Gadu desmitus aiz dzelzs priekškara slēptā Austrumu bloka māksla kopš Berlīnes mūra krišanas ir guvusi arvien ievērojamāku pētnieku un kolekcionāru interesi ne tikai Vecajā Eiropā; tā piesaistījusi arī Amerikas Savienoto Valstu muzeju un kolekcionāru uzmanību. Īpaši nopietna vērība pievērsta klasiskajam modernismam, kura vēsture aizsākās tieši pirms simts gadiem, - par to aizdomājos, stāvot Pablo Pikaso 1907. gadā radīto kubistisko "Aviņonas jaunkundžu" priekšā Ņujorkas Modernās mākslas muzejā.
Iespaidīgajā Ņujorkas Publiskās bibliotēkas ēkā 5. avēnijā, pašā Manhetenas centrā, izstāde "Grafiskais modernisms: no Baltijas līdz Balkāniem, 1910-1935" bija iekārtota tikai vienā nelielā telpā. Taču tajā uzreiz pārņēma 20. gs. 20. gadu konstruktīvisma gars, ko radīja gan stilistiski pieskaņotais noformējums ar sarkanās krāsas plakņu dominanti, gan paši darbi uz papīra - grāmatu vāki. Varat iedomāties manu neviltoto pārsteigumu - pats pirmais eksponāts, kas sagaidīja apmeklētāju, bija Jēkaba Kazaka litografētais plakāts "Kultūras svētki" (1920). Tādēļ vien gandarījums, ka Latvijas Republikas Kultūras ministrija finansiāli atbalstīja šo izstādi.
1895. gadā dibinātajā The New York Public Library 1898. gadā tika izveidota Slāvu nodaļa (kopš 1987. gada - Slavic and Baltic division). Bibliotēkas personālu papildināja arī imigranti no Austrumeiropas, un pirmais Slāvu nodaļas vadītājs Hermanis Rozentāls nācis no Kurzemes guberņas miesta Fridrihštates jeb Jaunjelgavas. Pēc ebreju vajāšanām Kijevā žurnālists ieradās Ņujorkā, un minētajā 1898. gadā viņa pārziņā nonāca poļu, serbu, krievu, čehu u. c. slāvu tautu, kā arī latviešu un lietuviešu izdevumi. Grūti teikt, kā bibliotēkā nokļuvis Kazaka plakāts, kā arī tās dažas grāmatas, kas pārstāvēja modernisma grafiku Baltijas sekcijā: Linarda Laicena krājums "Kliedzošie korpusi" (1930), Pāvila Vīlipa krājumi "Romantika autobusā" (1930) un "21 dzeja" (1930) Ernesta Kāļa noformējumā, kā arī Niklāva Strunkes veidotā Rūdolfa Akera grāmata "Dur, cērt, sit" un Laicena "Aziāts". Lūcijas Zamaičas dzejoļu krājumam "Mīlas kontrabanda" ar sievietes kailfigūru uz vāka par noformējuma autoru kļūdaini nodēvēts Sigismunds Vidbergs, kaut gan stūrī skaidri lasāms: M. Jo. Taču tas ir piedodams, jo arī Latvijā ebreju mākslinieka Mihaila Jo vārds nav plašāk zināms. Igaunija bija reprezentēta tikai ar Jāna Vahtras veidoto biedrības Pallas igauņu dzejas almanahu (1927), bet Lietuva - ar Vītauta Kairūkšta un Ferdinanda Ruščica sniegumu. Nelielajā izstādē neko daudz plašāk jau nebija pārstāvēti arī čehi, poļi, rumāņi un ungāri; pazīstamāko vārdu vidū - Lāslo Mohojs-Naģs, Lajošs Kašaks, El Ļisickis, Karols Teige un Viktors Brauners. Var jautāt, kāda jēga tik pieticīgai ekspozīcijai. Tā var likties tiešām niecīga, kā piliens milzīgajā informācijas jūrā, tomēr arī tas pievērš amerikāņu sabiedrības uzmanību Austrumeiropas kultūras vēsturei, būtībā arī savām senču saknēm. Ne jau tikai Marks Rotko nācis no Daugavpils, arī Amerikas mākslas simbola Endija Vorhola senči cēlušies no Slovākijas. Bez tam arī mēs paši Latvijā neesam izdevuši nevienu paliekošu pētījumu par klasiskā modernisma grāmatu grafiku un plakātu.
