VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Parīzes pavasaris Dace Lamberga Šī pavasara izstādes, cita par citu iespaidīgāka, apliecināja, ka mūsdienu Parīzē valda netverami vienota klasikas un novatorisma aura. Franču glezniecības slava radījusi patiesu problēmu, jo darbi izkliedēti pa visu pasauli. Līdz ar to lielās izstādes tiek veidotas tikai kā starptautiski projekti, galvenokārt sadarbībā ar ASV muzejiem, un, pateicoties tam, franči daudzus klasiķu šedevrus vismaz reizi pa reizei skata oriģinālā. Var tikai apskaust kuratoru iespējas vērienīgi īstenot iecerēto koncepciju, kā arī radīt katrai izstādei speciāli veidotu dizainu, katalogus ar pamatīgiem pētījumiem (Engram, piemēram, veltīts 408 lappušu biezs izdevums; vidēji tikai ap 250 lappusēm), konspektīvas brošūras, reprodukcijas, suvenīrus un izdevumus bērniem. Pārdomātā izstāžu politika būtībā pārtapusi vērienīgā kultūras "industrijā", kas piesaista milzīgu skatītāju skaitu. Garās rindas ar solīdu publiku, gatavu stāvēt pat divas stundas, liecina, ka katram sevi cienošam francūzim ir prestiži interesēties par mākslu. Bez tam vērtīgas lietas nav tikai Parīzes prioritāte. Pagājušā gadā Bordo Dekoratīvās mākslas muzejs lepojās ar nelielu, unikāliem eksponātiem bagātu Marijai Antuanetei veltītu izstādi, uz kuru ieradās fani pat no Japānas. Savukārt Provansas pilsētas Nīmas (tikai 145 000 iedzīvotāju!) centrā blakus Senās Romas templim pēc sera Normena Fostera (Reihstāga kupola un Temzas gājēju tilta autors) projekta 1993. gadā radīts milzīgs stikla kubs Carré d'Art - laikmetīgās mākslas muzejs ar pamatekspozīciju un izstāžu zālēm, ar mākslas grāmatu veikalu un sabiedrībai brīvi pieejamu bibliotēku. | |
| Franču glezniecība komentārus neprasa, tomēr daudz kas zināms tikai no reprodukcijām, un tādēļ ikviena retrospektīvā izstāde sniedz vienreizēju iespēju izsekot mākslinieka daiļradei. Luvra vilināja ar 19. gadsimta klasiķa Žana Ogista Dominika Engra unikālo 180 gleznu un zīmējumu kolekciju. Tomēr pilnīgi negaidīti milzīgā klasicizējošo mitoloģisko ("Homēra apoteoze") un vēsturisko ("Žanna d'Arka") kompozīciju koncentrācija, kā arī saldkaisli traktētie reliģiskie sižeti ("Madonna ar hostiju") iedragāja priekšstatu par gleznotāja vienreizību. Prātā palika jau tā labi pazīstamie portreti un efektīgās peldētājas. Nenoliedzot kompozīcijas meistara, zīmētāja un dažādu materiālu, piemēram, tafta spīduma imitatora spējas, perfektā profesionalitāte pārāk spēcīgi izstrāvo vēso oficiālā pasūtījuma gaisotni.
