VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas darbu pārvietošana: taisnīguma, glābšanas vai laupīšanas akts? Irēna Bužinska Pirms desmit gadiem - 1996. gada novembrī - piedalījos konferencē Pēterburgā, un šīs pilsētas apmeklējums deva iespēju cita starpā Valsts Ermitāžas zālēs iepazīties ar fantastisku izstādi - "Nezināmie dārgumi. Francijas 19.-20. gs. glezniecība no Vācijas privātajām kolekcijām". Šis necilais virsraksts var mulsināt, taču izstādē, kas no īslaicīgas skates nu ir kļuvusi par pastāvīgu ekspozīciju, tiek demonstrēti Ežēna Delakruā, Anrī Derēna, Anrī Matisa, Pablo Pikaso, Vinsenta van Goga, Pola Gogēna, Pola Sezana, Kloda Monē, Ogista Renuāra un citu izcilo franču mākslinieku mazpazīstami darbi, kuri savulaik atradās daudzās privātkolekcijās Vācijā. | |
| |
|
Šiem mākslas darbiem ir ļoti sarežģīts un reizē traģisks liktenis. Pirms kara gleznas glabājās vācu rūpnieku Oto Krebsa, Bernharta Kēlera, Oto Herstenberga un citās privātkolekcijās. Kara laikā ģimenes, rūpējoties par mākslas darbu drošību, savas kolekcijas nodeva glabāšanā Berlīnes Nacionālajā galerijā. Karam beidzoties, padomju karaspēks mākslas darbus izveda no Berlīnes uz Krieviju, kur tie tika novietoti speciālās krātuvēs, kuru esamība muzejos bija valsts noslēpums.
Grūti izskaidrot, pēc kāda principa darbi tika sadalīti novietošanai īpašās noliktavās vai arī ar skaļi reklamētu labās gribas žestu atdoti pēc piederības. Tā 1955. gadā Vācijas Demokrātiskajai Republikai PSRS atdeva Drēzdenes Gleznu galerijas kolekciju, kas pirms tam desmit gadus glabājās Aleksandra Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzejā Maskavā. 20. gs. 60. gadu sākumā Austrumberlīnē atkal tika uz-stādīts Pergamas altāris, kas savukārt gandrīz piecpadsmit gadus atradās Pēterburgā, Valsts Ermitāžas noliktavās. Tomēr ne mazums mākslas priekšmetu vienkārši "tika nobēdzināti" šādās slepenās muzeju novietnēs, kuru eksistenci PSRS un vēlāk arī Krievija kategoriski noliedza četrdesmit gadus. Situācija sāka mainīties tikai 90. gadu vidū un beigās, kad tika pieņemti vairāki jauni starptautiski un divpusēji līgumi par Otrā pasaules kara laikā konfiscēto mākslas darbu atdošanu to likumīgajiem īpašniekiem jeb mantiniekiem. Tikai tad arī Krievija mainīja savu nostāju - mākslas darbi "pēkšņi atradās", un uz "laimīgo atradumu" pamata steidzīgi tika sarīkotas vairākas izstādes. Franču mākslinieku audekli joprojām ir izstādīti Ermitāžā, turpretim citi dārgumi - "Trojas zelts" jeb Heinriha Šlīmaņa senās Trojas arheoloģiskajos izrakumos atrastās dārglietas - Maskavā, Puškina muzeja zālēs, bija eksponēti krietni vien īsāku laiku - no 1996. gada maija līdz 1999. gada decembrim. Iespējams, tam par iemeslu bija vairāku citu valstu (ne vien Vācijas, bet arī Grieķijas un Turcijas) neslēptās vēlmes atgūt šo izcilo juveliermākslas kolekciju, jo tās atrašanās Berlīnē, Pergamas muzejā, no juridiskā viedokļa bija, maigi runājot, ne visai likumīga. Tas atkal varētu būt atsevišķs, piedzīvojumiem bagāts stāsts par pirmo mākslas darbu pārvietošanu - elementāru zagšanu, ko