VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ATGRIEŠANĀS PUBERTĀTES VECUMĀ, TIKAI BEZ HORMONU VĒTRĀM Alise Tīfentāle | |
| |
| Atcerēties pusaudža gadus lika ne jau kāds zinātnisks TV raidījums par
hormonu lomu cilvēka ķermenī, bet gan jaunās mākslas mese Art Frankfurt
(5.–10. maijs), kurā galerijas no Rietumeiropas un dažas arī no citiem
reģioniem piedāvāja skatītājiem un pircējiem to, ko uzskatīja par
daudzsološu, jaunu un upcoming. Un vēl atklājums – no kluba līdz morgam
(vai otrādi) nav nemaz tik tālu, kā šķiet. Vismaz mākslā. Sēžu kafejnīcā, kur izstādes apmeklētāji dzer kafiju un ēd bulciņā iespraustas desiņas, un domāju par to visu, ko tikko redzēju un kāpēc to pašu gribēja redzēt tik daudz cilvēku. Vispirms jautājums – kāpēc ļaudis daudz labprātāk iet uz kino vai izlasa kādu romānu, nevis apmeklē laikmetīgās mākslas izstādi? Iespējams, tāpēc, ka kinofilmā vai romānā ir kāds stāsts par dzīvi – par būtisko, turklāt saprotams bez īpašas atšifrēšanas. Var saskatīt sižetu, dažādus uzvedības modeļus, drāmas, varbūt pat klusībā identificēties ar kādu personāžu vai iedomāties kādu situāciju savā personīgajā dzīvē. Ja vēl tiek piedāvāts kāds negaidīts, ne pārāk banāls notikumu pavērsiens, gandarījums ir jo lielāks. Formālais uzstādījums šādā aspektā pat nav noteicošais – tāds pats interešu apmierinājuma faktors darbojas gan ar “Gredzenu pavēlnieku”, gan Holivudas trilleri, gan ar de Lillo, gan Akuņina romāniem. Un otrs jautājums – kāpēc cilvēki tikpat labprāt skatās arī to, ko galerijas bija atvedušas uz Art Frankfurt? Iespējams, tāpēc, ka arī šeit bija stāsts par dzīvi – par būtisko. Turklāt saprotams bez īpašas atšifrēšanas. Protams, es runāju par reālismu un visiem 19 tā paveidiem, kas acīmredzami vēl joprojām Rietumeiropā ir modē. Manuprāt, būt modē nav slikti. Es nebūt nedomāju, ka vārdu salikums “komerciāli veiksmīgs mākslinieks” vienmēr būtu jāizrunā un jāraksta ar nicīgu vīpsnu. Ja māksla ir pieprasīta, ja cilvēki vēlas to ne tikai apskatīties un aizmirst, labākajā gadījumā iegādājoties katalodziņu pašķirstīšanai un parādīšanai draugiem, bet gan paturēt savā tuvumā un aplūkot ilgstoši – tas ir apbrīnojami. Tas nozīmē, ka šī māksla ir izrādījusies kādam nepieciešama un kādu varbūt pat dara laimīgu, vismaz laimīgāku. Tas nozīmē, ka šī māksla apmierina kādu būtisku vēlmi – gan individuālu, gan visai sabiedrībai attiecīgā laikposmā raksturīgu. Tas nenozīmē, ka tā būs mūžīga. To, kas no tā visa kļūs par klasiku, mēs uzzināsim pēc daudziem gadiem. Šoreiz es runāju par šodienu. Par šo mirkli, kad izstāžu zāles kafejnīcā noskatos uz to, ko priecīgie apmeklētāji aiznes sev līdzi uz mājām. Stāsti par dzīvi jeb 19 reālisma paveidi Tieši “īstās” dzīves nojaušamā klātbūtne varētu būt viens no iemesliem, kādēļ pēdējo pārdesmit gadu laikā bija vērojama gluži vai neticama vairāk vai mazāk dokumentālas fotogrāfijas popularitāte mākslā. Pašlaik šķiet, ka mākslinieki ir apzinājuši savas iespējas izteikties ar fotogrāfijas līdzekļiem, un, piemēram, tai pašā Art Frankfurt daudz vairāk bija pārstāvēti mākslinieki, kuri dažādos veidos mēģina panākt to pašu rezultātu ar glezniecības līdzekļiem. Es nezinu, vai šodien ir iespējams un ir jēga runāt par foto-, hiper-, ultra-, mega-, turbo- un citiem reālismiem. Ir jēga runāt par fotogrāfijai