VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 JAUNĀS ROBEŽAS Dace Lamberga No 2. marta līdz 30. maijam Īrijas Nacionālās galerijas mājaslapā www.nationalgallery.ie Jēkaba Kazaka atraisīti krāsainā, nedaudz ironiski skatītā glezna “Dāmas jūrmalā” (1920) ievadīja izstādē “Jaunās robežas: Māksla no jaunajām ES dalībvalstīm” (New Frontiers: Art from New EU Member States). Arī kataloga ievadrakstā Mērilendas universitātes modernās mākslas vēstures profesors Stīvens A. Mansbahs Austrumeiropas modernisma būtību raksturojis tieši ar Jēkaba Kazaka piemēru: “Austrumeiropieši, vēloties, lai viņus visā nopietnībā pieņemtu kā moderno mākslinieku domubiedrus, Rietumu stilus izmantoja kritiski, brīvi piemērojot tos vietējiem apstākļiem. Tādēļ vien Jēkaba Kazaka un viņa lat- viešu domubiedru darbus nevar pieņemt, piemēram, kā šauru piemērošanos Matisa krāsu harmonijai un Pikaso klasicizētajām peldētājām. Drīzāk šajos darbos vajadzētu saskatīt papildinošo, lokālo nozīmi: Kazaka un viņa kolēģu abstraktās, gandrīz lellēm līdzīgās figūras tika radītas, lai, piesaucot Bal- tijas arheoloģiskos artefaktus un vietējās norādes, laikmetīguma aizsegā sekmētu savas nācijas paštēlu.” |
 ATGRIEŠANĀS PUBERTĀTES VECUMĀ, TIKAI BEZ HORMONU VĒTRĀM Alise Tīfentāle |
 MAINĪGĀ VALSTS Irēna Bužinska Precīzi pēc diviem gadiem atkal esmu Ņujorkā. Neviļus – pati iepriekš neplānojot brauciena laiku – esmu nokļuvusi šajā pilsētā tieši tad, kad Amerikāņu mākslas jeb Vitnija muzejā durvis ver 2004. gada biennāle. Iepriekšējās – 2002. gada biennāles koncepcija izrādījās tik pārliecinoša, ka arī nākamās sagatavošana, mākslinieku un darbu atlase atkal tika īstenota vienīgi pašu spēkiem. Pat vēl vairāk! Iepriekšējās biennāles kuratores Krisija Ailisa (Chrissie Iles) un Debra Singere (Debra Singer) atkārtoti tika uzaicinātas izstrādāt izstādes koncepciju. Spēcīgo duetu papildināja vēl viena pašmāju kuratore – Šemina M. Momina (Shamin M. Momin). Līdz ar to 2004. gada biennāles koncepciju, tās "mugurkaulu, miesu un asinis" radīja trīs dažādu paaudžu sievietes, kuras, pusotra gada laikā visā valstī apmeklējot gandrīz 500 mākslinieku darbnīcas, 108 māksliniekus uzaicināja piedalīties izstādē. Ekspozīcijā bija pārstāvētas visas mākslas jomas – sākot ar glezniecību un beidzot ar video un kino. 2002. gada biennāle fascinēja ar jauno tehnoloģiju pārliecinošu īpatsvaru laikmetīgās mākslas kontekstā, savukārt šoreiz dominēja tradicionālie mākslas veidi – glezniecība un tēlniecība. Īpaši izcēlās zīmējumi, piemēram, Pola Makartija tipisku amerikāņu pilsētu ainavu fragmenti. |
 MATRJOŠKA KĀ MĀKSLAS PASAULES KRITIKA Ilze Strazdiņa Londonā No 16. aprīļa līdz 21. maijam galerijā MOT, kas atrodas Londonas austrumos, bija apskatāma izstāde ar anglisko nosaukumu Russian Doll (Matrjoška). Jāatzīst gan, ka apzīmējumi "galerija" un "izstāde" ir pārlieku vienkāršoti, jo kā MOT, tā Matrjoška vairāk atbilst projekta statusam. MOT ir viena no daudzajām šodien Londonā sastopamajām galerijām, kuru radīšanas iniciatori ir paši mākslinieki. MOT darbojas jau divus gadus, un tās idejas autors ir mākslinieks Kriss Hemonds. Viņa paša mākslinieciskā prakse lielā mērā saistīta ar institūciju kritiku, mākslinieku grupu sadarbības veicināšanu un alternatīvu mākslas telpu izveidi. Sarunājoties ar Hemondu, top skaidrs, ka viss galerijā notiekošais viņa izpratnē ir mākslas darba radīšana. |
