VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna ar mākslas zinātnieku Stīvenu Mansbahu Laima Slava Laima Slava: Jūs esat varbūt pat vienīgais mākslas zinātnieks, klasiskā modernisma pētnieks, kura interešu lokā ir iekļuvis arī Latvijas mākslas mantojums. Vismaz Latvijā kā ārzemju autoritātes viedoklis tiek citēts tieši jūsu rakstītais. Kas noteicis jūsu plašās intereses? Stīvens Mansbahs: Manas intereses saistās ar to, ko jūs dēvējat par modernismu. Un tā nav savrupa parādība - modernisms darbojas un eksistē universāli. Nav viens modernisms, ir daudzi. Katrs modernisms papildina citus, tiem ir dažādas references, dažāda jēga un dažādas auditorijas. Tādēļ, ja saproti modernismu kā daudzveidīgu, nevis atsevišķu parādību, nākas lūkoties apkārt. Rezultātā ieraudzīju ļoti interesanto latviešu modernismu. Latvija, Lietuva un Igaunija mani saista īpaši. Trīs valstis, kas mērogā ir salīdzinoši mazas, bet vēsturiski ļoti bagātas, ģeogrāfiski tuvas, taču katrā no tām modernisms ir citādāks. Ja salīdzina un pretstata mākslas parādības šajās zemēs, var atrast daudz kopīga un arī lietas, kas ir absolūti atšķirīgas. Raugoties tieši uz Latviju, es konstatēju, ka modernismam te ir sevišķa vieta, tas tiek īpaši izcelts. Protams, ir jomas, kur to var salīdzināt ar citviet redzamo, bet Latvijas modernisms runā citu valodu. Tādu, kas sastāv no universālā un lokālā. Šī valoda, kas uzrunā vairākas auditorijas, padara Latvijas modernismu īpaši interesantu. Un tā ir lieliska iespēja mums pārbaudīt no jauna, kas īsti ir modernisms. Iepazīšanās ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas modernismu mums dod iespēju pārvērtēt savus līdzšinējos viedokļus un aizspriedumus par modernismu vispār. | |
| L.S.: Tomēr simpozijā "Modernisma nozīmība Centrāleiropā" nebija diskusiju par modernisma mantojumu Baltijā... S.M.: Mēs centāmies to panākt, bet tam nepieciešams lielāks spiediens un plašāka ieinteresētība. Runa ir par muzejiem un universitātēm. Piemēram, Budapešta izraisīja acīmredzamu interesi, bet citi modernisma attīstībai ne mazāk nozīmīgi centri nav ievēroti. Parasti neviens neskatās Krakovas vai Poznaņas virzienā. Tagad, pateicoties lielai poļu emigrācijai ASV, tiek pievērsta uzmanība arī Polijas mākslas mantojumam. Pēdējos divos gados es cenšos piespiest ņemt vērā arī Baltijas valstis. Tām nav tik lielas emigrantu kopienas, kas liktu universitātēm un muzejiem nopietni vērtēt to mākslas parādības. Tas ir atkarīgs no mums pašiem - runāt par šo nesaprasto areālu. Laimīgā kārtā pašlaik kaut kas sāk mainīties. Un Baltija ir, lūk, tepat, Ņujorkas Publiskās bibliotēkas izstāžu zālē! Starp Austrumeiropas valstīm, kuru māksla parādīta ekspozīcijā, lielākā uzmanība ir pievērsta Latvijai! Nevis Polijai vai Ungārijai. Latvijai ir vislielākais eksponātu skaits. Iemesls ir viens: tas ir nozīmīgi, kaut arī par maz iepazīts. Tad kādēļ to neņemt tikpat nopietni kā pārējo? Es pats uzņemos apgalvot, ka ar Latvijas grafisko dizainu jāiepazīstina, cik vien plaši tas ir iespējams. Bibliotēku apmeklē tūkstošiem cilvēku, un viņiem šajā izstādē ir iemesls vaicāt - kādēļ Latvija ir tik nozīmīga? Domāju, ka tas ir būtisks jautājums, ko cilvēki var uzdot. Varbūt Latvijā ir vēl kaut kas, kas mums