VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pieminekļi šodienai Ilze Strazdiņa Pagājušajā gadā Londonas pilsētainavu ne tikai papildināja vairāki jauni debesskrāpji un neskaitāmi ceļamkrāni, kas solās uz visiem laikiem mainīt tik pierasto pilsētas panorāmu, bet tās publiskā telpa pamanījās arī iemantot jaunus mākslas objektus. Ceļā uz 2012. gada olimpiādi pilsētas attīstības plānotāji kopā ar tās mēru ir ķērušies pie pārmaiņām pašā Londonas tēlā. Un kas gan labāk nekā māksla publiskajā telpā varētu palīdzēt šim procesam, ļaujot konservatīvajam angļu garam mierīgāk pieņemt nebeidzamo stikla arhitektūru un jauno internacionālismu. | |
 Pols Dejs. Tikšanās vieta (fragments) | |
Pols Dejs, "Tikšanās vieta" un sociālais reālisms Īsi pirms Jaunā gada tika pabeigts viens no iespaidīgākajiem satiksmes attīstības projektiem - St. Pancras stacija, kur tagad pienāk no Eiropas ceļojošie ātrvilcieni. St. Pancras stacija ir viens no Viktorijas laika arhitektūras un inženierijas skaistākiem paraugiem, ko 1868. gadā konstruēja angļu inženieris Viljams Bārlovs (William Barlow). Pēc Otrā pasaules kara stacija tika slēgta, un 20. gs. 60. gadu vidū to gandrīz jau bija gatavi nojaukt, bet, pateicoties dzejniekam seram Džonam Betjemenam (John Betjeman), 1967. gadā tā tika iekļauta saglabājamo pieminekļu skaitā. Stacijas iespaidīgākā detaļa neapšaubāmi ir 30 m augstais un 200 m garais stikla kupola segums, kas nu pēc gandrīz pusgadsimta ir atjaunots tā oriģinālajā skaistumā. To gan nevarētu teikt par pašu staciju, kas restaurācijas rezultātā zināmā mērā zaudējusi veco izskatu, vietu dodot neskaitāmām veikalu arkādēm un Eiropas stila kafejnīcām. Kā atsvars šai patērētāju videi zem restaurētā lielā stacijas pulksteņa uzsliets 10 m augsts bronzas piemineklis "Tikšanās vieta". Izpildot pasūtītāja vēlmi radīt kaut ko, kas simbolizētu romantiku, kura asociējas ar ceļošanu un tūrismu, Francijā dzīvojošais angļu mākslinieks Pols Dejs (Paul Day) veidoja skices moderna mīlētāju pārīša skulptūrai. Viņš modelēja to pēc sava un savas franču sievas izskata, tādējādi šis piemineklis simbolizējot "divu kultūru satikšanos un to personisko, ko ikviens izjūtot atkalredzēšanās brīdī". Pola Deja darbi daudziem mākslas mīļotājiem varbūt nemaz nebūs tik pazīstami, tomēr māksliniekam raksturīgais sociālais reālisms, šķiet, ir iekritis sirdī Eiropas nomenklatūras darbiniekiem. Daudz viņa veidotu ciļņu ir Briselē, un pirms pāris gadiem Kara veterānu asociācija un The Prince's Trust pasūtīja Dejam pirmo pieminekli arī Anglijā, kas iemūžinātu atmiņā 1940. gada britu aviācijas cīņu pret vācu iebrucējiem. 250 m garajā bronzas cilnī Dejam izdevās iekļaut ne vien 2936 varoņu vārdus, bet arī neskaitāmas ainas no cīņām debesīs un uz zemes. Cilnis "Britānijas kauja", kas apskatāms Temzas upes krastā netālu no Parlamenta, esot veidots, balstoties uz veterānu atmiņu stāstiem. "Tikšanās vietu", kā izsakās pats mākslinieks, viņš radījis stacijas apmeklētājiem, kam lielākoties galerijās baudāmā māksla ir sveša. Viņš esot veidojis ko saprotamu un emocionālu, kas uzrunātu gan vecu, gan jaunu. Kā Cadbury šokolādes salkanums emocijas te spiežas uz āru no bronzas svārku un uzvalka krokām, augstpapēžu kurpēm, pusaudžu mugursomas un mīlētāju sakļautajām galvām. Atpazīstamais nenoliedzami ir Zara vai Colours of Benetton patērētāja globalizētā estētika, kamēr par personisko katram jāspriež pašam. | |
