VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
JAUNĀS ROBEŽAS
Dace Lamberga
No 2. marta līdz 30. maijam Īrijas Nacionālās galerijas mājaslapā www.nationalgallery.ie Jēkaba Kazaka atraisīti krāsainā, nedaudz ironiski skatītā glezna “Dāmas jūrmalā” (1920) ievadīja izstādē “Jaunās robežas: Māksla no jaunajām ES dalībvalstīm” (New Frontiers: Art from New EU Member States). Arī kataloga ievadrakstā Mērilendas universitātes modernās mākslas vēstures profesors Stīvens A. Mansbahs Austrumeiropas modernisma būtību raksturojis tieši ar Jēkaba Kazaka piemēru: “Austrumeiropieši, vēloties, lai viņus visā nopietnībā pieņemtu kā moderno mākslinieku domubiedrus, Rietumu stilus izmantoja kritiski, brīvi piemērojot tos vietējiem apstākļiem. Tādēļ vien Jēkaba Kazaka un viņa lat- viešu domubiedru darbus nevar pieņemt, piemēram, kā šauru piemērošanos Matisa krāsu harmonijai un Pikaso klasicizētajām peldētājām. Drīzāk šajos darbos vajadzētu saskatīt papildinošo, lokālo nozīmi: Kazaka un viņa kolēģu abstraktās, gandrīz lellēm līdzīgās figūras tika radītas, lai, piesaucot Bal- tijas arheoloģiskos artefaktus un vietējās norādes, laikmetīguma aizsegā sekmētu savas nācijas paštēlu.”
 
Jēkabs Kazaks. DĀMAS JŪRMALĀ. 1920
Kristjans Rauds. UPURĒŠANA. 1935
Antans Samolis. BALTĀ ĀBELE. 1932
Džuzepe Kali. KORSĀRA NĀVE. 1867
Jožefs Ripls-Ronaji. ES GLEZNOJU DĀRZĀ. 1910
Rihards Jakopičs. SAULAINĀ PUSE. 1903
Georgioss Poliviu Georgiu
Františeks Kupka
Andžejs Vrublevskis
 
Vēsturiskais atskats liecina – lai kādā kontekstā rādīta latviešu māksla, tā izpelnījusies pozitīvu attieksmi. Padomju laikā tā sauktajās datumu izstādēs Maskavas manēžā uz Eirāzijas plašuma fona mēs izcēlāmies ar rietumniecisku laikmetīgumu, bet kopš neatkarības sākuma likumsakarīgi iekļaujamies Skandināvijas lokā. Savukārt 2004. gadā, iestājoties Eiropas Savienībā, latviešu glezniecība guvusi vērtējumu kontekstā ar desmit jauno dalībvalstu sniegumu. ES prezidējošajā valstī Īrijā vēsturisko notikumu atzīmēja ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas klasisko mantojumu, kaut arī aktuālāka varbūt būtu laikmetīgās mākslas izstāde. Taču iecere radās tieši Irijas Nacionālās galerijas (ĪNG)  padomei, pēc kuras aicinājuma nacionālie mākslas muzeji izvēlējās sešas gleznas, radītas laikā no 1850. līdz 1950. gadam. Katrā ziņā ĪNG direktoram Reimondam Kīvenijam (Raymond Keaveney) un kuratorei Fionuelai Kroukai (Fionnuala Croke) īsā laikā nācās iepazīt desmit valstu mākslu, lai izveidotu sešdesmit darbu kolekciju, kurā iezīmētos gan radošās vērtības, gan lokālās īpatnības.
Valsts Mākslas muzejs izšķīrās par mūsu spožākajiem meistariem – Vilhelmu Purvīti, Jani Rozentālu, Jāni Valteru, Jēkabu Kazaku, Valdemāru Toni un Jāni Tīdemani. Īrijas izstādē nonāca tiešām zelta fonda darbi – Rozentāla “Māte ar bērnu” (1904), Valtera “Mežs (ap 1904), Tones “Portreta mets” (1920) un Tīdemaņa “Žanrs” (20. gs. 30. gadi), kas www.eu2004.ie ievadīja saiti ar aprīļa kultūras programmu. Varbūt tādēļ, ka, ierodoties Rīgā, īrus sagaidīja pirmā oktobra sniega kūstošie dubļi, Fionuela Krouka pati izvēlējās Purvīša “Pirmo sniegu” (ap 1930), kā arī Kazaka “Dāmas jūrmalā”, kas internetā kļuva par visas izstādes zīmolu. Atlase tika veikta ar domu apliecināt īru skatītājiem, ka latviešu sniegums jau pirms simt gadiem ir radies ciešā saiknē ar Eiropas kultūru. Rozentāla un Valtera jūgendstils, Kazaka “sintezējošā vienkāršība”, Tones savdabīgais kubisms un Tīdemaņa azartiskais neoekspresionisms atklāja izteiksmes līdzekļu meklējumus, bet Purvīša vēlā rudens ainava simbolizēja Latvijas dabai raksturīgās noskaņas un atturīgo krāsainību. Kopumā izstādē mūsu kolekcija, pārstāvot pietiekami plašu stilistisko daudzveidību, veidoja priekšstatu par viengabalainu, spilgti izteiktu gleznieciskuma tendenci.
