VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ilmārs Blumbergs. VENĒCIJAS GRĀMATAS Laima Slava Nāve Venēcijā |Laima Slava| Melnas laivas, pusnogrimušas gon-dolas. Gondolu līkie purni stāvus gaisā lagūnas ūdeņos, un no atmiņas nez kā iznirst tuksneša senatnīgie stāvkapi - kā sakaltušas, skulpturālas mūmijas tie atsedzas, smilšu jūrai pavirzoties kādu gadsimtu tālāk. Ūdens sanesas - smiltis, aļģes, mirušu naktstauriņu spārni un lapseņu dzelt vairs nespējīgie vēderi. Miglā irstošas figūru ēnas. Kailas pēdas - nojauta par lūgsnu. Pērles un koraļļi, masku zelts un papjēmašē līķa bālums. Lagūnas klusais svins ar pāris punktiņiem tālumā. Spokaini tēli vecās istabās. Skaista sieviete. Dzīves laiva Augstākā rokās. Dzīvības organikas noslēpums. Gļotains, recekļains, viegli derdzīgs un suģestējošs reizē. Plūdu sindroms allaž kādā uztveres acu kaktiņā. Laicīgie dubļi, vecas, nokalpojušas miesas, uguns, kas tevī un dedzina līdz pēdējai dvašai. Pelni, pīšļi, un nekā vairs nav. Vai tiešām? Eksistenciālu baiļu uzplaucēti simboli, kas pārtop krāšņos, dievišķo melu saudzējošo tvērienu, rituālu letarģisko anestēziju iedarbināt gatavos mākslas darbos. Grāmata ir Ilmāra Blumberga mazā skatuve, toties ar jo lielākām iespējām - nāk prātā, šķirstot iespaidīgo Venēcijas grāmatu. "Intelektuālais kičs" - arī tādu viedokli ir nācies par to dzirdēt. Katrā ziņā viss, ko Blumbergs pēdējos gados darījis - fotografējis, instalējis, devies ceļā, zīmējis, domājis un atgriezies mūsu pašu dzīves dimensijā -, šajā grāmatā sapresēts kā pavārmākslas šedevrā, kad savu "savstarpējās ķīmijas" mirkli beidzot sagaidījuši katlā sasviestie labumi, kas nu apvienojušies un uzplaukuši atsevišķā, unikālā garšas piedzīvojumā. Darbošanās azarta līdz tam izkaisītā, neobligātā, dažkārt pat par gauži plakanu atzītā jēga top kā no jauna, citā dimensijā un spēkā satverama baudītāja sajūtās. Kitch (mākslā) - pretenciozs, virspusējs, ārišķīgs, tā skaidro Oksfordas vārdnīca. Vai maz ir kas banālāks (vispārzināmāks, aprunātāks, pieminētāks) par nāvi un kičīgāks (pretenciozāks, ārišķīgāks) par spokaino, vēsturisku dekorāciju dzīvē iekapsulēto, slīkstošo pilsētu Venēciju, kuras asinsriti regulāri uzbango tūristu pieplūdums karnevāla un mākslas biennāļu laikā, par Venēciju - fantasmagorisko mākslas darbu, mākslas (un lētu suvenīru) pārkrauto pilsētu, kas kultūras cilvēkam ir ne mazāk vērts rituāls kā ceļš uz Romu katoļiem vai uz Meku - musulmaņiem? Bet nāvi, kā zināms, Venēcijai veiksmīgi piesaistījuši ne vien viduslaiku mistēriju vēlīnā rota - karnevāls un tā maskas, Kazanovas elegantā, frivolā figūra un Vāgnera nāves gulta, bet arī tādi aizvadītā eksistenciālu drāmu un sarežģītu psiholoģisku kolīziju pilnā gadsimta domātāji un stila meistari kā Tomass Manns un Lukīno Viskonti vai gadsimta nogales kaislību skaudri romantiskie preparētāji Dženeta Vintersone un Ians Makjuans. Pat ciniski smeldzīgais Josifs Brodskis, 20. gs. beigu intelektuāļa un Venēcijas