VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laipni lūgti absolūto viltojumu pasaulē Irēna Bužinska Kas ir mākslas viltojums? Kādēļ tieši tagad šis jautājums ir kļuvis tik aktuāls? Latvijas mērogā svaigā atmiņā ir presē lasītie dažādie viedokļi par rakstnieka un gleznotāja Raimonda Staprāna tiesas procesa turpinājumu, kad mākslinieka personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika veikta dažu mākslas darbu apķīlāšana, lai panāktu materiālu kompensāciju par viņa zaudēto tiesas procesu apsūdzībā plaģiātā. Tomēr liekas, ka jautājums par mākslas darbu viltojumiem un ar to saistītajām problēmām būtu jāskata daudz plašāk, jo ir daudzi pierādījumi tam, ka mēs tā īsti pat neapjaušam, cik bīstami daudz mums apkārt ir mākslīgu lietu, nemaz nerunājot par TV, video, datorspēļu, interneta - "īstās" virtuālās pasaules "dabisko", tātad pats par sevi saprotamo klātbūtni mūsu ikdienā. | |
| |
|
Viens no pirmajiem aprakstiem par to, ka mūsdienu sabiedrība un kultūra strauji tiek pārplūdināta ar mākslīgām lietām, pieder itāļu rakstniekam Umberto Eko, kas 20. gs. 70. gadu vidū devās ceļojumā uz ASV, lai paša acīm aplūkotu dažādas imitācijas un replikas, kuras izvietotas nacionālajos muzejos, tūristu piesaistes vietās un atrakciju parkos. 1975. gadā tika publicēta viņa eseja Travels in Hyperreality, kurā Eko sev raksturīgajā stilā aprakstīja ceļojuma iespaidus Amerikā. Sacerējumā meistarīgi savijas reālie iespaidi un iedomu ainas. Umberto Eko vēlāk paskaidroja, ka viņa ceļo-juma un apraksta mērķis bija atrast un raksturot "superrealitāti" jeb "absolūto viltojumu" pasauli, kurā mākslīgie priekšmeti un lietas, mākslīgā realitāte nevis aizstāj, bet gan vienīgi uzlabo visu dabisko.
Lielā mērā itāļu rakstnieka darbs ir bijis gana pravietisks, jo trīsdesmit gadu laikā, kas pagājuši kopš esejas sarakstīšanas, uzlaboto lietu klāsts un izplatība jau ir sasniegusi grūti kontrolējamus apmērus. Mūsu dzīves dabiska sastāvdaļa ir skaisti mākslīgie ziedi, ērti mākslīgās ādas apavi un augstvērtīgas mākslīgās kažokādas. Plastmasas izstrādājumi, kas līdzinās kristāla traukiem. "Īsta" stila mēbeles no koka imitācijas, ko lieto cilvēki ar mutē ievietotu zobu protēzi, parūku galvā, baudot bezkofeīna kafiju ar tai pievieno-tu 100% attaukotu pienu un cukuru bez kalorijām, uzkožot pa virsu Orbit ar dievīgu arbūza garšu vai uzdzerot bezalkoholisko alu. Kā vēsta reklāmas, mūsu dzīvnieki var justies laimīgi un veseli, ēdot vienīgi kvalitatīvu mākslīgo pārtiku. Savukārt katras mazas meitenes sapnis ir iegūt lelli - tikpat kā īstu mazuli, kas kustina galvu, prot atvērt muti un aizvērt acis, buldurē zīdaiņiem raksturīgas zilbes un pabarota spēj pat pačurāt! Zēni toties lepojas ar pavisam "īstiem" ieročiem. Mūsu māju vai dzīvokli apsargā elektriskā ierīce, kas, automātiski ieslēdzoties un izslēdzoties, simulē mūsu klātbūtni prombūtnes laikā... Šādu sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, jo simulācija, imitācija, falsifikācija tiek izmantota burtiski visās jomās. Te tikai atgādināšu par Latvijas armijas jaunajiem formastērpiem ar jauna līmeņa auduma apdruku, kas