VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tēma ar variācijām Sergejs Moreino Tēma: māksla un noziegums. Krieviski (puškiniski) runājošais tūdaļ saspicē ausis: „(..)vai ģēnijs un noziegums tiešām nav savienojami?" Un, kā jau parasti, - citāts galīgi garām. Rodas paralēla tēma: mākslinieks un noziegums. Precīzāk: mākslinieks un sods. Apakštēma: mākslinieks un atalgojums par viņa mākslu. Pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies. | |
 | |
|
Māksla allaž bakstās ap noziegumu. Bet pagaidām vēl nesāksim skaidrot, kas ir māksla un kas ir noziegums. Zināmos apstākļos šie vārdi ir sinonīmi. Dažās valodās noziegums ir pārkāpums, pārkāpšana pāri sabiedriskai vai reliģiskai vienotībai, citās valodās - nodarījums, personiskas svītras pārvilkšana pār pasaules seju. Jebkurā gadījumā - kaut kāda rīcība. Starp citu - arī cosa nostra.
Kas attiecas uz sabiedrību un reliģiju - un uz dzīvi kā tādu -, arī valoda un apziņa berzējas ap tiem pašiem saskaņas un līdzsvara jēdzieniem. Dzīvi kā ceļinieka un ceļa vienotību veiksmīgi izskaidro cimda - pirkstaiņa - metafora. Iekšējā un ārējā, formas un satura atbilstība - varbūt to varētu dēvēt par mūža meklējumu objektu vai savas nolemtības īstenojumu. Abpusēji meklējumi; pirksti vispirms saliecas, lai ieslīdētu iekšā, bet pēc tam cimda krunkas uz delnas iztaisnojas. Iemaucamais pielāgojas iemauktuvei - un otrādi, līdz pilnīgai saplūšanai. Ļoti erotiski. Interesanti kļūst tur, kur pirkstaiņa smalkā āda nepieguļ plaukstai pietiekami cieši, - tur silts un pūš vējš. Uz šīs vietiņas vīrišķi - godīgi sakot, izturēdamies diezgan vulgāri, - trepju telpās bučo savu dāmu rociņas. Tā rodas māksla - sadursmē, smailē, no pēkšņas saskaršanās. "Aiz teltīm pietupušās meitenes čurā uz gaismas un tumsas robežas" - augšupceļā uz mērķi, anabasyus. Mūsdienu filozofs, ieraudzījis šo ainu, izsauktos: cik eksistenciāli! Un, lūk, - šajā mirklī kā velns no šūplādes izlec noziegums. Nokrīt likumības, krietnības, beigu beigās pat cilvēcības maska. Mēs iznākam kosmiskajā plašumā: esi sveicināts, māksliniek! Piedevām - pamatīgs emocionālais kāpinājums. Ja atceraties: Akutagava piespiež galma gleznotāju nogrūst no kraujas degošu karieti, kurā sēž viņa meita. Ja atceraties: vienā no savām agrīnajām gleznām Dalī uzspļauj savai mātei. Bet tā ir apakštēma. Par apzīmējumiem. Mākslas uzdevums neaprobežojas ar nemirstīgu šedevru radīšanu un acumirklīgu mīklu atminēšanu; kopš aizmūžīgiem laikiem māksla veic vēl vienu labestīgu darbu: sūta cilvēcei "zelta sapņus". Sabiedrisko attiecību kantoris, pie varas svirām esošo piārs, augstākās pakāpes izklaižu industrija. Kur izklaides pārtop maizē un aizstāj dienišķo maizi. Karaļi mīl tos, kuri prot par pliku velti piesegt viņu plikās pakaļas. Nu tā - sadarbības shēma izkristalizējusies līdz caurspīdīgai skaidrībai. Mūsu pasauli pārvalda naudas mijēji un komedianti. Tātad mākslu saista pārkāpums. Mākslu iedvesmo noziegums. Māksla noziegumu padara