VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kumbopastaiga Tbilisi Jānis Veiss Kad tu pēdējo reizi nevarēji aizmigt, jo gaiss smaržoja pēc piedzīvojumiem? Kad tu pēdējo reizi juties pilnīgi brīvs? Kad tu pēdējo reizi biji bērns un pusaudzis un pasaule bija pie tavām kājām? Vai tev arī šķiet (kaut kur dziļi iekšienē tā mazliet kņud), ka kaut kas nav tā, kā gribētos, ka kaut kas nav līdz galam piedzīvots, kaut kas ir nogājis greizi un galu galā kāds taču ir vainojams pie tā, ka tu tā arī nekļuvi par rokzvaigzni? | |
 Sofija Tabatadze. Humancon Undercon | |
Vismaz mūs moka neskaidra nostalģija pēc Laika. Ir jābūt tādam laikam, kas smaržo pēc brīvības, un varbūt neesam bijuši pareizajā vagonā pareizajā vilcienā, varbūt esam zaudējuši šajā klātesamības laimes spēlē. Šobrīd ir laiks, kad pie mums vairs nerunā par ideāliem, jo varoņi ir vai nu nošmucējušies, vai, nespēdami regulāri ieelpot, dabiski nosmacējušies paši savas kopienas tīklos. Vasaras sākumā, kad dodamies uz Gruziju, vēl īsti nezinām, ka tur meklējams, un nepavisam ne, ka arī atrodams šis mums zudušais laiks. Bagāžā ir vien kāda steigā virtuāli iegūta jaunā mākslinieka telefona numurs. Tālāk pēc ierašanās jau viss notiek kā tauriņdejā. Mūsu satikšanās ar jaunajiem Gruzijas māksliniekiem ir tikai pašsaprotami nejauša likumsakarība. Tā Gruzijā vienkārši ir. Pēc nedēļas pametot Gruziju, mūs uzrunā kāds Tbilisi lidostas darbinieks un uztic aploksni, kas kā pārsteigums jānogādā kādai dāmai Rīgā. Stāsts nebeidzas, aploksnē ir aviobiļete uz nākamās dienas reisu Rīga-Tbilisi. Mēs, protams, nezinām, vai viņa aizbrauca, bet līdz ar šo aploksni pa tālāknodošanas stīdziņu plūda patiesa mīlestības pilna sajūta. Grūti pateikt, cik lielā mērā laiks un pašreizējais sociālpolitiskais klimats, cik etniskās īpatnības definē to vieglprātības un brīvības auru, kas virmo fonā viscaur Tbilisi. Šeit nekas nav droši paredzams - ne cilvēku rīcība, ne vizuālie iespaidi: piemēram, vecpilsētas sirdī paslēpusies nodegusi baznīca, kurā grīdas vietā klājas tūkstošiem apdegušu grāmatu slānis, izrauj tevi no paša iepriekšdefinētās anticipācijas par to, kas vispār ir iespējams. Ik uz soļa mēs sastopam neparedzamo un statiski nesakārtoto, telpa elpo brīvi pati savā haosā. Pirmo reizi tas nav vīns, bet gan iespaidu nelinearitāte, kas kalpo par augsni spontānas, individuāli brīvas un drosmīgas rīcības iespējamībai. Likumi ir drīzāk konvencionāli, nevis augstākās varas diktēti. Vispārējās nenoteiktības apstākļos nav klātesoši dažādi rīcību ierobežojoši faktori, un neviens tevi necenšas aizsargāt no sevis paša. Ierodoties Tbilisi, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis ļoti intīmā telpā, taču vienlaikus esi tajā gaidīts - maigi, tomēr drosmīgi tā aicina tevi ļauties baudai, ko šī vieta var sniegt. Mēs saņemam uzaicinājumu: skatīt Tbilisi kā mākslas darbu. Jūsu kumbopavadonis2 uzaicina jūs apmeklēt Tbilisi citādā veidā - kumbopastaigā pa pilsētu, kas celta uz seniem stāstiem un kilometru gariem karsta sērūdens apakšzemes baseiniem. Šodienas Tbilisi ir vieta, kur izpaužas spontānā arhitektūra - anarhistisks vecā kosmopolītisma, dziestošā sociālisma un plaukstošās urbānās dzīves sajaukums. Kumbopastaiga ir pastāvīgi topošs mākslas darbs, kurā jūs varat ieraudzīt Kazbeka kalna siluetu vai viesoties pie Gruzijas laikmetīgajiem māksliniekiem. Jūsu kumbo reiz bija mākslas kurators. Tagad viņš kalpo jūsu Tbilisi izpratnei. Mūsu kumbopavadonis materalizējās multimediju māksliniekā Vato. Viņš vada nekomerciālu minimālā tehno mūzikas ierakstu studiju, organizē nakts pasākumus slēgtā klubā, kas ierīkots vienā no kāda daudzdzīvokļu nama stāviem, un raksta grāmatu par Tbilisi spontāno arhitektūru. Papildus tam arī tev ir