Vienīgi Maltas mākslu pārstāvēja romantizēta vēstures aina à la Delakruā, jo pārējās zemes savu reprezentāciju aizsāka ar simbolisma un impresionisma laiku. Slovēņi, piemēram, jūtas lepni par savu, kaut tikai 20. gadsimta sākumā radītu, impresionismu, ko pārstāvēja četru autoru ainavas līdzīgā zaļi dzeltenā kolorītā. Tas vēsturē nav nekas neparasts, jo arī visi franču fovisti ap 1905. gadu mīlēja gleznot ar dzeltenu un rozā. Uz latviešu jūgendstila atturīgi liriskā fona iespaidīgi izcēlās slavenā čehu meistara Alfonsa Muhas dekorativizētā kompozīcija “Slāvija” (1908), kam pozējusi viņa mecenāta amerikāņu miljonāra meita. Par vizuāli visefektīgāko ekspozīcijā nenoliedzami kļuva Juzefa Mehofera ireālai pasakai līdzīgais ģimenes portrets “Dīvainais dārzs” (1902–1903), viens no poļu simbolisma spilgtākajiem paraugiem. Akadēmiskāk šis virziens atspoguļojās klasiķa Jaceka Malčevska darbā “Poļu Hamlets – Aleksandra Velkopoļska portrets” (1903), kurā skarta tēma par māksliniecisko jaunradi un kalpošanu sabiedrībai un tēvzemei. Simboliskajai līnijai piekļāvās arī igauņa Kristjana Rauda askētiski skarbā kompozīcija “Upurēšana” (1935).
Izstāde pilnībā apliecināja, ka franču māksla bijusi tuva visām tautām. Grupas Nabis un fovistu ietekmē radīta ungāra Jožefa Ripla-Ronaji estetizētā ainava “Es gleznoju dārzā” (1910), bet kubisms iespaidojis čehu Josefu Čapeku (“Melno karalis”, 1920) un ungāru Lajošu Tihaņi, kura ekspresīvais portrets “Vīrietis logā” gleznots 1922. gadā Berlīnē – tur tolaik uzturējās vai visi latviešu modernisti. Ar abstraktu kompozīciju “Auglenīcu un putekšņlapu stāsts” (1919–1920) bija pārstāvēts čehs Františeks Kupka, kura darbi redzami pat Nacionālajā modernās mākslas muzejā Parīzē, jo viņš bija grupas Abstraction-Crēation dibinātāju vidū.
Kazimira Maļeviča sekotāja Vladislava Stšemiņska nelielā kolāža “Kubisms. Materiālo struktūru spriegums” (1919–1921) raksturoja poļu konstruktīvismu, bet lietuvieši bija izšķīrušies parādīt vadošos 30. gadu ekspresionistus Antanu Samoli, Viktoru Vizgirdu un Antanu Gudaiti, kuru audekli piesaista ar tipiski lietuvisko kolorītu un katolisko pasaules uztveri. Gleznieciskie meklējumi pēc Otrā pasaules kara bija atspoguļoti salīdzinoši maz; vienīgi poļa Tadeuša Kantora “Veļas mazgātāja” (1946) atklāja autora interesi par Pikaso, bet kiprieša Georgiosa Poliviu Georgiu (Georgios Polyviou Georghiou) “Liopetri madonna” (1952) – tuvību bizantiešu ikonām un Modiljāni. Īpaša nozīme Polijas kolekcijā bija Andžeja Vrublevska 22 gadu vecumā radītajai gleznai “Sirreālistiskā eksekūcija” (1949), kas autora īsās dzīves laikā netika izstādīta, bet tagad kļuvusi par vienu no 20. gs. mākslas kanoniem. Protams, sešas gleznas nevar dot objektīvu ieskatu nācijas mākslas vēsturē, tomēr raksturīgākās iezīmes uztvert varēja. Visi sešdesmit darbi reproducēti 172 lappuses biezajā katalogā; tos papildina nelieli teksti ar autoru snieguma analīzi, kā arī esejas par katras  valsts mākslu vēstures kontekstā. Savukārt bibliogrāfija dod iespēju secināt, cik pazīstama līdz šim bijusi visu desmit tautu glezniecība Eiropas un pasaules kontekstā, un tur nu mums grūti līdzināties poļiem, čehiem un ungāriem.
