VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dembeļu kultūra Anna Gorska Dembelis - žargonā: demobilizācija, arī karavīrs, kam tuvojas demobilizācijas termiņš PSRS bruņotajos spēkos | |
 | |
|
Ir elitārā kultūra, ir tradicionālā tautas kultūra, bet ir arī t. s. trešā. Tā ir vienādi distancēta no abām pirmajām un ietver divus sākumus - masu kultūru, ko rada profesionāļi, un pašdarbniecisko jaunradi, kuru veido paši patērētāji un to apvienības, kuru vidū ir studenti, noziedznieki, obligātā dienesta karavīri, tūristi utt., u. t. jpr. Šī raksta tēma - dembeļa albums - ir viena no interesantākajām trešās kultūras izpausmēm. Ceļā uz dembeli Šīs tradīcijas kodols, esence ir pati ideja par karaklausības pagaidu raksturu. Viss šis sarežģītais rituālu komplekss, ko, kā redzams pēc jautājuma tuvākas aplūkošanas, veido obligāto karavīru neoficiālā kultūra, ir pakārtots šī laimīgā galīguma akcentēšanai. Konkrēti tas iemiesojās gan runas praksē (formulveidīgās replikas, ar kurām savā starpā apmainās kazarmu brālības biedri, dažbrīd var izvērsties veselos dialogos), gan arī noteiktās rituālās un "maģiskās" darbībās. Līdz ar dienesta laika ievērojamu saīsināšanu dažām no tām, piemēram, daudzajiem savstarpējiem "veltījumiem", draudēja manāma redukcija vai pat pilnīga izzušana, tomēr daudz kam citam visādā ziņā bija jāpaliek nemainīgam. Piemēram, tradīcijai veidot kalendāriņus, no kuriem katru vakaru ar bārdas nazi tiek izgriezts kvadrātiņš ar pavadīto dienu, vai simtdiennieka svētkiem, kas tiek atzīmēti tieši simt dienu pirms pavēles par ieskaitīšanu rezervē. Neapšaubāms, lai arī ne obligāts karavīru dzīves rituālais kopsavilkums, protams, ir dembeļa albuma dzimšana. Daudzi to uztvēra kā tādu armijas brieduma atestātu, galveno apliecinošo dokumentu par atrašanos armijā, savveida pasi ar vīzu pārejai no militārās dzīves uz civilo (vīzas lomu pildīja aizsardzības ministra pavēle par tāda un tāda iesaukuma karavīru ieskaitīšanu rezervē). Pat neraugoties uz to, ka dembelis - īstena mūsdienu mākslinieka garā - bieži vien bija tikai albuma idejas autors, bet pašu izpildi uzticēja "štāba" zīmētājam, kāds bija gandrīz katrā daļā (runā, viens no tādiem "rakstvežiem" savulaik esot bijis arī aktuālās Krievijas mākslas metrs Vladislavs Mamiševs-Monro), patiesuma pakāpi, kas ir jo spēcīgi jūtama karavīru bloknotos, tas nekādi nemazina. Veros tevī kā spogulī Bezkaunīgajai dembeļa pozai, kam tikpat kā nav līdzīgu nekaunības, pretenziju uz visatļautību, profāna patētiskuma ziņā, diez vai ir iespējams atrast labāku atspoguļojumu par spilgto, brīžiem brutālo un vienlaikus tik naivo dembeļa albuma estētiku. Arī šim "atestātam" pašam, pēc tā īpašnieka domām, ir jālīdzinās ģedam - jābūt krutam, smalki sapostam. Tāpēc ļoti daudzi karavīri neapmierinājās ar pamatīgajiem vākiem, kas raksturīgi vecā parauga fotoalbumiem, no kuriem arī patiesībā dembeļu bloknoti tika taisīti. Vairumā gadījumu oriģinālos vākus uzreiz noplēsa, to vietā izveidojot savu - unikālu iesējumu. Ko tikai te karavīri neizmantoja! Nabadzība, kā zināms, ir izdomai māsa, tāpēc lietā tika likts viss iespējamais - gan armijas šineļi un flotes bušlati, gan formas blūzes un kamuflāžas audums, gan oranžais un