VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 2008 Nr.1 (58) | |
 Georgs Vilhelms Timms – zīmējuma un keramikas meistars Ksenija Rudzīte Izstāde "Meti un priekšmeti. Vilhelma Timma majolika" no 1. februāra līdz 9. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē | |
 Dzīve ar mākslu Inese Riņķe Izstāde no Artemija Troicka kolekcijas "Rīgas galerijā" no 2007. gada 27. novembra līdz 2008. gada 10. janvārim | |
 Dusmu augļi Laima Slava Lī Milleres, Luīzes Buržuā un Georga Bāzelica retrospekcijas Londonas muzejos | |
 Mākslas bumba Barselonā Antra Priede Izstāde "Be-Bomb. Transatlantiskais attēlu karš un viss šis džezs. 1946-1956" no 2007. gada 5. oktobra līdz 2008. gada 7. janvārim Barselonas Laikmetīgās mākslas muzejā | |
 Padomju okupācijas upuru memoriāla konkurss noslēdzies Anita Vanaga 2007. gada 14. jūnijā Kultūras ministrija izsludināja padomju okupācijas upuru memoriāla starptautisku konkursu. | |
 Pieminekļi šodienai Ilze Strazdiņa Pagājušajā gadā Londonas pilsētainavu ne tikai papildināja vairāki jauni debesskrāpji un neskaitāmi ceļamkrāni, kas solās uz visiem laikiem mainīt tik pierasto pilsētas panorāmu, bet tās publiskā telpa pamanījās arī iemantot jaunus mākslas objektus. Ceļā uz 2012. gada olimpiādi pilsētas attīstības plānotāji kopā ar tās mēru ir ķērušies pie pārmaiņām pašā Londonas tēlā. Un kas gan labāk nekā māksla publiskajā telpā varētu palīdzēt šim procesam, ļaujot konservatīvajam angļu garam mierīgāk pieņemt nebeidzamo stikla arhitektūru un jauno internacionālismu. | |
 Kumbopastaiga Tbilisi Jānis Veiss Kad tu pēdējo reizi nevarēji aizmigt, jo gaiss smaržoja pēc piedzīvojumiem? Kad tu pēdējo reizi juties pilnīgi brīvs? Kad tu pēdējo reizi biji bērns un pusaudzis un pasaule bija pie tavām kājām? Vai tev arī šķiet (kaut kur dziļi iekšienē tā mazliet kņud), ka kaut kas nav tā, kā gribētos, ka kaut kas nav līdz galam piedzīvots, kaut kas ir nogājis greizi un galu galā kāds taču ir vainojams pie tā, ka tu tā arī nekļuvi par rokzvaigzni? | |
| Grafiskais modernisms Ņujorkā Dace Lamberga Austrumeiropas modernismam veltīta izstāde un simpozijs Ņujorkā | |
| Saruna ar mākslas zinātnieku Stīvenu Mansbahu Laima Slava Laima Slava: Jūs esat varbūt pat vienīgais mākslas zinātnieks, klasiskā modernisma pētnieks, kura interešu lokā ir iekļuvis arī Latvijas mākslas mantojums. Vismaz Latvijā kā ārzemju autoritātes viedoklis tiek citēts tieši jūsu rakstītais. Kas noteicis jūsu plašās intereses? Stīvens Mansbahs: Manas intereses saistās ar to, ko jūs dēvējat par modernismu. Un tā nav savrupa parādība - modernisms darbojas un eksistē universāli. Nav viens modernisms, ir daudzi. Katrs modernisms papildina citus, tiem ir dažādas references, dažāda jēga un dažādas auditorijas. Tādēļ, ja saproti modernismu kā daudzveidīgu, nevis atsevišķu parādību, nākas lūkoties apkārt. Rezultātā ieraudzīju ļoti interesanto latviešu modernismu. Latvija, Lietuva un Igaunija mani saista īpaši. Trīs valstis, kas mērogā ir salīdzinoši mazas, bet vēsturiski ļoti bagātas, ģeogrāfiski tuvas, taču katrā no tām modernisms ir citādāks. Ja salīdzina un pretstata mākslas parādības šajās zemēs, var atrast daudz kopīga un arī lietas, kas ir absolūti atšķirīgas. Raugoties tieši uz Latviju, es konstatēju, ka modernismam te ir sevišķa vieta, tas tiek īpaši izcelts. Protams, ir jomas, kur to var salīdzināt ar citviet redzamo, bet Latvijas modernisms runā citu valodu. Tādu, kas sastāv no universālā un lokālā. Šī valoda, kas uzrunā vairākas auditorijas, padara Latvijas modernismu īpaši interesantu. Un tā ir lieliska iespēja mums pārbaudīt no jauna, kas īsti ir modernisms. Iepazīšanās ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas modernismu mums dod iespēju pārvērtēt savus līdzšinējos viedokļus un aizspriedumus par modernismu vispār. | |
