VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Manas svētās un intīmās intereses jeb pašterapeitisks Alise Tīfentāle Mans ideālisms ir zudis. Vai arī mainījis virzienu, man nemanot. Man ir daudz vairāk jautājumu par mākslu nekā atbilžu. Un man gribas uzdot šos jautājumus ne tikai sev, bet jebkuram – mani interesē, kādi varianti ir piedāvājumā. Un vai vispār ir izeja? Lūk – divi jauni, skaisti un talantīgi mākslinieki. Kristīne Kursiša (dz. 1979) un Miks Mitrēvics (dz. 1980). Viņiem es vēlāk uzdošu tos pašus jautājumus, uz kuriem man šodien trūkst atbilžu – un nav pat variantu. | |
| |
|
Viņi nav skandalozi vai revolucionāri, viņu māksla – galvenokārt video un videoinstalācijas, arī atsevišķi tīkla mākslas paraugi – ir diskrēta. Un satur pietiekami daudz pašpārliecinātības, jo nemēģina pievērst sev uzmanību ar lētiem efektiem, agresīvu pozīciju vai nazi, ar kuru sagriezt, zināms, ko. Tie gluži vai kā dzīvas, neatkarīgas būtnes ar pašcieņu eksponējas, nevis tiek eksponēti. Kristīnes un Mika kopīgā personālizstāde pirms gada RIXC telpā LMS ēkā bija tieši tāda – ļoti nopietna. Ar pietiekami nopietnām mākslinieciskām atsaucēm (par ko neviens neuzdrīkstas smieties), ar pietiekami respektējošu attieksmi pret skatītāju. Katrā ziņā šie darbi radīja sajūtu, ka autori ir daudz domājuši par to, ko rada un rāda. Un šī sajūta tagad, pēc gada, sasaucas ar kādu citu jautājumu, kas mani bieži nodarbina pēdējā laikā. Tas ir jautājums par intelekta un emociju (vai konstrukcijas un apziņas brīvas plūsmas) saskarsmi / pretrunu / sadarbību radīšanas procesā. Man liekas svarīgi saprast, cik lielā mērā intelekta un emociju nesavietojamība attiecas uz laikmetīgās mākslas radīšanas un baudīšanas procesu. Arī tāpēc, ka nācies redzēt pārāk daudz formālu, ar prātu uzkonstruētu darbu, kas pirmajā mirklī maldina ar to, ka izskatās labi, bet nākamajā – rada milzīgu vilšanos, jo nekā vairāk par perfektu amatniecību un konteksta pārzināšanu tajos nav. Varbūt neko citu no mākslas arī nevajag gaidīt. Iespējams, šis ir brīdis, kad tuvojas mana ideālisma krīze. Un tieši šajā brīdī iedomājos, ka Kristīnes un Mika darbu diskrētums un privāta vēstījuma, nozīmes klātbūtne tos tomēr padara atšķirīgus. Varbūt tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ viņi saņēma Gada balvu mākslā par veiksmīgāko multimediju projektu 2003. gadā. Patiesībā man ir sajūta, ka balvām, žūrijām, stipendijām un festivāliem nav izšķirošas nozīmes. Bet šodien es vairs nezinu, kas ir vērtīgs un svarīgs. Kur ir tas lineāls, ar kuru izmērīt vēlēšanos, ambīcijas un iedomas? Es tikai zinu, ka šis lineāls varētu būt formula. Tikpat nepielūdzama un universāla kā, piemēram, gravitācijas likums. To nevar nedz sakaitināt, nedz iežēlināt, varbūt var vienīgi apspēlēt pēc tiem pašiem noteikumiem, vispirms mēģinot šos noteikumus aptvert. “Noteikumu” saprašana jeb patiesības meklēšana varētu būt cienīga nodarbošanās. Sākot ar sev tuvāko, jautāju – kāpēc cilvēki raksta, dzejo, fotografē, filmē un krāso un kāpēc vēlas, lai kāds to visu redz un saprot? Vai māksla ir jautājums vai atbilde? Vai nodarbošanās ar mākslu ir pietiekams attaisnojums eksistencei? Un vispār – vai šādi