 Greyworld. Piemineklis nezināmam māksliniekam | |
|
Greyworld piemineklis nezināmam māksliniekam un animētais humors Upes dienvidkrastā, aiz Tate Modern galerijas, novembra beigās tika atklāts vēl viens "bronzas" piemineklis - nezināmam māksliniekam. Šoreiz tas bija nekustamo īpašumu attīstības firmas Land Security pasūtītais mākslas darbs publiskajā telpā. Land Security ir viena no lielākajām nekustamo īpašumu firmām Anglijā, un tā jau vairākus gadus ir atbildīga par neskaitāmiem Londonas centra attīstības projektiem. Par firmas rokrakstu ir kļuvusi prakse attīstības plānā iekļaut speciāli pasūtītus pazīstamu mākslinieku darbus, tādējādi izrādot rūpes par privatizēto publisko telpu. Piemineklis nezināmam māksliniekam, lai arī izpildīts reālistiskā manierē, tomēr atšķiras no jebkura cita bronzas pieminekļa. Un galvenokārt tādēļ, ka tas nemaz nav no bronzas, bet gan no silikona, kas klāj pieminekļa robotisko skeletu. Tas ir angļu mākslas grupas Greyworld radītais interaktīvais piemineklis visiem nezināmajiem māksliniekiem. Mākslinieks, kas atkal jau atveidots pēc tā radītāja Endrū Šobena (Andrew Shoben) portreta, šeit ir redzams ar paceltu otu, it kā mērot perspektīvu tālumā. Tomēr, ja skatītājs pavadīs ar to kopā kādu laiku, tā visuredzošās sensora acis spēs ne tikai uz viņu paskatīties, bet ar laiku imitēs gan pozu, gan skatienu, gan galvas kustību. Greyworld jau minētā Endrū Šobena vadībā koncentrējas uz mākslas objektu radīšanu tikai un vienīgi publiskajai telpai, un tie vienmēr ir tā vai citādi interaktīvi darbi. Plašāku publikas atzinību un slavu Greyworld iemantoja ar 2004. gadā atklāto 32 m augsto skulptūru "Pirmsākums" (Source) Londonas biržas centrā. Ik rītu, Londonas biržai sākot darbu, tiek nospiesta lielā sarkanā poga, kas iedarbina 162 kabeļus. Uz katra no tiem ir uzkārtas deviņas lodes, kas kustas uz augšu un leju, mainot krāsu atkarībā no finansiālo datu pieplūdes un tādējādi radot nebeidzamu finansiālās pasaules DNA matricu. Līdzīgi kā citi Greyworld darbi, piemineklis nezināmam māksliniekam ir apbrīnojams ne tikai tehniskā izpildījuma dēļ. Tam piemīt grupai raksturīgais rotaļīgais humors, kas gribot negribot liek skatītājam pasmaidīt gan par sevi, gan varbūt arī par šodienas mākslu kopumā. Kā ironija uztverama arī pieminekļa atrašanās vieta - aiz Tate Modern, nevis tā priekšpusē. Greyworld darbi, tāpat kā vairums jauno mediju mākslas, joprojām ir institūciju neizprasti, tādēļ lielākoties atrodas marginālā situācijā attiecībā pret muzeju un tirgus uzturēto kanonu. Tomēr iztēles vieglums un jau minētais humors atšķir Greyworld arī no līdz šim ierastās jauno mediju mākslas prakses, kas lielā mērā ir nodarbināta ar paša medija izpratni. Greyworld spēlējas ar abiem - ar mākslu un ar mediju, tādējādi nenoslogojot skatītāju ar dziļiem jautājumiem, bet gan aicinot to līdzdarboties un atklāt savu kreativitāti. Ja apmeklēsiet Tate Modern, neliedziet sev iespēju izkustināt kājas, mest rokas gaisā un izaicināt nezināmo mākslinieku uz kustību spēli. | |