| Nodibināta Purvīša balva mākslā Elita Ansone Ideja par balvu, kas būtu nosaukta tieši Vilhelma Purvīša (1872-1945) vārdā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā dzima 2005. gadā, kad tika rīkota muzeja simtgade. Atkal un atkal nācās pārliecināties par tautā iemīļotā ainavista ne vien lielisko glezniecības kolekciju, bet arī viņa neaizstājamo kultūrvēsturisko lomu Latvijā, kuras nozīmīga daļa saistīta tieši ar tagadējo Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (toreiz Pilsētas mākslas muzeju), ko mākslinieks vadīja no 1919. līdz 1944. gadam (izņemot 1940.-1941. gadu). Šodien Purvīša gleznas ir izstādītas muzejā līdzās viņa laikos vēl jaunajiem un "zaļajiem" māksliniekiem, kurus tieši viņš novērtēja, kuru darbus izstādīja un iepirka muzeja kolekcijai. Viņš bija latviešu mākslas patriots, gan dibinot Latvijas Mākslas akadēmiju (1919), gan izveidojot līdz tam nebijušu Latviešu mākslas nodaļu muzejā, gan esot visu ārzemēs sarīkoto latviešu mākslas izstāžu ģenerāldirektors līdz 1940. gadam. Purvītis bija pārsteidzoši laikmetīgs savā muzeja direktora stratēģijā, kam toreiz nebūt neskanēja tikai aplausi, bet ko šodien mēs ar visdziļāko cieņu atzīstam par apbrīnojami tālredzīgu. Viņa personības ieguldījumam nav līdzinieka, tāpēc šaubīties par balvas nosaukumu nenācās ne mirkli. | |
 Nagi niez Vilnis Vējš Saruna ar mākslinieku Kristianu Brekti | |
 Revolūcijas sargi Anita Vanaga Latviešu sarkano strēlnieku piemineklis Rīgā | |
 Izlūkgājieni Latvijas batālās mākslas vēsturē Eduards Kļaviņš Karš - šī vārda tiešā, nevis metaforiskā nozīmē - kā tēma neliekas pašreiz aktuāla Latvijas vizuālo mākslu veidotājiem. Tas ir saprotams - karadarbībai jānotiek tuvu, lai tā parādītos pašiniciatīvas vai ārēja politiskā spiediena dēļ tai vai citā darbā. Reālie mūsdienu kari, reportāžas par kuriem piepilda plašsaziņas līdzekļus, ir ģeogrāfiski attālināti un tieši mūs neskar. Arī Vidējie Austrumi, kur vēl dien Latvijas kareivji, ir patālu un paliek ārpus māksliniecisko interešu zonas. Tāpēc, atviegloti nopūšoties, ka dzīvojam miera zemē, varam apcerēt kara atveidus pagātnē. Pasaules mākslas vēsturē to ir, protams, daudz, pagātnes mākslas aprakstītāji klasificējuši šo nozari ikonogrāfiski (batāliju žanrs), interpretējuši no virzienu viedokļa, norādījuši uz sakarībām ar žanra patērētājiem u. t. jpr. Arī Latvijas mākslas vēstures materiālos karam veltīto artefaktu, it īpaši 20. gs., ir pietiekami daudz. Un kā lai to nebūtu - karš gājis pāri Latvijai daudzkārt; šī teritorija vienmēr bijusi lielvalstu interešu un cīņu arēna. Tomēr vispārējas Latvijas batāliju mākslas vai, plašāk ņemot, kara atveidu vēstures nav; atrodami tikai vairāk nekā pusgadsimtu veci raksti periodikā un atsevišķu kara versiju iztirzājumi - citkārt detalizēti un pamatīgi - monogrāfiju kontekstā. Kopsakarības un attīstība nav skatīta, un var jau būt, ka tas ir simptomātiski. Latvijas mākslas vēsture ir jauna, un citas - būtiskākas tēmu izvēles intereses noteica pētījumu secību. Var jau būt, ka batālā žanra iztirzājumam jākļūst par vienu no akadēmiskās mākslas vēstures nākotnes tēmām. Ar piebildi: ja kāds no brīva prāta gribētu tai pieķerties. Jo tēma ir smaga - ne tikai tāpēc, ka gribot negribot jādomā par upuriem, postu, vardarbību, cilvēku neprātu, par visām tām "kara nelaimēm", kuras cilvēcei tik iespaidīgi spēja parādīt Kallo, Goija vai Dikss, bet arī tāpēc, ka jau tagad ir iespējams pateikt, ka lielais vairums karam veltītās mākslinieciskās produkcijas ir politiski angažētu klišeju masa, kuras iztirzāšanai pietrūkst dabiskas estētisku vērtību meklēšanas motivācijas. Paliek tikai vēsturnieka kā "patiesības teicēja" darbošanās stimuls, bet arī tas izsīkst, pārcilājot vizuālo banalitāšu kaudzes. Šī situācija gan ir saprotama un likumsakarīga. Jo karš ir "politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem" (Karls Klauzevics) un māksla, kas veltīta karam, līdzīgā veidā visbiežāk ir arī ierocis, kura uzdevums ir heroizēt, uzmundrināt savējos, nopulgot ienaidniekus, tendenciozi pārspīlēt, piedalīties vēstures viltošanā, retoriski pārliecināt vai apliecināt autoru lojalitāti un elementārākos gadījumos kļūt par valdošo politisko spēku un režīmu propagandas ruporu. Pie tam nav jādomā, ka mākslinieki vienmēr pildīja pakalpiņu lomu; tos varēja virzīt arī patiesa pārliecība un emocijas, piemēram, patriotisms vai līdzjūtība, bet zīmīgi, ka to apliecinājumam bija jālieto teatrāls patoss un zudušu tradīciju formveide. Pārlūkojot batālās mākslas pieminekļus gan pasaulē, gan Latvijā, jākonstatē, ka gandrīz vienmēr augstāko vērtību kanonā, vismaz jaunākos laikos, iekļaujas tie darbi, kuru autori laimīgu apstākļu sakritības vai individuālās pozīcijas dēļ spēja pretoties angažētības nolemtībai. | |
 Pāris jaunumu Kārļa Padega lietā Jānis Kalnačs Par Kārli Padegu it kā ir zināms daudz. Padegs fascinē katru jaunu mākslinieku paaudzi, īpaši ar ekspresīvo kara šausmu tēlojumu grafiku ciklā "Sarkanie smiekli". Tomēr ik gadu - arī pēc pilnīga darbu kataloga iznākšanas (1997) - Padega "lietā" ir jaunumi. Cits talantīgs zīmētājs - Kārlis Eglītis nemanāmi dzīvoja un radīja Otrā pasaules kara laikā un nav manāms latviešu mākslas vēsturē arī šobrīd. | |
 Pastkartes no 1944. gada – vēl ceļā pie adresāta? Antra Priede Kā tas nereti notiek, ir mākslinieki, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši nepazīstami plašākam interesentu lokam, lai gan būtu to pelnījuši. Pārsteigums daudziem varētu izrādīties mākslinieks, par kuru vienīgā publiski pieejamā informācija atrodama Jāņa Kalnača grāmatā "Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941-1945" (2005), kas ir kā norāde, kura aizved līdz apjomīgam mākslas darbu krājuma fondam Kuldīgas novada muzejā, kas apzīmēts ar nosaukumu "Kārlis Eglītis (1906-1950)". | |
 Veterānu maršs Vilnis Vējš Mākslinieku - Lielā Tēvijas kara dalībnieku daiļrade | |
 Dembeļu kultūra Anna Gorska Dembelis - žargonā: demobilizācija, arī karavīrs, kam tuvojas demobilizācijas termiņš PSRS bruņotajos spēkos | |
| Atlaiž jostu, samīļo raķeti un atceras vīru draudzību Nils Konstantinovs Pa dienu viņu rokas cilāja automātu laidņus un sarežģītu armijas tehniku, kas potenciāli spētu paglābt vai arī iznīcināt tūkstošus. Pa dienu viņi sekoja skaļi izkliegtām komandām, kuras pavadīja katru sīkāko viņu stingri reglamentētās ikdienas soli. Dienās viņi bija pamatīgi uztrenētas mašīnas, paredzētas ekstremālām kaujas situācijām. Ar savu aukstasinību un nežēlību viņi bija pazīstami visā pasaulē: tie bija ļaunuma impērijas - Padomju armijas - karavīri. Bet naktīs viņi kļuva par lietišķās un foto mākslas mūzu sekotājiem. Šauteņu vietā viņu pirksti tvēra pēc manikīra šķērītēm un krāsainajiem zīmuļiem. Noliekušies pār saviem albumiem, viņi caurām naktīm daudzus mēnešus no vietas izgrieza, zīmēja, krāsoja un līmēja. "Lai mājās būtu ko parādīt. Un lai vēlāk varētu atcerēties, jo tur, protams, bija ļoti sūdīgi, bet ir jau arī labas atmiņas - par draugiem," stāsta Ziedonis, kurš laikā no 1977. līdz 1979. gadam dienēja Baltkrievijā, Padomju armijas Kodolaizsardzības bataljonā. | |
 Masu saziņas ieroči Valērijs Jakovļevs Izstāde Impērijas kara muzejā Londonā no 2007. gada 4. oktobra līdz 2008. gada 30. martam | |
 Patriotu spēles Mārtiņš Slišāns Karš ir miers (Džordžs Orvels, "1984"). Bet patriotisms ir tā degviela, kas liek vienai tautai domāt, ka tā ir labāka par otru, un līdz ar to sankcionēt "ienaidnieka" slepkavību. Tas būtu ļoti īsi un militāri, bet kino mīl stāstu - jo īpaši Amerikā. Šeit cilvēki nekaunas no emocijām, viņi kaunas būt nepatriotiski. Par to arī šoreiz kino. | |