jautājumi nav bezjēdzīga sapņošana nomodā? Pārmaiņas pēc izdomāju plānu – nākamajā nedēļas nogalē būšu mājās, skatīšos TV un gaidīšu mīļoto atgriežamies no komandējuma. Būs vēsa pēcpusdiena, mēģināšu sasildīties zem segas un domāšu par smēķēšanu. Par to, ka man tā nav vajadzīga. Tāpat kā, piemēram, hermeneitika. Alise Tīfentāle: Vai, tavuprāt, māksla šodien ir šovbizness vai kalpošana? Vai – kas tad tā ir? Kāpēc ar to nodarboties ir svarīgi tieši tev? Kristīne Kursiša: Gan viens, gan otrs. Tāda “vai” nemaz nav. Šķietamie pretpoli – šovbizness un kalpošana – nav pretrunā, vēl vairāk: tie nav atdalāmi, jo ir viens otra sastāvdaļa. Es citēšu vienu stāstiņu. Norūpējušies vecāki atved bērnu pie medija, žēlojas par to, ka bērns atsakās ēst jebkādus dārzeņus, augļus un zaļumus. Viņa ēdienkartes galvenā sastāvdaļa ir gaļa, daudz gaļas. Vecāki audzina viņu pēc labākajiem tikumiem, bet bērna uzvedība neesot izturama. Medijs atbild – lieciet viņu mierā. Iepriekšējā dzīvē viņš dzīvoja Indijā un bija mūks veģetārietis. Morāle un reliģija viņam kļuva svarīgāka par pašu Dievu – mīlestību. Tāpēc nākamajā dzīvē Dievs viņu nosūtījis uz Rietumiem. Jebkura atkarība no principiem un ideāliem viņam var kļūt letāla. Lai viņš ēd gaļu, tā viņu piezemē. Ja viņš uzvedas amorāli, zog naudu, nepamāciet viņu, tas attīra viņa dvēseli. Jūsējo arī... Tāpēc es negribētu likt uzsvaru par labu kādai no pozīcijām. Tāda dalījuma, manuprāt, nav. Ir liela lietu būtības neizpratne, uz kuras pamata rodas šīs nemitīgās cīņas starp labo un ļauno, tur ir McDonald, Rimi, CocaCola, Repše, gaļas ēdāji, šlipsainie, govju slepkavas, vienkārši slepkavas... Atgriežoties pie jautājuma, kas tad īsti ir māksla, jāuzsver, ka pirmkārt tā ir kādas svarīgas, cilvēcei noderīgas informācijas nesējs. Nav brīnums, ka vienlaicīgi un neatkarīgi šur un tur parādās vienādas tendences mākslā, vienāda tematika, par ko runā, vizuālā valoda utt. Manā izpratnē tai jānes destabilizējoša rakstura informācija, kas grauj cilvēka ierasto lietu izpratni, loģiku, vērtību sistēmu. Tai nebūt nav obligāti jāuzvedas skaļi jeb provokatīvi. Piemēram – Andreja Tarkovska darbi. Kāpēc ar to nodarboties ir svarīgi – tieši man? Es nezinu...Tas notiek pēc inerces, no bērna kājas... Ja runa ir par “lielo skatuvi”, tad tās, protams, ir ambīcijas. Miks Mitrēvics: Mana nodarbošanās ar mākslu ir saistīta ar zināmu brīvību un vajadzību abstrahēties no dragājošā dzīves merkantilisma. Pati māksla laika gaitā īpaši nemainās, mainās tās lietojums un adaptācija dzīvei. Māksla šodienas dzīvē tiek adaptēta ar projektu palīdzību, kas mākslu mēģina integrēt “modernajā” dzīvē. Tādēļ arī mākslu mēģina pasniegt kā izklaides iespēju, biznesu, kas pilda mākslas projektā iestrādāto sabiedrību interesējošo funkciju. Procedūra ir šāda: mākslinieks vai mākslinieka menedžeris, lai izsistu cauri – tehniski realizētu – kādu projektu, mākslinieka ideju apaudzē ar projekta karkasu: mērķiem, nozīmi, ieguldījumu, aktualitāti utt. Bet bieži vien beigās māksla tā arī šajā projekta karkasā neparādās, neiemājo vai arī blāvi nīkuļo. Tāpat kā putni dažos skaistos būrīšos tā arī neievācas, kaut gan būrīši ir tiešām skaisti. No tā rodas