VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīve ar mākslu Inese Riņķe Izstāde no Artemija Troicka kolekcijas "Rīgas galerijā" no 2007. gada 27. novembra līdz 2008. gada 10. janvārim | |
 Lerojs Elmons. Amerikāisms. 1995 | |
Mākslas kolekcionēšana top par "karstu" tēmu un ne tikai saistībā ar jaunākajām ziņām no Sotheby's un Christie's. Arī Latvijā preses izdevumi sāk interesēties par mākslinieku reitingiem un analizēt finanšu kapitāla ieguldīšanas izdevīgumu mākslā, aicina uz sarunām mākslas kolekcionārus un galeristus. Tomēr Latvijā šī tēma pārsvarā asociējas ar klasiskās mākslas kolekcionēšanu. Laikmetīgo mākslu vairāk izmanto interjeriem, un gandrīz vienmēr tās ir gleznas. Izstādi no Artemija Troicka kolekcijas "Rīgas galerijā" apmeklēja vairāk nekā 10 000 skatītāju. Sanktpēterburgā, izdevniecībā Amfora top albums ar krievu laikmetīgās mākslas nozīmīgāko kritiķu un kuratoru Jekaterinas Degotas un Viktora Miziano ievadu. Populārais mūzikas kritiķis, kulta grāmatas par rokmūziku Back in the USSR autors, žurnāla Playboy redaktors, Greenpeace aktīvists demonstrēja visai atšķirīgu skatu uz kolekcionēšanu kā dzīves baudu. Autoru loks, kas ietilpst Troicka interešu sfērā, ir krievu konceptuālās mākslas zvaigznes - no Iļjas Kabakova līdz Oļegam Kuļikam, un, kaut gan epatāža nav šo autoru pašmērķis, tomēr Vinogradova-Dubosarska, Vlada Mamiševa-Monro, Dmitrija Vrubela u. c. skandālistu slava ir vispārzināma. Erotika, ironija, izaicinoši sižeti ir šo mākslinieku trademark. Starp 60 darbiem, kas tika demonstrēti Rīgā (un tā ir daļa no Troicka kolekcijas), bija neparasti daudz fotogrāfiju, zīmējumu, arī skulptūru, objektu un, protams, gleznu. Inese Riņķe: Kā tas ir - būt kolekcionāram? Artemijs Troickis: Apzinos sevi kā "atzītu" kolekcionāru pēdējos pāris gados. Mani sāk aicināt uz dažādiem Maskavas kolekcionāru kluba pasākumiem, un kāda no galerijām arī pārliecināja mani, ka darbi, ko savācu dzīves laikā, var būt publiski izstādīti. Tas arī noticis pagājušogad, vispirms Sanktpēterburgas galerijā "D137", vēlāk Maskavā, Centrālajā mākslinieku namā. | |
 Aleksandrs Dzikija. Tev ir ļoti skaistas kājas, lai arī nedaudz īsas attiecībā pret tava ķermeņa kopējo garumu. 1997 | |
|
I.R.: Būt kolekcionāram. Vai tā ir privilēģija? A.T.: Jā, tā ir privilēģija iztērēt visu naudu mākslai (smejas). Es personiski pazīstu divu tipu kolekcionārus. Vieni apzināti veic pēc būtības finanšu investīcijas mākslā, plānojot un apsverot, cik augstu tas vai cits mākslas darbs varētu "izaugt" pēc zināma laika. Es uzskatu to par normālu parādību, kas var pozitīvi ietekmēt mākslinieka dzīvi. Piemēram, Pjērs Brošē, Maskavas kolekcionāru kluba dibinātājs, investējot kādreiz aptuveni 200 000 dolārus savā kolekcijā, šodien ieguvis ne mazāk kā 5 miljonus dolāru vērtu kolekciju, un tas ir labi. Bet man tas šķiet garlaicīgi. Man kolekcionēšana ir ļoti