mīlasstāsta "Ūdenszīme" autors, izvēlējās šo dzejnieka cienīgo kiču - gribēt tikt apglabātam Venēcijas kapsētā. Šrādera 1990. gada filmā "Svešinieku mierinājums" pietiek jau ar Andželo Badalamenti mūziku, personāžu portretiem un pilsētas ska-tiem, lai iegūtu nāves neizbēgamības tuvās dvašas izjūtu, biedinošu un tīksmi stindzinošu reizē, kas neglābjami klājas pār katru savā pilnībā starojošu skaistumu. Patiesi skaists (cildens?) ir tikai tas, pār ko klājas drīzas iznīcības draudi. Vai tāda varētu būt Venēcijas mācība? Ilmārs Blumbergs, Venēcijas iedvesmots, kārtojis kičīgus nature morte un rotaļīgi daudznozīmīgi greznojis savas sejas maskas. Grāmatas materiālam viņš izmantojis vizionāri unikālus Venēcijas fotomirkļus, kas atklājas vienīgi ilglaicīgam tās vērotājam, un fiktīvus un gaistošus dokumentus - uz laivu piestātņu stabiem satupušas aizdomīgi pazīstamas, pazemīgā līkumā sastingušas melnas, cilvēkveidīgas jautājumzīmes, kuras šoreiz vemj ūdeni līdzīgi katedrāļu pūķgalvainajām ūdensteknēm, citur tās iegulušas uz laivu krāvēju pleciem maisu vietā senās fotogrāfijās; plūksnains, pelēks papīrs ar apdegušu malu kārtojas piezīmju blociņos, kas žigli ķer mirkļa idejas, - grāmatā tās izplātas, reproducējot secīgas vīziju virknes. Blumbergam visa vajag daudz - pāršķirot lapas, beidzot var sajust ritmu, kādu vēlējies attēlu rindai dot mākslinieks, lai tā sāktu runāt. Izstāde ne vienmēr to nodrošina. Manuprāt, tieši šķiršanas kustība ir tā, kuru Ilmārs Blumbergs pazīst līdz mielēm: tiek atšķirta lappuse, pavērts priekškars, pāršķirta nākamā, atkal nākamā - tiklīdz iepriekšējā ir nolasīta. Pa izstāžu zāles sienu acis klejo un no sīku vienību daudzuma žilbst. Grāmatā tās ieguļas veselumā kā būtiska apjoma daļa. Materiāla apjoma. Domas apjoma. "Nāve Venēcijā" - kiča un banalitātes kalngals... Tajā pašā laikā - kičīgi, uzstājīgi triecoties iekšā šajā banālākajā un neatvairāmākajā jautājumā tieši uz šīs pilsētas viskrāšņāko, melodramatiskāko dekorāciju fona, varbūt varam ar nāves neizbēgamību izrēķināties? Piešķirot tai rituāla, spēles formas noteikumus, apzināti teatralizējot to, piešķirot tai varmācīgas aprises un liekot domāt, ka esam ārišķīgi un tikai spēlējamies, kaut kur klusībā visa šī jūkļa iekšienē uztaustīt un iedurt smalku, elektrizējošu adatu tieši tajā sāpīgajā nervu tīkla punktā, kas signalizē par dzīves galīgumu. Par to, ka tavs laiks ir ierobežots. Tas iztek. Neatgriezeniski. Aktivizētais punkts izstaro sāpes pa visu ķermeni, liek sasprindzināt pretestības rezerves un visbeidzot - vērš sāpes saldas. Un neitralizē. Uz laiku. | |
| |
|
...mīlestība Venēcijā