šie birokrātiskie pārpratumi, kur aiz grandioziem projektiem un vārdiem nekas vairāk neslēpjas. Un par mākslu tiek dēvētas dažādas mākslinieciskā gara pazīmes vai mākslinieciski noformējumi. Manā skatījumā radītājam vai māksliniekam nav īpašas nozīmes. Mākslinieki nav nekādi izredzētie vai ģēniji, tie vienkārši ir cilvēki, kas ir pietiekami atvērti pret apkārt notiekošo un spējīgi interpretēt un novadīt informāciju no augšas – vai varbūt no lejas vai sāniem. Tāpat mākslinieks var ar savu darbu, ambīcijām un gribasspēku veidot karjeru, izmantojot arī labus ciltsrakstus (laba skola, nokļūšana mākslas apritē) un pieaicinot menedžeri. A.T.: Sanāk, ka mākslinieka personībai līdzīgi kā aktierim jābūt pēc iespējas neizteiktākai, neattīstītākai, lai saglabātu spēju būt par tās ārpasaulīgās informācijas plūsmas nesēju? M.M.: Uzsvars uz ārpasaulīgo informāciju varētu būt maldīgs, pārprotams tāpat kā transcendentālais, ezoteriskais un citi topa jēdzieni, kas visbiežāk tiek izmantoti tukšu salmu kulšanai, jo šī ārpasaulīgā informācija tikpat labi ir planētu kustība, Dieva roka, kā arī kautiņš uz ielas vai sabraukts kaķis. Mākslinieka personība un mākslas darbs ir divas dažādas lietas un var būt arī diametrāli atšķirīgas. Tas tikai liecina, ka mākslas darbs nav vienīgi paša mākslinieka spoguļattēls, bet gan apzināta un pārdomāta izpausme, adekvāta situācijai un laikam. Mākslinieka neizteiktībai būtu jāizpaužas atvērtībā pret ārpasauli bez aizspriedumiem un gatavām koncepcijām galvā. Jo vienkārši “nē” teikšana notiekošajam vai sekošana gatavām koncepcijām arī ir aklums. A.T.: Vai māksliniekam vispār ir jādomā? Izņemot gadījumu, kad viņš kopā ar minēto menedžeri raksta projektu. Ja tā nav domāšana, tad kā tu nosauktu to procesu, kura laikā rodas tavs nākamais darbs? Mani tas interesē tāpēc, ka bieži vien lielās un atbildīgās izstādēs mani pārņem tāds kā izbrīns: tik maz vajadzēja padomāt, lai šito uztaisītu. Ne jau tā, ka nebūtu ieguldīts darbs, bet vairāk tā, ka tam ieguldījumam nav bijis nekāda svarīga pamatojuma. Kaut kāds impulss, pa ceļam gadījies un nu pienākuma pēc pārvērsts par izstādes darbu. Tavi un Kristīnes darbi tādu sajūtu nerada. Es nezinu, vai tu pats kā mākslinieks šādu atšķirību jūti un vai tu vispār šķiro to, ko redzi izstādēs. M.M.: Dažādas idejas un ieceres rodas bieži, tomēr, lai rastos pietiekami ietilpīgs un pabeigts darbs, jābūt nepieciešamībai no ārpuses. Process ir tāds, ka tiek sazīmēts simtiem skiču, tomēr tie nav gatavi darbi, tie ir interesanti elementi, domu spēles, ieraudzīti ikdienas gadījumi, brīnumi, tāpēc varbūt es līdz pabeigtam darbam saņemos visai reti, jo profesijas pēc dažādu māksliniecisku krāmiņu radīšanai neredzu jēgu un aicinājumu, tad labāk gulēt mājas ar sievu un skatīties TV. Lai radītu gatavu darbu, ir jāpiepūlas ne pa jokam un jāsavāc šie radošie elementi vienā kopīgā sistēmā, lai gatavais darbs rastu vispirms attaisnojumu paša autora acīs. Gatavā darba radīšanas procesā parasti tiek saglabāta galavīzija, bet ir iespējami dažādi neparedzami un autora nekontrolēti faktori, tāpēc jāstrādā ar galveno ideju acu priekšā, neaizraujoties ar sīkumiem. Kas attiecas uz apkārt notiekošo