džezualdo"; rafinētais sicīlietis tembrālists Salvatore Šarrīno komponē smalkām kamerstila vinjetēm darinātu izcilu operu Luci mie traditrici jeb "Manas nodevīgās acis" (citā variantā "Sausie ziedi"), kas traktē Džezualdo nodarījumu no sievas viedokļa un postulē, ka slepkava nu visu atlikušo dzīvi dzīvos spīdzinošās mokās; Verners Hercogs 1995. gadā uzņem TV filmu "Nāve piecbalsīgi" (Tod für Fünf Stimmen) - tie ir tikai daži piemēri, kas apliecina izcili talantīga vīra veikuma aktualitāti mūsdienās. Kā jau vienojāmies, nav dokumentāra pamata uzskatīt, ka pēc 1590. gada slepkavības Džezualdo veltījis savu mūžu tikai paššaustīšanai un neganti daiļas mūzikas radīšanai. Tomēr tā domāt mums ļauj Džezualdo radītie skaņdarbi, kas gan sava laika, gan arī vēlāko mūzikas stilu un virzienu kontekstā vienmēr būs kaut kas nesalīdzināms un neizdibināms. Mūzika. Noziegums Otrs piemērs būs Monreālā dzimušais, triju gadu vecumā adoptētais, astoņpadsmit gadu vecumā par "nenobriedušu uzvedību" (citiem vārdiem - neslēptu homoseksualitāti) no katoļu semināra izslēgtais un 34 gadu vecumā Parīzē nogalinātais komponists Klods Vivjē. Speciālisti apgalvo, ka viņa mūziku Eiropā pazīst labāk nekā Kanādā, kur nu vēl, piemēram, ASV. Latvijā Vivjē darbi vairākkārt raidīti radio "Klasika", tomēr plašākai publikai viņa vārds droši vien būs svešs. Atsauksimies uz autoritāti: viena no 20. gadsimta mūzikas izcilākajām personībām, 2006. gada vasarā mirušais ungāru izcelsmes ģēnijs (skaļi, tomēr patiesi teikts) Ģērģs Ligeti uzskatīja Vivjē par vienu no savas paaudzes ievērojamākajiem franču (!) komponistiem. Tumšu nostūru Kloda Vivjē dvēselē netrūka. "Dienā viņš bija eņģelis, naktī - velns," atceras komponista draugi. Vivjē dzīve un mūzika ir viens un tas pats. Apsēsts ar nāves ideju, viņš radīja ļoti skaistu mūziku. Vērtējot 20. gadsimtā radīto, mēs palaikam tiecamies ierindot dzirdēto kādā plauktiņā. Diezin vai te kas nopeļams, jo vairums mūzikas (īpaši tās gūzmas, ko laiks vēl nav izsijājis) ir viduvēja - visbiežāk radusies tādēļ, ka komponists māk komponēt. Un tad ir īpaši interesanti sastapties ar parādībām, kurām jāgatavo jauns, īpašs plauktiņš. Klods Vivjē ir sava individuālā plauktiņa komponists. Viņš mācījies Monreālas konservatorijā pie Žila Tramblē ("viņš man iemācīja lietu būtību"), Utrehtā pie Mihaela Kēniga (elektroakustisko mūziku) un Ķelnē pie Karlheinca Štokhauzena. 1976. gada rudenī Vivjē devās ceļojumā pa Āziju, un īpaši viņu iespaidoja Bali dzirdētais un redzētais (blakusminot, cits ļoti talantīgs, homoseksuāls kanādietis Kolins Makfī (McPhee) savu "es" arī atrada tieši Bali, tikai pārdesmit gadus agrāk). Apmēram šajā laikā Vivjē sāka arvien biežāk izmantot pašizgudrotu valodu, tādējādi neuzbāzīgi apliecinot savu unikalitāti (atcerēsimies Olivjē Mesiāna vai mūsu pašu Mārtiņa Viļuma lingvistiskās nepieciešamības). "Šis ceļojums bija mana pašatklāšanās," teica Vivjē. Acīmredzot te apstiprinājās nojausmas, kas jau katoļu semināra laikā nodarbināja nākamo komponistu, liekot interesēties arī par Austrumu kultūrām un misticismu (atcerēsimies Vivjē skolotāja Štokhauzena interesi par Japānu). Šis Vivjē dzīves periods patlaban nodarbina komponista daiļrades pētniekus, liekot saistoši diskutēt par viņa harmoniju, bet jo īpaši par melodiju, kas nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem elementiem Vivjē mūzikā, tā teikt, cik daudz te Štokhauzena un Bali tradicionālās mūzikas iespaida, cik paša komponista novatoriskās pieejas. Ar pasaules ģeogrāfiju saistīta virkne Vivjē kompozīciju: "Zipangu" (Marko Polo laikā tā saukuši Japānu), "Samarkanda" (Uzbekistānas pērle), "Šīrāza" (leģendāra Persijas, vēlāk Irānas pilsēta), kā arī ģeogrāfiskais kuriozs "Paramirabo", kas īstenībā ir komponista pārskatīšanās dēļ šādi nodēvēta