personiska un emocionāla nodarbe. Darbu, kas mani uzrunā, es nevaru vienkārši izmest no galvas un dažkārt rīkojos pilnīgi neadekvāti, lai iegūtu to sev. Man nav nekāda īpaša plāna, es nedefinēju un nemeklēju kādas mākslas tendences vai žanrus, nebraucu uz Venēcijas biennālēm. Mana interese izaugusi no draudzības un attiecībām ar ļoti talantīgiem cilvēkiem, un man ir svarīgi, lai darbi, kas man ir nozīmīgi, vienmēr būtu līdzās. Tie ir mani draugi, un man ir arī svarīgi zināt, kādos apstākļos es pirmo reizi darbu ieraudzīju, kā iepazinos ar autoru, kādu iespaidu viņš atstāja, cik viņš man izrādījās interesants u. tml. Vispār sarunām par mākslu ir būtiska loma, kādreiz esmu pavadījis garas stundas Iļjas Kabakova darbnīcā. Runāja, protams, viņš, es klausījos. Taču šie viņa uzskati par dzīvi, mākslu, filozofiju bija ārkārtīgi nozīmīgi. I.R.: Gleznas, fotogrāfijas, skulptūras. Vai tam ir nozīme? A.T.: Man ir pietiekami daudz (un man patīk) fotogrāfiju, arī zīmējumu, gleznu. Ļoti patīk skulptūras un objekti, bet zināmu iemeslu dēļ manā dzīvesvietā tos ne vienmēr ērti glabāt mājas apstākļos. Esmu vienaldzīgs pret video. Mana telefobija acīmredzot ir pārgājusi arī uz video, liekas, izgaismots ekrāns jau tā aizņem hipertrofētu vietu mūsu dzīvē. | |
 Vlads Mamiševs-Monro. Alla Pugačova. 2005 | |
|
I.R.: 80. gadu vidū Tu biji jaunās mūzikas rašanās centrā. Šodien, šķiet, vizuālā māksla ieņēmusi mūzikas vietu. A.T.: Vispār es uzskatu, ka šodien mūzika ir zaudējusi kādreizējo nozīmi, tā ir domāta ļoti jaunam patērētājam - pusaudžiem - un kļūst aizvien vienkāršāka. Stīvs Maklarens (Sex Pistols), ko pagājušogad atvedu uz Maskavu, nosauca šodienas vizuālo mākslu par šī laika rokenrolu ar tam piemītošu draivu, kreativitāti, jaunām idejām. Tāpēc man šķiet nozīmīgāks, piemēram, britu mākslinieks Banksy, kas ir absolūti revolucionāra parādība ar savu filozofiju, mākslu un idejām. Viņš arī ir populārāks pasaulē par ļoti daudziem mūziķiem. Es domāju, ka, piemēram, Oļega Kuļika personālizstāde Maskavā, Centrālajā mākslinieku namā, arī ir ievērojams solis krievu mākslinieku - popārtistu pazīstamības vairošanā. 80. gados mani ļoti ietekmēja tādi mākslinieki kā neoakadēmisma guru Timurs Novikovs, Āfrika (Sergejs Bugajevs), kas publikai vairāk pazīstams kā kulta filmasAssa galvenā varoņa prototips un tēlotājs, un, protams, arī Sergejs Kurjohins - leģendārās "Popmehānikas" izveidotājs. Toreiz viņi vienmēr ienesa mūzikā hepeningu, vizuālās mākslas elementu, jo paši bija mākslinieki. Kontakti un sarunas ar viņiem arī ir nozīmīga manas dzīves daļa. Šodienas dzīve ir pragmatiskāka, no kādreizējās dīkās nabadzības visi ir aizgājuši, un mākslinieku sarunas vairāk grozās ap galeriju maiņu, ceļojumiem, praktiskām lietām un tamlīdzīgi. Tomēr talantīgākie no viņiem, kādi ir, piemēram, Vinogradovs-Dubosarskis, savu talantu nav zaudējuši. | |
| Atgriezties | |