kultūras dzīvi, reti var satapties ar darbiem, kuri padara cilvēku par 10 cm īsāku (īsāk sakot – ar jaudīgiem darbiem, jo vārds “labi darbi” nekādi neraksturo šo darbu grupu). Latvijā ir tikai Alvja Hermaņa teātra kults un daži donkihoti vizuālajā mākslā, bet pārsvarā māksla ir norobežota no reālās dzīves un tiek skatīta šaurā mākslinieka izpausmes kontekstā, kur dominē atsevišķas vizuālās mākslas tehniski noteiktas disciplīnas – glezna, grafika, skulptūra, performance, video utt. Tas, protams, saistīts arī ar sabiedrības kopīgām tendencēm – apātiju un tuvredzību, kas slēpjas zem drudžainas rosības. A.T.: Un kā tu domā – vai mūsdienu māksliniekam ir jābūt labi izglītotam ne tikai mākslā, bet vispār, vai arī māksla tomēr ir tīrā talanta jautājums? Tas ir, vai vispusīgām – renesanses izpratnē – zināšanām ir kaut kāda nozīme? K.K.: Tīrais talants sēž laukos, glezno tīro mantu un grebj karotes, jo nagi niez...Te nu mēs visi tiecamies uz “lielo skatuvi”, rakstām koncepcijas un pamatojumus saviem darbiem. Mums vajag atrādīties un “močīt” uz Ņujorku, lai visi taču uzzina, ka I am... Tieši tādiem mērķiem arī noder laba izglītība. Ja runājam par zināšanām kā tādām, tad dažbrīd tās zināšanas var arī kaitēt. It īpaši zināšanas zināšanu pēc. Ja cilvēks par pašmērķi pašizzināšanas vietā izvirza gudrību, tad ar laiku parādās likumsakarīgas blakusparādības: cilvēku vērtēšana tikai no spēju un gudrības viedokļa. Visbiežāk tas izpaužas klasiskā formā: visi ir stulbi, es vienīgais esmu gudrs. Savukārt zināšanas pašizzināšanas pēc ir tā atslēga, kas ar laiku atklāj, ka zināšanām, gudrībai un augstiem ideāliem cilvēka īstenā gara attīstībā ir visai otršķirīga loma. Mēs cenšamies iegūt informāciju, lasot citu cilvēku atklāsmes un tādējādi laupot sev iespēju un drosmi nonākt līdz tai pašiem. A.T.: Vai vispār ir iespējams adekvāti nodot savu ideju caur mākslas darbu skatītājam? Vai mākslai ir svarīga tās komunicējošā funkcija? M.M.: Nodot adekvāti savu ideju nav mans mērķis, jo mani darba procesā interesē darba uzbūve un struktūra, informatīvais kodols, ko tajā ielieku vai kas tajā caur mani izpaužas. Tālāk ir vienkārši interesanti vērot, kā veidojas skatītāja attieksme un interpretācija, kas ir balstīta uz katra individuālo pieredzi un izjūtām. Tādēļ mana nodarbošanās ar video ir saistīta ar līdzekļu daudzumu (attēls, skaņa, “tumšā istaba”), ar kuru iespējams iedarboties uz skatītāju un, pats galvenais, izolēt to no pārblīvētās apkārtējās vides. Dažreiz būtiskāk, efektīvāk ir izmantot pauzes efektu, nevis gāzt jaunu informāciju uz galvas. K.K.: Ir iespējams, bet ne visiem. Tur arī slēpjas mākslinieka – ar lielo burtu – atšķirīgā un raksturīgā pazīme. Un, ja tas notiek, – tā ir tava zvaigžņu stunda. Lai tas būtu iespējams, ir daudz priekšnoteikumu. Pirmais – līdzekļi, daudz līdzekļu, otrais – gaiša galva, ambīcijas un zaļā gaisma. Ja šī maģiskā kombinācija ir satikusies, tad iet vaļā... Ja ar vārdiem “komunicējošā funkcija” tu domā to fikso uzmanības pievēršanu, kas bieži vien, pateicoties reklāmas industrijai, jaucama ar uzrunāšanu, tad – ne. Gluži otrādi. Atšķirībā no reklāmas, kur viss pasniegts uz paplātes, mākslas darba