Heinrihs Šlīmanis īstenoja 1873. gadā senās Trojas vietā, kas tagad atrodas Turcijas teritorijā. Saskaņā ar atļauju, ko bija izsniegušas Turcijas varas iestādes, puse atradumu viņam bija jānodod šai valstij. Taču laimīgais dārgumu un līdz ar to Trojas atradējs rīkojās citādi - visi vērtīgie priekšmeti tika noslēpti un vispirms nelikumīgi pārvesti uz Grieķiju, bet pēc tam vēl tālāk uz Eiropu. Tieši tādēļ lielie pasaules muzeji - Luvra, Britu muzejs, Ermitāža - atteicās pirkt šīs unikālās zeltlietas. Tad Šlīmanis kolekciju uzdāvināja Berlīnei un kļuva par pilsētas goda pilsoni. Tomēr "Trojas zelts" nekad netika eksponēts visā pilnībā un arī nacistiskās Vācijas laikos tas glabājās noliktavā. Karam sākoties, Ādolfs Hitlers pats uzmanīja šo dārgumu novietošanu Prūsijas valsts bankas seifā, no kurienes 1945. gada aprīlī tie tika pārvesti uz Berlīnes bunkuru Flakturm am Zoo, kur tos apsargāja muzeja direktors Vilhelms Unfercargs. Neilgi pirms Vācijas kapitulācijas Hitlers pieprasīja Trojas dārgumu izvešanu uz Rietumiem, tomēr direktors panāca, ka tie palika Berlīnē. 1945. gada 26. maijā "Trojas zelts" nokļuva Padomju armijas rokās. Krievijas Valsts arhīvā ir saglabājies pirmais uzskaites saraksts, ko 1945. gada vasarā parakstījusi majore Irina Antonova, ilggadējā Puškina muzeja direktore, kura joprojām atsakās komentēt šo faktu tieši tāpat, kā savulaik viņa kategoriski noliedza kolekcijas atrašanos šajā muzejā. Grūti prognozēt turpmāko, jo Krievija mākslas darbu piesavināšanos uzskata par taisnīgu un likumīgu, darbojoties pēc "zobs pret zobu" principa: tā ir kaut neliela kompensācija par tiem milzīgajiem kultūras un mākslas priekšmetu zaudējumiem, kurus tā kara laikā guvusi no uzbrucējas Vācijas. Par Krievijas nelokāmo nostāju liecina arī tas, ka, neraugoties uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina un bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera īpaši draudzīgajām attiecībām, jautājums par Ermitāžā un Puškina muzeja fondos esošo mākslas darbu atdošanu abu valstu starpā tā arī pagaidām nav atrisināts. Tomēr 2006. gads ir īpašs, jo gada laikā notikuši divi mākslas darbu atdošanas gadījumi, ko ir vērts pieminēt. Kopš 2006. gada janvāra pasaules masu mediji seko austriešu mākslinieka Gustava Klimta piecu gleznu savdabīgajam liktenim: tās pēc ASV Augstākās tiesas un vēlāk arī Austrijas tiesas lēmuma tika atdotas īstenajiem mantiniekiem - Marijai Altmanei un viņas radiniekiem - kā 1938. gadā nacistu atsavinātais un Austrijas valsts nelikumīgi aizturētais privātais īpašums. Tādējādi pēc ilgas cīņas tika panākta taisnīguma uzvara, kuras priekšvēsture ir šāda. Gustava Klimta piecas gleznas - "Adeles Blohas-Baueres portrets I" (1907), "Adeles Blohas-Baueres portrets II" (1912), "Mājas Unterahā pie Aterezera" (1916) , "Ābeļkoks I" (1912) un "Bērzu birzs"(1903) - sākotnēji piederēja Marijas Altmanes tantei un onkulim - Adelei un Ferdinandam Blohiem-Baueriem, kas savu labklājību bija ieguvuši, veiksmīgi darbojoties cukura ražošanā un tirdzniecībā. Ģimene finansiāli atbalstīja daudzus māksliniekus, to vidū arī Gustavu Klimtu, kas savas radošās karjeras uzplaukuma laikā ir gleznojis divus Adeles Blohas-Baueres portretus. 