Izstādes kuratora Stīvena Mansbaha sagatavotais katalogs Graphic Modernism. From the Baltic to the Balcans: 1910-1935 sniedz paplašinātu ieskatu bibliotēkas Slāvu nodaļas vēsturē, kā arī katras valsts sadaļā. Būtībā jāapzinās, ka izstādē un līdz ar to arī katalogā pārstāvētie darbi Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā ir nejauši nonākuši gadu gaitā. (Latviešu kolekcijas padomdevēja Jāņa Krēsliņa ziņa, ka mana aizvadītā gada augustā apgādā "Neputns" izdotā grāmata "Jēkabs Kazaks" jau atrodas bibliotēkā, liecina, ka mūsdienās tās krājuma papildināšana notiek patiešām operatīvi.)
Kā papildinājums izstādei Mērilendas universitātes 20. gs. mākslas vēstures profesora Stīvena Mansbaha vadībā no 2007. gada 8. līdz 10. novembrim notika starptautisks simpozijs "Modernisma nozīmība Centrāleiropā". Pirmajā dienā savās pārdomās dalījās kolekcionāri, kuri krāj uz papīra radītus avangarda darbus, un dīleri. Vairākumam pirmie iespaidi un tagadējās intereses saistās tieši ar čehu mākslu - kubismu un sirreālismu, kas redzēts gan Prāgā, gan izstādēs ASV. Stīvens Mansbahs iesaistīja sarunā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, kas informēja par situāciju Latvijas mākslas tirgū un kolekcionēšanā, izceļot paša muzeja daudzveidīgo modernisma darbu krājumu.
Simpozijā ar referātiem piedalījās galvenokārt teorētiķi - Hārvarda, Ņujorkas, Mičiganas, Pensilvānijas, Losandželosas universitāšu profesori, kuru pētniecības lauks ir ne vien māksla, bet arī dažādas kultūras jomas. Tikai trīs lektori pārstāvēja ārzemes - Franciju, Poliju un Čehiju. Tika skartas plašas tēmas, kā modernisma dzimšanas laikmeta vēsturiskā situācija Centrāleiropā un Austrumeiropā, kad pēc Pirmā pasaules kara gāja bojā varenās Austroungārijas, Krievijas, Vācijas un Osmaņu impērijas. Taču tika akceptēta arī pavisam šaura analīze, piemēram, iztirzājums par Bohumila Kubištas un Ernsta Ludviga Kirhnera sievietes tēla vizuālo izpratni, dīvainā kārtā ignorējot kraso atšķirību, ka čehs ir kubists, bet vācietis - ekspresionists. Atsevišķi referātu bloki bija veltīti arhitektūrai, kino un fotogrāfijai. Pēdējai it īpaši tādēļ, ka Gugenheima muzejā vienlaicīgi notika Centrāleiropas modernās fotogrāfijas izstāde, aptverot plašu autoru loku un stilistisko spektru no 1918. līdz 1945. gadam. Simpozijs kopumā nesniedza negaidītas atziņas vai jaunus atklājumus, tas balstījās uz Eiropā pietiekami pētītām lietām. Tomēr būtiska atšķirība no Latvijas konferenču pieredzes bija dalībnieku negaidīti aktīvā iesaistīšanās diskusijās pēc ikviena referāta, visi gribētāji pat netika pie vārda. Baltijas māksla simpozijā netika skarta, jo Amerikā tā, izņemot Stīvenu Mansbahu un vēl dažus pētniekus, joprojām ir balta lapa. Taču nākotnē mūsu māksla varētu pievērst uzmanību; šajā ziņā saistošais ir Baltijas valstu jaunā, nezināmā identitāte.
|