VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Absolūts Melvils
Mārtiņš Slišāns
Franču kino režijas klusā zvaigzne, kura rokraksta virsotņu smalkums līdzinās uz loga rūts zem palielināmā stikla pētāmai leduspuķes smalkajai aukstuma horeogrāfijai un ģeometriski precīzajam rakstam. Reti kurš režisors tik ļoti ietekmējis pasaules kino procesu, taču reizē ir tik mazpazīstams Latvijā kā Elzasā dzimušais franču ebreja dēls Žans Pjērs Melvils. Viņa veikums bijis nozīmīgs paraugs tik dažā-
diem smagsvara kino vārdiem kā Mārtins Skorsēze ("Tak-sists", "Ļaunās ielas"), Kventins Tarantīno ("Lubene", "Trakie suņi"), Maikls Manns ("Līdzzinātājs", "Pēdējais mohikānis") un Džons Vū ("Slepkava", "Cieti metināts", "Neiespējamā misija 2").

 
 
  Īstajā vārdā Žans Pjērs Grumbahs, režisors savu pseidonīmu aizņēmās no "Mobija Dika" autora Hermaņa Melvila. Viņu dēvē par franču kino "jaunā viļņa" tēvu, bet meistars pats no šī "titula" atteicās. Melvils bija amerikāniskākais no frančiem laikā, kad "jaunā viļņa" kritiķi un režisori pielūdza visu amerikānisko. Gan respektēts, gan lamāts Melvils visu mūžu nemainīgi valkāja milzu kovboja cepuri, dzēra koka-kolu un brauca ar amerikāņu ražojuma auto. Tai pašā laikā Melvila radošās darbības pēdējā desmitgadē - 20. gs. 60. gados -, kad viņš nonāca līdz personiskā stila kvintesencei, viņa kino ir Francijā izauklēta eksistenciālisma iemiesojums.

Režisora karjera sākās ar noliegumu, kam vēlāk pievienojās franču "jaunā viļņa" autori. 30 gadu vecais iesācējs kino sacēlās pret pastāvošo sistēmu. To mudināja gan fakts, ka vietējie filmdari viņu uzskatīja par amatieri, gan pretestība franču kino arodbiedrību "komunistiskajai diktatūrai". 1947. gadā Melvils uzbūvēja pats savu studiju. 20 gadu laikā autors te radīja daudzus no saviem labākajiem darbiem, līdz 1967. gadā, uzņemot vienu no kino vēstures paliekošajām vērtībām - filmu "Samurajs" ar Alēnu Delonu titullomā, studija nodega.

Režisora trīs pirmo filmu - "Jūras klusēšana" (La Silence de la mer, 1949), "Nejaukie bērni" (Les Enfants terribles, 1950), kas tapusi strīdu pilnā sadarbībā ar Žanu Kokto, un jo īpaši "Bobs spēlmanis" (Bobs le flambeur, 1955) - kopsaucējs ir tiešā ietekme uz Fransuā Trifo un Žana Lika Godāra vēlākajiem darbiem. Darbība reāli pastāvošā, neizskaistinātā vidē, tieksme pēc nepastarpināti izteiktām emocijām, iekšējas spriedzes un ārpus likuma eksistējošu raksturu atainojums - to visu varam vērot arī Trifo filmās "Šaujiet uz pianistu" (Tirez sur le pianiste, 1960) ar Šarlu Aznavūru galvenajā lomā un "Nāra no Misisipi" (La Sirène du Mississipi, 1969) ar Žanu Polu Belmondo naivā franču Āfrikas kolonijas precinieka un Katrīnu Denēvu nāvējošās skaistules lomā.

Simboliska ir Melvila parādīšanās "jaunā viļņa" manifesta filmā "Bez elpas" (A bout de souffle, 1960). Godārs uzaicināja viņu filmēties vienā no epizodēm, un, pēc Melvila vārdiem, viena no "jaunā viļņa" pazīstamākajām iezīmēm - jump cut montāžas paņēmiens, kas ļauj, nepabeidzot vienu epizodi, pārlēkt uz nākamo, - tapusi, pateicoties tieši viņa konsultācijai. Godārs uzskatījis, ka filma ir pārāk gara, un konsultējies ar Melvilu, kurš ieteicis nevis izņemt kādu atsevišķu ainu, bet izgriezt nelielus fragmentus no daudzām ainām. Pat ja tā ir tikai leģenda, šis stāsts raksturo Melvila pretrunīgo un specifisko mākslinieciskās domāšanas veidu - tas atklāj gan jaunu pasauli no kino formas un iedarbības viedokļa, gan faktu, ka režisors bijis izteikti racionāls.