1923. gadā Adele sastādīja testamentu, par savu mantinieku nozīmējot vīru, pēc kura nāves mākslas darbiem būtu jānonāk Austrijas galerijā. 1925. gadā 43 gadu vecumā Adele nomira. Līdz pat 1938. gadam mākslas darbi atradās Blohu-Baueru mājās. 1938. gadā Vācija anektēja Austriju un daudzi ebreji, to vidū Ferdinands Blohs-Bauers, bija spiesti bēgt. Viss viņa īpašums palika Vīnē, un nacisti to konfiscēja un pārdeva. Tika pārdotas arī Gustava Klimta gleznas, kas nonāca Austrijas galerijā. Patvērumu Ferdinands Blohs-Bauers atrada Šveicē, kur viņš nomira 1945. gadā. Saskaņā ar viņa testamentu par mantiniekiem tika iecelta Marija Altmane un viņas bērni, jo Adelei un Ferdinandam Blohiem-Baueriem pēcnācēju nebija. Viņš nenovēlēja Gustava Klimta gleznas Austrijas galerijai tādēļ, ka kara gados daudzi austrieši sadarbojās ar vāciešiem. Līdz ar to par izšķirošo mantinieku cīņā ar Austrijas valsti kļuva nevis Adeles, bet gan Ferdinanda testaments. Visus pēckara gadus Adeles Blohas-Baueres portrets, tā sauktā "Zelta Adele" atradās Austrijas galerijas Belvederā pastāvīgajā ekspozīcijā līdzās mākslinieka slavenākajai gleznai "Skūpsts". Kara laikā Marija Altmane un citi mantinieki emigrēja uz ASV un apmetās uz dzīvi Losandželosā. Viņas pirmie mēģinājumi atgūt mantojumu sākumā bija neveiksmīgi, jo Austrijas galerija noraidīja viņa prasības, pamatojoties uz Adeles testamentu. 1998. gadā Austrija atvēra daudzus savus arhīvus un Marija Altmane uzzināja par sava onkuļa Ferdinanda Bloha-Bauera vajāšanu, kā arī mantas, to vidū Gustava Klimta gleznu konfiskāciju un nelikumīgu pārdošanu. Tad viņa nolīga augstas klases profesionāli - advokātu E. Randolu Šēnbergu (kas, starp citu, arī cēlies no Vīnes ebreju ģimenes). Lielu palīdzību sniedza arī austriešu žurnālists Hūberts Černins, kurš atrada papildu dokumentus, kas apliecināja 1916. gadā dzimušās Marijas Altmanes un viņas mantinieku tiesības uz Gustava Klimta gleznām, kuras iepriekš atradās Blohu-Baueru ģimenes īpašumā. Mājaslapā (www.adele.at) var iepazīties ar visiem vairāk nekā septiņus gadus ilgušās tiesāšanās dokumentiem. 2006. gada janvārī Austrijas Augstākā tiesa pieņēma galīgo lēmumu - atdot Gustava Klimta piecas gleznas 90 gadus vecajai Marijai Altmanei un viņas ģimenei. Taisnība uzvarēja, tomēr šajā situācijā ir interesanti zināt arī otras puses - Austrijas valsts viedokli. Protams, Austrija vēlējās saglabāt īpašumā sava vispopulārākā mākslinieka nozīmīgus mākslas darbus, kas visu laiku bija atradušies Belvedera pastāvīgajā ekspozīcijā. Marijai Altmanei tika piedāvāta atlīdzība - 150 miljoni eiro, pamatojoties uz mākslinieka darbu cenām pēdējo gadu izsolēs. Tomēr mantinieki nosauca savu summu - 250 miljoni dolāru -, ko Austrija atteicās un arī nespēja samaksāt. Visu 2006. gada februāri Belvederā bija milzīgas apmeklētāju rindas - skatītāji nāca uz Austrijas galeriju atvadīties no sava nacionālā mantojuma, kam nu bija "jāpārvietojas" uz otru pasaules malu. Otrajā pasaules malā - Losandželosā, Kalifornijas štata mākslas muzejā, - tika sarīkota taisnības demonstrācija: no 4. aprīļa līdz 30. jūnijam amerikāņu skatītāji varēja aplūkot piecas Gustava Klimta gleznas, kas pēc tam no 13. jūlija līdz 30. septembrim bija eksponētas arī Neue galerie Ņujorkā - kosmētikas firmas Estee Lauder īpašnieka Ronalda Laudera izveidotajā Vīnes Secesijai un vācu ekspresionistu mākslai veltītajā privātajā muzejā. 