cildenu; māksla noziegumu daļēji pat attaisno. Laicīgā māksla sakņojas sakrālajā mākslā. Savukārt sakrālā māksla sakņojas pirmatnējos rituālos, kas bija nepieciešami dieviem un cilvēkiem radības rītausmā. Paskat, kā: mūsu pasaules radīšana (īpaši tas attiecas uz kosmogoniskajiem procesiem) notikusi negodīgi. Nozagti spīdekļi, kontrabandas ceļā iegādātas planētas, apmānīti un nomocīti radinieki, dievu pašnāvības - ai, ai. Godīgi sakot, gaismas atšķiršana no tumsas, pirmatnējā haosa robežu pārkāpšana jau pati par sevi ir revolucionāra - un tātad noziedzīga. Nu labi, progresīvi noziedzīga (sveiks, Raskoļņikov! Bet tā jau ir variācija). Ne jau velti, kad Visaugstākais nodevās savam ne pārlieku sarežģītajam darbiņam, Dievišķā Gudrība viņam pozēja. Sabiedrības augšslāņos paveikts noziegums apaug ar mākslas miesu un pārvēršas mītā. Pamattēma: dievi un cil-vēki, radītāji un radība. Starp citu, vispārzināms diezgan taisnīgs viedoklis par Repina gleznu, kur Ivans Bargais nogalina savu dēlu, proti, „krievu cari, un Bargais to skaitā, labprāt upurēja savus dēlus, tādējādi pielīdzinoties Dievam Tēvam, kurš cilvēku labklājības dēļ sūtīja savu dēlu uz bojā-eju", tā apliecinot krievu valsts varas formulu: cari ir dievi. Te var pieminēt gan Pēteri I ar dēlu Alekseju (starp citu, mākslinieka Gē glezna), gan Josifu un viņa dēlu Vasiliju. Bet māksla laipni piedāvā vismaz trīs shēmas šī sižeta izveidei. Pirmkārt - Dievs Tēvs, sūtīdams Dēlu pie cilvēkiem, lieliski apzinās, ka pats var tikt izstumts, ka Jaunā Derība uzvarēs Veco, ka stāsies spēkā Dēla personības kults; Tēvs nebaidās, viņš vēlas, lai tā notiek. Ivans IV - gluži pretēji - baidās no sava dēla, baidās atdot varu. Arguments par labu Hronosam, kurš savus dēlus ēda un ēda - līdz brīdim, kad mīlulītis Zevs viņu diezgan nelaipni apgraizīja. Otrkārt - Ivans Vasiļjevičs bija ļoti reliģiozs, viņš nemitīgi skaitīja lūgšanas, tātad uzskatīja, ka ir vēl kāds par viņu augstāks; varētu pieņemt, ka viņš sevi identificēja nevis ar Jehovu, bet ar Ābramu, kurš laimīgajiem pavalstniekiem nesa jaunās ticības sēklu. Tādā gadījumā Ivans IV veic tradicionālo upurēšanas rituālu, lai stiprinātu saikni ar nezināmo spēku. Un treškārt - prieka pēc. Ārkārtīgi elegants variants, kā citu rokām nobeigt mīlamo mazuli - it kā lāgā nezinot, nenopietni, apmēram, kā iešļircinot poti, pat ja potēšana sanāk neveiksmīga: kā ar Josifa dēlu Jakovu. Bet vēl jau ir neskaitāms tēvu un bērnu daudzums indiešu panteonā un Dienvidu un Ziemeļu dievi. Viens vienīgs rokenrols, t.i., māksla. Atkal par apzīmējumiem. Varam apgalvot, ka noziegums nojauc ētiskās un juridiskās normas. Esam pārliecinājušies, ka ētika ir reliģioza. Pareizāk sakot, ētika ietveras reliģijas pamatu skaidrojumos - ja tos izprotam kā tāda vai cita veida ideālu. Korāns, piemēram, nepavēl nogalināt citas ticības pārstāvjus, kaut gan lielākā daļa mūsdienu musulmaņu šādu izklaidi uzskata par pagodinājumu. Šai sakarā der atcerēties arī krusta karus un