|Ilmārs Blumbergs| Zīmējumos un to montāžā esmu izstāstījis daudz par sevi. Protams, tu teiksi, ka jebkurā darbā ir kaut kas no paša, jā, tā ir, bet šoreiz tas ir izteikti personisks darbs. Darbs par sievieti un viņas dēlu, par dēlu un viņa māti, par sievieti un vīrieti, par Dullā Daukas braucienu jūrā, par pašu darbu, par tā tapšanu un beigās darba "apēšanu" (pēdiņās), tas ir - iznīcināšanu. Venēcijas notikumi - izstāde San Ludovico lūgšanu namā, tikšanās ar cilvēkiem, pati dzīvošana Venēcijā, novembris un plūdi, strādāšana pie zīmējumiem uz vietas, ģimene, kurā dzīvoju, un vienpatība pretstatā visapkārt redzamiem pāriem (dažreiz pat likās, ka uz Venēciju atbraukuši tikai tie, kuri mīl viens otru) - radīja blīvus, koncentrētus pārdzīvojuma mirkļus un parāva vaļā arī sen izdzīvotas sajūtas. Jā, grāmatās tas tīmeklis, kas visu apņem un sažņaudz, ir mīlestība. Tā nav viennozīmīga. Tā ir pati mainība. Reiz Māra Ķimele kādā sarunā, strādājot pie "Aīdas", sacīja: "Ir dzimumdziņa, ir iemīlēšanās, ir mīlestība." Precīzi teikts. Mīlestība ir ļoti, ļoti personiska lieta. Vērts ir zīmēt tikai to, kas atklāj ko personisku par sevi. Tā Venēcija kļuva iemesls, nevis mērķis. Par grāmatu formu. Forma ir ilgums. Apzināti vēlējos, lai skatītājam un lasītājam reizē būtu jāpavada ilgs laiks pie grāmatu lapošanas. Domāju, ka uztvere mainās atkarībā no grāmatām atdotā laika. Esmu to pats izjutis un sapratis, klausoties mūziku. Strādājot pie "Valkīras" (tas sakrita ar Venēcijas laiku), apmēram piecas stundas garo operu klausoties nepārtraukti vienā plūsmā, rodas citas izjūtas un domas, nekā atsevišķus cēlienus vai dziedājumus klausoties. Tad nav domas par daudzumu, bet tēmu atkārtošanās (varētu teikt - atkalredzēšana) un pārveidošanās rada dzīves pilnībai līdzīgu pārdzīvojumu. Arī Venēcijas grāmatās mātes un dēla tēma pirmo reizi parādās tikai otrās grāmatas beigās - 91. lappusē. Tad trešā grāmatā tā nedaudz pārveidota ir redzama 146. un 147. lappusē, vēl nedaudz pārveidota - 178. un 179. lappušu atvērumā. Bet ceturtā grāmatā tā ir dominējošā un izvērsti tiek rādīta visā grāmatas ritumā, lai kulmināciju sasniegtu 286. un 287. lappušu atvērumā. Ceturtā grāmata vispār ir visa kopuma kodols ar divām fināla tēmām - tās ir Dullā Daukas braukšana ar laivu jūrā un idejas "apēšana" jeb darba iznīcināšana oranžajās lapās. Piektā grāmata ir kā uvertīra iemontēta beigās. Tā beidzot realizēta ideja no "Burvju flautas" iestudējuma laikiem, kad vēlējos, lai Mocarta "Burvju flautas" uvertīra skanētu divreiz: sākumā un - otrreiz - beigās. Mocarts uzrakstīja "Burvju flautas" uvertīru pēc operas pabeigšanas, tas man patika - tu it kā vēlreiz atceries visu piedzīvoto, akcentējot būtisko. Arī melnās lapas nāk no nerealizētas idejas operā dziedāt āriju pilnīgā tumsā. Iedomājies: ir pilnīga tumsa, izslēgtas arī orķestra gaismiņas, un nespīd pat uzraksti "izeja", skan Tamino dziedājums, un nekas tev netraucē uztvert mūziku - nav pat acis jāaizver! Mēs novirzījāmies sānis, tomēr nonācām pie sākuma - pirmās grāmatas. Ō! Tā ir acu priekam! Gondolas, apzīmētas skatu kartītes, sakaltuši ēdieni, kāds joks ar Daugavu pie Ikšķiles Venēcijā! Viss skaistais un pārejošais - arī nēģeriete pie "Floriāna" un maskas. Mēģinājums paslēpties. Paslēpties aiz sevis. Bet vai tas maz ir iespējams? | |
| Atgriezties | |