domāta labākas maskēšanās jeb kamuflāžas nolūkos. Pierasta lieta lasīt informāciju par apzinātu faktu sagrozīšanu vai kompromātu. Ja nemaldos, viena no vērienīgākajām falsifikācijām pasaules mērogā bija ziņa par bīs-tamajiem masu iznīcināšanas ieročiem Irākā. Visu minēto priekšmetu cēlais mērķis ir ar viltojumu palīdzību uzlabot mūsu dzīvi, taču tas viss sabiedrības apziņā vēl vairāk sajauc robežas starp dabisko un mākslīgo, starp īstenību un virtuālo pasauli. Šajā mākslīgo lietu biezajā "mūžamežā" mākslai jāatrod sava pastāvēšanas niša, kaut gan jāsaka, ka māksla to jau sen ir izdarījusi. Senajā Itālijā tika radītas kopijas pēc izciliem grieķu tēlniecības paraugiem. Renesanses laikmetā jaunāka gadagājuma mākslinieki kopēja darbus, ko bija radījuši slaveni meistari, kuri kā atzinības zīmi labākajām kopijām uzlika savus parakstus, tādējādi sagādājot ne mazums problēmu nākamo gadsimtu mākslas zinātniekiem. Renesanses laikā arhitektūrā aizsākās tradīcija plaši izmantot aklos logus. Durvis, ka ved uz nekurieni. Sienas, arkas, atsevišķi fragmenti arhitektūrā tika izmantoti vienīgi tādēļ, lai saglabātu ēkas proporcijas un kopējo harmonisko līdzsvaru. Pietiekami daudz diskusijas izraisa mākslas darbu restaurācija, kad tas gan tiek paglābts no bojāejas, tomēr pēc katras jaunas, atkārtotas restaurācijas rodas jautājums, kas tad īsti palicis pāri no paša mākslinieka rokraksta, kā tas, piemēram, ir lasīts par Rembranta "Naktssardzi" (1642) - gleznu, kas daudzkārt cietusi un tikpat daudz reižu restaurēta. Vēl viena mākslas darbu kopēšanas / pavairošanas līnija aizsākās līdz ar fotogrāfijas rašanos 1839. gadā. Lai gan 19. gs. vidū nebija iespēju izgatavot krāsainus attēlus, mākslas darbu fotografēšana tika uzskatīta par vienu no perspektīvākajiem fotogrāfijas attīstības virzieniem. Tajā laikā fotogrāfi izgatavoja mākslas darbu fotoattēlus dabiskā izmērā, lai dotu iespēju iepazīties ar oriģinālu mākslas darbu. Savukārt 20. gs. 80. gadu vidū līdz ar jauno tehnoloģiju straujo attīstību radās iespēja izgatavot augstas kvalitātes artagrāfiskās kopijas, kuras reprodukciju nespeciālistam būs grūti atšķirt no oriģināla, jo šāda līmeņa legālā viltojumā ir saglabāti visi oriģinālā mākslas darba defekti un virsmas bojājumi. Tomēr tūdaļ jāpiebilst, ka artagrāfiskās kopijas gan neviens neuzdod par oriģināliem. Pavisam cita situācija ir ar mākslas darbu īstu viltošanu, jo pasaulslavenu mākslinieku darbu cenas sasniedz miljonus. Profesionālie viltotāji operatīvi reaģē uz mūsdienu sabiedrības vēlmi iegādāties īstu "mantu". Statistika ir dažāda, taču pastāv uzskats, ka patlaban pasaules mākslas tirgū ir līdz 40 procentu viltojumu. Stāvoklis īpaši nopietns ir krievu avangarda mākslas jomā. 1988. gadā Šveicē tiesāja franču mākslas zinātnieku Andreju Nakovu, kura organizētajā Mihaila Larionova gleznu izstādē visi 197 darbi tika atzīti par viltojumiem. 1990. gadā Christie's atsauca Korecku ģimenes kolekcijas izsoli, jo mākslas darbi netika atzīti par oriģināliem. 1995. gadā Sotheby's bija spiesti izņemt no izsoles piedāvājuma lotu 400 000 mārciņu vērtībā - netika apstiprināts Ļubovas Popovas "Supremātiskās kompozīcijas" autentiskums. 