Pozitīvais Īrijas piemērs apliecina, ka ES muzejiem tiek pievērsta nopietna uzmanība un sniegts vēl nopietnāks finansiālais atbalsts. To pierāda ĪNG britu arhitektu projektētā un pirms diviem gadiem uzceltā vērienīgā trīsstāvīgā piebūve ar milzīgu vestibilu, izstāžu zāli, kafejnīcu, restorānu un iespaidīgu liftu lielu darbu pārvietošanai. Tas, ka muzeja kolēģus lielā mērā neapmierina projekta īstenotais variants ar pārāk augstajiem griestiem un sienām grunts tonī, kas nav domāts pārkrāsošanai pat nolietošanās gadījumā, ir atkal cita lieta, no kuras būtu ko mācīties. Īrijas Nacionālajai galerijai pieder lieliska klasikas kolekcija, kuras pērles ir Karavadžo, Vermēra, Pikaso un īru izcilākā gleznotāja Džeka B. Jītsa darbi, kas nedaudz atgādina Oskara Kokoškas manieri. Dublinas Pilsētas mākslas muzejs lepojas ne tikai ar labu franču impresionistu kolekciju, bet arī ar īpašu izbūvi no Anglijas pārvestajai Frānsisa Bēkona darbnīcai. Ar papīriem un krāsu bundžām “pārkrautai miskastei” līdzīgās nelielās telpas mākslinieciskā nekārtība rada asociācijas ar Jozefa Boisa pēc 1972. gada 1. Maija svētkiem Berlīnē savākto atkritumu instalāciju “Izslaucīt”. Diemžēl paši Bēkona darbi Īrijai nav tikuši, jo eksponēti tikai trīs nepabeigti audekli. Savukārt Īru modernās mākslas muzejs kopš 1991. gada atrodas zaļu pļavu un franču dārza ieskautā 17. gs. Karaliskā hospitāļa kvadrātveida celtnē ar iespaidīgu iekšējo pagalmu. No vērienīgā kompleksa vairāk palikusi atmiņā pati telpa nekā ekspozīcija pat ar dažiem Mūra, Boisa un Kabakova darbiem. Kaut arī īru zemē saglabājušās daudzu angļu tradīciju liecības, viņu laikmetīgajā mākslā nejūt pilnīgi neko no Londonas The Saatchi Gallery šokējošā ekscentriskuma. Toties jaunā muzeja radošās studijas piedāvā daudzveidīgas izaugsmes iespējas arī māksliniekiem no citām zemēm.
Katalogā ievietotajā Eiropas kartē redzams, ka visas jaunās dalībvalstis, izņemot Poliju, ir visai nelielas. Arī Īrija nepieder pie lielvalstīm un līdz ar to nav augstprātīgi pārsātināta ar mākslu. Diezin vai kādai no lielvalstīm būtu ienākusi prātā doma sniegt tik nopietnu ieskatu līdz šim nepazīstamajā jauno ES biedru kultūrā, ar kuru tām arvien biežāk nāksies rēķināties.



Jēkabs Kazaks. DĀMAS JŪRMALĀ. 1920 Kristjans Rauds. UPURĒŠANA. 1935 Antans Samolis. BALTĀ ĀBELE. 1932 Džuzepe Kali. KORSĀRA NĀVE. 1867 Jožefs Ripls-Ronaji. ES GLEZNOJU DĀRZĀ. 1910 Rihards Jakopičs. SAULAINĀ PUSE. 1903 Františeks Kupka AUGLENĪCU UN PUTEKŠŅLAPU STĀSTS. 1919–1920 Georgioss Poliviu Georgiu LIOPETRI MADONNA. 1952 Andžejs Vrublevskis SIRREĀLISTISKĀ EKSEKŪCIJA. 1949
 
Atgriezties