Konfūcija cienītāju cīņas. Savukārt reliģija diezgan strikti traktē mākslas rāmjus. Senajiem grieķiem par mākslu bija atbildīgs īpašs dievs, kurš bez liekas vilcināšanās kāpa pāri jebkurām normām. Apollons nevairījās nomaukt skalpu (nabaga satīram Marsijam), nevairījās krāpties (gadījums ar Trojas zirgu), arī spiegošanas kaisle viņam nebija sveša. Tāpēc klasiskās daiļrades motīvi ir brīvi no nozieguma jēdziena. Jūdi un musulmaņi mākslu izdzina laukā - uz būvlaukumiem un tekstilfabrikām. Tā, lūk! Bet visbeidzot kristieši izdarījās vēl efektīgāk: viņi izlikās, ka nekādas mākslas vispār nav. Un māksla, kad tai bija parādīta tās īstā vieta, pa nopietnam ķērās pie darba. Šķiet, ka mūsdienu māksla vairās ielaisties ar klaji juridiskiem noziegumiem. Māksla uzskata, ka tā būtu vairumtirdzniecība. Starp citu - kāda veida noziegums ir bankas aplaupīšana, ja ieguldītāju nauda apdrošināta, bet banka pati visiem plēš deviņas ādas? Un kā ar narkotiku bosu savstarpējo skaidrošanos, ja narkomāni izvēlas savas narkotikas tikpat labprātīgi, kā mēs izvēlam politiķus? Lai nu kā, pulp fiction neitrālajai varmācībai piemīt savdabīgs mākslinieciskums. Tarantīno "Trakajos suņos" nežēlību noved līdz absurdam un būtībā izlauž tai zobus - filma ir labestīga. Vēl iespaidīgāks ir Makuļskis savos parastajos "Suņos", gan pirmajos, gan otrajos, - šīs filmas ir smieklīgas. Atceroties Tarkovski, kurš Rubļova mūciņu spīdzināja ar kausētu alvu, mēs saprotam: vēsturisku šausmu pārņemts kino spēj būt gaišs. Viss atkarīgs no mākslinieka. Krānahs ar Jāņa Kristītāja nocirstajām galvām gandrīz vai uzprasās uz soda sitienu, bet Džordžone nepārprotami tīksminās par Judītes kāju uz Oloferna paura. Esmu gatavs apzvērēt, ka Mihails Bulgakovs bija slims un varmācība viņu uzbudināja. Arī Izaks Babels, kurš jūsminājās - ja laikabiedri savās atmiņās nemelo - par čekistu Blumkinu, nav bijis tālu no tīksmināšanās par reālu varmācību. Lai mūs nemulsina burts B - Boshs un Bahs negrimst varmācībā, viņi ir viņpus laba un ļauna. Bet arī tā ir variācija. Starp citu, krievu nosliece pakļauties slepenai varai lielā mērā saistīta ar vadošās baznīcas neveiksmīgo mēģinājumu apvienot priesterisko un ikdienišķo - saplūdināt vārtu meklētāju un patiesības meklētāju ceļus. Tālab dievkalpojumu putrainība, tālab pat mācītāji netiek skaidrībā. Priesterība no sakrālā pārceļojusi uz laicīgo jomu, slepenā vara vispirms sekularizējās (opričņina, ohranka), pēc tam pati sevi apsvētīja. Vissvētākā Krievijas organizācija - ČEKA, tautas izcilākais varonis - Volands. Vienīgie, kas spēja viņiem veiksmīgi stāvēt pretī, bija brāļi Strugacki. Bet arī tā nav tēma. Man riebjas Pikaso "Gernika". Man šķiet, ka šī glezna ir totāla spēlēšana uz publisko gaumi. Bet ko tad, ja Pikaso bija pietiekami godīgs un - gluži otrādi - aizrāvās ar bojāejas patosu? Frederiko jaunās čigānietes Rozes nocirstās krūtis gluži glīti gulēja uz paplātes pie tēva māju sliekšņa. Konkistadoru asins joprojām vaimanā