1997. gadā Maskavas mērs Jurijs Lužkovs plānoja iegādāties Apolinārija Vasņecova gleznu Tretjakova galerijas kolekcijai, bet atkal tas pats - mākslas darbs izrādījās viltojums. Tieši minēto iemeslu dēļ krievu mākslas darbu izsoles tagad rīko reti un tiek pieņemti tikai tādi darbi, kuriem ir droša vēsture jeb - angliski - proverance, jo mākslas darbu viltojumu kvalitāte kļūst aizvien augstāka. Tādēļ arī universitātes zinātnieki Igors Berežnojs un Eriks Postma piedāvā jaunu datorprogrammu, kas apkopo visu zināmo informāciju par konkrēta mākslinieka izmantotajiem audekliem, otas triepienu un krāsu sastāvu. Šī programma tika radīta, apkopojot informāciju par Vinsenta van Goga 195 darbiem no Amsterdamas muzeja, kura kolekcijā ir arī mākslinieka astoņu darbu viltojumi. Tiktāl par mākslas darba un viltojuma, ja tā var teikt, klasiskajām attiecībām. Tomēr saistībā ar "totālo viltojumu pasauli" ir vērts vismaz iezīmēt situāciju laikmetīgās mākslas jomā, jo, manuprāt, vēl viena mākslas darba un realitātes saskares zona ir tableaux vivants jeb dzīvās bildes, kuru veidošanas tradīcija Eiropā aizsākās pēc 1809. gada. Šo pēc slaveniem mākslas darbiem radīto teatralizēto uzvedumu tradīciju varbūt varētu arī neminēt, ja tā pēkšņi "neatgūtu otro elpu" pēc vairāk nekā simt gadiem - 70. gadu vidū, kad vairāki fotomāksli-nieki (Sindija Šermena, Tīna Bārnija, Annika fon Hausvolfa, Gregorijs Krūdsons (Crewdson), Džefs Vols, Džoels Pīters Vitkins) sāka veidot inscenētās fotogrāfijas, lai, konstruējot mākslīgu realitāti, analizētu plaša spektra sociālās, nacionālās un seksuālās identitātes jautājumus un tādējādi paustu savu protestu pret vismaz daļai dokumentālās fotogrāfijas piemītošo melīgumu un samākslotību. Šodienas laikmetīgās mākslas kopaina vispār vairs nav iedomājama bez mākslīgi konstruētas realitātes, kā to, piemēram, apliecina arī Tomasa Demanda sabiedrisko ēku un iestāžu telpu interjeru rūpīgi izgatavotās papīra replikas, kuras mākslinieks pēc tam fotografē. Izmantojot akadēmiskās glezniecības manieri un agrīnās fotogrāfijas tehnikas, daudzi mākslinieki nodarbojas nevis ar tagadnes, bet ar pagātnes maksimāli precīzu rekonstrukciju. Konceptuālajā radikālismā laikam grūti pārspēt īru māksliniekus Deividu Makdermotu un Pīteru Makgū (David MacDermott & Peter MacGough), kuru gleznās un fotogrāfijās, pamatojoties uz enciklopēdiskām zināšanām par konkrēto laiku, tiek inscenēti pagātnes (visbiežāk gluži ikdienišķi) notikumi. Viņu interesi par sabiedrības dzīves norisēm 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā varētu saukt jau par eksistenciālu apsēstību. Citu pagātnes pētniecības aspektu izvēlējies japāņu mākslinieks Jasumasa Morimura. Kopš 1985. gada viņš strādā pie projekta "Mākslas vēstures pašportrets". Viņu interesē mākslinieka statuss dažādos vēsturiskos periodos, sabiedrības attieksme pret mākslas darbu, izpratne par Rietumu pasaulē proponētajām morāles vērtībām no Austrumu mākslinieka skatījuma. Reizē tā ir spēle ar divu tik dažādu kultūru skaistuma izpratnes robežām, ko īpaši spilgti apliecina viņa