Orsē muzeja izstādei "Sezans un Pisaro 1865-1885" uzstādīts neparasts uzdevums - kompozicionāli tuvos pašportretos, analogos motīvos ainavā un klusajās dabās atrast abu postimpresionistu saskares punktus. 1895. gadā Pisaro rakstīja dēlam, ka "Pontuāzā Sezans iespaidojās no manis un es biju iespaidojies no viņa. Ir dīvaini redzēt līdzību starp dažām viņa Ovēras un Pontuāzas ainavām un manējām. Protams, mēs vienmēr bijām kopā! Bet viena lieta ir droša - mēs katrs paturējām mūsu pašu izjūtas." Izstādē patiešām dominē "spēle" ar līdzībām, tomēr abi rokraksti ir dažādi, ne tā kā neatšķiramie Pikaso un Braks kubisma analītiskajā posmā. Ja salīdzinām kaut vai mākoņus! Pisaro ota tos uzbur maigi rotaļīgus, turpretī Sezana - glezno blīvi piesātinātas pastozas masas. Ekspozīcija ļauj pārskatāmi izsekot, kā Pisaro viegli nepretenciozā maniere ar gadiem kļūst reālistiska un iluzorāka, bet viengabalainais, krāsās piesātinātais Sezana rokraksts veidojas arvien konstruktīvāks un ekspresīvāks, apliecinot viņa novatoriskā modernisma pamatlicēja būtību. Izstāžu zāles Grand Palais piedāvājums "Muitnieks Ruso: Džungļi Parīzē" fascinē ar slavenā autodidakta - impresionistu laikabiedra - daiļrades unikalitāti. Anrī Ruso, neizbraucot ārpus Francijas, iedvesmojoties no zīmējumiem uz ilustrēto žurnālu vākiem (sirdi plosošs tīģera uzbrukums ceļotājam) un Georga Špica Taiti fotogrāfijām, radījis fantastisku tēlu galeriju. No nelielām, naivām Parīzes ainavām un aizkustinoši pastīviem portretiem līdz liela formāta džungļu skatiem (tajos ar neiedomājamu vērienu izpaužas meistara savdabība) ar eksotiskiem dzīvniekiem - lielgalvainiem pērtiķiem, tīģeriem un jaguāriem, kas nežēlīgi plosa neaizsargātus dzīvniekus. Taču Ruso kā jau miermīlīgs cilvēks ļauj, lai fantastiskie, dīvaini stilizētie koki un grafiski dekorativizētā ritmikā kārtotie augi nogludina sadursmes izraisītās noskaņas. Parīzes pilsētas mākslas muzeja izstāde "Bonārs. Mākslas darbi: Apturētais laiks" pavēra daudzveidīgu skatu uz Nabis ("Pravieši") grupas meistaru, kurš vēlējās "ierasties 2000. gada jauno gleznotāju priekšā uz tauriņa spārniem". Pjērs Bonārs turpinājis impresionistu iecienītos sižetus - ainava, sieviete vannā, kafejnīca, verandas interjers un klusā daba -, kuru noskaņu harmoniju un bez-problēmu ikdienu iemieso plūstoši mīkstās formu aprises, kā arī grūti definējams kolorīts ar izsmalcinātu violeti zaļo, dzeltenīgo un sārto toņu apvienojumu. Kompozīcijās mākslinieks uzkrītoši mīlējis "atstāt" tikai figūras daļu, piemēram, "Aktā vannasistabā" (1925) skatā no augšas parādītas vienīgi vannā guļošās sievietes kājas. Gadus piecus Bonārs aizrāvies ar sarkanbalti rūtotu galdautu kompozīcijas centrā, taču īsti cilvēciska vājība tam, liekas, bijuši suņi: kāds melns purns padevīgi nolūkojas mākslinieka sievā Martā, bet brūnajam taksim jau ļauts uzkāpt uz galda blakus mīļotajai saimniecei. Grand Palais otra izstāde "Italia Nova: Itālijas mākslas piedzīvojums 1900-1950" būtībā ir hrestomātiska itāliešu mākslas vēsture, sākot ar simbolismu, kuru reālistiskā formā pārstāv nākamie futūristi Bočoni un Balla. Futūrismam seko gan maģiskais reālisms, gan Džoto, Učello un Pjēro della Frančeskas inspirētais jaunais klasicisma vilnis - novečento. "Metafiziķis" Džordžo de Kiriko savdabīgi atklājas Senās Romas gladiatoru atlētisko figūru gleznojumos; tie radīti speciāli Parīzes galerista Leonsa Rozenberga jaunās mājas ēdamistabai (1928-1929). Sadaļu "Mākslinieka pašportrets" pārstāv virkne Džordžo Morandi kluso dabu (1921-1960), bet nobeigumā Tabula rasa pēckara bezpriekšmetiskie meklējumi ieturēti melnbaltā lakonismā. Izrādās, ka temperamentīgais audeklu šķēlējs Lučio Fontāna iesācis ar maziem, sīkiem iegriezumiem ("Telpiskais koncepts", 1960). Itālijas sakarībā jāpiebilst, ka, pateicoties Dena Brauna bestsellera ekranizācijai, Milānā, Sforcu pilī, skatītāji drūzmējas uz izstādi Il codice di Leonardo da Vinci, kur eksponēts Codex Trivulzianus - maza piezīmju grāmatiņa ar meistara rokas atstātām iespaidu un pārdomu piezīmēm, dažādu projektu zīmējumiem un pat karikatūrām, kā arī citi seni rokraksti un inkunābulas. Efektīgāko iespaidu gan atstāja Sala delle Asse dīvaini maģiskais griestu gleznojums ar ziedošu zaru un zelta pavedienu vijumiem, kas izaug no septiņpadsmit kokiem. Simbolisko uzmetumu pēc hercoga Ludoviko il Moro pasūtījuma tam radījis pats Florences meistars. Pompidū centrs piedāvā īsti amerikāniski risinātu tēmu - "Losandželosa 1955-1985: Mākslas galvaspilsētas dzimšana" - kā apliecinājumu, ka Losandželosā bez Holivudas un Disnejlendas sen valdījis brīvdomīgi novatorisks gars. Trīsdesmit gadu amplitūda ļauj izsekot 20. gadsimta otrās puses mākslas būtiskām izpausmēm - asamblāžai (Džordžs Hermss, Edvards Kīnholcs), "gaismas& telpas" kustībai (Roberts Ērvins), popārtam (Edvards Raša), konceptuālajai mākslai (Džons Baldasāri kādam istabas augam pacietīgi māca alfabētu), performancei (Kriss Bērdens), video (Bils Vaiola) un fotogrāfijai. Glezniecību pārstāv gan Sema Frānsisa baltie audekli ar notecējušām, krāsainām malām, gan Edvarda Rašas saulrieta ainava ar burtiem Hollywood skatā no aizmugures, taču kopumā tās maz. Silti patriotiskas izjūtas pārņem, nonākot Vijas Celmiņas "stūrī" ar brūno milzu ķemmi ("Bez nosaukuma", 1970) un agrīnajiem pelēkajiem gleznojumiem Tulip Car (1966) un "Roka ar ieroci" (1964). Katalogā vēl reproducēta mūsu tautietei tipiskāka kompozīcija "Okeāns" (1968). Vija Celmiņa nenoliedzami kļuvusi par pasaulē pazīstamāko latviešu izcelsmes mākslinieci, un šāgada 25. oktobrī Pompidū centrā tiks atklāta viņas personālizstāde. Visbezjēdzīgākais savā absurdumā laikam būs Džefrija Velensas veltījums draudzenei - vistai Blinkijai un "vistu miljardam, kas katru gadu tiek ziedots mūsu patēriņam". Stāsts ir šāds: 1978. gadā mākslinieks supermārketā nopirka vistu, guldīja smalki drapētā zārciņā un Losandželosas mājdzīvnieku kapsētā sarīkoja bēres. Draugu uzņemtajā video mums ļauts noskatīties desmit gadus vēlāku notikumu - Blinkijas ekshumāciju un to, kā no izraktā zārciņa, pilna ar dubļiem, tiek lasīti ārā sīki kauliņi. Ar šo traģisko performanci mākslinieks, izrādās, gribējis atspoguļot visu nāvju auksto realitāti. Paralēlajā projektā Morphosis skatītājam ļauts staigāt pa 250 m2 lielu horizontālu plakni (metāla karkass - stikls) un zem kājām vērot Thorn Mayne arhitektūras aģentūras 24 projektus dažādās pasaules vietās, kuru vidū ir Losandželosas grāfistes mākslas muzejs (2001). Visu laiku neatstāj sajūta, ka uz skatītāju tiek izdarīts apzināts spiediens, lai tas akli noticētu un Losandželosu uztvertu kā dižu mākslas metropoli. Tieši tur, piemēram, 1964. gadā tapis pirmais Frenka Gērija projekts - konstruktīvā Dancingeru ģimenes māja. Tomēr galarezultātā rodas negatīva pretreakcija, jo līdzīgas parādības dzima ne tikai visas Amerikas, bet arī vecās labās Eiropas mākslā. Atraktīvo, bet pietiekami haotisko