pēc inku vai acteku stilā pasniegtas maltītes, kad "ikvakara deviņu spēcīgu upuru asinis nodrošina atmodu labāk nekā modinātājs". Lorkas nāvi Neruda aprakstīja tā: klusošie, spermas pārpilnie kuģi tevi vajā, un zaļas bezdelīgas vij ligzdas tavos matos, un vēl bez tā, gliemeži un nedēļas, un savijušies masti sakustas, kad uznirst tava bālā galva ar piecpadsmit acīm un tava mute sarecējušas asins krāsā... Un citās, no mūsējām atšķirīgās enerģētiskajās sistēmās grūsni vīrišķi, stāvēdami uz izplāstiem bruņurupučiem, ved laivās beigtus krokodilus, kuru izgāztās iekšas nokarājas pār laivu bortiem - līdzīgi saulei un mēnesim. Vircotās dinamiskās zīmes, kuras mēs esam paraduši dēvēt par eksotiku, slēpj sevī nezināmu valodu un nezināmus noziegumus pret mums svešu likumu. Un tagad par atalgojumu. Kā zināms - katrs saņem, ko pelnījis; katram pēc noietā ceļa. Diemžēl mākslas ceļi - "gaisa ceļi" - tik tiešām karājas starp pasaulēm un staigāšanu pa tiem - tāpat kā pa dzelzceļa sliedēm - bieži liedz noteikumi, bet iešanas rezultāts it kā nepavisam nav svarīgs un nepelna balvu. Varbūt vienīgi īstam māksliniekam pieejamā iedvesmas ekstāze apliecina, ka viņš iekļuvis "neizprotamo spēku" darbības zonā. Un arī šai gadījumā: patiesa iedvesma ir "nozagts gaiss". Skatoties no mākslas viedokļa, vienīgais pēc sava gara īstenais noziegums ir noziegums pret mākslas garu. Senajiem grieķiem bija tāds jēdziens: palinodija, atvainošanās dziesma. Cilvēks vispirms sanikno dievus, tad nokrīt uz ceļiem, muzikāli nožēlo grēkus - un viņam top piedots. Līdzīgi izturējās Marijas dēls, īpaši pēc nokāpšanas ellē. Bet mākslā palinodija nav paredzēta, tur gluži tāpat kā Gulagā: solis pa kreisi vai solis pa labi - bēgšanas mēģinājums, lēciens uz vietas - provokācija. Mērvienības vietā māksla kā cilvēcisku pārraides tīrības mēru izmanto patiesumu. Sameloji - un vari būt brīvs. Sastopas grēkus nožēlojušie grēcinieki, kas kļuvuši par darbīgiem svētajiem. Klaidonis Matvejs, fanātiķis Zauls. Vai, piemēram, svētais Mika, kurš "pirms pievienošanās svētajiem bija dzērājs un neķītri lamājās". Nepazīstu nevienu mēra sajūtu zaudējušu mākslinieku, kurš būtu - sacīsim tā - no cinisma spējis iznirt un atgriezties īstenumā. Dovženko, uzņemdams Aerogradu, ticēja; Aleksandrovs, filmējot jautros jauniešus, ticēja; Vācietis, rakstīdams par partijas piederību, ticēja un, rakstīdams par vadoņa augšāmcelšanos, - arī ticēja. Ekrāns starp mūsdienām un elku mijkrēsli - māksla - ir tik smalks un trausls, ka tam drīkst skarties klāt tikai ar tīrām rokām, kaut gan visspēcīgākās trīsas rada noziedzīgi pieskārieni. Māksla ieprogrammēta uz pašiznīcināšanos, jo ved mūs uz turieni, kur pēc būtības pati nemaz nav vajadzīga. Nu jā - māksla apdzied pašnāvību, un tas neapšaubāmi ir noziegums, jo dvēseles nemirstība ir vienīgais āķis, uz kura nemirstīgie var nomakšķerēt mirstīgos, lai piespiestu tos darīt to, kas tīk nemirstīgo mūžīgumam. Bet tā jau ir cita tēma. | |
| Atgriezties | |