27. jūlijā pasaules masu medijus apceļoja nākamā ziņa - Ronalda Laudera kungs iegādājās muzejam slavenāko Gustava Klimta gleznu - "Zelta Adeli" jeb 1907. gadā gleznoto "Adeles Blohas-Baueres portretu" - par 135 miljoniem dolāru. Tā bija līdz šim lielākā summa, kas jebkad maksāta par gleznu. Viņš savu vēlmi pamatoja pavisam vienkārši: Manhetenā jābūt savai "Monai Lizai", un tā būs Klimta "Zelta Adele". Vēl viena zīmīga detaļa: ignorējot faktu, ka gandrīz 60 gadus "Zelta Adele" bija Vīnes muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, preses izplatītajā informācijā tika uzsvērts fakts, ka ir uzvarējis taisnīgums un ka nu beidzot (!) skatītājiem būs iespēja iepazīties ar mākslas darbiem... 2006. gada 16. septembrī Christie's izsoļu nams izplatīja paziņojumu, ka Marija Altmane un viņas ģimene vēlas pārdot pārējās viņu īpašumā nonākušās mākslinieka gleznas, lai tās ar izsoles palīdzību nokļūtu pareizās - atbilstošās kolekcijās. Izsole notika 8. novembrī Ņujorkā, Rokfellera centrā, kuru sešu dienu laikā, lai apskatītu šos ar ažiotāžu apvītos mākslinieka darbus, apmeklēja 7500 cilvēku. Četras Gustava Klimta gleznas, kuru sākumcena bija 93 miljoni dolāru, tika pārdotas par 192 miljoniem 704 tūkstošiem dolāru. Vislielākā summa tika samaksāta par 1912. gadā darināto Adeles Blohas-Baueres portretu - 87 miljoni dolāru, "Bērzu birzs" pārdota par 40 miljoniem, "Ābeļkoks I" - par 33 miljoniem, bet vismazākā summa - 31 miljons - tika samaksāta par vēlīno audeklu "Mājas Unterahā pie Aterezera". Protams, tās ir privātās kolekcijas, kuras "uzvarēja" mākslinieka dzimtenes Austrijas valsts galeriju... Ar pilnīgu klusumu Latvijas pusē un savukārt ar vairākiem presei domātiem paziņojumiem Polijas pusē sabiedrība 2006. gada jūlijā tika informēta par vēl vienu mākslas darbu pārvietošanu: Ščecinas Nacionālais mākslas muzejs saņēma atpakaļ savu īpašumu no mūsu Ārzemju mākslas muzeja - divus gotiskās tēlniecības ciļņus no Dievmātes baznīcas Ikermindē (Wkryujúcie), kas atrodas netālu no Ščecinas. Pirms diviem gadiem Rīgu apmeklēja ievērojamais viduslaiku mākslas speciālists prof. Uve Albrehts no Ķīles universitātes Mākslas vēstures institūta. Ārzemju mākslas muzeja ekspozīcijā viņš ieraudzīja šos ciļņus. Par savu atradumu profesors informēja Ščecinas Nacionālā mākslas muzeja vadību. Polijas muzejs atrodas pēc Otrā pasaules kara no Vācijas pievienotajās teritorijās un līdz ar to ir bijušā Pomerānijas provinces muzeja Štetīnē darbības un kolekcijas pārmantotājs. Šajā muzejā no 1929. gada līdz kara beigām atradās Dievmātes baznīcas altāris, kam ir liela vēsturiska nozīme tieši šajā reģionā - tas tika izgatavots pēc Pomerānijas zemju apvienotāja kņaza Boguslava X pavēles. Mākslinieciski tas ir viens no izcilākajiem vēlīnās gotikas tēlniecības paraugiem Ziemeļpolijā. Altārim bija trīs lielākas un piecas mazākas daļas. Centrā atradās svētā Pētera figūra. 