tuva, bet ne identiska attēla radīšanu glezniecībā. Ir jēga meklēt to nezināmo, kas uzgleznotai fotogrāfijai piešķir kādu pievienoto vērtību vai vismaz rada ilūziju par tādas esamību. Svarīgi ir tas, ka glezniecība, kura nav zaudējusi interesi par realitātes attēlošanu, ir tieši tas, ko cilvēki – tie, kuri mākslu mīl, nevis ar to nodarbojas vai kritizē, – vēlas redzēt. Un gleznotāji arī ļoti labprāt turpina klasiskās tradīcijas – tikai tagad viņi iziet plenērā nevis ar eļļas krāsu kasti un saliekamo molbertu, bet gan ar kvalitatīvu fotoaparātu un dodas nevis uz kādu romantisku lauku nostūri, bet gan uz vēl romantiskāku pilsētas centru vai nomali. Jo romantisks var būt tas, kas saistās ar kādām patīkamām atmiņām, ar bērnību, ar iemīlēšanos, ar zaudējumiem, ar piedzīvojumiem un pēkšņām atklāsmēm. Un ar mums tas viss ir noticis pilsētā, nevis laukos. Fons – līdz nelabumam skaistas meitenes un puiši smaržu un apakšveļas reklāmas plakātos, stilīgas mašīnas, vientuļi benzīntanki, laipni aicinošas viesnīcu izkārtnes, visuresošais asfalts, betons, stikls un metāls. Saulrieta atspulgs kokakolas glāzē, tās īpašās kafejnīcas lete un spogulis aiz tās, tramvaja pietura, ielas stūris, kur satikties. Arī tad, ja kāds svešinieks (šajā gadījumā – kāds no jaunajiem, daudzsološajiem gleznotājiem) rāda savu tramvaja pieturu, savas atmiņas par to, – skatītājs tās ļoti labi saprot. Jā, tas varbūt ir jau salkani. Bet, par spīti visam, man liekas, ka šīm gleznām ir jēga kaut vai tādā ziņā, ka tās tomēr runā. Tās runā par to pašu “dzīvi” – par to, ko mēs visi tik ļoti vēlamies paturēt savos ģimenes fotoalbumos vai stāstos par ceļojumiem, tajos priekšmetos, ko ap sevi izkārtojam un ko nekad nebūtu ar mieru izmest. Protams, šādu priekšmetu nozīme izgaisīs kā nebijusi reizē ar mani, bet tieši šajā izmisīgajā vēlmē satvert, pieturēt zūdošo fizisko realitāti arī slēpjas uzgleznoto momentuzņēmumu skaistums. Daži no tiem varbūt pat paliks kādā muzejā kā laikmeta liecība par šodienas cilvēka samērā pieticīgajām garīgajām vajadzībām, pārējie klusi un pašsaprotami zaudēs savu vērtību tāpat kā viss pārējais modē esošais. Tomēr interese par īsto dzīvi un mēģinājumi risināt attiecības ar to mākslā man liekas daudz cienījamāki par “mākslīgās mākslas” intelektuālo asprātību (ko parasti veido video + objekts) vai jau pārdzīvotu tehnisku paņēmienu nebeidzamu variēšanu (arī Art Frankfurt pārstāvētajās galerijās netrūka nedz Bāzelica, nedz Lika Tijmansa un citu mūsdienu klasiķu sekotāju). It īpaši, ja runājam par mākslu mājas lietošanai, – tā māksla, kas radīta ar pārcilvēka misijas apziņu, nav domāta mājās turēšanai, tā ir piedzīvojums, ar ko tu vari satikties, bet ne paturēt fiziskā veidā. Turēt mājās Maļeviču vai Rotko nav nepieciešams, ja vien to nepieprasa sociālais statuss. Bezrūpīgie smiekli Paralēli saldajam sentimentam, kas patiesībā nemaz nav tik salds (jo īstais saldums taču zudis, palikuši vien suvenīri – momentuzņēmumi), uz to pašu dzīvi var palūkoties kā uz bezrūpīgu joku. Kā uz Aspazijai piezīmētām ūsām literatūras mācību grāmatā, piemēram. Plakātu, komiksu un karikatūru estētika ir atsevišķi aplūkojama kultūra, kuras divdomīgo sakaru ar mākslu aizsāka tās pašas ūsas, tikai uz Monas Lizas sejas. Popārtam raksturīgā vēlme pasmieties par labklājību, vienlaikus pēc tās