galvenā funkcija ir ļaut nonākt pie vēstījuma pašam. Lai tas notiktu, cilvēkam jāveic vismaz kaut kādas gara kustības. A.T.: Nu un ja tā kaitinoši pajautā, vai vispār sabiedrība, izņemot pašus māksliniekus un viņu draugus, ir gatava / griboša ārpus savu tiešo apmaksātā darba pienākumu robežas veikt jelkādas “gara kustības”? Ņemot vērā konkrēto Latvijas vidi – cilvēki, kam būtu nauda, laiks un pat motivācija to jebkādā veidā ieguldīt laikmetīgajā mākslā, kā tas notiek tajā pašā Londonā, Berlīnē, Ņujorkā, par to pat neiedomājas. Brīvajā laikā viņi izvēlas sēdēt kaut kur zaļumos upes vidū ar airi rokās vai spēlēt boulingu labiekārtotā hallē. Teiksim, viņi ar ziņkāri izlasa “Rīgas Laiku”, jo tur raksta par nāvi un tamlīdzīgi, bet viņi diez vai aizies uz kādu laikmetīgās mākslas izstādi, kurā mākslinieks savā veidā risina tās pašas problēmas. K.K.: Es visai skeptiski lūkojos uz idealizēto inteliģences vēlmi visus šlipsainos un sabiedrības masas padarīt par mākslas cienītājiem. Kad mums pielēks, ka pastāvošais sabiedrības modelis tieši tādās proporcijās un kvalitātēs, kāds tas ir, nav nekas cits kā optimālā forma un absolūtā nepieciešamība, tad arī atkritīs jebkura vēlme kritizēt un moralizēt šai sakarā. Un, kas attiecas uz potenciāliem mecenātiem, kuri sēž zaļumos ar airi rokās, – lai taču viņi sēž un bauda savu labklājību. Kad Latvijā dzīves līmenis celsies un naudas pelnīšana cilvēkiem vairs nebūs galvenā un nepieciešamā prioritāte, tad arī mēs varēsim novērot iespējamo un pakāpenisko prioritāšu maiņu. Par to lasīšanu tik tiešām es nezinu... Es arī sen jau neko nelasu, mani neiedvesmo modernā un nemodernā literatūra, jebkāda cita cilvēku laicīgā un subjektīvā šļura... Citreiz tā ir pat bīstama uzņemšanai... A.T.: Vai māksla tev vairāk ir jautājums vai atbilde? Tas lai būtu izaicinājums apspriest radošo procesu, kas, protams, ir intīms un svēts. M.M.: Šādu jautājumu atbildēšanā jānodarbojas pārsvarā ar jēdzienu skaidrošanu un interpretēšanu, un kaut ko intīmu un svētu tur parasti ir grūti ietilpināt, jo intīmais un svētais var izpausties, piemēram, klusēšanā, neveiklā situācijā, nevis teorētiskā atbildē. K.K.: Labprāt šo jautājumu atstātu desertā mākslas teorētiķiem. Viņiem patīk fantazēt par šīm tēmām. Ja mākslinieks risina kādu jautājumu, tas jau pašā saknē paredz atbildi. Jau veidā, kā pajautā, reizēm slēpjas attieksme – ar visām smalkajām niansēm. Ideālā variantā mākslinieks neko nejautā un neko neatbild, viņam ir vīzija, un pārējais no viņa nav atkarīgs. Ideālā variantā māksliniekam nav jārisina sociāli politiskās tēmas. Ideālā variantā mākslas darbs dzīvo savu patstāvīgo dzīvi – jo īsts mākslas darbs atnāk tad, kad cilvēks atslēdz savu vārošo katliņu... A.T.: Beigās tāds mazs lingvistisks vingrinājums. Jūsu abu mākslas izglītības kontekstā un arī vispār – kas tad ir “vizuālā komunikācija”? Vai šis vārdu salikums būtu laikmetīgās mākslas beidzot atrastā definīcija un loma, tikai labs vispārinājums vai vēl kas cits? M.M.: Tas ir pietiekami abstrakts jēdziens, ar ko tiek apzīmētas dažādas modernās mākslas parādības. Nezinu, vai no tā kādam kas paliek skaidrāks. K.K.: Labs vispārinājums... | |
| Atgriezties | |