inscenēto fotogrāfiju cikls, kurš tapis pēc spāņu gleznotāja Fransisko Goijas "Kaprīzēm". Varbūt ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka visi šie mākslas darbi ir pārliecinošas simulācijas, kas savā vizuālajā formā gan līdzinās realitātei, taču perfekcijas dēļ izraisa šaubas par aplūkojamā patiesīgumu. Tā vai citādi mākslas darbs, kas pārliecinoši imitē realitāti, izsit mūs no pierastās uztveres, liekot pārdomāt redzēto. Mūsdienu mākslinieks nereti rada provokatīvu darbu, lai pārbaudītu sabiedrības sapratni, ieinteresētību, vēlmi vai pat spēju reaģēt. Tieši tāds arī bija Luksemburgas mākslinieka Antuāna Prima (Antoine Prum) uzdevums, veidojot projektu "Brīnumu tiesa" (La Cour des Miracles), ko redzēju 1998. gadā, apmeklējot mūsdienu mākslas biennāli Manifesta Luksemburgā. Projekts bija veidots no trim atsevišķām, taču saturiski cieši saistītām daļām. Vispirms Petrusas (Petrussee) ieejas tunelī, ko reti izmanto šīs pilsētas iedzīvotāji, bija izveidota skaņas instalācija, kuru aktivizēja apmeklētājs pats, atrodoties tuneļa tumšākajā daļā. Ierakstā bija dzirdams, kā vīrietis uzbrūk sievietei. Skatītājam tika dota iespēja iejusties upura vai uzbrucēja lomā. Otra projekta daļa (fiktīvā nozieguma un tikpat fiktīvas izmeklēšanas gaitas vairākkārtējs izklāsts) - īstas publikācijas vietējā presē, kas informēja par liecinieku aptaujāšanu, policijas lietisko pierādījumu meklējumiem un iespējamā noziedznieka aprakstiem. Turklāt Vouban villā bija izvietoti inscenētā, tomēr reizē maksimāli ticamā nozieguma izmeklēšanas rezultāti - fotogrāfijas no "nozieguma" vietas, "īsti" lietiskie pierādījumi, liecinieku fotogrāfijas. Mākslas projekts maksimāli tuvinājās iespējamam reālam noziegumam, nemitīgi radot šaubas un aizdomas, bailes un arī atvieglojumu, uzzinot, ka ir taču tikai mākslas darbs. Mākslinieks zināmā mērā pārbaudīja arī katra skatītāja godīgumu, vēršoties pie tā ar jautājumu - ja noziegums būtu noticis īstenībā, kāda tad būtu jūsu attieksme? Šodien Prims turpina sabiedrības apziņas pārbaudi pavisam citā mākslas jomā - 2003. gadā kopā ar Borisu Krēmeru viņš radīja filmu Turn of Force par daudzu Ginesa rekordu īpašnieka dāņu spēkavīra Georga Kristena piedzīvojumiem Krievijā, bet 2005. gadā Venēcijas biennālē (nevis filmu festivālā!) tika demonstrēta viņa otra filma Mondo Veneziano - High Noon in the Sinking City, kas stāsta par četru mākslas pasaules pārstāvju - kāda pazīstama vācu gleznotāja, sociāli aktīva mākslas kritiķa, Austrumeiropas teorētiķa un omulīga, "vienkārši" gleznotāja tikšanos Venēcijā, viņu spraigajām sarunām, kuras pārtrūkst nežēlīgas savstarpējās slepkavības rezultātā. Taču filmu nekādi nevar nosaukt par mākslas viltojumu jeb fikciju, jo tā jau "pēc definīcijas" ir ilūzijas mēģinājums pārtapt par realitāti. Kā savdabīgs šāda tipa mākslas projekta paraugs Latvijā minams Agneses Bules "absolūtais viltojums" - projekts "Latviešu sapnis" (1999). Projekta pirmā sastāvdaļa - "īsts" arheoloģisks atradums, kas pierāda, ka te ir dzīvojuši cilvēki, kuri sēž mucās un dzīvo kokos. To papildina karte, kas demonstrē atraduma ģeogrāfisko