Surinamas galvaspilsēta Paramaribo. Laikabiedri smējušies, ka esot sanācis lielisks kalambūrs par tēmu Mirabo tilts Parīzē. Viens no pazīstamākajiem Vivjē opusiem ir viņa stundu garā opera jeb, kā norādīts žanra apzīmējumā, nāves rituāls (atkal nāves apsēstība - skaista, idejiski makabra rotaļāšanās) "Koperniks", kurā darbojas Agni (centrālais tēls), Tris-tans un Izolde, Merlins, Luiss Kerols (viņa Alise bija tēls, kas Vivjē ļoti saistīja ar nebeidzamām jaunas, neparastas pieredzes iespējām), ragana, Nakts karaliene, akls pravietis, pavecs mūks, Mocarts, Ūdeņu pavēlnieks, Koperniks un viņa māte. Komponistam tā bija "pilnīga attīrīšanās, vēlme sasniegt tīra gara stāvokli". Vēl spēcīgāks (manuprāt) ir Vivjē skaņdarbs Wo bist du, Licht ("Kur esi, gaisma"), kam pamatā Johana Kristiāna Frīdriha Helderlīna dzejolis par aklo dziedoni (ar "Ķēniņa Edipa" autora Sofokla rindām epigrāfā), Mārtina Lutera Kinga pēdēja runa, Roberta Kenedija slepkavības ieraksts un pašizgudrota valoda - "meditācija par cilvēku sāpēm". Daudzi par Vivjē daiļrades virsotni uzskatīs skaņdarbu soprānam un instrumentiem Lonely Child ("Vientuļais bērns"). Šis opuss aizskāra britu komponistu Gevinu Braiersu, kas, nebūdams Vivjē daiļrades cienītājs, tomēr atzina Lonely Child par pārsteidzošu un 1985. gadā pēc kanādieša mūzikai veltīta festivāla pasūtījuma komponēja "Veltījumu Vivjē". Ģērģs Ligeti rakstīja: "Vivjē ir laikmetīgs komponists, kas nav ne neo, ne retro noskaņots (par spīti vāgneriskiem un skrjabiniskiem elementiem), tomēr viņa mūzika ir totāli ārpus avangarda." (Starp citu, vairākos citu autoru rakstos apstrīdēts viedoklis.) Vivjē skolotājs Žils Tramblē kādā inter-vijā pauda, ka viņa audzēknis ir viens no tiem retajiem mūsdienu komponistiem, kas rakstījuši pēc būtības traģisku mūziku. Mūsdienu mūzikas labs pazinējs Harijs Halbreihs īsi pēc komponista nāves atzina, ka "Klods Vivjē atrada to, ko daudzi tikai domā esam atraduši vai vēl arvien meklē - patiešām jaunas vienkāršības noslēpumu". Vairākos mūs-dienu pētnieku darbos varam sastapt Vivjē pie jaunās vienkāršības adeptiem, tomēr te nepieciešama dziļāka pieeja - ar Perta, Vaska vai Gurecka mūzikas piemēriem nepietiks (un tā jau ir cita saruna). 2005. gadā Monreālas simfoniskais orķestris nodibināja Kloda Vivjē Nacionālo balvu gada labākajam Kanādas komponista skaņdarbam. Vivjē mūzikas cienītāju un kaismīgu popularizētāju vidū ir izcilais Vācijas argentīnietis, komponists, kinorežisors un domātājs Maurisio Kagels, lieliskais japāņu diriģents Kents Nagano, viena no spožākajām un jūtīgākajām mūsdienu mūzikas dziedātājām Douna Apšova, ievērojamais Nīderlandes diriģents Reinberts de Lēvs. Iespējams, viņi sajutuši, ko gribēja teikt Vivjē, kad rakstīja: "Vēlos likt sajust cilvēkiem brīvību, milzīgo bezgalību. Nostāties tukšuma un klusuma priekšā, tajā atrast visu, mesties tajā kā trakam, kā apsēstam tā, it kā būtu sarautas visas saites ar sabiedrību, ienirt bezgalībā un atrast sevi līdzīgu ziedam vai saulei, kas ir pati Dzīve." 1982. gada nogalē Klods Vivjē dodas uz Parīzi komponēt operu par Pētera Čaikovska nāvi (ir uzskats, ka Čaikovskis savas seksuālās orientācijas dēļ holeras epidēmijas laikā esot piespiests izdzert glāzi baciļiem pārpilnā krāna ūdens). Rakstos par Vivjē teikts: vientulība, rituāls un nāve. 1983. gada marta sākumā Vivjē neizvēlīgu sakaru rezultātā (iespējams, deviņpadsmitgadīgs prostitūta) tiek savā mītnes vietā banāli nodurts. Rakstos par Vivjē teikts: bērnība, nemirstība un nāve. "Mūzika ir nogrieznis starp mīlestību un nāvi" (Klods Vivjē). Netālu no līķa uz klavierēm tiek atrasts nepabeigts manuskripts - skaņdarbs balsīm un instrumentiem "Vai tu tici dvēseles nemirstībai". "Man šķiet, ka es uzvarēšu nāvi viņas pašas spēles laukumā" (Klods Vivjē). | |
| Atgriezties | |