Enciklopēdiskās zināšanas amerikāņu 30. gadu gangster-kino žanrā, dzīves gaitā nostiprināto pārliecību un prasmes Melvils iemiesoja savu populārāko darbu trijotnē - "Stukačs" (La Doulous, 1962), "Samurajs" (La Samourai, 1967) un "Sarkanais aplis" (Le Cercle rouge, 1970). Tā bija apzināta novēršanās no mazbudžeta, pat daļēji pagrīdē tapuša kino (Melvils mēdza filmēt bez oficiālām atļaujām) un režisora deklarācija pievērsties kino, kas intriģē plašu auditoriju. Šodien tas ir stila paraugs psiholoģisku spriedzes filmu veidotājiem.

Melvila gaumes kvintesence rodama filmā "Samurajs", kas sākas ar statisku, gandrīz tukšas istabas kadru, ko piepilda kanārijputniņa čiepstēšana un no gultas pacēlies cigaretes dūmu mutulis - tur atgūlies anonīms vīrietis. Virs izpūstā dūmu virpuļa kadra labajā augšējā stūrī parādās uzraksts "Nav lielākas vientulības par samuraja vientulību, ja nu vienīgi tīģera vientulība džungļos". Tas tiek izmantots kā citāts no busido - samuraju uzvedības kodeksa. Realitātē tas ir Melvila paša izdomāts. Līdzīgi režisors mistifikators rīkojas arī filmas "Sarkanais aplis" sākumā. Šie "citāti" mūs ievada Melvila pasaulē, kur izdoma ir svarīgāka par realitāti, bet tās realizācija darbojas kā loģikas ložu necaurlaidīga kapsula. Viņa varoņi staigā platmalēs un putekļu mēteļos kā Čikāgas gangsteri, bet skatītājam par nerodas aizdomas, ka šī pasaule ir fantāzija. Cits franču režisors Bertrāns Tavernjē, liels Melvila talanta apbrīnotājs, izteicies, ka tas pat ir smieklīgi, cik ļoti viņa cienītā autora filmas ir atrautas no tālaika Francijas ikdienas reālijām.

"Samuraja" galvenais varonis - "vientuļais vilks", pasūtījuma slepkavību izpildītājs Džefs Kostello - ir viena no Alēna Delona netipiskākajām un labākajām lomām. 32 gadus vecais aktieris uz ekrāna parādās kā androgīna, auksta un ideāla, gandrīz bezmiesiska skaistuma reinkarnācija. Ejot cauri pārbaudījumu un nodevības lokam, kas noslēdzas ar letālu iznākumu, Delona sejā nepakustas ne vaibsts. Tas ir profesionālisma iemiesojums, kam izdzīvot palīdz pilnīgi eksistenciāla dzenbudisma vientulība. Viņa krišanas sākums ir brīdis, kad, nošaujot naktslokāla īpašnieku, viņš no samuraju kodeksa viedokļa izrāda vājību un pasaudzē netiešu liecinieci - sievieti pianisti.

Līdz filmas desmitajai minūtei netiek pateikts neviens vārds. Tā ir nāve baltos cimdos gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Horeogrāfiski smalki režisēta, ritualizēta tuvošanās neizbēgamajam. Urbāna, reizēm klaustrofobiska vide, kuras varoņi iet savos likteņa ieprogrammētajos ceļos viegli melanholiskas un smeldzīgas melodijas pavadījumā. Īpatnējā kārtā te krustojusies 30. gadu franču kino poētiskā reālisma noskaņa ar tā paša laika Holivudas gangsterkino žanra fundamentu.

Žana Pjēra Melvila filmas ir baudāmas kā labs viskijs, kā gaumīgi ierāmētas gleznas, kadru pa kadram - lēnām, nesteidzīgi, izgaršojot nianses un novērtējot atmosfēru. Detaļu sabalsošanās novesta līdz tādam līmenim, ka bieži filmas varoņu uzvalka auduma raksts saskaņots ar sienas tapešu rakstu vai gammas otrā galā - pelēkā putekļu mēteļa faktūra sasaucas ar sienu nobružāto pelēcību. Tā ir pasaule, kurā nekas nav nejaušs, katra detaļa, kustība un skatiens veidots ar matemātisku precizitāti. Melvils lieki lodes netērē, un katra no tām trāpa mērķī.