būtu jāredz un jāizvērtē? L.S.: Vai ir paredzama kāda jūsu publikācija, kurā parādītos Latvijas materiāli? S.M.: Viena no lietām, ko tagad gribu darīt, ir palūkoties tuvāk uz arhitektūru. Tās stāvoklis vienmēr ir bijis sarežģītāks nekā glezniecībai, tēlniecībai vai grafikas mākslai, jo tā allaž ir bijusi ciešāk saistīta ar dažādām institūcijām. Tu ne vari būt neatkarīgs arhitekts, tev jāstudē arī inženierzinātnes. Es gribu izpētīt modernisma arhitektūras vēsturi šajā reģionā un it īpaši pievērst uzmanību Baltijai. Nākamgad (t.i., 2008. gadā - L.S.) es sākšu savas "Baltijas studijas", un tas būs izglītojoši arī man. Rīgas Politehnikums bija ievērojams veidojums (structure) visā reģionā, ne tikai Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā. Tādējādi es vairākus mēnešus pavadīšu Latvijā un pētīšu modernismu. Protams, to darīšu arī Lietuvā un Igaunijā, bet kā pēdējo paturēšu lielāko izaicinājumu - Latviju. L.S.: Kādēļ jūsu interešu centrā izvirzījies tieši modernisms, kāpēc to izvēlējāties par savu tēmu? Kāda ir jūsu izglītība? S.M.: Esmu studējis filozofiju. Un filozofijā mani īpaši interesēja utopiju filozofija. Kā pasaule varētu tikt mainīta? Modernismā jo sevišķi mākslinieki sevi vairāk uztvēra kā filozofus, nevis gleznotājus. Tie bija cilvēki, kuru darbiem vajadzēja mainīt pasauli. Tādēļ viņi uzņēmās lomu, kas tradicionāli pienācās politiķiem vai ekonomistiem, vai domātājiem. Bet māksliniekiem, īpaši modernisma māksliniekiem, šķita, ka politiķu u. c. tradicionālā loma ir pārāk pašpakalpojoša (selfserving), pārāk ierobežojoša un, vienīgi radot jaunu domāšanas veidu, var tikt izveidota labāka cilvēce. Mākslinieki domāja, ka, iespējams, radot jaunu mākslas formu, viņi varētu iedarboties uz universālu publiku. Viņu domāšanai bija plašs vēriens. Viņi ļoti nopietni uztvēra sevi ne tikai kā māksliniekus, bet arī kā mākslas filozofus, sociālfilozofus. Tas arī bija modernisma izaicinājums. Modernisms savos nosacījumos bija tik plašs, tik liels - daudz lielāks nekā, piemēram, 19. gs. mākslas virzieni. L.S.: Tomēr modernisms ir ne vien racionāla, bet arī sensuāla parādība, piemēram, Latvijas variants ar tendenci uz gleznieciskām vērtībām... S.M.: Jā, un to mēs varam redzēt arī Ņujorkas izstādē: ir absolūti racionāli grafiskā dizaina paraugi un turpat blakus šīs guļošais kailķermenis - patiesībā gluži erotisks akcents modernisma ietvaros. Bet tajā nav tikai erotika vai tikai racionalitāte. Ir abu šo parādību kombinācija vai vēl vairāk - kaut kas pāri abām galējībām. L.S.: Kas ir tas, kam jūs dodat priekšroku latviešu modernismā, kas jums tā mantojumā liekas nozīmīgs? S.M.: Kā ārpusnieku (cilvēku no malas) mani latviešu mākslā piesaista tās daudzveidība. Intelektuāļu loks tik mazā valstī ir ierobežots. Taču stilistiski tiek piedāvāta vislielākā dažādība, teiksim, no Skulmju dzimtas līdz Sigismundam Vidbergam. Šī daudzveidība ir plašāka nekā dažai labai lielai valstij. Tā man Latvijai ir lielākā intriga, lielākā pievilcība. No otras puses, tas apgrūtina iespēju runāt par kādu vienu iezīmi, kaut ko tādu, kas raksturotu tieši un vienīgi Latviju... L.S.: ...un tādējādi to ērti ierakstītu kopējā mākslas kartē. Paldies par sarunu, gaidīsim jūs Rīgā! | |
| Atgriezties | |