 LAIKA PASŪTĪJUMS Laimas Slavas saruna ar Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas muzeja vadītāju Sandru Krastiņu 27. aprīlī durvis vēra jauns muzejs – Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas muzejs. Tas beidzot dod iespēju ieraudzīt apkopotā veidā to, kas jau tik ilgi sabiedrības acīm ir zudis un tiek izcelts vienīgi atsevišķu mākslinieku personālās vai piemiņas izstādēs un reprezentatīvās skatēs īpašos gadījumos, – mākslas krājumu no 1944. līdz 1991. gadam. Tie ir 50 Latvijas dzīves gadi, kuros, lai kādi tie bijuši savā politiskajā nokrāsā, dzīvoja un savu radošo garu realizēja cilvēki, kuriem tas bija vienīgais viņu dzīves laiks. Varbūt jaunības vai – gluži otrādi – spēka gadi. Kas paliek tālākgājējiem? Vai kas paliek? Kāpēc paliek? Daudz jautājumu, uz kuriem šī ekspozīcija – 350 darbu izlase – tagad piedāvā iespēju meklēt atbildes. Tiesa, tas ir tikai viens no krājumiem – savulaik Mākslas fonda iepirktie darbi. Pēc gada izstāžu zāles “Arsenāls” telpās arī Valsts Mākslas muzejs izliks savu tālaika kolekciju pastāvīgā ekspozīcijā. Taču jaunais muzejs ir “pirmā bezdelīga”. Par spīti mākslas dzīves kopīgajām finansiālajām grūtībām un muzejam atbilstošu telpu trūkumam, tas ir atradis savu eksistences formu. Šis muzejs piedāvā sevi kā atvērtu krājumu, kurā ienācējs izpēta sarakstu un pēc savām vēlmēm sāk darboties pats – izvelk citu pēc cita lielos metāla vairogus ar gleznām, skatās, iztaujā darbiniekus, šķirsta laipni piedāvāto literatūru, vārdu sakot – veic pats savu izpētes darbu. Jo tā nu ir, ka šie ne tik tālie 50 gadi joprojām nes sev līdzi daudzus nezināmos. Muzejs ir gleznotājas SANDRAS KRASTIŅAS auklējums. Viņas ideja, kas nu ieguvusi savu pirmās kārtas reālo, visiem pieejamo veidolu. |
 DABA VIDE CILVĒKS Artis Svece, Pēteris Bankovskis |
 KOPĪBAS FAKTORS MŪSDIENU Ilze Strazdiņa Londonā Marta sākumā Liepājas Karostā norisinājās seminārs "Komūnas pēc komunisma", kas vērsa uzmanību uz alternatīviem sociāliem formējumiem, to vēsturisko perspektīvu un relatīvismu attiecībā pret tendencēm mūsdienu mākslā un plašāku kultūrpolitikas attīstību. Šajā rakstā, pievēršoties pēdējiem, nākas atzīt, ka vārds "komūna", kas būtībā pieļauj gandrīz bezgalīgas interpretācijas iespējas, ir intereses vērts. Ņemot vērā padomju laika pieredzi un komunālo dzīvokļu murgus, daudzi lasītāji pāršķirs šo lapu, vienkārši ignorējot jebko, kam vārda sakni veido "kom-". Un vienlaikus, iespējams, piekritīs visam, kas saistīts ar šodien tik pazīstamo .com. Lai paliek atvērts jautājums par to, vai šoreiz runa ir par pārmaiņām valodā vai visā kultūrā. |