Interesanti, ka īpatni noslēgtajā režisora pasaulē tieši sieviete darbojas kā nāves katalizators. Skaidri jaušams šovinisms un maskulīnais pasaules redzējums ir neatņemama Melvila kino sastāvdaļa. Filmā "Stukačs", kurā Žans Pols Belmondo atveido nelietīgu policijas informatoru, kurš it kā gatavojas iegāzt savu tuvu kriminālās pasaules draugu Fogelu, patiesā nodevēja izrādās sieviete - Fogela draudzene. Režisors nepalaiž garām iespēju sievieti uz ekrāna "sodīt". Belmondo atveidotais stukačs vārda tiešā nozīmē "izsit" informāciju no seksīgās blondīnes. Tomēr Melvils atšķirībā no suspense meistara Hičkoka nav "ieciklējies" uz blondīnēm. Sieviete visbiežāk ir zīme nodevībai, kam pretim likts vīrietis, kura jūtas sen nobružātas kailas.

Nākamajā kopdarbā ar Alēnu Delonu filmā - "Sarkanais aplis" - Melvils rāda zagli, kas pēc termiņa atsēdēšanas, iznācis ārā no cietuma, atrod savu bijušo draudzeni tuva kolēģa guļamistabā. Atšķirībā no tradicionālā šādas situācijas risinājuma Melvila sievietes reti saņem tiešu sodu - lai gan režisora pasaule ir viscaur maskulīna, tomēr atriebība sievietēm ir smalki nevīrišķīga. Kā brīdinājuma un atriebes zīmi kolēģa tukšajā seifā Korijs atstāj foto, kurā redzams kopā ar savu bijušo mīļāko.

Melvila varoņu vientuļā apsēstība ar profesionālismu līdzinās mūsdienu lielpilsētu jauno profesionāļu apsēstībai ar sava varējuma pilnveidošanu, tikai viņa varoņi jau pārdzīvojuši dzīves ilūziju sabrukumu. Turklāt režisors neļauj aizdomāties par notikumu ētisko vērtējumu - morāle Melvilam aizstāta ar varoņa spēju vai nespēju veikt savu uzdevumu. Tai pašā laikā vīrišķā draudzība, kuras vārdā viens ir gatavs ziedot dzīvību otra labā, ir viens no spēcīgākajiem motīviem režisora radītajā gangsteru pagrīdes pasaulē. Patiesības labad gan jāsaka, ka tai piemīt krietna deva draudzības-naida attiecību, kas izspēlētas žanra arhetipu līmenī.

Arī spēja aizpildīt arhetipu galeriju ar netradicionālām izvēlēm aktieru atlasē padara Melvila darbus par interesantu skatāmvielu. Pagrimušā alhokoliķa un snaipera Jensena lomai, kurš darbojas tandēmā ar Delona spēlēto zagli, režisors filmā "Sarkanais aplis" izvēlējās dziedātāju Īvu Montānu. Savukārt komiķis Burvils atveido nepavisam ne komisko komisāru Mateju, kurš efektīgi un bez žēlastības min uz papēžiem noziedzniekiem.

Vistiešākie Delona atveidotā "vientuļā vilka" mantinieki ir gan Lika Besona "Leons" (1994), gan Džima Džarmuša "Spoku suns: samuraja ceļš" (1999). Šajā spektrā iederas arī nesen kinoekrānos skatāmais urbānais "vilkatis" ar Toma Krūza seju Maikla Manna filmā "Līdzzinātājs" (2004). Kā Austrumu sasauce ar tālo Franciju ir Džona Vū vēl Honkongā tapusī filma "Slepkava" (1989), kuras režisors atzinis, ka Melvila oriģinālais "Samurajs" ir filma, kas tuvojas kino perfekcijai. Tagad uz Holivudu emigrējušais Vū izteicis vēlēšanos veidot mūsdienīgu "Sarkanā apļa" versiju. Ne viņš pats, ne kritiķi spējuši pieskaitīt Žanu Pjēru Melvilu kādai skolai vai "vilnim". Viņa personība, tās fobijas un talanti ir un paliek savdabīgs solo fenomens gan franču, gan pasaules kino - tas ir absolūts Melvils.

 
Atgriezties