 KINOREŽISORS NUMUR VIENS
Mārtiņš Slišāns
Savas pārdomas par Lailas Pakalniņas devumu Latvijas kultūrai gribu sākt ar kādu no pirmā acu uzmetiena nebūt ne pirmās pakāpes nozīmīguma filmu režisores filmogrāfijā. Filmu, kas nav bijusi iekļauta Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā, – šo kino Olimpa virsotni sasniedza Lailas Pakalniņas otrā spēlfilma “Pitons” (2003). Filma, par kuru runāšu, nav rādīta kino gardēžu, snobu un zvaigžņu lietus pildītajā Kannu kinofestivālā – kā tas noticis ar režisores pirmo spēlfilmu “Kurpe”(1998) un viņas iepriekšējo gadu dokumentālajām filmām “Pasts” (1995) un “Prāmis” (1996).
Tā ir īpaša tikai ar savu “neīpašumu”.
Kā viss, ko dara
Laila Pakalniņa. |
|
|