izstādi The Big Bang Pompidū centrā nomainījusi vēl konceptuālāka ekspozīcija "Attēla kustība. Māksla un filma" ar ļoti, ļoti slaveniem vārdiem no Dišāna, Pikaso un Rodčenko līdz Hērstam, Boisam, Kabakovam, un līdz slideshow no Nenas Goldinas draugu intīmās dzīves. Pamatideja - 21. gadsimta sākumā, pateicoties digitālajai revolūcijai, kustīgais attēls arvien straujāk no kinoteātriem pārvietojas uz galerijām, un tāpēc svarīgi "pārbīdīt" kino no šaurās nozares vēstures uz plašāko mākslas vēstures lauku. Kaut "tradicionālajā" mākslā - glezniecībā un tēlniecībā (Pikaso, Vorhols, Makss Bills), eksperimentālajos objektos (Mona Hatouma) un kino (Ležē "Mehāniskais balets") - netrūka pievilcības, pat otrā apmeklējuma reizē izstāde atstāja vienaldzīgu; mākslas un kino kopsakarības likās atspoguļotas pārāk vienkāršoti. Nekādi nepārliecināja, piemēram, kuratora prātā konceptuāli dzimusī nodaļa "Fragmentācija", kurā formāli apvienotas Ležē un Braka analītiskā kubisma gleznas un atraktīvais Tonija Krega zaļo "grabažu" objekts. Tajā pašā laikā absolūti nav pārstāvēts itāliešu futūrisms, kas pirmais kā novatorisku pamatuzdevumu izvirzīja kustības attēlojumu. Vestibilā man beidzot patiešām patika kāds eksponāts, vienlaicīgi interjera sastāvdaļa un objekts: divdesmit Franca Vesta dīvānos "Auditorija" (1992, režģa karkass, pārklāts ar porolonu un īstiem, padilušiem persiešu tepiķiem) attēla kustības nogurdinātais skatītājs varēja ļauties nirvānai. Laiku pa laikam apmeklējot Parīzes izstādes nākas secināt, ka frančus saista galvenokārt pašu māksla līdz 20. gadsimta vidum, bet visai vēsa ir attieksme pret laikmetīgajām parādībām. Parīzes pilsētas modernās mākslas muzejā ārpusē stāv gara rinda uz Bonāru, bet pēc rekonstrukcijas februārī atvērtajā laikmetīgajā ekspozīcijā, jāsaka, diezgan garlaicīgā, klīda rets interesents. Iespējams, ka frančos valdošais latīņu gars prasa zināmu estetizāciju, kas laikmetīgās mākslas būtībai lielākoties ir pretdabīga, bet kas tā saviļņo pāri Lamanšam mītošo anglosakšu kaislības. Šo tēzi apstiprina Pjēra Īga personālizstāde Celebration Park, jo gan neona burtu kompozīcijas (balts uz balta) franču un angļu valodā (I do not own snow white, 2006), gan "dejojošās", arhitektoniski perfekti nostrādātās gigantiskās durvis ("Vārti", 2006) raksturo atturīga pārdomātība. Izstādes "nagla" neapšaubāmi ir videofilma A Journey That Wasn't (2005). Pagājušajā gadā Īgs ar polāro burukuģi devās uz Antarktīdu (Francijai tur pieder savs gabaliņš ledāju), izplatot baumas, ka, ledum kūstot, dzimusi nezināma sala, ko apdzīvo unikālas būtnes. Izpētes ceļojumā piedalījās vairāki mākslinieki, kuri oranžos kombinezonos klejoja pa balto ainavu un iededza milzu lampas, izbrīnot pingvīnus. Vēsā Antarktīda ik pa laikam transformējās dramatiskā simfoniskās mūzikas koncertā Ņujorkas Centrālparkā ar saspringtiem skatītājiem lietusmēteļos un naksnīgu debesskrāpju ainavu fonā. Videofilmas A Journey That Wasn't mākslinieciskā iecere un vēriens nenoliedzami ir fascinējošs - ne velti Īga izstādi vasarā gaida Teita galerija Londonā. 2007. gada martā mēs Latvijā varēsim ļauties "Francijas pavasara" piedzīvojumam, gūstot kaut nelielu ieskatu senās gallu zemes augstās kultūras koncentrācijā. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tas atnāks ar franču fovistu Albēra Markē, Anrī Matisa, Luī Valtā un viņu laikabiedru gleznām un zīmējumiem no Bordo Mākslas muzeja kolekcijas | |
| Atgriezties | |
