VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 sieviešu lietas Vilnis Vējš Katrīnas Neiburgas māksla ir vienkārša un skaidra, bet saprotami izteikties par to ir tikpat kā neiespējami. Jo vēlamo iedziļināšanos, darbu nozīmes atburšanu apgrūtina ne tikai mākslas valodas izsmalcinātība un autores personības noslēpumi, kam tā arī būtu jābūt, bet – tikpat lielā mērā – lokālā konteksta neskaidrība un iespējamās analīzes atskaites punktu ļodzīgums. Mēģināšu paskaidrot: nav jābūt apveltītam ar pārdabisku redzi, lai pamanītu, ka trīs asis, ap kurām rotē Neiburgas vēstījums, ir feminisms, sociālā kritika un komunikācija. Mēs esam pieraduši, ka frāzes par patērētājsabiedrību, "džendera" pētniecību un savstarpējas saprašanās veicināšanu žvadz ikkatrā rakstā, kas veltīts norisēm pasaules mākslā. Mēs tās jau vairs neuztveram nopietni. Mums liekas, ka, klausoties par kārtējo sociālkritisko, feministisko projektu, dzirdam tikai profesionāla žargona piesātinātu small talk. Mēs neesam pamanījuši, ka minētie problēmu arhipelāgi patiešam ir neizsīkstošs iedvesmas avots māksliniekiem un teorētiķiem it visur, izņemot Latviju. |
 Manas svētās un intīmās intereses jeb pašterapeitisks Alise Tīfentāle Mans ideālisms ir zudis. Vai arī mainījis virzienu, man nemanot. Man ir daudz vairāk jautājumu par mākslu nekā atbilžu. Un man gribas uzdot šos jautājumus ne tikai sev, bet jebkuram – mani interesē, kādi varianti ir piedāvājumā. Un vai vispār ir izeja? Lūk – divi jauni, skaisti un talantīgi mākslinieki. Kristīne Kursiša (dz. 1979) un Miks Mitrēvics (dz. 1980). Viņiem es vēlāk uzdošu tos pašus jautājumus, uz kuriem man šodien trūkst atbilžu – un nav pat variantu. |