sarkanais plīšs. Iesējuma augšējie vāki bieži vien tika izrotāti ar apkalumiem, metāla aplikācijām, daudzveidīgām inkrustācijām. Muguriņas un vāku stiprinājuma vietu reizēm iezīmēja ar šauteņu vai automātu kaujas patronām. Tiekšanās pēc statusa un uzpūtīgas pozas parādās arī visā albuma noformējumā. Galvenokārt tā manifestējas perfekcionismā, mākslinieka noformētāja pedantiskajā, gandrīz ar juveliera precizitāti veiktajā darbā. Viņš ir gatavs bezgalīgi ilgi izzīmēt dekoratīvus rāmīšus karavīru fotogrāfijām, no spilgtu krāsu samta papīriem izgriezt ornamentālus nosaukumus rubrikām, noņemties ar fotogrāfijas pavadošo parakstu un zīmējumu noformēšanu. Kas attiecas uz pēdējiem, tad dažus no tiem reizēm pat noklāj ar grīdas laku, kas daudziem dembeļu albumiem piešķir artefaktiem visai neierastu īpašību - smaržu. | |
 | |
|
Varoņi un triksteri Košums, spilgtums, patētiskums, albumā ieguldītā roku darba apjoms un tātad arī tā vērtīgums - lūk, mūsu apskatāmā kultūras fenomena galvenie vērtību kritēriji. Tā tēlu valodas mākslinieciskā vērtība faktiski nekad netiek ņemta vērā. Pēdējā drīzāk ir elitārās kultūras pazīme, kuras uztvere prasa, lai tiktu ņemts vērā, atpazīts zināms estētiskais kods, ko tam piešķīris radītājs, pieprasa refleksiju par to. Trešā kultūra neatzīst jautājumu "kā?". To nenodarbina mākslinieciskā objekta pašvērtība, kuras izpausmes vienmēr ir pakļautas kādam noteiktam mērķim un nekad nav dotas kā lieta par sevi. Šo izpausmju uzdevums ir izraisīt cilvēkā emocionālu reakciju un/vai kalpot par viņa piederības zīmi pie noteiktas sociālas, profesionālas, klana grupas. Pēdējais apgalvojums tomēr nenozīmē, ka nebūtu iespējams runāt par karavīru bloknotu tēlu valodu. Gluži otrādi, ņemot vērā dembeļu albumu ilustrāciju pārsteidzošo daudzveidību, kas sakņojas spēcīgā policentriskas un fragmentāras masu kultūras ietekmē uz šo albumu radītājiem, šī ir neticami interesanta tēma. Kādas tikai estētiskās sistēmas nepievelk armijas māksliniekus! Šeit, šķiet, atradīsies viss, sākot ar kiberpanku, turpinot ar brutālu eksotiku, kas, pateicoties amerikāņu grāvējiem "Rembo" un "Komando" stilā, cieši iesēdusies profānajā apziņā, un beidzot ar socreālisma paņēmieniem. Taču tas viss attiecas tikai uz to gadījumu, kad dembeļa albums ekspluatē varonīguma tēmu, kad tas ir paredzēts karavīra (kas te tiek parādīts kā tāds dzimtenes sardzē stāvošs pārcilvēks) ikdienas mitoloģizēšanai. Viņš pazīst arī citu ceļu, proti - trikstera jeb jokdara ceļu, kurš zobojas par armijā pavadīto laiku. Šajā gadījumā albuma autors atļaujas atslābināties un runāt ar mums ne vairs oficiozā, brutālā tonī, bet komiksu un jautru attēlu valodā, vienlaikus nepiemirsdams slavināt bloknota saimnieku, tikai nevis par spēku un varonību, bet gan par dzīvīgumu, izturību, viltību un donžuānismu. Tomēr vairumā gadījumu vienā albumā atrodamas abas minētās "sejas izteiksmes", veidojot visai mežonīgu garastāvokļu kokteili. Vārdu sakot, radniecisks un saprotams šis viss, šķiet, var būt tikai tam, kuram tad arī ir adresēta šeit apspriestā mākslinieciskā forma, - pašam dembelim. Visiem pārējiem atliek izvēlēties starp absolūtu noliegumu, nievājošu smīniņu un pētniecisku sajūsmu. | |
| Atgriezties | |
