VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Īsi par “neko” Dāvis Sīmanis Mūzikas industrijā bieži sastopamas etiķetes ar uzrakstu parental advisory; tās domātas, lai novērstu nevēlama satura ierakstu nokļūšanu pie bērniem. Parasti ar šīm uzlīmēm tiek marķēti diski vai kasetes, kurās dzirdamie teksti saistīti ar agresiju vai nāvi. Aizraujoši būtu ieviest līdzīgu marķējumu arī vizuālajai mākslai, nosakot, ka turpmāk katrs muzejs vai mākslas galerija ir spiesta atzīmēt darbus, kuros attēlotais neatbilst kāda cenzūras eksperta priekšstatam par pieņemamu saturu. Birokrātiem darba pietiktu ilgākam laikam, ņemot vērā, ka gandrīz vai ikviens mākslinieks tā vai citādi lūkojis atsaukties uz nāvi. Un iespējams, ka darbs būtu arī tā vērts, ja uz vienu vienīgo jautājumu "Kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs?" atbilde būtu: tikai lai mazliet jūs pabaidītu esības priekšā. Tomēr, ja pat ar izvēles iespējām ir gaužām švaki un neviens nepiedāvā izvēli - dzīvot vai mirt, nāves situāciju iespējams aprakstīt arī ar citiem terminiem. Šis kaut kas cits stāv ārpus trulajām bailēm, lai "paskatīšanās nāvei acīs" kļūtu par iztēles lietu. | |
| |
|
Nenoliedzami, nāve ir sarežģīts motīvs, un tajā autori mētājas no atklāti vardarbīgām, reālistiski tiešām epizodēm līdz pat galējām alegorijām, kurās tik tikko var ko nojaust. Kurš paņēmiens ir precīzāks un atstāj iespaidu uz skatītāju, lai paliek katra paša ziņā, tomēr, šķiet, tiešamība nāves attēlojumā nav ultimatīva. Atceros, pirms vairākiem gadiem redzēju fotogrāfijas, kas bija uzņemtas kādā Ķengaraga dzīvoklī. Tur kādu vīru ar nazi bija nodūris viņa paziņa kopējas iedzeršanas laikā. Kopā ar policiju bija ieradies fotogrāfs, kurš, radošu mērķu vadīts, fiksēja šo situāciju. Toreiz nobrīnījos, ka visprecīzākā likās kāda bilde - nevis ar mirušā vīrieša līķi, bet gan ar sienu, nolīmētu ar Bahamu salu ainavas garā ieturētu fototapeti un notašķītu ar mirušā asinīm. Kā izrādījās, redzei noslēpts nāves attēlojums mudināja daudz saturīgāk paskatīties uz savu attieksmi pret mirstību nekā tad, ja nākas vērot uzšķērstu ķermeni ar izlaistām zarnām. Pusēns arī aizstāvēja vajadzību paturēt nāvi noslēpumā. Viņa darbā "Ainava ar čūskas nokostu cilvēku" redzama barokāla ainava, kuras vienā stūrī it kā atgūlies cilvēks. Par to, ka patiesībā viņš jau ir miris, liecina vien bālā āda un čūska, kas lēnām pār to aizvijas. Šī cilvēciskā nejaušība paceļas pāri individualitātei, atņemot nāvei visus personiskos vaibstus. Bet, ieraugot kādā darbā konkrēta cilvēka aiziešanu, nav vairs pamata tur meklēt sevi. Nožēla un līdzi jušana jau paliek, bet savu atmiņu izdodas ievietot tikai nekonkrētajā. Nu kaut vai Davida "Marata nāve" - cik brīnišķīgs un labs šķiet šis rojālistu slepkava tikai tādēļ, ka nu pats ir noslaktēts! Tomēr neviens taču neiedomājas identificēties ar šo mocekļa tēlu.
Un tad vēl uzrodas fotogrāfija, kas par nāves tēmu ierunājas prastā un vulgārā "balsī". Šeit efekts, ko rada reālas nāves reāls attēls, vienīgi dod iespēju to dēvēt par "neko". Fotomāksla zaudē savu funkciju, pateicoties šausmām no īstiem kariem, īstām slepkavībām. Kaut gan fotogrāfi jau nav vainīgi, ka cilvēki tik ļoti mīl dzīvot, tomēr vienmēr iespējams būt smalkjūtīgākam. Roberts Kapa fotografēja gan karalaika Francijā, gan Indoķīnā - bet cik no viņa darbiem brutāli attēlo kritušos? Pat tie, kas redzami, vienalga saglabā slēptu intimitāti, atgādinot viduslaikos izplatītās ars moriendi alegorijas, kuras aicināja cilvēku atmest savu grēcību un stingri turēties pie ticības. Šajās gleznās ierasta aina bija gulta ar agonējošu slimnieku, ap kuru sapulcējušies piederīgie. Starp izmisušajiem ļautiņiem iejucis arī kājgalī sēdošais dēmons un galvgalī stāvošais eņģelis. Pirmais par varītēm cenšas kārdināt slimnieku ar pilnu naudas zuteni, kamēr pēdējais cer tā uzmanību vērst uz blakus piekārto krucifiksu. Šeit viss ir vienkārši un skaidri, turklāt turpmākajā vēsturē paliks tā pati funkcija - atgādināt, lai atminētos. Tikpat kā miroņi, kas metušies trakā dejā ar saviem skatītājiem, mākslinieki turpina izrēķināties vai izlīgt ar nāvi. Klimtam "kaulainā", nokārusies ar milzum daudz krustiem, noskata savu nākamo upuri ļaužu mudžeklī. Munkam mirējs noslēpies gultā aiz sērojošo pakaļpalicēju figūrām. Sutins glezno miesnieka izkārtu vērša ķermeni, kas lēnām noasiņo un pēc formas drīzāk atgādina krustā sistu cilvēku. Oto Dikss brīžam ir vēl negantāks - viņš samet milzīgu čupu kareivju līķu tranšeju centrifūgā, samaļot tos asiņu un filca zupā. Boiss, lai gan atsakās no nāves, jo tur jau ir pabijis, visas ragavas stumj tai pašā virzienā. Bet jautājums palika neatbildēts. Kas tad ir nāves pārcēlums mākslā? Nekas. Vai "nekam" ir kaut kāda sociāla vai intelektuāla ietekme? Kaut kāda tur glezna vai fotogrāfija jau nepalīdzēs sagatavoties aiziešanai. Vienīgais, bet ne mazākais - nāve padara iespējamu atmiņu. Bet atmiņa padara iespējamu nāvi. Un tad pat prieks var būt klātesošs tavam galam - kā vienā no pēdējām Epikūra vēstulēm: "Rakstu jums šajā laimīgajā un vienlaikus pēdējā savas dzīves dienā. Neraugoties uz mokošajām sāpēm, manu dvēseli pilda prieks, atceroties mūsu sarunas un spriedumus." Paies laiks, un neviens pat nezinās, kurā kapsētā esi glabāts, bet tu būsi atcerējies sevi ārpus leģendas, bez izskaistinājumiem. Iespējams tad, noņemot tavu pēcnāves masku, tajā saglabāsies nevis sāpēs izķēmots vieplis, bet vienkāršs un cilvēcīgs smaids. | |
| Atgriezties | |