iespēja iegādāties lielformāta eļļas gleznas, gleznotas no fotogrāfijām, kuru cena ir 300 eiro kvadrātmetrā. Kumbopastaigu Vato vadībā var skatīt kā fundamentālu etīdi Gruzijas telpas organiskai izpratnei - tās mērķis ir lauzt un pārkārtot rietumnieciski izkaltās apziņas struktūras, ar vizuāliem piemēriem un stāstiem demonstrēt spontanitāti un haosu, lai sagrautu tieksmi tvert Gruziju caur savu ierasto simetrijas un izkārtojuma paredzamības prāta prizmu. Laupītāja Nino Tbilisi garīgās ģeogrāfijas jeb kumbopārgājiena ietvaros mēs iepazīstamies ar Nino. Nino Sehniašvili ir savdabīga māksliniece - viņa apgalvo, ka nekad nav spējusi iedvesmoties no citiem mākslas darbiem vai citu mākslinieku sabiedrības. Motīvus saviem darbiem viņa meklē metrostacijās, tirgos un labprāt iesaistās sarunās ar lēta izlejamā alus pārdevējiem un dzērājiem Mtkvari upes krastā. Viņas slavenākais projekts ir skandalozais videodarbs Bang Bank, kas ietver neticamu stāstu no viņas pašas dzīves, kurš tikai pēcāk pārtapa mākslas darbā. Nino vecāki saskaņā ar Gruzijā valdošo patriarhālo iekārtu bija izvēlējušies viņai precinieku, kuru viņa nevēlējās. Nino, apbruņota ar rotaļu pistoli, devās uz kādu Tbilisi banku un imitēja aplaupīšanas scenāriju ar mērķi nokļūt cietumā, lai novērstu vai vismaz aizkavētu plānotās kāzas. Pēc atbrīvošanas Nino izdevās pavedināt kādu bankas apsardzes darbinieku, kurš viņai sagādāja videoierakstu no bankas novērošanas kamerām, kas bija fiksējušas viņas performanci. Pati Nino vairās runāt par šo projektu, jo tas ir ļoti personisks, un viņa nepiekrīt standarta interpretācijām, kas izceļ vienīgi feminisma motīvu un neapmierinātību ar sociālo iekārtu. Savukārt fotoprojektā "Nav nekāda fetiša" viņa izmanto parastas Tbilisi fotostudijas, kurās ierasts izgatavot pases foto. Modeļus māksliniece izrotā ar dažādiem atribūtiem, pozē kamerai arī pati un pat ļauj kamerā ieskatīties savam sunim. Galvenokārt viņu nomoka identitātes jautājums - ciktāl fotogrāfija var attēlot cilvēka vai dzīvnieka personību? | |
 Sofija Tabatadze. De Doorzonwoning | |
|
Sofijas lidojums Sofija Tabatadze - viena no māksliniecēm, kas šovasar pārstāvēja Gruziju Venēcijas mākslas biennālē, - mūs uzaicināja doties Gruzijas laikmetīgās mākslas lidojumā. Pēc tam kad viņas omulīgajā studijā bijām ieņēmuši savas vietas un piesprādzējušies, Sofija noņēma no galvas tējkannas sildītāju, kas vēl pirms brīža bija kalpojis kā stjuartes cepurīte, un uz ekrāna sākās vairāku stundu garš ceļojums Sofijas ražīgajā daiļradē. Sofijas daudzslāņainajām instalācijām un performancēm par pamatu kļūst Gruzijas tradīcijas, to interpretācija citās kultūrās un Gruzijas sociālā vide. Sofija acīgi saskata un atmasko sabiedrības klišejas, neviennozīmīgus dzīves modeļus, kas piesārņo kolektīvo telpu, ironizē par to, bet tai pašā laikā nepauž nekādu noliegumu vai nosodījumu. Zīmīgs ir fakts, ka Sofija īpaši pievērsusies arhitektūrai un tās elementiem kā izpausmes formai, saplūdinot savos darbos organisko un neorganisko arhitektūru. Projektā De Doorzonwoning, kas tapis studiju laikā Nīderlandē, Sofija izgaismo savus novērojumus par valstī pastāvošo "atvērtā mājokļa" ideāla apslēpto pretrunu. Atvērtajā mājoklī viss ir kā uz delnas, neapslēpts svešinieka skatienam, tādējādi demonstrējot, ka mājokļa saimniekam nav nekā, ko slēpt, tomēr Sofiju nepamet sajūta, ka viesa skatiens vienmēr tiek apzināti novirzīts uz "kaut ko", jau iepriekš uzstādītu, un atvērtā mājokļa princips patiesībā slēpj teatrālu iestudējumu. Sofija izveidojusi šauru tuneli, kas vijas cauri visai mājai. Tas sastāv no daudziem saliktiem posmiem, kuros iebūvēti periskopiskie spoguļi. Tunelī iespējams ielūkoties no mājas ārpuses, un skatiens caur spoguļiem tiek novirzīts