VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jāzepa Grosvalda nāve un atgriešanās Imants Lancmanis Mais il fallut mourir - latviski to varētu tulkot kā "bet nācās nomirt" vai varbūt "bet bija jānomirst", vai arī "bet vajadzēja nomirt". Katrā ziņā neviens tulkojums nespēj atveidot šīs frāzes strupo un mulsinošo liktenīgumu - šos vārdus ap 1922. gadu tapušā rakstā par Jāzepu Grosvaldu bija iepinis Amedē Ozanfāns, pūrisma teorētiķis, kurš visu gribēja pielāgot saviem sektantiskajiem mākslinieciskajiem uzskatiem, taču bija spējīgs ieraudzīt parādību patiesos apmērus un svešās latviešu personības lielumu. |
| Šodienas rembrantiskais Rembrants Eduards Kļaviņš 2006. gadā eiropieši, amerikāņi un vispirms jau holandieši atkal atceras Rembrantu, jo ir pagājuši apaļi četri gadu simti kopš viņa nākšanas pasaulē. Visur notiek un notiks izstādes, jau ir un būs visdažādākās publikācijas un pārraides gan masu, gan speciālistu saziņas līdzekļos, tūristu pūļi plūst un plūdīs uz Amsterdamu un Leideni, tirgus ekonomika ar atjaunotu motivāciju liek un liks lietā Rembrantu kā zīmolu, bagāti ļaudis, apmeklējot Amsterdamu, Londonu vai pat tālo Bangkoku, labprāt apmetīsies luksusa hoteļos "Rembrants", citi apmierināsies ar "Rembranta keramiku", "Rembranta krāsām", "Rembranta sieru", "Rembranta zobu baltinātāju", "Rembranta tulpēm" utt. |
| Parīzes pavasaris Dace Lamberga Šī pavasara izstādes, cita par citu iespaidīgāka, apliecināja, ka mūsdienu Parīzē valda netverami vienota klasikas un novatorisma aura. Franču glezniecības slava radījusi patiesu problēmu, jo darbi izkliedēti pa visu pasauli. Līdz ar to lielās izstādes tiek veidotas tikai kā starptautiski projekti, galvenokārt sadarbībā ar ASV muzejiem, un, pateicoties tam, franči daudzus klasiķu šedevrus vismaz reizi pa reizei skata oriģinālā. Var tikai apskaust kuratoru iespējas vērienīgi īstenot iecerēto koncepciju, kā arī radīt katrai izstādei speciāli veidotu dizainu, katalogus ar pamatīgiem pētījumiem (Engram, piemēram, veltīts 408 lappušu biezs izdevums; vidēji tikai ap 250 lappusēm), konspektīvas brošūras, reprodukcijas, suvenīrus un izdevumus bērniem. Pārdomātā izstāžu politika būtībā pārtapusi vērienīgā kultūras "industrijā", kas piesaista milzīgu skatītāju skaitu. Garās rindas ar solīdu publiku, gatavu stāvēt pat divas stundas, liecina, ka katram sevi cienošam francūzim ir prestiži interesēties par mākslu. Bez tam vērtīgas lietas nav tikai Parīzes prioritāte. Pagājušā gadā Bordo Dekoratīvās mākslas muzejs lepojās ar nelielu, unikāliem eksponātiem bagātu Marijai Antuanetei veltītu izstādi, uz kuru ieradās fani pat no Japānas. Savukārt Provansas pilsētas Nīmas (tikai 145 000 iedzīvotāju!) centrā blakus Senās Romas templim pēc sera Normena Fostera (Reihstāga kupola un Temzas gājēju tilta autors) projekta 1993. gadā radīts milzīgs stikla kubs Carré d'Art - laikmetīgās mākslas muzejs ar pamatekspozīciju un izstāžu zālēm, ar mākslas grāmatu veikalu un sabiedrībai brīvi pieejamu bibliotēku. |
| Viva Tropicalia Ilze Strazdiņa Tropicalia - tā sauc šobrīd Londonā, Barbican galerijā, notiekošo izstādi, kuras ietvaros eksponētie darbi radīti Brazīlijā laikposmā no 1967. līdz 2005. gadam. Tomēr tas nav pārskats par brazīliešu mākslu konkrētajā periodā, bet gan ieskats nozīmīgā brazīliešu kultūras fenomenā (vēlāk nodēvētā pat par kultūras kustību), kas asociējas ar vēsturiskiem 1967. gada notikumiem. Cits citam līdzās skatāmi dokumentālā kino fragmenti, videoklipi, skaņuplašu vāki, lielformāta instalācijas, trauslas papīra gleznas utt. |
| Dena Fleivina neona gaismu maģija Inese Baranovska No 19. janvāra līdz 2. aprīlim Londonā, Heivarda galerijā, bija skatāma ievēro-jamā ASV mākslinieka minimālista Dena Fleivina (1933-1996) darbu vērienīga izstāde - Dan Flavin: A Retrospektive. |
| Kurzemes mākslas masāža Santa Mazika Kurzemes Mākslas dienu tradīciju 1994. gadā iedibināja Talsu mākslinieki. Sākotnēji ik gadus, bet vēlāk katru otro gadu visi seši Kurzemes rajoni pēc kārtas uzņēmušies Mākslas dienu organizēšanu. Laika gaitā izmēģinātas dažādas taktikas, taču pēdējos gados svētkiem līdzi vilcies savveida nolemtības plīvurs, ne vienu reizi vien aktualizējot jautājumu par šāda pasākuma lietderību. Tādēļ radās ideja par mākslas "masāžu", kas, pirmkārt, "izmasētu" sagurušos locekļus, lai atjaunotu asinsriti, un, otrkārt, sekojot ceturtās varas - mediju paraugam, ar nemitīgo, pat uzbāzīgo klātbūtni "masētu" cilvēku prātus. Šajā masāžā vizuālajai mākslai, kas līdz šim Mākslas dienās ir dominējusi, talkā nāca arī kino, mūzika, dzeja un teātris. Visas mākslas apguva sev līdz šim neierastas vai neapdzīvotas telpas. Viena no lielajām Mākslas dienu izstādēm ("Sirds vingrinājumi") ieņēma remonta stadijā esošas topošās konferenču zāles telpas ēkā Liepājas tirdzniecības kanāla malā, bet otra - gandrīz desmit gadus slēgtā ūdens dziedniecības iestādē jeb "Vannu mājā". Liepājas Pētertirgū "Tirgus masāžas" ietvaros mākslu varēja nopirkt litros un kilogramos, lielveikalos tika lasīta dzeja kā "pievienotā vērtība" apmeklētāju pirkumiem, savukārt teātra izrāde rādīta tramvajā u.tml. |