 Tomass Šite. Viesnīcas modelis | |
|
Tomasa Šites "Viesnīcas modelis" un plastiskā utopija Šodienas pieminekļu jēgu un būtību nu jau desmit gadus risina t. s. ceturtā plintusa projekts. Londonas pašā centrā, Trafalgara laukumā, 1841. gadā tika uzsliets plintuss, uz kura sākotnēji bija iecerēts novietot bronzas jātnieka statuju. Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ šis plāns netika realizēts. 1999. gadā speciāli izveidota komisija nolēma plintusu izmantot kā vietu, kur parādīt mūsdienu mākslinieku radītas idejas šodienas pieminekļiem. Kopš tā laika uz plintusa bijuši izstādīti Marka Volindžera, Bila Vudrova un Reičelas Vaitrīdas radītie pieminekļi. Pagājušajā novembrī atklāja pēdējo - vācu mākslinieka Tomasa Šites (Thomas Schutte) skulptūru "Viesnīcas modelis". Šī skulptūra ir modelis 21 stāvu augstai iedomu viesnīcai. No īpaši izstrādāta sarkana, dzeltena un zila stikla veidotā modeļa kopējais svars ir astoņas tonnas un augstums - pieci metri. Sākotnēji mākslinieka iecere esot bijusi šo skulptūru veltīt slavenajiem Trafalgara laukuma baložiem, nosaucot to par "Viesnīcu putniem". Tomēr iecere nonāca pretrunā ar Londonas mēra cīņu pret baložu klātbūtni pilsētas centrālajā laukumā. Uz plintusa tika uzstādītas pretputnu drātis, bet darbs pārdēvēts vienkārši par "Viesnīcas modeli". Zaudējot šo svarīgo atskaites punktu, ir grūti uzreiz novērtēt, kāpēc tieši šis darbs izvēlēts prestižajai vietai. Tie, kas ir pazīstami ar Šites daiļradi, zinās viņa aizraušanos ar utopisku arhitektonisko modeļu izstrādi. Viņa modeļi ir kā atklāsme tai telpai, kas eksistē starp funkcionalitāti un mākslīgumu, starp praktisko un dekoratīvo. Tā pastāv arhitektūrā un dzīvē ap mums. Šīs idejas nešaubīgi var mūs uzrunāt. Krāsa, stikla simbolizētā caurspīdība, plastiskais mākslīgums uz laukumam apkārtesošo monumentālo, pelēko ēku fona patiešām rada atsvaidzinošu, ilūziju atmaskojošu iespaidu. Daži to lasīs kā vienkāršu krāsu abstrakciju, citi - kā kritiku mūsdienu arhitektūrai vai pilsētbūvniecībai, vēl citi - kā ironiju par virspusējo ikdienā. Te nav nekā aizskaroša, un pat baloži, kas satupuši uz blakusesošā koka, var vienīgi priecēt acis. Kamēr vēl tikai pierodam pie šī pieminekļa, jau sācies darbs pie nākamā izstrādes. Līdz 30. martam Nacionālajā galerijā ir apskatāmi jauno pieminekļu projektu pieteikumi. Šoreiz projektus aicināti pieteikt atkal jau pašmāju mākslinieki: Džeremijs Delers, Treisija Emina, Entonijs Gormlijs, Anišs Kapūrs, Jinka Šonibeirs un Bobs un Roberta Smiti. Vai tā būs Delera "Kara trofeja" - piemineklis nezināmai civilpersonai, Eminas "Kaut kas nākotnei" ar mazo susuru ģimeni, Gormlija ideja - ļaut brīvprātīgajiem stāvēt uz plintusa gada garumā, Kapūra "Debesu plints", kas ar spoguļu palīdzību nonesīs debesis uz zemes, Šonibeira "Nelsona kuģis pudelē" vai Boba un Robertas Smitu saules un vēja darbinātā iluminētā skulptūra Make art not war, kas tiks realizēta, mēs uzzināsim tikai šīgada beigās. | |
| Atgriezties | |