līdz konstruētai ainavai mājokļa dziļumā. Par pēdējiem Venēcijas biennālei tapušajiem darbiem Sofija savā blogā raksta: "Mans darbs balstās urbānajā vidē un lietās, kas tajā notiek. Lai varētu sajust šos notikumus pati caur savu ķermeni, es par šo tēmu veidoju darbus. Uzliekot šīs milzīgās arhitektoniskās ainavas mazākā mērogā uz papīra savā skiču burtnīcā, problēmas, ar ko sastopos, šķiet citādas. Ar zīmuli uz papīra ar tām nopūloties, pilsētas tendences uztveru un pieņemu kā kaut ko cilvēcisku vai, precīzāk, aiz tām saskatu cilvēku. Šādā veidā es cenšos samierināties ar pilsētu, kurā piedzimu, šai laikā, kad redzu to kļūstam arvien neglītāku un kad jūtos pretstatīta tam, kas tajā notiek. (..) Šī darbu sērija sastāv no melnbaltiem zīmējumiem un fotogrāfijām, kas uzdrukātas uz auduma. Šajos attēlos redzamas cilvēku atstātās pēdas urbānajā vidē, kas kļuvusi galēji necilvēciska: gigantiskas un robustas cilvēku veidotas ainavas, daļēji sagrautas vai arī vēl neuzbūvētas celtnes. Es strādāju pie šo attēlu detaļām un dažviet attēlus izpušķoju. Izpušķošanai es izvēlos tādas detaļas, kas parāda cilvēka pieskārienu šajās necilvēciskajās ainavās. (..) Arhitektūra atspoguļo sociālo iekārtu, to sociālo iekārtu, kas tendēta uz steidzīgiem, tikai šodienai paredzētiem risinājumiem, un es saprotu, ka mēs patiešām neskatāmies tālu un neizvirzām mērķus nākotnei." | |
 Figuratīvās mākslas studija. Skats no izstādes "Pazudušie" | |
|
Figuratīvās mākslas studija Levans Mindiašvili, Tato Ahalkacišvili, Malhazs Datašvili un Iraklijs Budžiani 2004. gadā nodibināja Figuratīvās mākslas studiju, jo šo četru bērnības draugu un studiju biedru prātus nodarbināja kopīga problemātika - šķietami neiespējamais kompromiss starp konceptuālismu un modernismu. Šīs grupas darbību varētu raksturot kā nebeidzamu eksperimentu - mainīgu izteiksmes līdzekļu izvēlē, rokrakstā un saturā. Tomēr viņu darbiem piemīt arī nemainīgi raksturlielumi. Pirmkārt, šie mākslinieki nedefinē katrs sevi kā individuālas radošas personības, bet strādā visi kopā. Viņu kopdarbā izzūd robežas, kur sākas un beidzas viena autora darbs, tādējādi netiek izstrādāts kāds konkrēts rokraksts, bet tas tiek apzināti jaukts. Otrkārt, tā ir teksta un vizuālā darba sintēze. Savos darbos viņi integrē tekstus no dziesmām, grāmatām, kā arī sacer tos paši - teksta saturam pievērsta īpaši liela loma, uzsverot, ka šī teksta saturs un dizains nes vienu vēstījumu. Darbi lielākoties ir meditatīvi, to iedvesmas avoti meklējami pašu mākslinieku ģimenes dzīvē, lietās, kas ir neatņemamas ikdienas pasaulei, taču bieži netiek uzsvērtas. Savā projektā "Pazudušie" viņi cenšas attālināties no Rietumu mūsdienu mākslas ietekmes, pilnībā pievēršoties etniskām aktualitātēm. Tā ir grandiozu apmēru vienota instalācija, sastāvoša no gleznām, fotogrāfijām, videodarbiem un skulptūrām. Šis darbs, attēlojot dažu individuālistu noslēgtas komūnas savdabīgo dzīvesveidu, stāsta nevis par kādas personības, bet par veselas nācijas paģiru sajūtu. Gruzijas mākslinieki savos darbos runā par savu valsti, par cilvēkiem sev līdzās, par lietām, kas radījušas viņus pašus. Gruzijas māksliniekiem nešķiet, ka vārds "tautisks" ir tulkojams kā lamuvārds. Viņiem piemīt nācijas pašapziņa, taču viņi nepazīst rietumniecisko augstprātību un, šķiet, nekad nav saskārušies arī ar mūsmājās ierasto divkosīgo pazemību. Iespējams, tādēļ viņu enerģija nekad neizsīkst un viss ir mīlestības pilns. Ir jābūt lieliskai sajūtai būt māksliniekam vietā, kurā brīvība ir pašsaprotama un vienīgais sociālais spiediens ir dzīve vecāku dzīvoklī, piespiedu laulības un vīns no raga, protams. Ja tu patiešām nekad neesi juties nebrīvs, mums ir pamats uzskatīt, ka tu dzīvo Gruzijā. | |
| Atgriezties | |