tiecoties, ir aktuāla vēl joprojām. Mākslinieki labprāt kopē komiksus, kariķē kinozvaigznes un rada fantastiskus tēlus, ko var dēvēt par traģikomiskiem – tie var kļūt traģiski vai komiski atkarībā no skatītāja garastāvokļa. Šādas mākslas dzīvotspēju pārsteidzoši pierāda arī ne pavisam ne komerciālas izstādes – piemēram, vienlaicīgi ar Art Frankfurt pilsētas laikmetīgās mākslas galerijā Portikus tika atklāta Volfganga Tillmaņa kūrētā izstāde Inventory / Scott King / Donald Urquhart, kurā cienījamais mākslinieks iepazīstina publiku ar trim britu autoriem, kuri, viņaprāt, veido potenciālu pretspēku jau apnikušajam Young British Art rokrakstam. Viens no šiem māksliniekiem Donalds Urkharts bija izstādījis tušas zīmējumu kolekciju – absurdas, ļaunas, politiski nekorektas karikatūras par seksu, vardarbību, nacismu, invaliditāti un tā tālāk. Par tādām lietām parasti joko neganti, neapmierināti un dumpīgi pusaudži, sazīmējot mācību grāmatās un piezīmju burtnīcās pie krusta piesistu Hitleru, neiespējamas pornogrāfiskas ainiņas vai karaļa Edvarda laika sievieti ar vienu kāju, kurai labpatīkas nogalināt trušus ar pātagu, jo pavasaris viņu garlaiko. Tillmaņa izvēli, protams, pamato stilīgums – Urkharts ir Londonas kluba The Beautiful Bend īpašnieks un ar savu zīmējumu kserokopijām esot dekorējis kluba telpas. Galu galā – kāds tam visam sakars ar pubertāti? Atskatoties uz to, kas palicis atmiņā no Art Frankfurt, šķiet, ka šeit gaisā bija jūtama izteikta vēlēšanās jokot par visu un vienlaicīgi uzlūkot apkārtni ar romantisku sapņu aizmiglotu skatienu, skatīties uz dzīvi kā uz skaistu brīnumu, kā uz laimes solījumu nākotnē. Tas viss atgādina pieauguša, mazliet noguruša un stresa nomākta pilsoņa acumirklīgu vēlmi atgriezties bērnībā, pusaudža gados, jo hormonu vētras un viss pārējais nepatīkamais jau pietiekami labi aizmirsies. Palikušas vien atmiņas par bezrūpīgu, skaistu, sapņu pilnu eksistenci, kad likās – viss, kas būs, būs labs. Kad par visu samaksāja vecāki, ne par ko nebija jāuzņemas atbildība, nekas nesāpēja un viss darbojās. Tāpēc arī 19 reālisma paveidi meklē ceļu, kā panākt, lai glezna būtu ļoti tuva fotogrāfijai, no kuras neapšaubāmi gleznota, bet lai tomēr tai piemistu papildu mistiskā vērtība (var to dēvēt arī par sentimentu) – momentuzņēmums ar glezniecības līdzekļiem ir padarīts līdzīgs vīzijai, kurā pieaugušais un atbildīgais var atgriezties bērnības sapņu bezsvara stāvoklī. Vienlaicīgi šis pieaugušais ārpus mājas labprāt ļaujas arī šokēšanai – līdz 15. augustam Frankfurtes Modernās mākslas muzejā skatāma meksikāņu mākslinieces Terēzas Margoljesas (Teresa Margolles) personālizstāde Muerte sin fin. Viens no darbiem – Aire – ir tukša telpa ar mitru gaisu. Uzraksts liecina, ka tajā tiek izsmidzināts ūdens, kurā Mehiko pilsētas morgā mazgāti līķi pirms sekcijas. Ignorējot fizioloģiskā efekta lētumu, varētu teikt, ka arī tas ir vēl viens stāsts par to pašu īsto dzīvi. Keita Votersa BEIBES MEŽĀ. 2003 Audekls, eļļa Franks Bauers TIMS UN MELĀNIJA. 2003 Audekls, eļļa Leopolds Rabuss XXX. 2003 Audekls, eļļa Norberts Bauers T KREKLS 1 2004 Papīrs, akrils Baraks Reizers KOSMOSS. 2004 Audekls, eļļa Pēters Rūzams. SARUNĀ. 2004 Audekls, eļļa Jenss Hausmanis. GALVA. 2001 Audekls, eļļa Lage Opedāls. PRODUKCIJA. 2000 Alumīnijs, eļļa | |
| Atgriezties | |