novietojumu. Filma "Iepazīsti Latviju" ir atraduma apstiprinājums tautas folklorā, mutvārdu daiļradē un šodienas tekstos. Mākslinieces radītā vēstures falsifikācija būtībā ir sirsnīgi ironisks komentārs par mūsdienu sabiedrībā joprojām valdošiem stereotipiem, kas gan neizraisa nekādas bažas. Mākslas viltojumu sakarā ir vērts atgādināt par vēl vienu tendenci - formu, ko laikmetīgā māksla aizguva 20. gs. 90. gadu sākumā, iespējams, intuitīvi aizsargājoties no neīsto priekšmetu pārbagātības. Te gribētu minēt amerikāņu mākslinieka Feliksa Gonsalesa-Torresa konceptuālo no-stāju - viņš veidoja mākslas darbus, kas, pēc mākslinieka apgalvojuma, "atrazdamies nekurienē", veiksmīgi imitēja realitāti un tajā iefiltrējās, lai tādējādi skatītāja apziņā radītu ilūziju, ka telpā vai apkārtējā vidē vispār nekas nav mainījies. Viens no viņa izcilākajiem darbiem ir elektrisko lampiņu virtene "Amerika", ko man laimējās redzēt pat divreiz - 1998. gadā Luksemburgā un 2004. gadā Ņujorkā. Lampiņu virtene Luksemburgā Manifesta ekspozīcijas ietvaros atradās Filipa II ielā bez jebkādas papildu norādes. Vienīgi pēc pavisam nelielām detaļām - virtene vietumis nebija ideāli pārvilkta pār ielu un neatradās vienādā attālumā no iepriekšējās - varēja rasties aizdomas, ka tas varbūt ir mākslas darbs. Līdzīgu eksponēšanas variantu redzēju Ņujorkā. Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja grāmatu veikala logā Feliksa Gonsalesa-Torresa "Amerika" karājās nevērīgāk, un šķita, ka darbs vispār vēl nav eksponēts. Taču virtene radīja apbrīnojami precīzu "nekurienes" definīciju ar savu jūtīgumu un vārdos grūti raksturojamā poētisma intensitāti, kas vispār piemīt šī mākslinieka sniegumam. Robežas starp mākslas darbu un realitāti laikmetīgās mākslas teritorijā joprojām turpina attālināties. Pavisam svaigs atgadījums no mākslas studentu piedzīvojumiem Ņujorkā 2006. gada septembra beigās. Saņēmuši mācību uzdevumu izstrādāt mākslas projektu pilsētvidē, Bruklinas Prata (Pratt) Mākslas institūta studenti 21 gadu vecie Džeimija Deivisa un Deniels Berijs piecos dažādos pilsētas transporta maršrutos izvietoja nelielas kartona kastes ar uzrakstu "Ja ieraugi ko aizdomīgu, ziņo policijai" un telefona numuru. Lai dokumentētu savu mākslas darbu, viņi fotografēja priekšmetus vidē. Pēc viena no mākslas darba autora - Berija domām, viņu mākslas darbs tika radīts tādēļ, lai protestētu pret policijas mazefektīvu cīņu pret terorismu. Tomēr policija jauno autoru radošo veikumu novērtēja nevis kā atraktīvu mākslas projektu, bet gan kā draudus sabiedrības drošībai - aizdomīgās kastes tiešām tika nodotas policijai un kvalificētas kā mākslīgās bumbas, kas radījušas nevajadzīgu stresu sabiedrībā. Ja tiesa jauniešus atzīs par vainīgiem, tad jaunajiem talantiem draud nevis mākslīgs, bet gan reāls cietumsods - brīvības atņemšana uz septiņiem gadiem. Protams, tiesā savs vārds būs sakāms advokātiem, kuriem, apbruņojoties ar zināšanām laikmetīgās mākslas jomā, būs jāpierāda, ka tas tomēr bijis nevis noziegums, bet neveiksmīgs mākslas projekts šajā mākslīgām lietām totāli absolūti uzlabotajā pasaulē. | |
| Atgriezties | |