18. gs. altāris tika sadalīts atsevišķās daļas un glabājās Pomerānijas vēstures un senatnes pētīšanas biedrības īpašumā, no kurienes Pirmā pasaules kara laikā pirmoreiz tika pārvietots uz muzeju. Atkārtoti tas notika 1929. gadā. Otrā pasaules kara beigās muzeja kolekcija tika noslēpta kastēs. Taču daļa kolekcijas nokļuva PSRS, bet daļa palika Polijā. Muzejam atdeva četras daļas, bet nozīmīgi fragmenti - "Krustā sišana" un "Kristus nes krustu" - tika nozaudēti. 1956. gadā PSRS nodeva lielu daļu to mākslas darbu, kuri bija pārvietoti uz Austrumiem karadarbības rezultātā, taču trūkstošo altāra daļu nebija. Līdz ar to 1958. gadā divi trūkstošie ciļņi un svētā Pētera figūra tika iekļauti speciālā kara laikā pazudušo Polijas mākslas darbu reģistrā. Tajā pašā laikā šie ciļņi jau atradās Rīgā. Nav zināms, kad tie tika atvesti uz Rīgu. Iespējams, ka padomju varas iestādes par ciļņiem bija jau aizmirsušas, kad tika gatavoti Polijai atdodamo mākslas darbu saraksti. Tiklīdz Ščecinas Nacionālā mākslas muzeja vadība saņēma informāciju par atradumu, tā sazinājās ar Polijas Ārlietu ministriju, kas savukārt par atradumu informēja Latvijas pusi. Tālākā darbība ritēja bez jebkādiem sarežģījumiem, un 2006. gada jūlija vidū speciāla muzeja mašīna no Polijas ieradās pēc tik ilgi meklētajiem kara laikā pazudušajiem gotiskajiem ciļņiem. Altāra galvenās figūras - svētā Pētera apaļskulptūras - liktenis joprojām nav zināms. Visbeidzot par pavisam mazu sīkumu - 2006. gada 5. septembrī Heidelbergas universitāte nodeva Grieķijai antīkās Grieķijas izcilākās celtnes Partenona 8 x 11 cm lielu arhitektūras detaļu. Šis fakts no jauna presē uzjundīja diskusijas par grieķu mākslas darbu ne visai likumīgo atrašanos Londonā, Britu muzeja ekspozīcijā, kur daudzi nozīmīgi šī 5. gs. p.m. ē. būvētā tempļa detaļu un ciļņu fragmenti nokļuva 1816. gadā, pateicoties lorda Tomasa Elgina darbībai. Taču Grieķijas prasība atdot mākslas darbus nav vainagojusies ar panākumiem jau gandrīz divus gadsimtus, jo daudzi svarīgi dokumenti ir gājuši bojā vai arī joprojām atrodas kādos arhīvos. Tiesa, arī Heidelbergas universitātes rīcība nav bijusi tik cēla un slavinoša - presei izplatītajā paziņojumā bija izteikta cerība, ka slavenā Partenona marmora gabaliņa atdošana tiks novērtēta atzinīgi un ka kaut kas tikpat sens, bet mazāk svarīgs tiks "izsniegts" apmaiņā... Mākslas darbu pārvietošana - taisnīguma, glābšanas vai laupīšanas akts? Katra konfliktā iesaistītā puse var pierādīt savu viedokli, balstoties uz likumiem, instinktiem un emocijām. Nereti cēlu rīcību nodalīt no noziedzīga "patapinājuma" ir ļoti grūti. Tieši tādēļ paliek neatbildēts naivs jautājums - vai pasaules līmeņa unikāli mākslas darbi vispār var būt tikai vienas personas, institūcijas vai valsts īpašums? | |
| Atgriezties | |
